Andruss Kivirehks. Pasaules malā (40)

Pēc tam viņi ģērbtuvē dzēra vīnu. Vīnu bija atnesis Kusti. Oidermā turpretim neatzina stiprināšanos ar tādiem niekiem.

“Saunā dzer alu,” viņš apgalvoja. “Vīnu var dzert mājās, ja vēlas, bet saunā tas izskatās muļķīgi.”

“Alu dzer, lai remdētu slāpes, bet vīnu, lai paceltu tonusu,” Kusti atbildēja. “Kad esi nopēries, tad der uzprišināt organismu. Un pirtī iešana ir kārtīgam igauņu vīrietim īsti svētki, bet svētkos jāpaceļ glāzes.”

“Es arī domāju, ka neliels mēriņš par ļaunu nenāk,” teica Gunārs un iedzēra tieši no pudeles. “Mums teātrī bija viens skatuves strādnieks, viņš vienmēr teica – nu, vīri, sauna ir uzkurināta karsta, iesildīsimies arī mēs. Un vēl – vēders un dibens ir nopērti, tagad vīns lai noper ar;i kuņģi un aknas. Interesants vecis bija, audzēja garus matus, ķemmēja uz abām pusēm un sasēja zem zoda.”

“Oriģināli!” Kusti uzslavēja, arī iedzēra un padeva pudeli Oidermā.

“Es nedzeru!” Oidermā atteicās. “Man ir mans alus, ko iemalkot. Un es atnācu šurp mazgāties nevis piedzerties.”

“Ei nu, kurš ta te piedzeras?” Kusti taisnojās. “Tas puslitrs, tas jau tā vairāk modes pēc. Ko tu skaisties?”

Oidermā drūmi klusēja. Patiesībā jau vaina nebija vīnā, savas dzīves laikā Oidermā bija pirtī gana lietojis un arī tagad ieņemtu malciņu, bet galīgi nebija noskaņojuma. Un tur vainīgs bija melnbārdainais vīrs ar savu musinošo un riebīgo runu. Viņi vēl ģērbtuvē bija labu laiku strīdējušies, taču melnbārdis nebija Oidermā pa zobam, viņš bija pilns spītības un netaisījās padoties.

“Krievu laikos biju kungs, bet tagad esmu nabaga pensionārs!” viņš kareivīgi sludināja. “Katru dienu gāju restorānā ēst, bet svētdienās arī iedzert, visi Tallinas šveicari mani pazina, visu krogu durvis man bija vaļā un galdā labākie ēdieni. Bet tagad mājās ēdu putru. Par ko mēs vēl runājam?”

“Es gan neēdu restorānos, ar skolotāja algu to nevarēja atļauties,” Oidermā nikni strīdējās pretī. “Un mani pie tam čeka izsauca uz nopratināšanām. Jau augstskolas laikā viņi okšķerēja man pakaļ, gandrīz taisījās jau izmest.”

“Gan jau bija kāds iemesls,” bārdainis prātoja. “Mani neviens nenoklausījās un arī nebija nekādas vajadzības slēpties. Godīgus ļaudis neviens neaiztika. Krievu laikos vispār bija kārtība, nebija narkomānu, un cilvēkiem nebija jāmeklē ēdiens pa miskastēm.”

Saniknotais Oidermā centās runāt par demokrātiju un vārda brīvību, okupāciju un pat par Molotova-Rībentropa paktu, bet melnbārdis pateica, ka tās lielās politikas lietas uz viņu neattiecas.

“Es krievu laikos vienā reizē nopirku trīs vislielākos krāsu televizorus,” viņš paziņoja. “Mājai, vasarnīcai un mātei ar tēvu. Kur es tagad varu nopirkt trīs televizorus? Knapi vienu, un i tad līzingā. Tāpēc man nevajag stāstīt, ka tagad ir laba dzīve. Sūdīga dzīve! Visu gaišu!”

Viņš uzlika galvā cepuri un izmaršēja no pirts. Oidermā vārījās aiz dusmām. Cik nekrietns var būt viens cilvēks! Domā tikai par desu un krāsu televizoru, uz morālām vērtībām viņam uzčurāt. Pie tam – tas īpaši satrauc – Oidermā lieliski saprata, ka vienā ziņā tam vīram taisnba, patiešām krievu laikā dzīve bija labāka. Dzīvoja viņš kā žurka pa labības apcirkni, Oidermā rūgti nodomāja, skaidrs, ka viņš vēlējās tās zelta dienas atsaukt atpakaļ. Turklāt toreiz viņš bija spēka gados, tagad pensionārs, dabiski, ka viņš ilgojās pēc laikiem, kad varēja sev gana daudz atļauties – salīdzinājumā ar to, ko varēja atļauties tagad. Protams, gan jau savā laikā melnbārdainais laizījās ap Somijas televīzijas reklāmām, jo tajās redzamais nebija pieejams, pat ja biji ministrijas šoferis un pazini visus Tallinas šveicarus, taču tas nav pieejams arī tagad, kaut citu iemeslu dēļ.

Oidermā sēdēja un drūmi strēba savu alu. Viņam nelika mieru šī doma, tā darīja viņu nervozu. Kad viņš pats dzīvoja labāk – toreiz vai tagad? Protams, viņš tajos laikos nebija nekāds spekulants un arī ne priekšnieka šoferis, viņam nebija nekādu pazīšanos, un zaļie zirnīši vai cīsiņi galdā parādījās reti. Apelsīnus dabūja reizi gadā, krāsu televizora nebija. Viņš bija jauns skolotājs, pilns tēvzemes mīlestības un pretošanās gara, taču nabags. Nebija viņš krievu laikos uz zaļa zara, viņam jau arī vairāk rūpēja cīņa par Igaunijas brīvību.

Bet citā ziņā? Sieva bija no viņa aizgājusi, skolotāja vietu viņš zaudēja. Krustvārdu mīklu haltūras viņu kaut cik turēja virs ūdens, vismaz tik daudz, lai galva būtu ārā un varētu elpot, bet rumpis jau sen bija nogrimis. Jau vairākus gadus viņš dzīvoja kopā ar Gunāru. Nu ja, nabaga cilvēkam nebija, kur palikt, aiz labas sirds viņš to paņēma pie sevis, bet tomēr. Gluži normāla tāda dzīve nebija, mājas bija pārvērtušās par kopmītni.

Vai par tādu dzīvi viņš sapņoja, kad dienām un naktīm cīnījās par igauņu lietu, gāja uz mītiņiem un piedalījās sapulcēs? Noteikti ne. Tādu dzīvi viņš būtu mierīgi varējis dzīvot arī krievu laikos, par labāku, jo krievu laikos tukšā tara bija vērtīga, par divām tukšām alus pudelēm varēja nopirkt vienu pilnu.

Viņš vēroja pusizdzerto pudeli savās rokās. Laikam viņš dzēra pārāk daudz. Bet ko tad citu darīsi, ja mājās jādodas kopā ar Gunāru?

Vai melnbārdainajam vīram patiesi bija taisnība?

Gunārs tikmēr stāstīja atgadījumu ar garmataino skatuves strādnieku.

“Viņa tēvs strādāja vīnafabrikā, puisis reizēm gāja veco apciemot, iegāja kabinetā un apsēdās uz vīna kastes, tās tur vienmēr mētājās pa grīdu, pudeles iekšā. Nu čau, tēt, kā iet, vai vari naudu palienēt? Tēvs brēca, ka nedos ne kapeikas, nav tev ko dzert un vazāties, vai es tevi tāpēc skoloju, lai tu kaut kādā teātrī stieptu krēslus, ej mācīties uz institūtu! Un nogriez tos matus, tu tak izskaties pēc pērtiķa. Puisis nesāka strīdēties, tikai nopūtās un teica, labi jau labi, tēt, tev taisnība, laikam stāšos tai augstskolā un nogriezīšu matus, paldies tev par padomu. Forši bija tevi satikt, nu tad uz redzi! Cēlās kājās un gāja atpakaļgaitā uz durvīm, mādams tēvam, un tēvs pamāja pretī, priecīgs, ka dēls beidzot nācis pie prāta. Bet puisis bija tik izveicīgs, ka, uz vīna kastes sēdēdams, bija izvilcis vienu pudeli un, dibenā iespiestu, iznesa pa durvīm. Pudele karājās pie dibena kā aste. Vot, kāds viņš bija meistars!”

“Kā tas ir iespējams?” Kusti brīnījās. “Oidermā, dod savu tukšo pudeli, es pamēģināšu.”

“Mēģini ar vīna pudeli!” Oidermā ieteica.

“Nē, mēs vēl dzeram no tās pudeles. Dod alus pudeli!”

Oidermā iedeva. Kusti mēģināja to iedabūt starp resnajiem dibena vaigiem, bet neizdevās.

“Esi uzmanīgs, ja tu nogrūdīsi to pudeli zemē, visa grīda būs vienās lauskās,” viņš brīdināja. “Un mēs te visi basām kājām.”

“Nu jā,” Kusti piekrita un gribēja pudeli atdot atpakaļ.

“Atstāj sev,” viņš uzbrēca.

“Ar aluspudeli tas triks ir grūtāks, jo resnāks kakliņš,” Gunārs skaidroja. “Un tev ir pārāk resna pakaļa, tas skatuves puisis bija tievs un ar dibenu kā knīpstangas.”

Oidermā sēdēja, klausījās un kļuva aizvien drūmāks. Visa dzīve likās tik pretīga. Zemu kritis cilvēks, tas viņš bija, un visi viņa līdzbiedri tādi paši. Vazājas pa visādiem zaņķiem, zuduši ir visi mērķi un ideāli. Caurām dienām dzer. Nekas cits kā klaidoņi un saulesbrāļi.

Kusti un Gunārs bija pieveikuši vīna pudeli.

“Atnesam vēl vienu?” Gunārs jautāja. “Bode tepat aiz stūra, apjozīšos ar dvieli un aizskriešu.”

“Nē, nu gan pietiek!” Oidermā paziņoja. “Šodien nu pietiks svinēt. Kādu dienu var arī izlaist!”

“Cilvēka dzīve katru dienu ir svētki!” Gunārs strīdējās. “Es pazinu vienu čomu...”

“Apklusti!”

Oidermā, nikni šņākdams, piecēlās un sāka ģērbties.

“Nu ja, jāiet vien mājās,” Gunārs samiernieciski noteica. “Mājās uz krāsns ir visērtāk.”

Kusti pārlika pār vēderu tādu kā priekšautu un sāka zem tā slaucīties.

“Forši bija satikties!” viņš iesaucās, kad Oidermā ar Gunāru taisījās ceļā.

“Paliec sveiks!” atteica Gunārs. Oidermā neteica neko.

Visu vakaru viņš bija galēji mazrunīgs. Sēdēja virtuvē, sarāvies čokurā, un blenza vienā punktā, kamēr Gunārs istabā skatījās televizoru. Tad viņš aizgāja pajautāt, kur palika viņa pēdējās divas cigaretes.

“Oi, atvaino, es tās paņēmu,” Gunārs paskaidroja. “Manējās bija beigušās.”

“Ak tā,” teica Oidermā, noņēma brilles un sāka slaucīt piedurknē, un acīs tam bija savāds skatiens, kurā slēpās tāds spēks, kas varētu pārvērsties eksplozijā.

“Bet es varu aizskriet pakaļ,” Gunārs piedāvāja. “Tik un tā jau vajadzēs. Es tikai nezinu, vai man ir nauda.”

Ne vārda neteikdams, Oidermā nolika savu maku uz galda.

“Tūliņ būšu atpakaļ,” Gunārs apsolīja un bija prom.

Oidermā bija brilles notīrījis un uzlika atpakaļ uz deguna. Piegāja pie loga un paskatījās lejup uz ielu.

“Vajadzētu kaut kur aizbraukt,” viņš prātoja. “Uz kādu citu vietu un tur sākt visu no gala. Un pasaules galu kā Kalevipoegs. Šeit nekas nesanāk, te es esmu kā līmespodā iekritusi vabole vai jūrascūciņa krātiņā. Nīkstu vienā vietā un pavadu visas dienas vienādi. Vienā stūrī ēdu, otrā kārtojos, un tas ir viss. Man jātiek ārā. Man nav, ko zaudēt, ne ģimenes, ne bērnu. Neviens mani nemeklēs. Gunārs atradīs kādu citu, pie kā apmesties un kam zagt cigaretes, vai, ja neatradīs, tad nodzersies līdz nāvei, un viņa tāpat nevienam nebūs žēl. Naudas gan man nav, bet es varu balsot uz ceļa. Es gan neesmu meitene, bet gan jau mani kāds paņems. Kāds fūres šoferis jau apžēlosies. Man jātiek iespējami tālu. Valodu jau iemācīšos, kad būs vajadzība.”

Viņš pārdomāja visus iespējamos maršrutus – Amerika, Āzija, bet konkrētība viņu satrauca. Viņš deva priekšroku abstraktām vietām, vēl nezināmām.

“Tak es negribu dzīvot kaut kādā hipiju komūnā, es jau tāpat tādā dzīvoju, tas ir atbaidoši,” viņš prātoja tālāk. “Gribu ierasties darbā pēc pulksteņa, būt noderīgs, garlaicīgs, parasts cilvēks, viens no daudziem. Gribu būt sīkburžujs, jā, tieši to es gribu. Gribu pasaules malā mājiņu, mājai apkārt dārzu, dārzā rūķi. Un es katru sestdienu pļautu mauriņu, bet svētdienās apmeklētu muzejus un mākslas izstādes, bet pirmdienā dotos uz darbu un visu nedēļu strādātu, aizrautīgi un ar patiku. Vakarā noguris pārrastos mājās, bet domas joprojām būtu pie darba lietām, es izstrādātu nākamās dienas plānus, izlemtu, kā labāk darīt, es ļoti mēlētu savu darbu. Interesanti, kādu darbu es tur, pasaules malā, darītu? Vai es būtu skolotājs? Svešā mēlē gan ir grūti mācīt, bet es noteikti atrastu kaut ko citu, interesantāku... Pasaules otrā malā. Es pat nezitēlojos, kas tur viss ir... Visdažādākais...”

Jā.

Viņš iegāja virtuvē un sāka ar naža galu tīrīt nagus.

Gunārs pārradās ar iepirkumu maisu rokā, tajā kaut kas žvadzēja.

“Nopirku pīpējamos un pāris pudeles baltā vīna,” viņš teica. “Un pie tā reņģes tomātu mērcē. Pie vīna jau zivs prasās.”

Viņš pienāca un uzsita Oidermā pa plecu.

“Kas tev kaiš, vecais, šodien esi kaut kāds saskābis?” viņš draudzīgi pajautāja. “Es tak saprotu, katram ir labākas un sliktākas dienas. Bet liec aiz auss – vēl dzīvojam! Es attaisīšu konservus.”

“Taisi vien,” Oidermā truli atteica. Pēkšņi viņš izjuta milzu nogurumu. Kaut kad viņš tiešām aizbrauks. Bet jāēd jau arī ne, un tad kāpēc nepagaršot reņģes tomātu mērcē. Tās ir gluži labas, augstskolas laikā viņš tādas vien ēda. Veca, pazīstama garša. Vecas un pazīstamas lietas vienmēr ir labas – veca, laba igauņu manta. Galu galā viņš ir Igaunijas patriots! Par ko tad viņš cīnījās.

Ar pilnu vēderu jāiet gulēt – tā ir vispareizāk. Tad jau rīts parādīs, ko tālāk darīt.

“Šovakar ir Puaro jaunās sērijas,” Gunārs paziņoja.

“Ā, nu tad ieslēdz,” Oidermā noteica. Puaro bija viņa iemīļotais seriāls.

Turpinājums sekos.