Gunārs un Oidermā
tajā vakarā tomēr pie Ēvalda neparādījās, taču liķieri gan
dzēra, tikai pavisam citā vietā. Gunāram bija kāda paziņa –
no mītiskajiem teātra laikiem – izbijusi baletdejotāja Aino
kundze. Un šai Aino kundzei bija suns, ne pārāk liels, taču arī
ne gluži mazs, parasta kranča lielumā, un Gunārs bija uzņēmies
saistības suni šad un tad aiziet nomazgāt.
Aino kundze pati to
izdarīt nespēja, jo bija maza un trausla, un viņai jau bija pāri
astoņdesmit. “Es nespēju to dzīvnieku iedabūt vannā,” viņa
allaž teica. “Lai dievs pasarg! Es to suni nevaru dabūt rokā,
viņš ir viltīgs! Kā sāku laist vannā ūdeni, tā šis palien
zem gultas. Kā lai es viņu no turienes izdabonu, es pat nevaru
noliekties, man ir augsts asinsspiediens, tūlīt galva sāk
griezties. Ja jūsu nebūtu, Gunāra kungs, es nezinu, ko es ar to
suni darītu!”
“Jā, bet es taču
esmu,” mierināja Gunārs. “Neraizējieties, es to suni noberzīšu
tik tīru, ka spīdēs un laistīsies.”
Viņš uz suņa
mazgāšanu vienmēr ņēma līdzi arī Oidermā, kurš Aino kundzei
ļoti patika. Aino kundze Oidermā dēvēja par “profesora kungu”
un, kamēr Gunārs ar suni darbojās pa vannasistabu, Aino kundze
paņēma rokās krustu un traģiski jautāja:
“Profesora kungs,
sakiet tak, kas notiek pēc nāves?”
Uz to Oidermā
uztaisīja domīgu ģīmi un atbildēja:
“Neraizējieties,
Aino kundze, dzīve turpinās tālāk.”
Oidermā patika pie
Aino kundzes, jo tur varēja ēst un iedzert.
Nu atkal bija suņa
mazgāšanas diena pienākusi, un Gunārs ar Oidermā stāvēja aiz
Aino kundzes durvīm. Namamāte tūliņ atvēra, viņa bija
uzcirtusies šim gadījumam par godu, uzvilkusi garu ceriņkrāsas
kleitu un uzkrāsojusi lūpas. Suns riedams sekoja saimniecei pa
pēdām, taču, ieraugot Gunāru, apklusa un palīda istabā zem
dīvāna. Viņš jau zināja, kas notiks.
Aino kundze, kā
parasti, bezgalīgi pateicās, ka jaunie cilvēki viņas labā tā
nopūlas, runāja izmisušā tonī, cik nevarīga viņa ir ar šo
mežoni un ka vispareizāk laikam būtu to atdot patversmei, jo viņa
pati vairs nevar nodarboties ar dzīvnieku kopšanu, bet ko lai dara,
Hubi (tā sauca suni) bija viņai pieaudzis pie sirds.
“Ziniet, es esmu
tik vientuļa,” Aino kundze žēlabaini sacīja. “Man neviena
cita nav! Es nevaru no viņa šķirties!”
“Un nemaz nevajag
šķirties!” Gunārs moži atteica. “Man nav grūti reizi mēnesī
atnākt viņu nomazgāt. Tas ir tīrais nieks!”
“Tomēr tik
neērti!” Aino kundze ievaidējās. “Profesoram jātērē savs
dārgais laiks!”
“Man nav nekādu
problēmu!” Oidermā mierināja. “Es vienmēr nāku ar prieku!”
“Ak tā, cik jauki
dzirdēt... Nu tad nāciet tik tālāk!”
Oidermā ar Gunāru
iegāja dzīvojamā istabā un kļuva priecīgi, ieraugot, ka galds
jau ir uzklāts un kotletes smaržo.
“Es gan nezinu,
vai tās ir ēdamas,” Aino kundze taisnojās. “Saprotiet, manas
kulinārās spējas nav diezko attīstītas, es dzīvoju viena,
nekādus lielus ēdienus negatavoju, iekožu šo un to, reizēm
uzvāru putru. Un ziniet, es jau nekad neesmu bijusi liela pavāre,
es biju dejotāja, man jau nebija laika pie plīts stāvēt. Manas
mājas bija skatuve!”
“Ļoti garšīgas
kotletes,” slavēja Oidermā. “Labākas nevar iedomāties!”
“Prieks dzirdēt,
ka jūs slavējat,” Aino kundze pamāja. “Bet pag, varbūt
vēlaties iedzert kādu glāzīti?”
“Es jau neko no
dzērieniem nesaprotu, es pati nedzeru, nekad neesmu lietojusi,”
viņa skaidroja. “Vai šis dzēriens vispār der pie kotletēm?
Varbūt pareizāk būtu pie kotletēm dzert balto vīnu, bet tāda
man diemžēl nav. Ir tikai šis “Kännu Kukk”, brāļadēls
uzdāvināja. Vinš man vienmēr dāvina ”Kännu Kukk”, kad atnāk
ciemos, nezinu, kāpēc viņš domā, ka man tas garšo?”
“Gan jau tāpēc,
ka jūs esat tāda eleganta dāma,” Oidermā minēja. “Un tas ir
elegants dzēriens. “Kännu Kukk”! To ražoja jau Igaunijas
laikos!”
“Jā, laikam tiešām, kaut gan es neatceros, Igaunijas laikā es
biju bērns. Es nedzēru šo “Kännu Kukk” un tagad arī nedzeru,
bet to es brāļadēlam nesaku, citādi vēl apvainosies.”
“Nesakiet vis, lai
tik turpina nest tos gaiļus,” Gunārs pamācīja. “Tad man
taisīt vaļā?”
“Jā, dieva dēļ,
protams! Tas ir jums, ja tas der, tad dzeriet vien!”
“Kāpēc tas lai
nederētu,” Gunārs noteica un salēja sev un Oidermā. “Ak!”
viņš teica pēc iedzeršanas. “Cik salds! Mums teātrī viens
aktieris garderobē arī dzēra šo gaili, apreiba, nolika glāzi uz
grimēšanas galda un palika turpat gulēt – un tā pielipa aiz
ūsām pie tā galda, ka nevarēja vairs dabūt kājās. Nācās ūsas
apgriezt, un tā tās ūsas tur palika pie galda. Vīrs pats bija jau
Meža kapos, bet ūsas vēl garderobē.”
“Vajag dzert
kulturāli,” Oidermā secināja, izdzēra savu glāzi, uzkoda
kotleti un ielēja vēl.
“Jā, man arī
patīk, ja visu dara kulturāli,” piekrita Aino kundze. “Bet
mūsdienās no kultūras vairs nekas nav palicis pāri! Vai ne,
profesora kungs?”
“Nu, protams,”
Oidermā piekrita un ielēja vēl vienu glāzi.
“Ja runājam kaut
vai par dejām!” Aino kundze piebilda. “Es tak esmu bijusi
balerīna, bet mūsdienu dejas es vairs nespēju skatīties! Tur nav
nekā cita kā vien kratīšanās un raustīšanās, vārtīšanās
pa zemi – vai tad tā ir deja? Viņi uzskata, ka tas esot moderni!
Nu lai būtu moderni, bet kāpēc jāvārtās un jākratās?”
“Jauniešiem
patīk,” Gunārs skaidroja.
“Es neticu, ka
patīk! Kā tādas lietas var patikt? Jūs esat jauns, Gunāra kungs,
vai jums patīk?”
“Es jau nu vairs
neesmu gluži jauns,” Gunārs purināja galvu.
“Nemaz nerunājiet!
Gluži jauns vīrietis, varat vēl sievietes iekarot! Un jūs esat
skaists vīrietis, vīrišķīgs vīrietis, ar efektīgu ārieni!”
Aino kundze apgarota uzlūkoja Gunāru. “Solīds vīrietis!
Protams, ne vairs puišelis, bet vīrietim jau ar gadiem tikai pieaug
vērtība. Es brīnos, kā jūs neesat jau savākts. Manā jaunībā
dēļ tādiem vīriešiem plēsās kā trakas!”
“Lai nu paliek,”
Gunārs meta ar roku. “Ņemam tagad priekšā Hubi. Hubi, Hubi!”
“Viņš ir zem
dīvāna,” Aino kundze gaudās. “Pilnīgi neiespējams suns! Nāc
nu ārā, laiks iet vannā!”
“Viņš tak pats
nenāks, te vajadzīga stingra roka,” Gunārs noteica, nometās
četrrāpus un sāka vilkt ārā Hubi no dīvāna apakšas. Suns
nikni spārdījās. Gunārs dabūja Hubi rokās un iespieda to
Oidermā klēpī.
“Turi cieši, lai
neaizmūk.”
Pats viņš sāka
izģērbties, lai, suni mazgājot, nesaslapinātu drēbes, un palika
tikai apakšbiksēs.
“Ļoti pareizi,
velciet visu nost,” Aino kundze pamāja. “Viņš citādi jūs
visu nošpricēs! Nekautrējieties, es savā dzīvē plikus vīriešus
esmu atskatījusies, ziniet, kā tas ir baletā...”
“Es jau
nekautrējos,” atteica Gunārs un sagrāba suni.
“Nu, esam nu
peldēties!”
Suns sāka
smilkstēt, izbāza mēli un sāka izmisīgi spirināties, bet Gunārs
to iespieda padusē, gluži kā dūdas, un stiepa uz vannasistabu.
Mirkli vēlāk atskanēja ūdens burbuļošana un šausminošs
tracis, kad Gunārs bāza suni vannā. Suņa nagi skrāpējās, tam
cenšoties rāpties pa emaljēto virsmu, taču Gunārs neļāva
nelaimīgajam upurim nekur aizbēgt un skaloja to ar siltu ūdeni,
ieziepēdams kažoku.
Pa to laiku Aino
kundze pasniedza Oidermā kafiju, nometās atpūtas krēslā,
sakrustoja smalkos, dzīslainos pirkstus un jautāja:
“Profesora kungs,
sakiet tak, kas notiek pēc nāves?”
Un Oidermā
neapstrīdamā balsī atbildēja:
“Dzīve turpinās,
Aino kundze, dzīve turpinās!”
“Tad labi,” Aino
kundze nopūtās. “Citādi es šad tad domāju... kas un kā.
Ziniet, uztraucos!”
“Nevajag
uztraukties,” Oidermā purināja galvu. “Viss ir štokos.”
“Jums seja tik
sarkana,” Aino kundze piebilda.
“Vai tiešām? Tas
jau būs no tā Kannu Kukka! Man, ziniet, ir tā, ka mazākā lāsīte
uzreiz iesit pa galvu,” Oidermā skaidroja. Viņš tiešām jutās
tīkami noguris un labprāt būtu laidies snaudā, bet Aino kundzes
klātbūtnē to neuzdrošinājās.
"Vai gribat vēl? Man vajadzētu vēl vienam būt bufetes
skapī," jautāja Aino kundze.
"Ko jūs sakāt,
jums ir pilnīgi gaiļu noliktava!" Oidermā brīnījās.
"Gandrīz kā vistu kūtī!"
"Es tak jau
teicu, brāļadēls vienmēr atnes! Vēlaties? Es jau šos nebrūķēju,
un ko tad viņš te plauktā stāvēs."
"Nu bet kāpēc
nē," Oidermā piekrita. "Lai gailis lido un dzied!"
Jauns "Kännu
Kukk" parādījās uz galda, un Oidermā atkal iemalkoja.
"Patiesībā
diezgan stiprs," viņš teica. "Sākumā liekas kā salds
sieviešu dzēriens, bet kā sāk dzert, tā jūt grādus."
No vannasistabas
atskanēja aizvien šausminošākas skaņas, tad tika aizgriezts
ūdens un dzīvojamā istabā parādījās viscaur slapjais Gunārs,
nesdams klēpī rozā dvielī ietīto Hubi. Suns rēja un izrāvās
no Gunāra tvēriena, nolēca uz grīdas, izvāļājās pa paklāju,
gluži kā mēģinādams iespējami ātrāk atkal palikt netīrs un
tad zibenīgi atkal nozuda zem dīvāna. Bija dzirdams, kā viņš no
turienes histēriski elso.
"Suns nu ir
tīrs, es tad nu arī ieiešu noskaloties zem dušas, pirtnieka darbs
mani sasviedrēja," noteica Gunārs un pazuda no istabas.
"ak, cik es
jums esmu pateicīga!" iesaucās Aino kundze. "Ko es bez
jums iesāktu! Hubi tak nāk pie manis gulēt, katru nakti ierāpjas
gultā, ziniet, ļoti nepatīkama ir tā spēcīgā suņa smaka!
Saprotiet, man higiēna ir ļoti svarīga, es tā esmu audzināta. Es
atceros, kā tad, kad man apritēja pieci gadi, man mamma uzdāvināja
zemeņu ziepes. Un teica, tu Aino, ņem vērā, ka sieviete un ziepes
sader kopā. Un es saku, ja sieviete ziepes augstu nevērtē, tad
viņa nav nekāda sieviete, bet nešķīsta vecene!"
"Man arī patīk
ziepes, ar tām vispareizāk mazgāt galvu," Oidermā piekrita
un nožāvājās. "Kännu
Kukk" iedarbojās kaut kā dīvaini, radot sajūtu, ka vēderā
izveidojusies salda un lipīga klimpa. Gunārs iznāca no dušas, ar
nelielu dvielīti ap gurniem un slapjajām apakšbiksēm rokās.
"Apenes galīgi
piesvīdušas," viņš teica.
"Bet ko nu?"
Aino kundze izbijās. "Kur es jums dabūšu jaunas? Man nav
mājās vīriešu apakšbikšu!"
Oidermā bija
pietiekami iereibis, lai ieteiktu Aino kundzei iedot Gunāram viņas
pašas apakšbiksītes, taču, par laimi, sāka žagoties.
"Nekas traks,
es varu iztikt," Gunārs apgalvoja un, uzgriezis muguru, nometa
dvieli un uzvilka džinsus uz plika dibena. Aino kundze no šī skata
bija ļoti pacilāta un sāka spiedzošā balsī stāstīt kādu
jautru atgadījumu no savas jaunības.
"Ziniet, tā
deju pasaule bija tik nerātna!" viņa smējās. "Gunāra
kungs, varbūt vēl drusciņu "Kännu
Kukk"? Un jums, profesora kungs?"
"Nē, paldies,
es izlaidīšu," Oidermā purināja galvu un noguris atspiedās
pret spilvenu. Žagošanās nekādi negribēja apstāties, kaut gan
viņš bija pielicis visus dvēseles spēkus un izmēģinājis
visādus paņēmienus.
"Es labprāt," Gunārs pieņēma piedāvājumu, iedzēra
kārtīgu klunkšķi un, tā kā kotletes bija jau cauri, tad uzēda
virsū plikas sinepes no burciņas.
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru