svētdiena, 2015. gada 15. februāris

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (36)


“Ko tad mēs mammai pirksim?” Sandra prašņāja.
“Ko tu ierosini?”
“Puķes!” Sandra ieteicās.
“Bet varbūt labāk konfektes?”
Sandra piekrita, ka konfektes būtu vēl daudz labāk. Un viņi iegāja veikalā un nopirka paciņu “Medusķepu”.
Mājupcejā viņi gāja cauri parkam. Smilšukastē redzēja Marku, bet blakus uz soliņa sēdēja viņa mamma Eve.
“Redzi, šodien tas puisis nekarājas,” teica Reins.
Taču viņš tikko bija paguvis to pateikt, kad Markus piecēlās no smilškastes, uzkāpa pa redelēm un pakarinājās pašā augšā.
“Tomēr karājas,” Reins konstatēja.
Eve paskatījās uz viņu pusi un pamāja sveicienu. Reins pamāja pretī. Viņam bija sajūta, ka redz bēdīgu ainu. Vientuļa sieviete tukšā parkā, dēls karājas redelēs. Tāda kā bezcerība.
“Vai negribi iet ar viņu paspēlēties?” Reins iejautājās. Viņam gribējās apsēsties blakus Markus mātei un tāpat vien papļāpāt, lai kaut nedaudz to iepriecinātu. Bet Sandra papurināja galvu.
“Mums taču jānes mammai konfektes!” viņa atgādināja.
“Ak, pareizi,” Reins nopūtās. Neko nevar darīt, visiem neizdabāsi. Varbūt arī Anu šobrīd skumji dirn uz dīvāna, kontroldarbu labošanas nogurdināta, un garlaikojas. Paša sieva tomēr svarīgāka, Markus un viņa māte lai paši tiek galā.
Taču Anu nekur nedirnēja, viņa bija ķērusies pie kārtošanas.
“Tad nu beidzot jūs nākat,” viņa iesaucās, izdzirdējusi ārdurvju vēršanos. “Man uznāca noskaņojums nedaudz patīrīt un izrevidēt sienasskapi. Vai esat izsalkuši?”
“Nemaz,” Reins atbildēja. “Bet tev atnesām konfektes.”
“Nu malači,” Anu paslavēja. “Atkal bijāt “Oposumā”? Tā jau es domāju.”
“Es vienā pusē pankūkai smērēju ievārījumu, otrā – šokolādes mērci,” Sandra palielījās.
“Super!” Anu teica no otras istabas. “Neko nevaru likt pretī jūsu varoņdarbiem.”
“Vai tad tu šovakar kontroldarbus nelabo?” Reins jautāja.
“Iedomājies tikai – nelaboju. Tu laikam domā, ka man ir kaut kāda kontroldarbu mānija, un es bez tiem nevaru dzīvot. Ka kontroldarbi ir daļa no manis.”
“Tā es nedomāju,” Reins taisnojās. “Mūsu kāzu bildē tev nav rokās kontroldarbu pušķis.”
“Nu jā, tad es biju jauna, tagad esmu veca. Kontroldarbi piestāv vecai skolotājai tāpat kā krunkas.”
“Tu neesi veca,” Sandra apstrīdēja, pētīdama lietas, ko mamma izvilkusi no skapja.
“Pateicos. Katrā gadījumā šodien man kontroldarbu nav, kontroldarbu es uzdošu rīt. Šodien klasei pieteicu likt aiz auss – kas pagātni neatceras, tam nav nākotnes. Tas nozīmē to – kas nemācās vēsturi, tas dabū divnieku un paliek muļķis, un muļķus augstskolā neuzņem.”
“Tas ir apstrīdams viedoklis, un tā var jaunākajās klasēs radīt tikai nicinājumu pret inteliģenci,” teica Reins, uzvilkdams čībes un iečāpodams istabā. “Pie tam nav jau augstskola cilvēkam vienīgais ceļš. Vai tad proletariātam nav nākotnes? Kaut vai virtuves strādniekam? Tev kā vēsturniecei tomēr vajadzētu zināt, kādas tik virsotnes nevar sasniegt proletariāts. Un daža laba trauku mazgātāja var kļūt arī par ministri.”
“Muļķības,” Anu atteica. “Labāk pasaki, vai man šito veco slēpošanas cepuri mest ārā, vai nē? Viņa izskatās briesmīgi, pie tam tu tāpat slēpot neesi braucis jau gadus desmit.”
“Manis pēc vari izmest,” atteica Reins un iekārtojās uz dīvāna. “Bet jautājums ir par to, vai tas būtu ētiski tev kā vēsturniecei. Vai tad tev augstskolā nemācīja, ka vēstures artefakti jāsaglabā, lai nākamās paaudzes redzētu, kā Igaunijā dzīvoja cilvēki 21. gadsimta sākumā?”
Viņš grozījās dīvānā, meklēdams ērtāko pozu un pamanīja, ka pie katras kustības dīvāns iekrakšķējās savādāk. Kad viņš griezās uz vēdera, dīvāns teica “krāk”, bet, kad uz muguras, tad atskanēja “krīk”.
“Tu laikam iztēlojies, ka es šo skapi iekārtoju priekš arheoloģiskiem pētījumiem?” Anu jautāja. “Augstskolas laikā es gana daudz piedalījos visādos izrakumos, tāpēc labi zinu, kas skaitās vērtīgs. Tava slēpošanas cepure diemžēl ir galīgs atkritums. Ja vien tu netaisies dibināt privātu muzeju, es to metīšu ārā.”
“Mammu, vai tie ģindeņi bija šausmīgi?” Sandra jautāja.
“Nē,” Anu atteica.
“Bet ja nu mūsu skapī arī kāds ģindenis atrodas?” Reins iejautājās. “Iedomājies, kas tā tev būtu par laimi mūsu skapī atrast viduslaiku apbedījumu?”
“Cik alus tu izdzēri?” Anu pavaicāja.
“Atbildēšu ar prieku, lai tev kā vēsturniecei būtu iespējami vairāk datu par 21. gadsimta sākuma vīrieša ikdienas dzīvi. Izdzēru vienu alu un apēdu vienu ķilavmaizi.”
“Krīk!” un “Krāk!” Reins pūlējās ar dīvāu izspēlēt melodiju.
“Tātad tu nevari tik daudz turēt,” Anu secināja. “Cik mierīgi man bija tīrīt, kad jūsu nebija! Sandra, kur tu nesīsi to šalli?”
“Es drīkstu to ņemt sev?”
“Tā tev ir par garu, tev būtu desmit reizes ap kaklu jātin. Es to valkāju augstskolas laikā. Vajadzētu izmest.”
“Bet tā ir skaista!” Sandra strīdējās pretī un izstiepa to pilnā garumā, tā ka tā sniedzās līdz pat priekšnamam.
“Kas tur skaists, veca lupata. Dod šurp, es to metīšu miskastē.”
“Tu esi riktīgs vandālis,” Reins teica no dīvāna. Viņš bija atklājis, ka, paceļot dibenu, dīvāns iekrakšķas vēl savādāk. “Tak tā šalle ir pārdzīvojusi gadsimtus. Tādas valkāja senie cilvēki.”
“Tā ir mana šalle.”
“Nu tu taču esi senais cilvēks.”
“Un kas tad tu pats esi?”
“Es arī esmu sens. Esmu sens igaunis,” Reinam jau gandrīz izdevās izspēlēt “Zemniekmeitiņas” melodiju, gan ne gluži pareizu, tomēr saprotamu. “Tu mani arī gribi mest ārā?”
“Tevi vēl kādu laiku paturēšu. Bet šitie tavi krekli gan dosies uz atkritumu zemi.”
“Tas ir kā kleita,” Sandra priecājās, uzvilka un nāca parādīties Reinam.
“Re, cik skaista,” Reins slavēja. “Tāpat arī tēvs meitai igauņu zemnieku mājās atstāja mantojumā tautastērpu.”
“Tas nav nekāds tautastērps, bet vecs, novalkāts krekls,” Anu teica. “Bet nu labi, nemetīšu ārā, izmantošu kā grīdaslupatu. Esi apmierināts?”
“Briesmīgi skatīties, cik nežēlīga tu esi pret šīm vecajām mantām, kas mums tik uzticīgi kalpojušas,” Reins pārmeta. “Vai atceries pasaku “Vectēva kažoks”? Cik daudz labuma bija no vecā kažoka un cirvja kāta.”
“Kas tā par pasaku?” jautāja Sandra.
“Tā ir Juhana Jaigi pasaka. Mežsargam bija maza meitiņa, kuru nolaupīja vilki. Un vienīgais, no kā vilki baidījās, bija vecātēva kažoks un cirvja kāts.”
“Kāpēc viņi no tiem baidījās?”
“Tāpēc, ka tajās vecajās lietās bija iekšā varens spēks,” Reins skaidroja. “Ar cirvja kātu bija darīts tik daudz darba, ka ja to kātu nolika kaut kur uz ceļa, tad vilki tur neuzdrošinājās iet. Un ar kažoku tas pats. Mežsargs ielenca vilkus ar vecajām lietām un atbrīvoja meiteni. Esi dzirdējusi, Anu?”
“Jā jau,” Anu atteica. “Es zinu to pasaku ļoti labi, tikai nesaprotu, ko tas man dod. Tu gatavojies vilku uzbrukumam?”
“Kāpēc ne, mums tak arī ir maza meita... Jābūt gatavam uz visu!”
“Tēti, bet pilsētā taču vilku nav,” Sandra teica.
“Protams, nav,” Anu piekrita. “Redzi, ka bērns gudrāks par tevi.”
“Bet vecās lietas darbojas ne jau tikai uz vilkiem,” Reins negribēja padoties. “Ar tām var vēl visu ko labu izdarīt...”
“Piemēram?”
“Es tā mirklī nevaru izdomāt...” Reins atrunājās. “Bet nāc, paklausies, kā es spēlēju dīvānu!”
“Ko spēlē?” Anu brīnījās, pa durvīm pabāzdama galvu. Reins cītīgi grozījās pa dīvānu.
“Zemniekmeitiņu,” viņš lepni atbildēja.
“Neticami...” Anu nogrozīja galvu un devās atpakaļ uz priekšnamu. Reins mēģināja izspēlēt arī Igaunijas himnu, bet dīvāns neļāvās, un daudzas notis sanāca netīras.
“Nu galu galā neesmu jau nekāds mūziķis,” Reins nodomāja un beidza savu vāļāšanos. Tāpat vien pagulēt ir vēl jaukāk. Anu ar Sandru vēl kādu brīdi rakājās pa skapi, Sandra no vecajām drēbēm izveidoja kaut ko ligzdai līdzīgu un izteica vēlēšanos tur pārnakšņot, bet Anu paziņoja, ka tādu lupatu midzeni istabā necietīšot. Lupatām jāiet uz miskasti, bet labās lietas jāliek atpakaļ skapī, un vispār viņa esot nogurusi no krāmēšanās un gribot dzert tēju un kaut ko ieēst.
Reinu sūtīja iznest miskasti. Viņš piecēlās no dīvāna, radīdams tādu skaņu, kas derētu operas uvertīrai, un devās ārā. Uz viena pakāpiena mētājās vecs “Teātris. Mūzika. Kino.”, Reins zināja, ka tas pieder Voremē, kurš lasa to mājupceļā no teātra, atpūtinādams kājas. Reins prātoja, ka Voremē diez vai savā dzīvē ir metis ārā kādas drazas, noteikti viņš tās augām dienām pēta, atklādams visādus brīnumus.
“Varētu tās Voremē uzdāvināt, tas viņam būtu kā krustvārdu mīkla,” Reins iedomājās. “Tad večukam būtu, ko pētīt.” Tomēr likās visai savādi svešam cilvēkam piedāvāt savas vecās lupatas. Sāks vēl tās valkāt, bet tas jau nu galīgi neklātos. Voremē jau tikpat pašlaik nebija mājās.
Reins izmeta maisus atkritumu konteinerā. Bija maigs vakars, no tālienes redzēja parku. Reins iedomājās par Markus māti. Bet no miskastes nevarēja redzēt, vai sieviete vēl joprojām sēž uz soliņa. Viņš gāja atpakaļ istabā dzert tēju.
Patiesībā Markus ar māti tiešām bija parkā. Markus jau bija redelēs izkarājies un pa slidkalniņu izšļūcies, un tagad dzenāja baložus. Baloži pacēlās spārnos, kad zēns tuvojās, bet tūlīt atkal nolaidās, un Markus turpināja tos trenkāt.
Eve sēdēja uz soliņa. Žurnāls bija viņai somā, bet viņa neņēma to ārā. Nebija vēlēšanās lasīt.
Iezvanījās telefons. Eve satrūkās un uzmeta ekrānam izbijušos skatienu. Bet tā bija tikai māte.
Pēc sarunas Eve nelika telefonu atpakaļ kabatā, bet turēja rokās un laika kavēklim lasīja kontaktpersonu sarakstu. Viņa pēdējā laikā to bieži darīja. Viņa iegrima domās pie pēdējā vārda “Ulo”.
Laikam tomēr vajadzētu to izdzēst, Eve domāja. Priekš kam viņai sveša vīrieša numurs? Viņa pati Ulo nezvanīs, tas bija skaidrs. Un Ulo viņai arī nebija zvanījis, lai gan viņa to vienlaikus gan gaidīja, gan baidījās. Katru reizi, kad telefons iezvanījās, viņa skatījās ekānā, vai neieraudzīs šos trīs burtus. Kad māte zvanīja, Eve sākumā iztrūkās un domāja, ka re, te tie ir. Jo arī vārdā “ema” (latviski – māte) ir trīs burti. Tāpēc arī pirmajā brīdī iztrūkās, kamēr izlasīja un nomierinājās. Tas tomēr nebija viņš.
Tā ka priekš kam bez vajadzības noslogot telefona atmiņu? Ir taču tik viegli izdzēst kontaktu, pāris pogu spiedienu un gatavs.
Un ko tad, ja viņš tomēr vēl zvanīs? Tad telefons rādīs, ka zvana nepazīstams numurs. Viņa atbildēs, nezinot, kas otrā galā gaida. Tas būtu vēl briesmīgāk! Redzot vārdu “Ulo”, viņai vēl būtu laiks izdomāt – atbildēt vai nē. Tak nepazīstama numura gadījumā stāvoklis būtu daudz sarežģītāks. Tad viņai būtu jāizbīstas no katra sveša numura, aiz kuriem lielākoties slēpjas visādi izplatītāji.
Nē, lai jau tas numurs paliek, Eve izlēma. Viņa vēl nepārraus to trauslo saiti.
Vai varbūt labāk piezvanīt pašai?
Nē, nekādā gadījumā!
Eve ielika telefonu atpakaļ kabatā. Viņa piecēlās un piegāja pie Markus, kas bija atkal piekāries redelēm.
“Atvainojiet, vai te ir vieta?” viņa pajautāja un pakarinājās blakus dēlam, šūpodama kājas. Bija jauki.
“Mammu, tu arī karājies,” Markus atzinīgi noteica.
“Jā, es mazliet pastaipos, tas ir labi pēc ilgas sēdēšanas,” Eve atbildēja un viegli šūpojās. Viņa jutās atgriezusies bērnības zemē.
“Mēs tagad esam āboli,” Markus teica un piepūta vaigus, lai vairāk izskatītos pēc ābola.

Turpinājums sekos.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru