Andruss Kivirehks. Pasaules malā (27)

“Oposumā” bija pusdienlaiks. Ulo šodien bija pagatavojis makaronus ar gaļu jeb makaronus jūrnieku gaumē, kā tos nosauca Gunārs, kas kopā ar Oidermā bija atnākuši iekost pusdienas un iemalkot mazo pusdienu alu.

“Tas ir jūrnieku ēdiens”, viņš apgalvoja. “To ēd visi matroži.”

“Kā tu to vari zināt, tu nekad neesi braucis jūrā,” Oidermā pajautāja. Tu tak vispār nebiji armijā, tā vietā tu atradies trakomājā.”

“Dabiski, baigā man vajadzība par to krievu valsti karot. Trakomājā bija forši, divas māsiņas bija manī ieķērušās un savā starpā plēsās, kura paliks pa nakti dežūrēt. Abas bija krievietes, vienu sauca Maša, otru – Aņa. Aņa toreiz giva virsroku un pamāja vēl man, sakot, ka vakarā tiksimies. Bet Maša nepadevās un, tiklīdz Aņa bija aizdevusies mājās, tā iesūtīja manā palātā sanitāru, kas nokomandēja:”Pacient Kūsk, nāciet nodot asinis!” Es, jau nojausdams ko nelāgu, iegāju procedūru telpā, bet tur gaida Maša, pilnīgi kaila. Protams, asins nodošana nenotika.”

“Kāpēc gan es neticu nevienam tavam vārdam?” Oidermā jautāja it kā pats sev un domīgi dzēra alu.

“Es tezinu, kāpēc tu netici, laikam esi tāds neticīgs, es katrā ziņā runāju tīru patiesību. Nu labi, es tātad atnāku atpakaļ no procedūru telpas uz savu palātu, pēc stundas atkal parādās sanitārs – pacient Kūsk, jums vēlreiz jādodas nodot asinis, māsiņa Maša apgalvo, ka jums ir ļoti sliktas analīzes. Gāju vēlreiz, Maša pat nebija uzvilkusi drēbes, blenza manī iekāres pilna, sēdēdama zobārsta krēslā.”

“Vienu momentu! Maziņš jautājumiņš! Kā tur uzradās zobārsta krēsls? Tā taču bija trakomāja, nevis zobu klīnika?”

“Kā lai es to zinu, varbūt tā Maša agrāk bija strādājusi par zobārsta palīgu...”

“Un zobārsta krēslu paņēma līdzi? Ļoti loģiski! Nu labi, patiesībā tā ir nebūtiska detaļa, stāsti vien tālāk.”

“Tur jau vairāk nav īpaši, ko stāstīt, es dienas garumā dabūju vēl piecas reizes nodot asinis, tik ļoti miesaskārs sievišķis viņa bija. Citi trakie jautāja, ka vai tad mani gribējuši izsūkt pavisam tukšu, ka tik bieži lika nodot asinis. Kad beidzot viss bija cauri, gāju, stutēdamies pret sienu, un, kad māsiņa Aņa vakarā atnāca uz savu maiņu, un, caurspīdīgā ķitelī tērpusies, ielūkojās manā palātā, es tikai gulēju gultā un īdēju. O, ku Aņa bija nikna tad uz Mašu! Teica, ka re ko tā viltīgā velna mātīte izdomājusi! Turpmāk viņa pati strādāja dienas maiņā. Diezgan traka man bija dzīve trakomājā.”

“Interesanti gan klausīties, kad cilvēks tā melo, ka pats tic,” piezīmēja Oidermā. “Ulo, esi tik labs, ielej man vēl alu!”

Ulo sāka laist glāzē alu, kad ienāca divas meitenes. Tādas jaunas, nedaudz palaidnīgām sejām, viena blonda, otra brunete, abas uzkrītoši ģērbušās. Šādas klientes “Oposumā” parasti neiegriezās. Meitenes aplaida apkārt skatienu, sačukstējās un tad pienāca pie letes.

“Mēs gājām garām un izdomājām, ka beidzot ieiesim, jo sen jau gribējām ienākt apskatīties, kas šī īsti ir par vietu,” viņas runāja viena caur otru. “Vai te var dabūt paēst?”

“Jā, šovakar mums ir makaroni jūrnieku gaumē,” Ulo atbildēja.

“Pasta? Bet ko nozīmē jūrnieku gaumē?” meitenēm acis iepletās.

“Makaroni ar gaļu,” Ulo paskaidroja.

“Nē, gaļu mēs negribam. Kādi salāti jums ir?”

“Salātu nav,” Ulo atteica un pēkšņi sajutās neērti, nezin kāpēc.

“Vispār nav salātu?” viņas brīnījās. “Bet kas tad jums ir vēl bez tiem makaroniem?”

“Cita nekā nav,” Ulo nokaunējies teica.”Mums te, “Oposumā” ir tāda kārtība, ka katru dienu viens ēdiens. Ak jā, vēl var dabūt ķilavmaizi.” Bet jau no meiteņu sejām viņš noģida, ka ķilavmaize viņās īpašu interesi neizraisa, tāpēc aši iesaucās: “Bet es varu izcept pankūkas! Ar zemeņu ievārījumu!”

“Nē, paldies!” meitenes atteicās. “Pankūkas mēs laikam negribam. Tad mēs laikam iesim citur... Mēs jau īstenībā tikai gribējām iemest aci. Tā jau jauka vieta, bet mēs vienkārši gaļu neēdam... Ķilavas arī nē.” Viņas centās atstāt pieklājīgu iespaidu. “Bet varbūt kādreiz atnāksim ieēst pankūkas un iedzert vīnu,” viņas smaidot piemetināja.

“Vīna mums arī pašreiz nav,” Ulo teica, bet tā nebija taisnība, jo patiesībā “Oposumā” vīna nebija nekad. Parasti Ulo par to bija lepns, bet šoreiz paša ēdienkartes īsums viņu sarūgtināja. Viņš izskatījās kā pieķerts nepiedienīgā situācijā.

“Okei,” meitenes pamāja un paskatījās viena uz otru. Brunete gandrīz ieķiķinājās, bet tad apspieda šo vēlmi. “Nu labi. Jauku dienu!”

Un viņas izsteidās pa durvīm, tak Ulo vēl sadzirdēja, kā abas, izkļuvušas pa durvīm, izplūda smieklos.

“Ļoti jaukas meitenes,” Oidermā noteica.

“Jaukas gan. Es sākumā padomāju, ka manas vecas paziņas,” Gunārs izmeta.

“Paziņas? No kurienes tev tādas domas? Pag, tu varbūt gribi teikt, ka viņas bija tavas trakomājas sanitāres?” Oidermā jautāja. “Gunār, kas tev kaiš?”

“Nē, ne jau sanitāres... Es jau teicu, ka viņas tikai izskatījās pazīstamas. Viena ministra kundze un viņas māsa izskatījās ļoti līdzīgas.”

“Gunār, es atkārtoju jautājumu – kas tev kaiš? Par kādām ministru kundzēm tu runā?”

“Es nedrīkstu izpaust viņas vārdu, es devu godavārdu,” Gunārs paskaidroja, iedzēra alu un kļuva aizvien aizrautīgāks. “Tas notika Vosulā, pāris vasaras atpakaļ, bija diezgan karsta nakts, un es izdomāju, ka iešu pamērcēties, lai atvēsinātos. Aizgāju uz pludmali, un savā priekšā izdzirdēju kņadu...”

“Vosulā, starp citu, ir ļoti sekls,” Oidermā precizēja. “Puskilometrs jānoiet, kamēr var peldēt. Vai tu tur vispār esi peldējies?”

“Es taču saku, ka esmu! Parasti tur tiešām ir sekls, bet tonakt vējš pūta no jūras puses, un ūdens bija sasniedzis diezgan augstu līmeni.”

“Lai nu būtu, ko es te strīdos,” Oidermā atmeta ar roku.

“Es arī nesaprotu, ko tu strīdies. Tātad es tur peldēju un pēkšņi ieraudzīju nākam divas sievietes. Abas brīnumskaistas. Viņas nometa drēbes. Izģērbās pilnīgi plikas! Padomāju, ak tu velns, kas nu notiks...”

“Kas tad notika? Es jau nojaušu. Tā bija tā ministra sieva?”

“Precīzi. Bet pag, ļauj man stāstīt...”

Gunārs stāstīja, kamēr Oidermā viņu visu laiku pārtrauca ar ironiskām piezīmēm, bet Ulo stāvēja aiz letes gluži skumjš. Dvēselē bija tāds kā tukšums, tāda kā vainas sajūta, it kā viņš būtu izdarījis kādu kļūdu, kuru labot vairs nav iespējams. Viņam pēkšņi nemaz vairs nepatika atrasties “Oposumā”, viņš būtu vēlējies aizslēgt durvis un doties mājās.

Ienāca viens večuks, pasūtīja makaronus jūrnieku gaumē, ēda čāpstinādams un slavēdams, ka sen neesot neko tik smeķīgu ēdis. Tieši tā viņš teica – smeķīgu. Un Ulo šis vārds tā uzkrita uz nerviem, ka viņš būtu gribējis večukam atcirst, ka te neko smeķīgu negatavo, smeķīgi lai viņš ēd mājās. Te gatavo pastu, jā, tieši pastu, bet par makaroniem nosauc tikai tāpēc, lai šādi tādi večuki saprastu. Taču viņš neko tomēr neteica, tikai pieklājīgi pamāja, kad večuks devās ārā pa durvīm. Un pie sevis nodomāja – jā, šitie ir apmierināti. Priekš šitādiem šī vieta ir piemērota, viņi neko labāku nemaz nespētu novērtēt.

No manis ir sanācis zaņķa turētājs, viņam iešāvās prātā, zupas virtuves saimnieks. Uzsviežu tik uz galda viru, un šie priecīgi. Un pats iztēlojos, ka te ir tik jauki un mājīgi. Ne sūda. Normāls cilvēks no šāda ūķa bēg ārā atmuguriski.

No šādas domas Ulo kļuva vēl drūmāks. No malas gan neviens nebūtu varējis iedomāties, ka “Oposuma” saimnieka galvā rosās tādas domas, jo Ulo lēja klientiem alu un pasniedza makaronu porcijas un ķilavmaizes kā katru dienu, tikai tērzēt gan negribēja un, ja kāds ko pajautāja, atbildēja vienā vārdā.

Beidzot galdi atbrīvojās, parādījās arī Malle un iegrāba līdzpaņemtajā katliņā makaronus, daiļrunīgi slavēdama Ulo. Ulo to knapi spēja izturēt, viņam būtu gribējies Kalju un Malli vienkārši izstumt pa durvīm. Viņam bija mokoši redzēt abu laimīgās un bezgala par makaroniem pateicīgās sejas. Bet viņi beidzot bija prom, un nu Ulo varēja savu zupas ķēķi slēgt ciet.

Mājās viņš ievēlās dīvānā un atvēra grāmatu. Bet, kā par spīti, “Nožēlojamie” bija jau cauri, un nākamo Ulo no grāmatplaukta bija izņēmis Tomasa Manna “Doktoru Faustu”. Tas viņam galīgi nepatika, bija garlaicīgs un nesaprotams. Ulo lasīja dažus teikumus pat trīs reizes, bet vienalga nesaprata, tad sāka izlaist rindas, tad veselas rindkopas, tad attapās, ka ir izlaidis jau piecas lappuses, nezinādams, priekš kam tas viss un beigās nometa grāmatu malā.

“Pilnīgs stulbums!” viņš skaļi noteica un gulēja kādu brīdi uz dīvāna, nikns un apvainojies uz visu pasauli.

Jā, esošā pasaule bija nejēdzīga, un viņš pats arī bija nejēdzīgs, jo pasaule viņu veidoja līdzīgu sev. Vajadzētu doties prom, viņš prātoja, uz citu vietu, uz pasaules malu. Līdzšinējai dzīvei jāpārvelk svītra. No kurienes gan lai rod spēku rīt atkal stāvēt aiz letes, lai visiem šitiem Gunāriem, Oidermā, Reiniem un Ēvaldiem ceptu kotletes, labas mājas kotletes – lai viņi iebāž tās kotletes sev pakaļā!

Viņš gribētu dzīvot citu dzīvi, turēt krogu citā pasaules malā, pilnīgi citādu krogu, krāsainu un bezbēdīgu, kur mielojas ar neiedomājamiem gardumiem un dzer smalkus kokteiļus, kur valda prieks un līksmība. Kur dodas jauni ļaudis, tādi kā tās meitenes, kas šodien no “Oposuma” bēga pa galvu pa kaklu un uz ielas smējās par šo dīvaino ūķi. Skaidrs, ka smējās, kā lai nesmejas par vietu, kur dod tādus ēdienus kā makaroni jūrnieku gaumē.

Ulo piecēlās kājās un dusmīgi staigāja pa istabu. Tāda dzīve, kādu dzīvoja viņš, bija pilnīgi bezjēdzīga. Viņam vienkārši jāpieņem mēri. Jā, pasaules apceļošana nebūtu slikta doma. Kā “Kalevipoegā”.Un tas nebija tikai pasakā vai eposā tā, arī īstiem cilvēkiem nepieciešams izvēdināties no ikdienas viduvējības. Tas prasīs, protams, laiku. Bet nebija jau nekādas steigas, varbūt viņš nemaz negribēs atgriezties. Pasaules malā atradīsies krogs, kur staigās meitenes krāsainos bruncīšos un lidināsies papagaiļi, un kur pasniegs dzērienus no eksotiskiem augļiem. Un neviens tur nestāvēs aiz alus kannas un nepiedāvās ķilavmaizes vai makaronus jūrnieku gaumē.

Ulo nostājās pie loga un paskatījās ārā. Ielu laternās dega gaisma, mašīnas brauca, cilvēki gāja pa ielu, runādamies priecīgās balsīs. Viņiem bija lielisks noskaņojums. Viņi grasījās aizraujoši pavadīt laiku. Kāpēc viņiem būtu mājās vienatnē nomāktiem jālasa stulbas grāmatas? Kā šito te “Doktoru Faustu”? Neviens viņu nelasīja un nebija tāpēc nelaimīgs.

Pasaules mala ir tālu, bet, ja tūliņ sāktu iet, tad līdz rītdienai jau vismaz kāds gabals būs noiets. Kamēr te, pie “Doktora Fausta” sēžot, jau var traks palikt.

Ulo uzvilka gaišo žaketi, kuru jau sen nebija vilcis, uzspodrināja kurpes, pārbaudīja, vai līdzi ir naudasmaks un bankas karte, un devās uz pilsētu iedzert. Pasaules ceļojumi bieži sākās tieši šādā veidā.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (26)

Reins Kamms devās mājup no darba, pagriezās, kā parasti, ap dzeltenās mājas stūri un ieraudzīja sev priekšā tik pazīstamo galveno ielu. Pagāja garām puķuveikalam un pulksteņdarbnīcai. Nu nācās šķērsot ielu. Luksoforā iedegās sarkanais, un Reins Kamms apstājās gaidīt.

Sastrēgums bija baiss kā parasti un tik tāls, ka pa visu ceļu neredzēja brīvu vietu, tikai automašīnas un automašīnas, kas stāvēja un pacietīgi gaidīja. Likās neticami, ka tās vispār kaut kur taisās nonākt, bet Reins zināja, ka nonāks gan. Vienkārši vajadzēja laiku, laiku un samierināšanos.

Reinam viss bija daudz vienkāršāk, viņš šķērsoja ielu un turpināja ceļu gar brauktuvi, apsteidzot automašānias kā zaķis bruņurupuci. Šodien viņš uz “Oposumu” negāja. Vienu brīdi gan Reins apsvēra tādu domu, bet īpašu vēlmi tomēr neizjuta. Dienām tak nav jābūt vienādām, vienu dienu var darīt ko vienu, nākamajā dienā atkal ko citu, kādreiz ir šausmīga vēlme iedzert alu, citu dienu toties prasās tēja ar citronu.

Reins Kamms gāja mājās.

Dzīvoklis bija pilns garšīgas smaržas, Anu cepa riņģes. Reins bija gluži priecīgs, ka negāja uz “Oposumu”, jo, lai gan ķilavmaizes bija labas, tās nevarēja ne salīdzināt ar ceptām reņģēm. Viņš iegāja virtuvē un tūliņ iemeta vienu zivi mutē.

“Pacieties, kamēr visas izcepu,” Anu protestēja. “Tad ēdīsim reizē. Nav ko te našķoties!”

“Un tev šodien kontroldarbi nav jālabo?” Reins pajautāja.

“Nē, es apžēlojos par bērniem un sevi arī. Zini, cik nepatīkami ir pārnākt no darba, nesot somā kilogramu stulbu atbilžu. Rodas jautājums, kāpēc es tās nesu mājās. Šodien labāk atnesu zivis.”

“Tā ir gudra izvēle,” Reins paslavēja. “No kontroldarbiem es vēl nekad neesmu paēdis.”

“Jā, tie nav necik barojoši. Bet, protams, tie arī nesmird.”

“Tāpēc, ka stulbums ir bez krāsas un smaržas,” svinīgi paziņoja Reins, bet, tā kā Anu uz viņa aforismu nereaģēja, tad aprija vēl vienu reņģi un gāja istabā pārģērbties.

Sandra sēdēja pie datora un spēlēja.

“Čau!” teica Reins. “Ko tu dari?”

“Spēlēju,” atbildēja Sandra un iesaucās: “Velns!”

“Sandra!” Reins apsauca. “Mazs bērns nedrīkst lamāties.”

“Bet es nekā netieku tālāk par ceturto līmeni,” Sandra sūdzējās. “Pingvīns visu laiku iekrīt bedrē.”

“Kas tai spēlē vispār jādara?” jautāja Reins, vilkdams mājas bikses.

“Jāskrien, un tad jālec pāri bedrēm un aizām. Un dažreiz atnāk tā lielā muša, ar viņu nedrīkst sadurties.”

“Tā nu gan ir dumja spēle,” Reins atteica. “Parasta klavieres dauzīšana.”

“Es gan domāju, ka tā ir forša spēle,” Sandra nepiekrita un cīnījās. Reins stāvēja blakus un sekoja darbībai. “Lec!” viņš iekliedzās, bet bija jau par vēlu, pingvīns iekrita aizā un bija beigts.

“Tev vajadzēja ātrāk lēkt!” Reins skaidroja.

“Es pati zinu! Nu tu redzi, ka nav iespējams tikt tālāk!”

Sandra bija nikna.

“Es jau teicu, ka tā ir muļķīga spēle,” Reins mēģināja mierināt. “Tur nav nekādas jēgas, tā nekur nenoved. Nu labi, tu tiktu cauri ceturtajam līmenim, bet piektajā līmenī vienalga iekristu bedrē. Šai spēlei nekad nav laimīgas beigas, vienkārši ātri jādauza klaviere, kamēr vienā brīdī tev pirksti sarausies krampī un pingvīns tikvaitā nobeigsies.”

“Bet es gribu uztaisīt rekordu,” Sandra strīdējās.

“Bet tas jau ir ļoti labs rekords – sasniegt ceturto līmeni!”

“Es gribu piekto!”

“Es neesmu sasniedzis pat ceturto.”

“Tu jau vispār neesi spēlējis.”

“Un es arī negribu!” paziņoja Reins. “Manuprāt, tas ir garlaicīgi. Pingvīns visu laiku dara vienu un to pašu, skrien un lec, skrien un lec... Butu tak labi, ja viņš ik pa brīdim apstātos, apciemotu kādu, kaut ko apēstu, tad, piemēram, uzceltu sniegavīru vai uzsāktu sniega karu ar leduslāci... Tu pati teici, cik lieliski būtu izdomāt pasakām jaunas beigas, bet man jau liekas, ka pasakas jau tāpat daudz interesantākas par šito muļķīgo spēli. Te jau vispār nekas nenotiek.”

Sandra brītiņu padomāja.

“Tas jau būtu gan forši, ja viņš uzsāktu sniega karu ar leduslāci, bet mums jau nav tādas spēles! Ir tikai šī un vēl dambrete, bet tā ir vēl daudz garlaicīgāka. Tēti, es gribu sasniegt piekto līmeni! Pārlec šitajai lielajai bedrei!”

“Es negribu spēlēt to dumjo spēli!”

“Tēti, nu lūdzu! Tikai šito vietu, tālāk es pati!”

Reins negribīgi apsēdās pie datora un, iemiesojies pingvīnā, cilpoja pa sniega klajumu. Tūlīt pat pirmā bedre to aprija.

“Tev jālec!” Sandra tagad pamācīja.

“Es zinu, man vienkārši pirksti vēl nav pieraduši,” Reins paskaidroja un sāka no jauna. Tagad viņš tika kaut cik tālāk, bet joprojām ne līdz tai aizai, līdz kurai bija tikusi Sandra. Tad āca tumšzilā muša, un pingvīns pakrita sniegā.

“No mušas jāturas tālāk,” pamācīja Sandra.

“Antarktīdā vispār nav mušu,” Reins purpināja un sāka no jauna. Bet aizvien notika kāda neveiksme un kad viņš beidzot, pēc daudziem mēģinājumiem, sasniedza aizu, lēciens izdevās pārāk īss, un pingvīns gāja bojā.

“Velns!” Reins iesaucās.

“Vai ne, tur ir baigi grūti pārlēkt,” Sandra apstiprināja. Stāvēt blakus kļuva garlaicīgi. “Es iešu paskatīties, ko mamma dara. Pasauc mani, kad tiec līdz piektajam līmenim.”

“Nezinu, vai vispār sasniegšu,” Reins ņurdēja, bet tomēr varonīgi spēlēja tālāk. Vienu brīdi bija jau ticis ļoti tuvu, spieda taustiņus no visa spēka un kliedza: “Lec!”, bet tomēr iekrita uz galvas aizā. Reins juta, ka paduses sasvīst.

“Pilnīgs stulbums!” viņš nikni noteica, dusmu pilns piecēlās kājās, un nolēma doties uz otru istabu, bet tūlīt sēdās atpakaļ un turpināja spēli.

“Nu!” viņš beidzot iekliedzās, kad bija atkal pēc daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem sasniedzis aizas malu. Un – tavu brīnumu – šoreiz pingvīns paklausīja, iztaisīja graciozu lēcienu un piezemējās aizas otrā pusē.

“Jess!”

Tālākais vairs nebija grūts, nācās iztaisīt vien pāris mazu lēcienu, un jau bija redzama mājiņa, kas apzīmēja ceturtā līmeņa beigas. Reins pasauca Sandru.

“Es pārlecu!” viņš uzvaroši paziņoja.

“Jauki!” noteica Sandra un grūda Reinu ārā no krēsla. “Tagad es pati!”

Reins iegāja virtuvē, viņa kājas vēl mazliet trīcēja no daudzajiem lēcieniem, bet gars bija tik pacilāts, it kā tikko būtu saņēmis ordeni no prezidenta.

“Es sasniedzu piekto līmeni,” viņš paziņoju Anu.

“Kā tu vari paspēlēt to dumjību?” Anu nesaprata. “Manuprēt, tā ir pilnīgi tukša laika izšīešana.”

“To jau es Sandrai arī teicu,” Reins piekrita. “Pilnīga niekošanās. Bet Sandra nevarēja pārlēkt vienai bedrei, un es viņai palīdzēju. Zini, baigi grūti.”

“Labi, tagad ēdīsim,” Anu teica.

Reins aizgāja pasaukt Sandru.

“Kā iet?” viņš apvaicājās, noliecies pie datora.

“Šausmīgi grūti!” Sandra žēlojās. “Bedru ir daudz vairāk, un tagad vēl parādās visādas lapsas, kas izbāž galvas no bedrēm, tā ka nedrīkst pārāk zemu lēkt, citādi tās nevi noķer.”

“Ne jau tevi, bet pingvīnu,” Reins precizēja.

“Nu jā, pingvīnu. Skaties, tēt! Kāpēc viņas tik riebīgas?”

“Pietiek spēlēt! Mamma sauc ēst, slēdz nu datoru ārā.”

Sandra nāca. Taču saīgusi paziņoja, ka nekādas ceptas reņģes nekad mūžā neēdīs.

“Ko tad tu ēdīsi?” Anu jautāja.

“Neko. Man nemaz arī negribās.”

“Tā nevar būt!” Anu apstrīdēja. “Vakaros kaut kas jāēd, skaties, cik tu vāja!”

“Bet zivis es negribu!”

Piegājusi pie ledusskapja, viņa meklēja, ko tur var atrast. Galu galā tur atradās saldējums.

“Tev nu gan ir zelta dzīve,” Reins izteicās. “Varbūt vēl vakariņās var ēst šokolādi?”

“Mums tak nav šokolādes,” Sandra lietišķi atbildēja. “Tikai saldējums, un mamma teica, ka man kaut kas jāēd.”

Viņa izēda bļodu un piestūma mammai.

“Viss!” viņa mazliet nogurusi noteica, kā varonis, kas ar savu rīcību izglābis veselu tautu. “Vai tagad varu iet?”

“Bet nekādu datoru!” Anu brīdināja.

“Es iešu zīmēt,” Sandra paziņoja un aizskrēja.

Reņģes tomēr nepalika neapēstas, jo Reins tās kaislīgi iznīcināja, kā zivju iznīcinātājs viņš varēja būt pilnīgā mierā ar savu veikumu. Tomēr kāda lieta viņu urdīja, un, kad Anu bija nolikusi Sandru gulēt, viņa atrada Reinu dzīvojamā istabā pie datora trenkājam pingvīnu.

“Ko tu dari?” Anu pārmetoši jautāja.

“Es sasniedzu sesto līmeni,” Reins atbldēja un turpināja dauzīt klavieri.

“Tu esi galīgi dumjš palicis?” Anu prašņāja. “Spēlē kaut kādu stulbu bērnu spēli?”

Reins jutās vainīgs.

“Es zinu, ka tas ir smieklīgi. Un es zinu, ka spēle ir stulba, bet tai ir savs valdzinājums. Saproti – iedzen azartā. Tiksi pāri bedrei vai netiksi? Izspruksi no lapsas vai nē?”

“Pēc manām domām tas nav īpaši interesanti,” Anu palika pie sava. “Un pie kā tas viss noved? Ar ko spēle beidzas?”

“Es domāju, ka tā nebeidzas,” Reins izteica pieņēmumu. “Vienkārši vienā brīdī tikt tālāk kļūst tik grūti, ka tu iekrīti aizā. Tādā ziņā var teikt, ka spēle beidzas ar pingvīna nāvi.”

“Vienalga, cik labi tu nespēlētu?”

“Vienalga.”

“Tad tā ir skaidra iešana uz nāvi,” secināja Anu.

“Tā gan,” Reins piekrita. “Bet es vēl drusku paspēlēšu. Tikai šodien! Es apsolu. Rīt es datoram nepieskaršos. Kādu brīdi jau var padzīties pēc nāves.”

“Labāk krīti tūliņ bedrē,” žāvādamās novēlēja Anu un aizgāja gulēt.

“Tu esi nežēlīga,” Reins nomurmināja, noliecies pār klavieri. “Lai viņš tak drusku pabauda dabu, pirms...”

Viņš uzsita klavierei, un pingvīns atsāka savu bezgalīgo ceļojumu cauri ledainajam apvidum. Tā viņš skrēja pa dzīvi – pretī nāvei.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (25)

Imanuēla kungs bija visu vakaru noņēmies ar jaunas figūriņas gatavošanu, un nu tā beidzot bija gatava. Viņš bija mālā izveidojis tieviņu meiteni, kas stipri līdzinājās Sandrai. Meitenei klēpī bija mazs ēzelītis, ar pieneni mutē. Imanuēla kungs nolika jauno figūriņu plauktā, blakus skulptūriņai, kas attēlo vecu un apaļu sievieti. Tā arī bija visai svaiga, tikai nedēļu veca un visādā ziņā atgādināja Malli.

Imanuēla kungs iegāja virtuvē, uzlika vārīties kafiju, atvēra logu un izliecās pa to, lai lūkotos ārā.

Imanuēla kungam mājās nebija televizora, šo uzdevumu pildīja logs, no kura pavērās skats uz ielu. Protams, nevarētu apgalvot, ka uz ielas kaut kas daudz notiktu, prasīgam cilvēkam skatīšanās pa logu noteikti šķistu garlaicīga un vienmuļa. Ar krimināl- vai piedzīvojumu seriāliem iela noteikti nespētu konkurēt, tur ne kāvās, ne šaudījās, mašīnas nedzinās viena otrai pakaļ un nesaskrējās. Bieži gadījās, ka ilgu laika sprīdi uz ielas neparādījās ne dvēseles. Bet Imanuēla kungs par to neraizējās, viņš ar savu televizora aizvietotāju bija ļoti apmierināts un prata baudīt arī visai notikumiem nabadzīgu bildi. Vakaros viņš aizvien atbalstīja elkoņus uz palodzes, galvu atbalstīja rokā, un varēja tā sēdēt stundām ilgi. Vasarā atvērtā logā, ziemā caur stiklu.

Kafija sāka vārīties, un Imanuēla kungs ielēja sev lielu krūzi, pievienodams pienu un cukuru. Lēnītēm malkodams kafiju, viņš sēdēja pie loga un vēroja apkārtni.

Iela bija klusa. Pāris baložu tekalēja pa rensteli. Viens no tiem bija tēviņš, kas krūtis izriezis, mēģināja pavest mātīti, bet mātītei it nemaz nerūpēja tēviņa krūšu izliekums un liegā grudzināšana, bet gan drupaču knābāšana. Tēviņš darīja, ko spēja, grozījās ap mātīti, dejoja un aizvien vairāk piepūtās, bet, redzēdams, ka neviens triks nepalīdz, atgriezās parastajā stāvoklī un arī atsāka ēst.

Kāds lēnām nāca pa ceļu. Tas bija Voremē, kas atgriezās no teātra. Viņš staigāja, rokas uz muguras salicis, laiku pa laikam apstādamies, ja pamanīja ko uzmanības vērtu. Piemēram, ilgi un pamatīgi aplūkoja lietus notekcauruli, vispirms no tuvuma, tad pāri ielai no attāluma, tad atkal no tuvuma, tad atzinīgi pamāja ar galvu un gāja tālāk. Imanuēla kungs viņu vēroja pa logu un, kad Voremē pienāca klāt, pasveicināja.

“Labvakar!” Voremē atbildēja un apstājās. “Vai nav jauks pavasara vakars?”

“Ir gan,” Imanuēla kungs piekrita. “Ļoti labs vakara pastaigai.”

“Es nāku no teātra,” paskaidroja Voremē. “Izcili laba izrāde bija, varēja raudāt un varēja smieties. Ārkārtīgi daudz iespaidu. Kaut vai piemēram tas, kas notiek garderobē – kā visi dabū atpakaļ katrs tieši to pašu mēteli, ko pirms izrādes nodeva! Kāda izveicība no garderobistu puses! Es stāvēju un apbrīnoju to kā īstu mākslu.”

“Tak apmeklētāju drēbes atrod pēc numuriem,” teica Imanuēla kungs.

“Jā jau jā, bet kas tad ir numurs?” jautāja Voremē. “Numurus var sajaukt, skaitļu pasaule ir noslēpumaina. Skaitļu ir bezgalīgs daudzums, katram skailim var pievienot vēl vienu, tad vēl vienu un vēl. Gala nav! Iedomājaties? Es domāju, ka ne, cilvēki to nespēj aptvert. Bet garderobē nepalika neviens mētelis, manējais arī ne. Vienmēr, kad eju uz teātri un atdodu savu mēteli, domāju, vai tiešām to pašu mēteli pēc izrādes beigām dabūšu atpakaļ? Un katru reizi esmu dabūjis. Ziniet, tas tik bija varens skats!”

“Vai jūs kafiju nevēlaties?” iejautājās Imanuēla kungs. “Tikko uzvārīju. Vēlaties, es jums ieliešu vienu krīzīti?”

“Ar prieku,” Voremē atbildēja. “Silta kafija vienmēr nāk par labu.”

“Vai pieliet pienu arī?” “jautāja Imanuēla kungs. “Un cukuru?”

“Būtu ļoti pateicīgs,” atteica Voremē. “Pienu vienmēr dzeru labprāt, piens ir dzīves pamats. Un cukurs ir kā mazs dārgakmens. Vai jūs esat kādreiz papētījis uz galda nobirušu cukura graudiņu? Tas ir kā mazītiņš, balts dārgakmens. Kad saule tajā iespīd, tas žilbinoši viz.”

“To es neesmu redzējis,” Imanuēla kungs atzinās, padodams pa logu kafijas krūzīti.

“To jau ir grūti redzēt, cukura graudiņš ir ārkārtīgi maziņš,” Voremē paskaidroja. “Mums apkārt ir daudz sīku brīnumu, mēs tos vienkārši neievērojam. Kā es nožēloju, ka neesmu tik mazs kā skudra!”

“Kālab tā?”

“Bet iztēlojieties, kāda neparasta pasaule tad pavērtos manām acīm! Šodien pat nāku no teātra, eju lēnītiņām pa ietvi un pie sevis prātoju – kas gan notiek zem manām kājām! Ja vien es to zinātu, ja tik es varētu piedalīties šajā dzīvē! Es redzēju, ka viena skudriņa skrēja man pa priekšu un apstājās, lai tai neuzkāpju. Varēju to aplūkot, bet es jau esmu vecs, redze vairs nav laba – un es to pazaudēju no acīm. Tā es paliku neredzējis neparasto skatu.”

“Tas nekas, arī cilvēkus ir interesanti vērot,” teica Imanuēla kungs.

“Tas tiesa,” piekrita Voremē un iedzēra kafiju. “Pēc izrādes skatījos, kā cilvēki iziet no teātra un prātoju – viņi visi iet, galvu pacēluši, pretim saviem piedzīvojumiem! Ko tik tie nevar piedzīvot ceļā uz mājām! Izrādē piedzīvotie iespaidi sajaucas ar jaunajiem, un tie nāk aizvien tuvāk, gluži kā viļņi jūrā, kas nekad nebaidzas.”

“Tas ir ļoti interesanti, ko jūs sakāt. Varētu padomāt, ka cilvēki pēc teātra vienkārši dodas mājās, vai nu ar kājām kā jūs, vai arī ar mašīnām, un ar viņiem nekas nenotiek.”

Voremē purināja galvu.

“Vienmēr kaut kas notiek! Skatieties kaut vai uz mani – kāds neparasts piedzīvojums man gadījās ceļā uz mājām! To varēšu atminēties vēl pēc vairākiem gadiem. Kaut vai tā skudra, ko es satiku un kas nākamajā mirklī nožēlojamā kārtā pazuda, vai tas auto, kas aizjoņoja man garām. Bija tā – es sāku šķērsot ielu, bet no kreisās puses nāc auto, ar briesmīgu ātrumu un, kaut gan luksoforā iedegās jau dzeltenais, viņš vienā rāvienā bija pāri krustojumam un pazuda aiz līkuma. Es noskatījos tam pakaļ un mēģināju izdomāt, kur gan viņš tā steidzās, kāds bija cēlonis viņa steigai? Vai šī sastapšanās ar jums? Vai tā nav neparasta? Vai tas nav piedzīvojums? Tas nenotiek katru dienu, ka pa logu piedāvātu pasniegt kafiju ar pienu un cukuru.”

“Tas gan,” piekrita Imanuēla kungs. “Jūsu teiktajā ir savs patiesības grauds. Ja pameklē un kārtīgi pavēro, tad patiesi katrā mirklī var atrast kaut ko īpašu un interesi piesaistošu. Jocīgi, man arī patīk skatīties pa logu un vērot apkārtni, bet es spēju ievērot tikai to, ka nekas nenotiek. Un viss, ko redzu, ir tik mierīgs un ikdienišķs, it kā dzīve būtu iesnaudusies.”

“Gluži otrādi!” Voremē ar nopietnu skatu purināja galvu. “Skatieties kaut vai uz to māju otrpus ceļam! Visi logi ir tumši, skurstenis nekūp... Ko jūs par to domājat?”

“Ko man tur daudz domāt, mierīga un klusa māja. Acis atpūšas pie tās.”

“Bet man gan rodas jautājumi! Daudz jautājumu! Kad to ilgāk pavēro, pilnīgi elpa aizsitas! Kāpēc baltās mājas logi ir tumši? Kur pazuduši cilvēki? Ja viņi tomēr ir mājās, kāpēc neiededz gaismu? Skatos uz to māju, un mani pārņem bažas. Mana atbilde būtu, ka tur ir kāds baigs un tumšs noslēpums.”

“Ziniet, tajā mājā cilvēki dzīvo gan, taču viņi ir šai laikā jau aizgājuši gulēt, tāpēc arī izslēguši gaismu. Tie visi ir veci ļaudis, viņi agri iet gulēt.”

“Bet tas jau nepadara māju mazāk interesantu! Iedomājieties – mēs redzam tikai sienu, bet aiz tās guļ cilvēki! Dzīvi cilvēki, ar aizvērtām acīm un galvām uz spilvena! Ja es pieietu tuvāk un aizskartu sienu, tad gulētājs būtu no manis kāda pusmetra attālumā vai pat tuvāk, bet nevaru to redzēt um pat ne nojaust, kaut gan es stāvētu tik tuvu viņa gultai. Vai par to nav vērts padomāt? Man šķiet, ka šī diena ir devusi vielu manām pārdomām un pētījumiem uz vairākiem gadiem!”

Kāds nāca, tas bija remontstrādnieks Juku. Viņš bija iedzēris alu kopā ar draugu un nu streipuļoja uz māju pusi, kreklu ārā no biksēm un kurpjušņorei velkoties pa zemi. Viņš ieraudzīja Voremē un Imanuēla kungu, apstājās un palūdza uzsmēķēt.

“Es nepīpēju,” atbildēja Voremē.

“Es arī ne,” piebilda Imanuēla kungs. “Bet varu piedāvāt kafiju. Ar cukuru un pienu.”

Juku piekrita arī kafijai. Viņš paņēma caur logu savu krūzi, iestrēba un piebilda:

“Karsts maita.”

“Papūtiet,” ieteica Imanuēla kungs.

“Kas jums te par kafejnīcu?” prašņāja Juku. “Vai te katram paķim, kas nāk garām, pasniedz kafiju?”

“Šovakar jā, tā sanācis,” smaidīja Imanuēla kungs. “Uzvārīju kafiju, viens es nejaudāju izdzert, tad kāpēc gan nepacienāt jaukus cilvēkus?”

Juku klusēja kādu brītiņu un izskatījās kaut ko pārdomājam. Tad kaut kā sašļuka, iešņācās un pajautāja:

“Vai jūs gadījumā neesat pediņi?”

“Jūs domājat homoseksuāļi?” pārjautāja Voremē, ieturēja domīgu pauzi, it kā sakopotu spēkus un tad noteikti atbildēja:

“Nē!”

“Kāpēc jūs tā jautājat?” brīnījās Imanuēla kungs.

“Ar mani nesen notika tāds gadījums, ka...” Juku vilcinājās. “Nejauši iekļuvu tādos sūdos... Stulbi gan. Un viss bija diezgan līdzīgi – kaut kādi veči parkā mani uzrunāja, sak, nāciet, nāciet, mēs te esam jauki cilvēki, lasām grāmatas... Tik velnišķīgi labi mēs esam! Un jūs arī tagad, ielas vidū ar savu kafiju. Tad grāmatas, tagad kafija... Un vēl cukurs arī! Jūs tak parasti tā nepiedāvājat...”

“Nebaidieties, mēs neko sliktu neplānojam pret jums,” mierināja Imanuēla kungs.

“Nē, nē, neko sliktu... Vienkārši kaut kā dīvaini... Un es jau nezinu, es esmu no laukiem, bet tur nav darba, tā nu atnācu uz pilsētu dzīvokļus remontēt. Es nepārzinu šitās lietas,” Juku skaidroja. “Mums uz laukiem nekas tāds nenotiek. Tāpēc es tik stulbi iekritu. Piedodiet, vīri, es esmu arī piedzēries. Negribēju aizskart.”

“Es nemaz nejūtos aizskarts,” paziņoja Voremē. “Gluži otrādi, jūs mūsu sarunai piešķīrāt jaunu virzienu! Tātad, jums ir pieredze ar homoseksuāļiem? Ļoti interesanti!”

“Nē, velns, kāda pieredze! Nav man nekādas pieredzes! Es jau stāstīju, parkā vienkārši pienāca man klāt. Biju tāpat ar draugiem aliņu iedzēris, iegāju krūmos pačurāt. Patiesībā tagad arī nebūtu slikti, aiz šitās sētas drīkst?”

“Kāpēc aiz sētas, ienāciet pie manis,” Imanuēla kungs aicināja. “Pie mani būs ērtāk.”

“Jā, ērtāk gan...” purpināja Juku un aizdomīgi lūkojās uz Imanuēla kungu. “Velns... Nu es nezinu... Nē, veči, šitā lieta ir kaut kāda sūdīgi aizdomīga.”

“Nāciet, nāciet!” atkārtoja Imanuēla kungs. “Nāciet droši!”

“Bet... kāpēc jūs manā čurāšanā esat tik ieinteresēts?”

“Es vienkārši gribu palīdzēt,” smaidīja Imanuēla kungs.

“Jā jau jā... Palīdzēt....” Juku atkārtoja. “Nē, paldies, man tādās lietās palīdzība nav vajadzīga! Zinu šitādus izpalīdzīgos... Oh-oh-hoo! Jā, protams! Bļin, savāciet savu kafijas krūzi un atstājiet mani mierā!”

Viņš atdeva Imanuēla kungam krūzi un ātrā solī devās tālāk, ik pa laikam paskatīdamies atpakaļ, it kā baidītos, ka viņam sāks dzīties pakaļ.

“Cik nervozs jauneklis,” domīgi noteica Voremē.

“Mēs viņu sabaidījām,” Imanuēla kungs ar nožēlu konstatēja. “Tagad aizies mājās un domās par mums nezin ko.”

“Jā,” Voremē pamāja. “Jauniem ļaudīm ir priekšā vairāk laika pārdomām. Tas ir ļoti labi. Nu ko, man arī laiks iet. Paldies par kafiju. Un paldies par kompāniju un inteliģento sarunu.”

“Ja vēl kādreiz ejat garām, pieklauvējiet pie loga, dabūsiet vēl kafiju,” Imanuēla kungs pamācīja.

“Skaidrs, paturēšu jūsu logu prātā,” Voremē iesaucās, pagāja dažus soļus tālāk un nopētīja mājas fasādi, aizvēra acis un vēl kādu brīdi nekustīgi stāvēja, it kā saglabādams to savā atmiņā. “Kārtībā,” viņš tad noteica, dziļi paklanījās Imanuēla kungam un turpināja savu lēno, bet tik iespaidīgo ceļojumu.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (24)

Vakarā Malle un Kalju sēdēja blakus uz dīvāna un skatījās televizoru.

"Kas tie par briesmoņiem?" jautāja Malle sastingusi. "Tu debess, cik šausmīgi ģīmji! Tie ir kaut kādi velni!"

"Tie ir orki," Kalju skaidroja.

"Ko tas nozīmē? Kas tie par zvēriem?"

"Tie nav zvēri, tie ir tādi radījumi."

"Priekš kam tādus rādīt? Tie tak ir šausmīgi! Padomā, ja kāds bērns ierauga, viņš pēc tam gulēt nevarēs, murgi rādīsies!" Malle kritizēja. "Vai nekā cita nav nekur, ka mums šitādi spoki jāskatās?"

"Mamm, tā ir slavena filma," Kalju uzstāja. "Es to gribu skatīties, tas ir "Gredzenu pavēlnieks"."

"Mūsdienās viņi vairs nezin, ko darīt!" Malle šūpoja galvu. "Ko tur skatīties! Tikai vienas slepkavības. Kad mēs ar tavu tēvu bijām jauni, tad mēs šitādas filmas neskatījāmies, tad tādus mēslus netaisīja. Mēs gājām uz kino skatīties "Volga, Volga", tā bija lieliska, tur dziedāja Ļubova Orlova. Tad vēl "Karnevāla nakts", tā arī bija izcila filma, tavs tēvs viņu skatījās desmit reizes un visu laiku smējās. Man jau arī patika, tur Gurčenko jaunībā spēlē, tik skaista."

"Nu jā, mamm, tās bija krievu filmas."

"Nu un, ka krievu, krievu filmas ir ļoti labas! Protams, viņi taisīja arī briesmīgas lietas, visas tās karu filmas un "Čapajevi" – es tādas neskatījos, un tavam tēvam arī nepatika. Bet nu tādas briesmas kā te krievu filmās nebija. Tur bija varbūt kaut kas diezgan nelabs, bet nu šitādas šausmas viņi nespēja izgudrot!"

"Mamm, nu tā ir tāda pasaka," Kalju aizstāvēja filmu. "Pasakās vienmēr ir visādi ērmi un radījumi."

"Nezinu, agrāk pasakas arī bija daudz skaistākas. Pelnrušķīte un skaistā Vasilisa. Tur vienmēr bērnam bija, ko skatīties, bet te nekā cita kā vienas stulbības."

Malle uzmeta nosodošu skatienu ekrānam.

"Un kas tie tādi?"

"Tie ir hobiti."

"Ko tas nozīmē?"

"Nu viņi ir šīs filmas galvenie varoņi. Viņi ir tādi mazi vīreļi. Viņu rokās ir gredzens, un viņiem tas jāiznīcina. "

"Tikai iznīcināt un iznīcināt! Citu neko filmās nerāda, kā iznīcināt." Malle bārās. "Ieslēdz televizoru un tur no rīta līdz vakaram iet vieni kari, mājas sprāgst gaisā... Par mīlestību vispār vairs nerāda. Vai tu, Kalju, esi redzējis "Jautros draugus"? Tā arī bija viena izcila filma, Utjosova dziedāja... Tavs tēvs arī to dziesmu mācēja."

"Jā, mamm, zinu, esmu redzējis."

"Ak tu debess, tagad sit viens otram pa galvu!" Malle šausminājās. "Nē, es to negribu skatīties."

Viņa ar ar grūtībām piecēlās, piegāja pie plaukta un aplūkoja Imanuēla kunga dāvāto figūriņu.

"Mums nākamnedēļ noteikti jāuzaicina ciemos Imanuēla kungs," viņa izlēma. "Tā pieklājas, viņš uzaicināja mūs, uzdāvināja dārgu dāvanu, bet mēs viņam neko. Tas ir tik neglīti. Noteikti jāuzaicina."

Malle iegāja virtuvē, iedzēra glāzi ūdens un nāca atpakaļ uz istabu.

"Dikti slāpst, tā frikadeļu zupa bija drusku pārsālīta," viņa apgalvoja, atlaizdamās atpakaļ uz dīvāna. "Bet citādi jau ļoti laba zupa, Ulo kungs ir labs pavārs. Nu un ko tie briesmoņi un hobiti tagad dara? Kas tas par sirmo vīru?"

"Tas ir burvis."

"Tas gan ir zolīds vīrietis, man patīk, kad veciem vīriem ir bārda. Manam tēvam bija gara bārda, kuru tas aizvien ķemmēja spoguļa priekšā, pirms izgāja no mājas. Tavam tēvam bārdas nebija, tikai ūsas, bet viņš jau arī vēl nebija vecs, viņš bija gluži jauns vīrietis, kad viņš... Njā..."

No griestu puses atskanēja trokšņi, augšējā dzīvoklī kāds lēkāja.

"Re, Ūsnu bērni sāk spēlēties," teica Malle, uzmetot griestiem labvēlīgu skatienu. "Cik lieliski, ja ģimenē ir veseli četri bērni! Tā ir vislielākā bagātība."

Dauzīšanās kļuva arvien spēcīgāka, ātrā dipoņa mijās ar skaļiem klaudzieniem.

"Skat, kā plosās!" Malle apmierināta pamāja. "Nezin, kādu spēli viņi spēlē? Kā gan man patīk bērni! Es aizvien cerēju, ka tu, Kalju, man dāvāsi mazbērnus, bet re, tu vēl neesi nemaz sev sievu atradis, pats jau esi piecdesmitgadnieks. Tā tu vēl paliksi vecpuisī! Tev jāpasteidzas, man jau vairs nav laika ilgi gaidīt, esmu jau veca!"

"Lai nu tas paliek, mamm," Kalju atteica. "Ļauj man filmu skatīties."

"Kas tur ko skatīties! Es nesaprotu, kā tev tas var patikt?" Malle skaitās, bet spītīgi blenza uz ekrānu. "Nu, kas ir šis briesmīgais vecis?"

"Tas nav vecis, tas ir rūķis."

"Kāds rūķis? Tāds spalvains! Viņš izskatās pēc klaidoņa. Bērnībā viens tieši tāds dzīvoja vienā mūsu ielas šķūnī. Mēs, bērni, gan no viņa baidījāmies, viņš bija netīrs kā dubļu pika, staigāja basām kājām, visa seja noaugusi ar bārdu, ka pat acis un muti lāga nevarēja saskatīt. Sauca par Jozefu. Es atceros, ka reiz ziemā mēs koka zarā uzkarinājām zīlītēm speķi, bet tas Jozefs gāja garām un to apēda! Sagrāba plaukstā, iebāza mutē un norija! Rūķi tomēr ir citādi, mīlīgi, sarkanu micīti un pušķainām čībām."

"Mammu, nu bet šitajā filmā rūķi ir tieši šādi!" skaidroja Kalju. "Netraucē!"

"Nu es jau teicu, ka tā ir viena šausmīgi briesmīga filma," Malle apgalvoja, izdzirdēja atkal virs galvas rībienu un pasmaidīja griestiem.

"Ak, kas par plosīšanos! Tūlīt viņiem tur ies vaļā dejas! Laimīgi cilvēki tie Ūsnas. Bērni arī viņiem kā pīlēni, visi gandrīz viena vecuma, pa gadam starpā, pie tam vieni dvīņi arī. Dzirdi, kā viņi tur darbojas? Kalju? Dzirdi?"

"Dzirdu, dzirdu. Viņiem tak tas jandāliņš iet vaļā katru vakaru."

"Bet ko tad tie bērni lai dara, bērniem ir jāspēlējas," Malle aizstāvēja augšējos kaimiņus. "Galvenais, ka veseli. Vai, nu bija spēcīgs blīkšķis – baidos, ka kāds būs sasities!"

"Skaties, mamm, redz kur rūķa skelets!"

"Kalju! Ko tu man rādi tādas lietas? Tas ir tik briesmīgi, ka... Drebuļi pārskrien! Kā tev var tādas lietas patikt?"

"Visiem patīk, mamm. Es jau teicu, ka tā ir ļoti slavena filma, godalgota!"

"Ai, tie cilvēki šodien vairs paši nezin, kas viņiem patīk un kas ne. Skaistas filmas vairs neviens negrib skatīties, ražo tikai visādas šausmas un slavē... Dzirdi – nu Heino sāk urbt!"

Augšējā stāva rīboņai patiesi bija pievienojušās urbšanas skaņas. Malle saspringti nopētīja griestus, gluži kā cerēdama redzēt tiem cauri.

"Viens ļoti darbīgs vīrs," viņa slavēja. "Padomā, viņš visu garo dienu ir darbā, tad nāk mājās un tūlīt sāk remontēt! Izcili krietns ģimenes tēvs! Četri bērni, jauka sieva, un tagad būs arī skaists mājoklis. Nezin, ko viņš tur meistaro? Varbūt liek parketu uz grīdas? Tavs tēvs Ričards aizvien runāja, ka liks uz grīdas parketu un būšot skaisti, es arī domāju, ka parkets būtu ļoti smalki. Bet nu, mums toreiz nebija priekš tam naudas, tad Ričards nomira, un tā arī palikām bez parketa. Tu jau neesi remontmeistars. Kad mēs nopirkām tās tapetes – pirms sešiem gadiem? Tu vēl līdz šim laikam tās neesi pielīmējis. Dzirdi, Kalju?"

"Dzirdu, dzirdu. Gan jau kādreiz pielīmēšu."

"Bet kad tad?"

"Mammu, nu es taču tagad, šovakar nesākšu taisīt remontu!" Kalju kļuva nervozs. Viņam nepatika runas par remontu, kuru viņam vajadzētu taisīt. Jā, tapetes mammas guļamistabai patiesi bija kaut kad nopirktas un jau gadiem stāvēja sienasskapī, bet Kalju tapešu līmēšanu atlika un atlika un pat izvairījās atvērt sienasskapi, lai tās tapetes neredzētu. Viņš nekad agrāk nebija līmējis tapetes, un jau doma vien par to viņam lika nosvīst.

"Bet re, Ūsnas taisa remontu tieši pa vakariem," Malle neatlaidās. "Dzirdi, kā urbj!"

"Jā, tāda sajūta, ka drīz iegāzīsies mūsu istabā," Kalju purpināja.

"Nekur neiegāzīsies, vienkārši iztaisa savu dzīvokli smuku."

"Patiesībā tik vēlu nemaz nedrīkstētu remontēt," Kalju iebilda. "Vakar vakarā nevarēju aizmigt, kā viņi tur dauzījās."

"Nē, man tas vispār netraucē," Malle purināja galvu. "Kad tad tas Heino lai remontē, ja ir visu dienu darbā? Man tieši patīk, ka mums ir tāds darbīgs kaimiņš. Vai būtu labāk, ja tur mitinātos kāds dzērājs? Dzīrotu caurām dienām un naktīm,  bļautu un kautos... Lūk, tas būtu briesmīgi, bet, ja bērni drusku palēkā un ģimenes tēvs taisa remontu, tas mani galīgi netraucē. Tas ir dabiski!"

Malle apklusa un, Kalju arī neko neteica, tikai saspringti blenza televizorā. Briesmoņi bija izlīduši no alām un cīnījās ar labajiem, labie šāva ar lokiem, bet rūķi cirta ar cirvjiem. Hobiti izbijušies mīņājās apkārt.

"Grīdu arī vajadzētu nokrāsot," Malle nopūtās. "Daudzās vietās pilnīgi izdilusi... Kad to vispār pēdējoreiz krāsoja? Pirms divdesmit gadiem, toreiz es pati krāsoju, bet nu jau vairs nejaudāju. Kā es apsēžos uz grīdas, tā vairs netieku kājās, palieku ķepurojamies kā bruņurupucis, un tu jau arī nevarēsi mani piecelt. Es tev, Kalju, esmu teikusi, ka ņem pindzeli rokā, bet tev tādas lietas galīgi neinteresē. Citādi būtu labs dēls, bet remontu uztaisīt nevīžo."

Urbja rūkoņa augšējā stāvā skanēja kā vīrišķības paraugs.

"Kāds malacis tas Ūsna Heino," murmināja Malle un jautāja Kalju:

"Vai tu pirms gulētiešanas vēl kaut ko ēdīsi?"

"Nē, mamm, liels paldies, es esmu pieēdies," Kalju īpaši pieklājīgi pateicās. Viņš, mātē klausoties, juta sirdsapziņas pārmetumus un šausmīgi kaunējās par savu neizdarību un nepatiku remontu lietās, tai pat laikā zināja, ka pie grīdu krāsošanas un tapešu līmēšanas viņš neķersies ne par kādu naudu. Viņš bija nelaimīgs, ka sagādā mātei vilšanos un, taisnību sakot, viņam jau nebūtu nekas pret to, ka nodilušās tapetes un plankumainā grīda iegūtu jaukāku izskatu, bet tas drīkstētu notikt tikai kaut kā pats no sevis, uz burvju nūjiņas mājienu; viņš pats no tā gribētu ieturēt lielu distanci.

"Tad es eju gultā," noteica Malle un cēlās kājās. "Tā šausmīgā filma vēl ilgi vilksies?"

"Jā, viņi vēl dosies uz Elfu zemi," Kalju atbildēja.

"Lai nu būtu, laimīgu ceļu! Es toties dodos uz miega zemi," Malle novēlēja un iedeva Kalju buču. "Ar labu nakti!"

"Ar labunakti, mamm!" Kalju atbildēja – priecīgs, ka nepatīkamā remonta tēma ir atkal uz laiku atlikta. Viņš pietrausās kājās un nobučoja mammu uz vaiga. "Dusi saldi!"

"Dusēšu gan!" Malle pamāja, uzmeta vēl skatienu Ričarda bildei un aizsteberēja uz savu istabu. Augšā laikam bija sākuši zāģēt, elfi televizorā dziedāja. Kalju sēdēja dīvānā un laimīgi skatījās.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (23)

Nākamajā rītā Malle teica:

"Šodien gaidāms skaists laiks, vajadzētu aiziet uz kapsētu pie Ričarda."

Kalju tēvs Ričards bija miris jau pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, un viņa kapa apmeklējums laika gaitā bija kļuvis par nedēļas nogales rituālu. Uz ziemu gan tas neattiecās, jo tad ir biezs sniegs un zem kupenām kapakmens pat nebija lāga atrodams. Taču vasarā gan kapsēta tika apciemota ik nedēļu, jo augi taču jāaplaista, un bija jau arī jauki tāpat vien pastaigāties.

Malle kapsētas apmeklējumam aizvien gatavojās ļoti rūpīgi, sameklēja priekšnama skapī mazītiņo grābeklīti, kura otrs gals bija lāpstiņa, izņēma arī maziņo lejkannu un Kalju veco flaneļa kreklu kapakmens nospodrināšanai. Vēl noteikti kabatā ielika rotaļlietu veikalā pirktu pīlesveida svilpīti, kā arī līdzekli pret odiem. Tie pēdējie tika ņemti līdzi drošības labad. Malle bija pilnīgi pārliecināta, ka kapos ņudz no klaidoņiem, kabatzagļiem un visādiem perversiem tipiem, kuru mīļākā nodarbošanās bija uzbrukt vecām sievietēm.

"Ir ļoti daudz gadījumu, kad kapos uzbrūk cilvēkiem!" viņa vienmēr atkārtoja. "Ohuristi Leili aizgāja pie brāļa kapa un bija tikko iestādījusi puķes, kad no mugurpuses dabūja sitienu pa galvu un, nākusi pie samaņas, konstatēja, ka naudasmaks pazudis ar visu naudu. Un tad vēl Lillenfelda Tamāra, viņa mierīgi gāja uz savu vecāku kapu pusi, un viens baismīga paskata vīrs nāca pretī un sauca: "Dod naudu!" Tamāra atbildējusi – ko nu jūs man, trūcīgai pensionārei, naudu prasāt, man pašai tās nav –bet laupītājam jau tas nerūpēja, pielēca klāt un sāka žņaugt. Par laimi, kāds godīgs vīrietis gājis garām, tas uzsaucis – ko jūs darāt sievietei, es tūliņ izsaukšu policiju, tad nu slepkava nobijās un aizbēga. Kapsēta šādā ziņā ir visbīstamākā vieta, jo tur ir maz cilvēku, tur ir ēnains, klaidoņiem tur ļoti labi slēpties un uzglūnēt. Pilumetsa Aili Pernamaelā vienreiz redzēja veselu laupītāju baru, sēdēja pie kapa, ēda desu, dzēra vīnu, ieraugot Aili, iesaucās – nāciet, kundze, bariņā, iedzeriet uz mūsu veselību. Un viens, visbriesmīgākais, vēl iekliedzās, lai sēžoties viņam klēpī. Aili vēlāk stāstīja, ka būtu vajadzējis iet prom, bet tik daudz prāta viņai bijis pie tiem vīriešiem neiet, tikai uzsaukusi, ka viņai neesot laika neko dzert un klēpī sēdēt, viņu tepat netālu gaidot vīrs kopā ar lielo suni. Un mēģināja taisīties prom. Laupītāji gan neuzbruka, jo, noticējuši, ka Aili gaida vīrs ar suni, nobijās."

"Tad patiesībā viņai nekāda vīra ar suni nebija?"

"No kurienes gan, Aili nekad nav bijis vīra, tak sameloja, lai paliktu dzīva."

"Mammu, ja tavus stāstus paklausās, tad var padomāt, ka bīstamākas vietas par kapsētu pasaulē nav," Kalju aizrādīja.

"Nav jau arī! Tā patiešām ir visbīstamākā vieta! Tāpēc vajag svilpi un odu atbaidītāju vienmēr līdzi. Kā kāds nāks virsū, tā es uzreiz iepūtīšu svilpē, lai izsauktu palīdzību, bet odu atbaidītāju iepūtīšu laupītājam acīs."

"Mamm, nu es taču iešu tev līdzi."

"Tu tikpat pret tiem bandītiem neko nevarētu padarīt, tu taču nekad neesi pratis kauties. Tu ņem vērā, ka, tiklīdz laupītāji uzbruks un es iepūtīšu svilpē, tā tu skrien prom uz lielo ceļu un kliedz, cik jaudas."

"Mamm, man taču ir mobilais, es varēšu piezvanīt policijai, ja nu tiešām kaut kas atgadīsies."

"Muļķības, kā tad tu piezvanīsi, laupītāji tev tūliņ izraus telefonu no rokām! Un kad vēl tā policija ieradīsies! Tikai bēgšana var līdzēt! Es jau arī skrietu, bet es jau esmu veca un resna, es nejaudāju. Es mēģināšu ar to odu aizbaidāmo, tad viņš nevarēs tūlīt sākt žņaugt, bet pa to laiku tu atvedīsi palīdzību."

Vārdu sakot, gatavošanās apmeklēt Ričarda kapu bija gluži kā gatavošanās karam.

"Mēs tagad ejam pie tevis," teica Malle Ričarda bildei un ūsaina vīrieša figūriņai, ko viņa bija dabūjusi no Imanuēla kunga un kas tik ļoti atgādināja mirušo dzīvesbiedru. Tad viņa ielika kabatā svilpīti un odu atbaidāmo līdzekli, un nu māte ar dēlu devās ceļā.

Autobusā bija daudz cilvēku, tomēr Malle dabūja sēdēt. Viņa labvēlīgi nopētīja pārējos braucējus, starp kuriem vairākiem arī no somām rēgojās darbarīki.

"Arī brauc uz kapiem," viņa Kalju pavēstīja. "Tas ir labi – kad daudz cilvēku, tad laupītāji neuzdrīkstas uzbrukt."

Pie kapsētas vārtiem pārdeva ziedus, un Malle uzreiz virzījās uz letes pusi.

"Pagājšreiz, kad bijām, tad vēl bija salnas, tad puķes nevarēja stādīt, bet tagad gan paņemsim pāris stādiņus," viņa teica un vērsās pie pārdevējas:

"Vai šīs atraitnītes ir svaigas?"

"Kādā ziņā svaigas?" pārdevēja brīnījās. "Kamēr puķei sakne ir augsnē, tā aizvien ir svaiga! Grieztās puķes novīst, bet šīs ir podiņā. Ņemiet, ņemiet, tās ziedēs vēl vairākus mēnešus."

"Dažreiz šīs puķes, jau pie kapa iestādītas, izrok un pārdod vēlreiz," Malle bargi teica.

"Mammu!" Kalju čukstēja, juzdamies neveikli.

"Nē, es par tādiem gadījumiem neko neesmu dzirdējusi," pārdevēja saīga. "Kas gan naktī ietu uz kapiem rakt ārā puķes?"

"Vai dieniņ! Tādu ir daudz!"

"Es nezinu nevienu. Un to nu gan jums ar roku uz sirds varu teikt, ka šīs atraitnītes nav ne no kāda kapa izraktas, es tās šorīt no rīta atvedu no mājām."

"Labi, tad dodiet divas dzeltenās."

Pārdevēja ietina puķes avīzē, un Kalju tās paņēma. Tad viņi iegāja pa vārtiem.

"Mammu, kas tas tev par stāstu par to puķu izrakšanu?" satraukti jautāja Kalju. "Nekas tāds nav bijis!"

"Kā nu ne! Mana tante Luise – tu viņu neatceries, viņa nomira ar vēzi, kad tev bija divi gadi – viņa to redzējusi savām acīm! Atnāca pie vecāku kapa apliet puķes un ieraudzīja, ka kāds kaut ko ņemas pie kapa. Padomājusi, ka tā ir kāda radiniece, no mugurpuses jau nevarēja saprast, un pat uzsauca "labu veiksmi!". Kā šī nobijās! Tā bija pilnīgi sveša sieviete, kas raka ārā puķes no Luises vecāku kapiem! Pielēca kājās un skrēja prom, bet dažas puķes nebija paspējusi savākt, Luise tad nu iestādīja tās atpakaļ un vēlāk teica, ka pasaule ir sajukusi prātā, nu jau arī mirušos apzog, liec kaut sargsuni pie kapa."

"Nu jā, bet tā pārdevēja! Viņa tak nebija zagle! Viņa apvainojās!"

"Viņai nekas nekaiš, mēs tak no viņas nopirkām, tā ka ir laimīga. Cenas gan bija salikusi kā kādām rozēm. Pagaidi, Kalju, apstājies – paskaties, kas tur no turienes lūr?"

"Mammu, tas ir koks."

"Ļoti dīvains koks! Nu labi, ejam tālāk."

Malle un Kalju sasniedza Ričarda kapu. Malle salika rokas un pie sevis noskaitīja lūgšanu, tad nopūtās un teica:

"Skat, cik tev bēdīgi, Ričard, nevienas puķītes. Neraizējies, mēs tagad atnesām. Tev taču vienmēr patikušas atraitnītes. Kalju, noliec vienu puķi vienā akmens pusē un otru otrā."

Pa to laiku, kamēr Kalju nesa ūdeni, Malle nospodrināja kapakmeni, tomēr atstājot neskartu kapakmens aizmugurē noausto zirnekļtīklu.

"Lai viņš ir!" viņa pati sev teica. "Mazais zirneklītis būs tev biedrs."

Kalju iestādīja atraitnītes, rūpīgi aplaistīja un aizdedza no mājām paņemto balto sveci. Malle mēģināja nogrābt ap kapa vietu, bet viņai bija grūti pieliekties un tā atdeva grābekli Kalju.

"Esi labs zēns, izdari pats."

Un piemetināja, pagriezdamās uz Ričarda pusi:

"Viņš ir labs zēns, rūpējas par mani, strādā kārtīgi. Es par viņu nevaru sūdzēties."

Viņa mazu brīdi pastāvēja klusēdama, kā pārdomādama, un pārlaida skatienu kapam. Pēkšņi viņa izrāva grābekli no Kalju rokām, ielika maisā un čukstēja:

"Ejam nu ātri! Te ir viens šausmīgs vīrietis!"

"Kur?" Kalju izbijās, paskatījās apkārt un ieraudzīja garu vīrieti ar brillēm, kas dažus metrus tālāk lēni virzījās starp kapiem un šķita kaut ko meklējam.

"Mammu, tas ir pilnīgi parasts vīrietis!"

"Kāds parasts, paskaties, cik garš! Un ko viņš tā lūr! Nāc ātrāk!"

"Viņš laikam meklē kādu kapu," Kalju izteica pieņēmumu.

"Ko tur meklēt! Katrs normāls cilvēks tak zin, kur ir viņa tuvinieku kapi! Šitā glūn tad, kad grib kādu noslaktēt! Skaties, viņš nāk uz mūsu pusi! Kalju, bēgam!"

"Mamm, viņš nenāk uz mūsu pusi..." Kalju iesāka, bet tad vīrietis iesaucās:

"Atvainojiet! Pagaidiet, lūdzu!"

"Nu tu pats redzi! Ak, dievs, es tak teicu, ka viņš ir laupītājs! Kur man tā svilpe palika?" Malle krita izmisumā un taustīja kabatu, taču aiz pārbīļa neko nespēja atrast.

"Pagaidiet mirklīti!" vīrietis vēlreiz iesaucās.

"Mēs neko negaidīsim, mēs ļoti steidzamies!" Malle sauca pretī, viņas seja aiz milzīgā uztraukuma bija kļuvusi pleķaina. Viņa rāva Kalju aiz rokas. Tomēr garais, briļļainais vīrs bija ātrāks, viņš pienāca tiem blakus un jautāja:

"Piedodiet, jūs laikam šurp nākat bieži, vai jūs nezināt, kur ir rakstnieka Jāna Krosa kaps?"

"Kas? Mēs neko nezinām! Mums ar dēlu ātri jāiet tālāk, viņa draugi, karavīri, gaida aiz tā krūma!"

"Tad varbūt viņi zina?" vīrs pieklājīgi jautāja.

"Viņi arī neko nezina!" Malle apgalvoja un steidzās tālāk, tik ātri, cik vecās kājas nesa. Kalju vilkās viņai astē.

"Māt, tas vīrs nav nekāds laupītājs. Viņš meklēja Jāna Krosa kapu!" tas skaidroja.

"Ej tu galīgi ar savu Krosu! Skaties, vai viņš neskrien mums pakaļ!"

"Nē, viņš nogriezās uz citu pusi."

"Ohh!" Malle apstājās un noslaucīja sviedrus no pieres. "Nu gan pārbijos!" Viņa ielika roku kabatā. "Nu re, svilpe bija aizslīdējusi aiz oderes! Tā vienmēr, kā tev kaut kas vajadzīgs, tas pazūd."

"Ir jau labi, mamm! Padomā, cik neveikli būtu sanācis! Cilvēks meklē slavena rakstnieka kapu, bet tu svilp!"

"Neko viņš nemeklēja! Kas tu viņa ģīmi neredzēji? Tipisks laupītājs! Šausmīgs vīrs!" Malle apgalvoja. "Bet viņš sāka baidīties, kad es pateicu par karavīriem, un aizgāja meklēt citu upuri."

"Es tam neticu," Kalju palika pie sava.

"Tu jau vienmēr tici, ka visi cilvēki ir tikai labi!" Malle nopūtās. "Nu ja, tev ir laba sirds un tu domā, ka citi cilvēki ir tādi paši. Labs zēns esi. Ejam nu uz autobusu, mums vēl mājās ir Ulo kunga vakardienas frikadeļu zupa, uzsildīšu, paēdīsim. Un tēvam tagad skaisti, svece deg, un puķes zied. Labāk nevar gribēt."

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (22)

Gunārs un Oidermā tajā vakarā tomēr pie Ēvalda neparādījās, taču liķieri gan dzēra, tikai pavisam citā vietā. Gunāram bija kāda paziņa – no mītiskajiem teātra laikiem – izbijusi baletdejotāja Aino kundze. Un šai Aino kundzei bija suns, ne pārāk liels, taču arī ne gluži mazs, parasta kranča lielumā, un Gunārs bija uzņēmies saistības suni šad un tad aiziet nomazgāt.

Aino kundze pati to izdarīt nespēja, jo bija maza un trausla, un viņai jau bija pāri astoņdesmit. “Es nespēju to dzīvnieku iedabūt vannā,” viņa allaž teica. “Lai dievs pasarg! Es to suni nevaru dabūt rokā, viņš ir viltīgs! Kā sāku laist vannā ūdeni, tā šis palien zem gultas. Kā lai es viņu no turienes izdabonu, es pat nevaru noliekties, man ir augsts asinsspiediens, tūlīt galva sāk griezties. Ja jūsu nebūtu, Gunāra kungs, es nezinu, ko es ar to suni darītu!”

“Jā, bet es taču esmu,” mierināja Gunārs. “Neraizējieties, es to suni noberzīšu tik tīru, ka spīdēs un laistīsies.”

Viņš uz suņa mazgāšanu vienmēr ņēma līdzi arī Oidermā, kurš Aino kundzei ļoti patika. Aino kundze Oidermā dēvēja par “profesora kungu” un, kamēr Gunārs ar suni darbojās pa vannasistabu, Aino kundze paņēma rokās krustu un traģiski jautāja:

“Profesora kungs, sakiet tak, kas notiek pēc nāves?”

Uz to Oidermā uztaisīja domīgu ģīmi un atbildēja:

“Neraizējieties, Aino kundze, dzīve turpinās tālāk.”

Oidermā patika pie Aino kundzes, jo tur varēja ēst un iedzert.

Nu atkal bija suņa mazgāšanas diena pienākusi, un Gunārs ar Oidermā stāvēja aiz Aino kundzes durvīm. Namamāte tūliņ atvēra, viņa bija uzcirtusies šim gadījumam par godu, uzvilkusi garu ceriņkrāsas kleitu un uzkrāsojusi lūpas. Suns riedams sekoja saimniecei pa pēdām, taču, ieraugot Gunāru, apklusa un palīda istabā zem dīvāna. Viņš jau zināja, kas notiks.

Aino kundze, kā parasti, bezgalīgi pateicās, ka jaunie cilvēki viņas labā tā nopūlas, runāja izmisušā tonī, cik nevarīga viņa ir ar šo mežoni un ka vispareizāk laikam būtu to atdot patversmei, jo viņa pati vairs nevar nodarboties ar dzīvnieku kopšanu, bet ko lai dara, Hubi (tā sauca suni) bija viņai pieaudzis pie sirds.

“Ziniet, es esmu tik vientuļa,” Aino kundze žēlabaini sacīja. “Man neviena cita nav! Es nevaru no viņa šķirties!”

“Un nemaz nevajag šķirties!” Gunārs moži atteica. “Man nav grūti reizi mēnesī atnākt viņu nomazgāt. Tas ir tīrais nieks!”

“Tomēr tik neērti!” Aino kundze ievaidējās. “Profesoram jātērē savs dārgais laiks!”

“Man nav nekādu problēmu!” Oidermā mierināja. “Es vienmēr nāku ar prieku!”

“Ak tā, cik jauki dzirdēt... Nu tad nāciet tik tālāk!”

Oidermā ar Gunāru iegāja dzīvojamā istabā un kļuva priecīgi, ieraugot, ka galds jau ir uzklāts un kotletes smaržo.

“Es gan nezinu, vai tās ir ēdamas,” Aino kundze taisnojās. “Saprotiet, manas kulinārās spējas nav diezko attīstītas, es dzīvoju viena, nekādus lielus ēdienus negatavoju, iekožu šo un to, reizēm uzvāru putru. Un ziniet, es jau nekad neesmu bijusi liela pavāre, es biju dejotāja, man jau nebija laika pie plīts stāvēt. Manas mājas bija skatuve!”

“Ļoti garšīgas kotletes,” slavēja Oidermā. “Labākas nevar iedomāties!”

“Prieks dzirdēt, ka jūs slavējat,” Aino kundze pamāja. “Bet pag, varbūt vēlaties iedzert kādu glāzīti?”

Viņa aizsteidzās pie bufetes un atgriezās ar “Kännu Kukk” pudeli.

“Es jau neko no dzērieniem nesaprotu, es pati nedzeru, nekad neesmu lietojusi,” viņa skaidroja. “Vai šis dzēriens vispār der pie kotletēm? Varbūt pareizāk būtu pie kotletēm dzert balto vīnu, bet tāda man diemžēl nav. Ir tikai šis “Kännu Kukk”, brāļadēls uzdāvināja. Vinš man vienmēr dāvina ”Kännu Kukk”, kad atnāk ciemos, nezinu, kāpēc viņš domā, ka man tas garšo?”

“Gan jau tāpēc, ka jūs esat tāda eleganta dāma,” Oidermā minēja. “Un tas ir elegants dzēriens. “Kännu Kukk”! To ražoja jau Igaunijas laikos!”

“Jā, laikam tiešām, kaut gan es neatceros, Igaunijas laikā es biju bērns. Es nedzēru šo “Kännu Kukk” un tagad arī nedzeru, bet to es brāļadēlam nesaku, citādi vēl apvainosies.”

“Nesakiet vis, lai tik turpina nest tos gaiļus,” Gunārs pamācīja. “Tad man taisīt vaļā?”

“Jā, dieva dēļ, protams! Tas ir jums, ja tas der, tad dzeriet vien!”

“Kāpēc tas lai nederētu,” Gunārs noteica un salēja sev un Oidermā. “Ak!” viņš teica pēc iedzeršanas. “Cik salds! Mums teātrī viens aktieris garderobē arī dzēra šo gaili, apreiba, nolika glāzi uz grimēšanas galda un palika turpat gulēt – un tā pielipa aiz ūsām pie tā galda, ka nevarēja vairs dabūt kājās. Nācās ūsas apgriezt, un tā tās ūsas tur palika pie galda. Vīrs pats bija jau Meža kapos, bet ūsas vēl garderobē.”

“Vajag dzert kulturāli,” Oidermā secināja, izdzēra savu glāzi, uzkoda kotleti un ielēja vēl.

“Jā, man arī patīk, ja visu dara kulturāli,” piekrita Aino kundze. “Bet mūsdienās no kultūras vairs nekas nav palicis pāri! Vai ne, profesora kungs?”

“Nu, protams,” Oidermā piekrita un ielēja vēl vienu glāzi.

“Ja runājam kaut vai par dejām!” Aino kundze piebilda. “Es tak esmu bijusi balerīna, bet mūsdienu dejas es vairs nespēju skatīties! Tur nav nekā cita kā vien kratīšanās un raustīšanās, vārtīšanās pa zemi – vai tad tā ir deja? Viņi uzskata, ka tas esot moderni! Nu lai būtu moderni, bet kāpēc jāvārtās un jākratās?”

“Jauniešiem patīk,” Gunārs skaidroja.

“Es neticu, ka patīk! Kā tādas lietas var patikt? Jūs esat jauns, Gunāra kungs, vai jums patīk?”

“Es jau nu vairs neesmu gluži jauns,” Gunārs purināja galvu.

“Nemaz nerunājiet! Gluži jauns vīrietis, varat vēl sievietes iekarot! Un jūs esat skaists vīrietis, vīrišķīgs vīrietis, ar efektīgu ārieni!” Aino kundze apgarota uzlūkoja Gunāru. “Solīds vīrietis! Protams, ne vairs puišelis, bet vīrietim jau ar gadiem tikai pieaug vērtība. Es brīnos, kā jūs neesat jau savākts. Manā jaunībā dēļ tādiem vīriešiem plēsās kā trakas!”

“Lai nu paliek,” Gunārs meta ar roku. “Ņemam tagad priekšā Hubi. Hubi, Hubi!”

“Viņš ir zem dīvāna,” Aino kundze gaudās. “Pilnīgi neiespējams suns! Nāc nu ārā, laiks iet vannā!”

“Viņš tak pats nenāks, te vajadzīga stingra roka,” Gunārs noteica, nometās četrrāpus un sāka vilkt ārā Hubi no dīvāna apakšas. Suns nikni spārdījās. Gunārs dabūja Hubi rokās un iespieda to Oidermā klēpī.

“Turi cieši, lai neaizmūk.”

Pats viņš sāka izģērbties, lai, suni mazgājot, nesaslapinātu drēbes, un palika tikai apakšbiksēs.

“Ļoti pareizi, velciet visu nost,” Aino kundze pamāja. “Viņš citādi jūs visu nošpricēs! Nekautrējieties, es savā dzīvē plikus vīriešus esmu atskatījusies, ziniet, kā tas ir baletā...”

“Es jau nekautrējos,” atteica Gunārs un sagrāba suni.

“Nu, esam nu peldēties!”

Suns sāka smilkstēt, izbāza mēli un sāka izmisīgi spirināties, bet Gunārs to iespieda padusē, gluži kā dūdas, un stiepa uz vannasistabu. Mirkli vēlāk atskanēja ūdens burbuļošana un šausminošs tracis, kad Gunārs bāza suni vannā. Suņa nagi skrāpējās, tam cenšoties rāpties pa emaljēto virsmu, taču Gunārs neļāva nelaimīgajam upurim nekur aizbēgt un skaloja to ar siltu ūdeni, ieziepēdams kažoku.

Pa to laiku Aino kundze pasniedza Oidermā kafiju, nometās atpūtas krēslā, sakrustoja smalkos, dzīslainos pirkstus un jautāja:

“Profesora kungs, sakiet tak, kas notiek pēc nāves?”

Un Oidermā neapstrīdamā balsī atbildēja:

“Dzīve turpinās, Aino kundze, dzīve turpinās!”

“Tad labi,” Aino kundze nopūtās. “Citādi es šad tad domāju... kas un kā. Ziniet, uztraucos!”

“Nevajag uztraukties,” Oidermā purināja galvu. “Viss ir štokos.”

“Jums seja tik sarkana,” Aino kundze piebilda.

“Vai tiešām? Tas jau būs no tā Kannu Kukka! Man, ziniet, ir tā, ka mazākā lāsīte uzreiz iesit pa galvu,” Oidermā skaidroja. Viņš tiešām jutās tīkami noguris un labprāt būtu laidies snaudā, bet Aino kundzes klātbūtnē to neuzdrošinājās.

"Vai gribat vēl? Man vajadzētu vēl vienam būt bufetes skapī," jautāja Aino kundze.

"Ko jūs sakāt, jums ir pilnīgi gaiļu noliktava!" Oidermā brīnījās. "Gandrīz kā vistu kūtī!"

"Es tak jau teicu, brāļadēls vienmēr atnes! Vēlaties? Es jau šos nebrūķēju, un ko tad viņš te plauktā stāvēs."

"Nu bet kāpēc nē," Oidermā piekrita. "Lai gailis lido un dzied!"

Jauns "Kännu Kukk" parādījās uz galda, un Oidermā atkal iemalkoja.

"Patiesībā diezgan stiprs," viņš teica. "Sākumā liekas kā salds sieviešu dzēriens, bet kā sāk dzert, tā jūt grādus."

No vannasistabas atskanēja aizvien šausminošākas skaņas, tad tika aizgriezts ūdens un dzīvojamā istabā parādījās viscaur slapjais Gunārs, nesdams klēpī rozā dvielī ietīto Hubi. Suns rēja un izrāvās no Gunāra tvēriena, nolēca uz grīdas, izvāļājās pa paklāju, gluži kā mēģinādams iespējami ātrāk atkal palikt netīrs un tad zibenīgi atkal nozuda zem dīvāna. Bija dzirdams, kā viņš no turienes histēriski elso.

"Suns nu ir tīrs, es tad nu arī ieiešu noskaloties zem dušas, pirtnieka darbs mani sasviedrēja," noteica Gunārs un pazuda no istabas.

"ak, cik es jums esmu pateicīga!" iesaucās Aino kundze. "Ko es bez jums iesāktu! Hubi tak nāk pie manis gulēt, katru nakti ierāpjas gultā, ziniet, ļoti nepatīkama ir tā spēcīgā suņa smaka! Saprotiet, man higiēna ir ļoti svarīga, es tā esmu audzināta. Es atceros, kā tad, kad man apritēja pieci gadi, man mamma uzdāvināja zemeņu ziepes. Un teica, tu Aino, ņem vērā, ka sieviete un ziepes sader kopā. Un es saku, ja sieviete ziepes augstu nevērtē, tad viņa nav nekāda sieviete, bet nešķīsta vecene!"

"Man arī patīk ziepes, ar tām vispareizāk mazgāt galvu," Oidermā piekrita un nožāvājās. "Kännu Kukk" iedarbojās kaut kā dīvaini, radot sajūtu, ka vēderā izveidojusies salda un lipīga klimpa. Gunārs iznāca no dušas, ar nelielu dvielīti ap gurniem un slapjajām apakšbiksēm rokās.

"Apenes galīgi piesvīdušas," viņš teica.

"Bet ko nu?" Aino kundze izbijās. "Kur es jums dabūšu jaunas? Man nav mājās vīriešu apakšbikšu!"

Oidermā bija pietiekami iereibis, lai ieteiktu Aino kundzei iedot Gunāram viņas pašas apakšbiksītes, taču, par laimi, sāka žagoties.

"Nekas traks, es varu iztikt," Gunārs apgalvoja un, uzgriezis muguru, nometa dvieli un uzvilka džinsus uz plika dibena. Aino kundze no šī skata bija ļoti pacilāta un sāka spiedzošā balsī stāstīt kādu jautru atgadījumu no savas jaunības.

"Ziniet, tā deju pasaule bija tik nerātna!" viņa smējās. "Gunāra kungs, varbūt vēl drusciņu "Kännu Kukk"? Un jums, profesora kungs?"

"Nē, paldies, es izlaidīšu," Oidermā purināja galvu un noguris atspiedās pret spilvenu. Žagošanās nekādi negribēja apstāties, kaut gan viņš bija pielicis visus dvēseles spēkus un izmēģinājis visādus paņēmienus.

"Es labprāt," Gunārs pieņēma piedāvājumu, iedzēra kārtīgu klunkšķi un, tā kā kotletes bija jau cauri, tad uzēda virsū plikas sinepes no burciņas.

Turpinājums sekos.