Ēvalds jau kopš
vakara jutās kaut kā nožēlojami. Kājās dīvains smagums, pat
tad, kad Pireta viņu sauca vakariņās, nebija vēlmes celties no
dīvāna. Pēc kņudēšanas galvā, deguna dziļumā, bija
paredzams, ka tuvojas iesnas. Ar lielām pūlēm Ēvalds šķērsoja
priekšnamu, sasniedza virtuvi, apsēdās savā krēslā un, smagi
nopūzdamies, apēda pievas desumaizes.
“Kas tev kaiš?”
jautāja Pireta. “Tu esi apslimis?”
“Laikam gan,”
Ēvalds atzinās. “Briesmīgs nespēks.”
“Es tev uzvārīšu
karstu tēju, izdzersi un tad uztaisīšu kāju vannu, pielikšu vēl
klāt sinepes, tās palīdz,” izlēma Pireta.
Ēvalds izdzēra
tēju, trīs tases, izmērcēja kājas karstajā sinepjūdenī tā,
ka pēc izņemšanas no bļodas tās bija sarkanas kā vārīti vēži.
Tad palīda zem deķa un svīda cerībā, ka slimība būs saņēmusi
nāvējošu triecienu.
Bet slimība bija
sīksta, un no rīta Ēvaldam tecēja deguns, un arī kakls bija
iekaisis. Ēvalds aizsteberēja uz virtuvi un slapjām acīm skatījās
uz Piretu.
“Tu izskaties
slims,” teica Pireta. “Es tavā vietā šodien nekur neietu.
Piezvani uz darbu un saki, ka esi slims.”
“Laikam tiešām
tā būs jādara,” Ēvalds piekrita un, kad Pireta aizgāja,
uzspieda kolēģa numuru un aizsmakušā balsī pateica, ka ir slims
un nevar iet uz darbu.
“Es jūs vēl
aplipināšu,” viņš teica. “Noteikti es esmu pilns vīrusu.
Jums diez vai tie ir vajadzīgi.”
Kolēģis otrā galā
Ēvaldam piekrita, ka tas paliek mājās un ārstējas, gan jau kaut
kā iztiks bez viņa.
“Tu jau tikpat
tagad neko nevarēsi padarīt,” viņš prātuļoja un kaut ko
strēba, acīmredzot rīta kafiju. “Patiesībā tev veicas, es arī
gribētu slimot pa mājām.”
“Varbūt vēl
saslimsi, pavasaris jau ir viltīgs,” Ēvalds mierināja.
“Cerēsim,”
atbildēja kolēģis. “Labu izveseļošanos!”
Pēc telefonsarunas
Ēvalds jutās spirgtāks. Viņš uzvilka rītasvārkus, uzvārīja
sev tēju, atrada pieliekamajā zemeņu ievārījumu un sāka ēst.
“Ievārījums ir
veselīgs,” viņš prātoja. “Un šokolāde dod enerģiju,”
viņš piemetināja, atradis dažas konfektes un arī tās apēdis.
“Arī alpīnisti
ēd šokolādi, lai slimības turētu tālu prom.”
Pabeidzis šo
ārstniecisko kursu, Ēvalds iegāja dzīvojamā istabā, atlaidās
uz dīvāna un juta, ka īstenībā cilvēks ir radīts, lai dienas
pavadītu mājās, bet paradums iet uz darbu ir dievs vien zina, no
kurienes uzsūtīts ļaunums.
“Tā pamatā būs
septiņi nāves grēki,” prātoja Ēvalds, jūtot, kā nāk miegs
un jūsmīgi izbaudīja apziņu, ka veselu dienu varēs slinkot, bet,
ja ļaunā slimība neatkāpsies, tad pat vairākas dienas. “Kas
īsti tie bija? Nu jā, alkatība – strādājam, lai dabūtu naudu.
Tad švītība un augstprātība – tas, protams, nozīmē tieksmi
pēc karjeras. Skaudību arī darbā novēro, vai ne, ja citam ir
lepnāks dienesta auto. Un tad dusmas... Darbaļaudis allaž ir
dusmīgi... Skat, kaut vai tie, kas dauza un urbj...”
Tai brīdī Ēvalds
iemiga un pamodās pēc pāris stundām. Deguns bija ciet, un kakls
iekaisis, tajā ziņā veselība uzlabojusies nebija, pie tam ķermenī
bija tāds nogurums, ka Ēvalds pagriezās uz otriem sāniem un
apskāva spilvenu. Viņš grasījās gulēt vēl.
Tad izlīda muša.
Tā bija pirmā muša
istabā šopavasar. Tā, skaļi spindzot, lidinājās no viena stūra
uz otru, no loga, pie skapja, un tad un tad virs dīvāna, tieši pie
Ēvalda galvas.
Muša Ēvaldam
briesmīgi traucēja.
Miega garša no
mutes pazuda, it kā kāds būtu viņam izvilcis cukurgailīti no
mutes. Mušas mērķtiecība piespindzēt visu istabu pieauga ar
katru brīdi, kamēr riebīgais kukainis nosēdās uz galvas.
Ēvalds uzlēca
kājās un gribēja mušu nosist.
Bet tas izrādījās
grūts uzdevums. Muša bija spēkpilna, viņai nebija nodoma kaut
kur nolaisties, un trāpīt tai gaisā bija neiespējami. Ēvalds
paņēma avīzi no galda un vicinājās ar to, mēģinot nosist
naidīgo lidoni, bet muša arvien izvairījās un beidzot aizlidoja
uz otru istabu.
Istabā kļuva
klusu. Ēvalds noguris apsēdās. Beidzot atkal bija mierīgi un
labi. Tad muša atlidoja atpakaļ un atkal pretīgi piezumēja visu
universumu. Ēvalds pielēca kājās un atsāka vēcināt ar avīzi.
Muša iztaisīja pāris apļus ap slimā cilvēka galvu un atkal
aizvirsījās uz otru istabu.
Ēvalds aiztaisīja
durvis. Nonāvēt viņš to sātanu nevarēja, tad lai vismaz spindz
kaut kur citur, nevis pie ausīm.
Viņš apsvēra, ko
tālāk darīt. Gulēt viņš vairs negribēja, miegs bija aizdzīts.
Laika kavēklim Ēvalds ieslēdza televizoru un kādu laiciņu
paskatījās šausmīgu dienvidnieku seriālu, bez skaņas, lai
nedzirdētu tekstus, bet vienkārši tāpēc, ka viena aktrise
izskatījās dikti glīta un ar lielu dekoltē. Bet diemžēl viņu
rādīja maz, kamera pārsvarā pievērsās ūsaina jaunekļa un
skumīga paskata vecenes strīdam. Ēvalds mazliet pagaidīja, vai
jaukā vistiņa nenāks atpakaļ uz ekrāna, bet ieradās tikai viens
aptaukojies vecis sombrēro cepurē, un Ēvalds televizoru izslēdza.
Tad ienāca prātā,
ka varētu kādam piezvanīt. Bet kam? Tak viņš viens te tā
bezrūpīgi zviln uz dīvāna, vispār taču ir darbadiena, un citi
cilvēki, kas nav saķēruši slimības mikrobus, strādāja. Viņus
nevajadzētu traucēt.
Bet Tonu, izbijušais
sportists! Pēc tā vakara ar kartupeļu biezputru un vīnu Ēvalds
nemaz vairs nebija ar Tonu un Veroniku sazvanījies. Bet vajadzētu.
Nebūtu labi atsvešināties, jo Tonu ar Veroniku bija lieliski.
Ēvalds uzspieda
Tonu numuru. Vecais sportists atbildēja tūlīt.
“Sveiks, Ēvald!”
Viņš kliedza trubā. “Es tagad esmu tirgū, pērku gaļu. Kā tev
iet? Nāc tūlīt pie mums, mums ir pīles olas, draugs atsūtīja!
Uzsitīsim uz pannas un sacepsim ar speķi!”
“Nē, es pie tevis
nevaru iet, es esmu slims,” atteica Ēvalds.
“Ko tu saki,
slims? Kas tev par slimību?”
“Nu parastā
saaukstēšanās laikam, iesnas un iekaisis kakls...”
“Pagaidi, es tūliņ
aiziešu pie tevis! Kāda tev adrese?”
“Es nezinu, vai
vērts!” Ēvalds sabijās. Tonu aizvien bija tik aktīvs, mazliet
par daudz, plāna aicināt viņu pie sevis Ēvaldam nebija. Viņš
bija domājis tāpat vien papļāpāt pa telefonu, bet ne tusiņu
organizēt. Uzdzīvei viņš tomēr jutās pārāk vārgs. Bet Tonu
nebija apstādināms.
“Nebaidies, es
tūlīt atnākšu!” viņš bazūnēja. “Ko? Vīrusi? Es nebaidos
ne no kādiem vīrusiem, es nekad neesmu slimojis, ja man kāds
vīruss iekšā iekļūs, tad es vienkārši to izvilkšu ārā un
metīšu ūdenī. Saki tagad savu adresi! Skaidrs! Es jau ceļā!”
Atskanēja
pīkstiens. Ēvalds apjucis nolika telefonu. Vai šito vajadzēja?
Tik tīkami bija vienam laiskoties pa māju. Un nu pēkšņi ciemiņš!
Vai vajadzētu beidzot apģērbties? Ak, skāde!
Viņš uzvilka
rītasvārkus uz pidžammas un ātri mēģināja savest kārtībā
istabu. Tad jau zvanīja pie durvīm. Ēvalds steidzās atvērt.
Tonu iesoļoja
iekšā, vienā rokā milzīgs iepirkumu maiss, otrā rabarberu
saišķis, tik liels, ka mazāka auguma cilvēks to nemaz nevarētu
rokā paņemt. Radās iespaids, it kā viņš būtu bijis mežā
žagarus lasīt un tagad dāvinātu tos Ēvaldam kā malku iekuram.
“Sākumā domāju,
ka nopirkšu tev apelsīnu,” skaidroja Tonu. “Slimniekiem jau
vienmēr nes apelsīnus, bet tad es ieraudzīju rabarberus un izlēmu,
ka tomēr pirkšu igauņu mantu, apelsīnus jau ved no Āfrikas, kas
zin kādos ziloņu mēslos tie ir audzēti. Un rabarbers ir labs un
arī skābs, gluži kā citrons, bet citrons tak ir veselīgs. Kad es
ziemā dzeru tēju, tad es spiežu klāt veselu citronu un redzi, cik
esmu vesels!”
Tonu nolika
rabarberu saišķi uz galda un izvilka no tā divus resnus kātus.
“Nomizo, ja gribi,
es pats graužu tāpat,” viņš teica un nokoda lielu kumosu. “O,
ku labs!” viņš slavēja. “Tik skābs, ka olas savelk krunkās.”
Ēvalds savu
rabarberu tomēr nomizoja un tad nogaršoja. Skābs gan, Ēvaldam pat
saskrēja asaras acīs.
“Ja par skābu,
tad ēd ar cukuru,” ieteica Tonu. “Veronika vienmēr ēd ar
cukuru, paņem veselu cukura paku, iemērc tajā un tik rij.
Kilograms cukura kā nebijis.”
Ēvalds aizgāja uz
virtuvi pēc cukura, Tonu viņam sekoja un negaidīti pajautāja pēc
cirvja.
“Ko tu darīsi ar
cirvi?” Ēvalds brīnījās. “Skaldīsi rabarberu?”
“Rabarberberus
skaldīt nevajag, bet es tev gribu iedot gaļu. Nopirku tirgū labu
karbonādi, iedošu tev arī gabalu.”
Ēvalds turējās
pretī, ka viņam karbonādi nevajagot, un Tonu nevajag tā rūpēties,
jau rabarberi ir par daudz, bet nu gaļu lai patur sev.
“Ņem vien,”
noteica Tonu. “Dod cirvi!”
“Man nav cirvja.”
“Kā tad tu dzīvo
bez cirvja?”
“Nu bet priekš
kam man cirvis, man taču centrālapkure, malka nav jāgādā, ko es
pilsētā darīšu ar cirvi?”
“Cirvim vienmēr
saimniecībā jābūt,” teica Tonu. “Es tev citreiz atnesīšu,
man ir seši vai septiņi gabali.”
“Nevajag, Tonu!”
“Vajag gan. Es tad
paņemšu nazi.”
Un Tonu tūliņ
atrada nazi un nogrieza karbonādi.
Muša, kas visu
laiku bija iesprostota priekšnamā, tagad bija brīva un uzvaroši
ielidoja virtuvē.
“Tev istabā ir
muša,” teica Tonu, rūpīgi zāģēdams gaļu.
“Nerunā, tas
kukainis ir tik apnicīgs,” Ēvalds žēlojās. “Es gribēju
gulēt, bet muša neļāva, visu laiku džinkstēja man ap galvu. Un
rokā dabūt viņu nevar, viņa ir tik viltīga, nekur nenosēžas,
ka varētu ar avīzi nosist.”
“Pacentīsimies
tagad dabūt ciet,” Tonu apņēmīgi noteica. Viņš nekustīgi
stāvēja un ar skatienu sekoja mušas riņķošanai zem griestiem,
turēdams labajā rokā asiņaino dunci.
“Nedomā ar
nazi...” Ēvalds izbijies brīdināja, bet Tonu dusmīgi pameta ar
roku:
“Klusu!”
Muša riņķoja ap
griestu lampu, iztaisīja pirueti pie loga un virzījās uz izlietnes
pusi, spindzēdama aizvien iedomīgāk.
Tonu izveica tikai
vienu, bet zibensātru kustību. Izstiepa kreiso roku un iekliedzās.
Spindzēšana apklusa, kā nekad nebijusi, un virtuvē iestājās
laimīgs klusums.
“Dabūji rokā?”
Ēvalds jautāja.
Tonu pastiepa savu
milzīgo plaukstu. Beigtā muša bija starp īkšķi un
rādītājpirkstu.
“Rūpīgs darbs,”
Ēvalds uzslavēja.
“Vai tava sieva
audzē istabas puķes?” Tonu jautāja. “Apglabā mušu poda zemē.
Es tā vienmēr daru, Veronika uz palodzes audzē kaut kādus
kaktusus un lakstus, kā es nositu mušu, tā allaž tur apglabāju.
Tas dod mēslojumu un ir jau arī pieklājīgi, nevar tak līķi
atstāt mētājamies zem klajas debess. Pēc kara kritušos vienmēr
apglabā!”
“Piretai ir viena
līdakas aste,” Ēvalds atbildēja. Tonu iebirdināja mirušo mušu
delnā, un Ēvalds apglabāja kukaini puķpodā. Tonu stāvēja
blakus un skatījās.
“Nu ko,” viņš
teica. “Man nu jāiet, gaļa jāliek uz plīts. Kad Veronika vakarā
pārnāks, tā varēsim stumt māgā. Bet tu ēd rabarberus! Kad
izveseļosies, tad piekāp, uztaisīsim laupītāju cepeti.”
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru