Andruss Kivirehks. Pasaules malā (19)

Kad Karmena bija aizgājusi, Anu izdomāja, ka vajadzētu aiziet uz veikalu. Maize jānopērk, viņa prātoja, un piens arī gandrīz beidzies. Sieru, sulu... Viskautko, mājās jau allaž kaut kas no pārtikas gāja uz beigām, vienmēr kaut ko vajadzēja. Pārtikas veikals atradās tepat, pa durvīm ārā nāca vīrieši un sievietes ar iepirkumu maisiem rokā, visi beiguši darbadienu, izdarījuši vajadzīgos iepirkumus, vakarā devās mājās, kā tas pienākas.

Anu kādu brītiņu pastāvēja veikala priekšā, tomēr apgriezās un aizgāja uz citu pusi.

Viņa šobrīd negribēja iet uz veikalu, jo vēl negribēja iet mājās. Bet, kad viņa iznāks no veikala, tad jau vairs nebūs citas izejas, neklaiņos jau ar visu pienu un maizi?

Bet Anu pašreiz tieši gribējās paklaiņot.

Parasti viņai nebija tādas iespējas. Kā stundas beidzās, tā uz bērnudārzu pēc Sandras, un tad jau mājās gaidīja labojamie kontroldarbi vai citas darīšanas. Un – godīgi sakot – parasti viņai neienāca prātā tāda doma, viņa dzinās pa ierasto taku kā diega gals, kurš zin, ka tā liktenis ir diendienā izlīst caur adatas aci. Bet šodien kaut kā bija savāda sajūta, šodien nebija vēlmes iet uz adatas aci, diegs bija kaut kā sapinies mezglā un stiepās uz debesīm. Bēda bija tikai tāda, ka adatas acs ir konkrēts punkts, bet debesis – bezgalīgas. Anu aizgāja līdz Brīvības laukumam un tur palika stāvam.

Uz kurieni lai iet?

Pie Jāņa baznīcas pārdeva puķes, un Anu apsvēra, vai nenopirkt sev vienu pušķīti. Tas gan bija kas nedzirdēts, pirkt pašam sev puķes, bet šodien tieši bija tāds dīvains noskaņojums, vienlaikus skumjš un cerību pilns, šodien tā nemaz nešķita tik negudra doma. Ja jau viņa tik un tā šeit atnākusi bez mērķa, tā vietā lai kā godīga ģimenes māte nopirktu desu un tūliņ steigtos mājup pie ģimenes, tad šis piedāvājums nopirkt sev puķes šķita kā glābiņš.

Viņa piegāja pie puķu letes un tur atrada vēl labāku risinājumu. Viena veca tantiņa pārdeva redīsus. Redīsi bija labāki nekā puķes, redīsus var apēst un tādā veidā izvairīties no turpmākajām nepatikšanām. Puķes viņu nodotu – kad viņa pārnāktu mājās, viņai pienāktos to uzrašanos izskaidrot un būtu neērti atzīt, ka viņa pati tās nopirkusi. Ne tāpēc, ka Reins no tā nez ko iztaisītu, viņam bija pilnīgi vienalga, viņš to uztvertu tā, ka sievu piemeklējis mājas izdaiļošanas drudzis, viņš izturētos pret puķēm kā pret jaunu galdautu, taču viņai pašai būtu stulba sajūta. Bet par redīsiem mājās neviens neuzzinās.

Anu jau zināja, ka agrāk vai vēlāk šā kā tā būs jādodas mājās. Bet vēl ne. Viņa nopirka redīsus un sāka tos tūliņ ēst. Patiesībā jau tos būtu vajadzējis vispirms noskalot zem krāna, bet kur gan te ņemt krānu, un vispār Anu tas nerūpēja. Ar ko gan tie večiņas redīsi varētu būt netīri? Nekā slikta tur nevar būt. Vienalga.

Redīsus ēdot, viņa pārgāja pāri Brīvības laukumam, un Kārļa baznīcas pusi. Ieraugot baznīcu, viņai ienāca prātā šodienas stunda, kad viņa stāstīja par krusta kariem un svētceļniekiem. Anu pēkšņi uzradās doma, ka būtu forši pašai doties svētceļojumā. Kaut kur uz zemes otru pusi, tālu tālu. Anu nebija ticīgā, lieta nebija par to. Runa ir par ceļojumu kā tādu, mierīgu un lēnu virzību, garām nepazīstamiem apvidiem, kurus būtu laika aplūkot un iepazīt, viņai pēkšņi uznāca milzīga iekāre pēc tāda. Tā nebūtu ekskursija kopā ar draugiem, kas dzītu jokus un pļāpātu, tas būtu brauciens vienai pašai. Vakaros nekādas trakošanas pa telšu pilsētiņu vai viesnīcas bāru, bet gan manīties laicīgi pie miera, klusi un mierīgi, un rītos neskriet spiedzot uz tuvāko ezeru nopeldēties, bet gan raut mugursomu mugurā, lai lēnītēm turpinātu savu ceļu.

Bet kāpēc tieši svētceļojums? Protams, principā jau varētu doties vienalga uz kurieni, izvēloties pilnīgi brīvu maršrutu, taču gudri būtu uzticēties cilvēku gadsimtu ilgai pieredzei. Ir takas, pa kurām staigāts ilgi, kuras ir minušas vairākas paaudzes, un, pat ja galamērķis vairs nesola reliģisku pārdzīvojumu, var ticēt, ka ka ceļojums ir piemērota garuma un parastam gājējam pa spēkam.

Soļojot diendienā pa laukiem un kalniem, laika kavēklim graužot redīsus, gluži kā tagad, nedomājot par dvingojošajiem padsmitniekiem, labojamiem kontroldarbiem un to, vai mājās ir piens un sviests – tas Anu likās šobrīd visjaukākais sapnis. Ja pa ceļam būtu bijis kāds ceļojumu birojs ar reklāmu vitrīnā “Svētceļojums uz otru pasaules malu!”, kā arī, ja viņai būtu pietiekami brīvas naudas, - Anu noteikti to iegādātos.

Bet ceļojumu biroja nebija, kas piedāvātu ceļazīmes uz svētceļojumu, un ar naudu arī bija kā bija. Un redīsi bija izbeigušies. Anu izmeta miskastē lakstus.

Viņa bija sasniegusi nelielu parku. Dīķī peldēja pīles ar maziņiem pīlēniem, un daži jaunieši izmantoja jauko vakaru, lai iedzertu alu. Anu vēroja pīles ar aizkustinājumu, bet jauniešus – ar vieglu skaudību. Nē, neba nu Anu būtu gribējusi viņu manierē zvilnēt zālājā un smieties par muļķīgiem jokiem. Tas nekādi nesaistījās ar viņas iztēloto svētceļojumu. Anu pret krūmos alu dzerošajiem jauniešiem skaudību izjuta tāpēc, ka zināja – viņi nesapņoja par vientulīgu ceļojumu cair neskartu dabu. Viņiem nevajadzēja svētceļojumu. Viņi vēl nebija tik tālu.

Viņi šķita tādi kā neticami laimīgi, un tas radīja neslēptas dusmas. Vēl viens jauniešu pāris bija uz ceļa, puisis un meitene. Viņi klaiņoja, rokās sadevušies, Anu pa priekšu, tad apstājās pie soliņa, uz kura Anu tieši bija gribējusi apsēsties, un sāka skūpstīties

Tagad es tur apsēsties nevaru, Anu dusmīgi nodomāja. Vispār viņa būtu gribējusi iet pa citu ceļu, bet neko darīt, kaut kur nogriezties vairs nebija iespējams, viņai bija jāiet jauniešiem garām.

Tiklīdz viņa iztraucēja tos ar savu tuvošanos, viņa atpazina puisī Miku no 11. klases, kuram viņa no rīta par absolūti muļķīgo atbildi bija ielikusi trijnieku ar garu mīnusu.

Arī Miks atpazina savu vēstures skolotāju. Jo tajā mirklī, kad Anu gāja pārītim garām, jaunieši pārtrauca skūpstīšanos un, sapņaini smaidīdams, Miks pagrieza galvu un ieskatījās Anu acīs. Un šausmīgi satrūkās, paspēra divus soļus atpakaļ, aizķērās aiz aizmugurē stāvošās miskastes un sēdus iekrita tajā, gluži kā uz poda.

“Sveiki!” teica Anu, un miskastē sēdošais Miks izgrūda savādu, kurkstienam līdzīgu skaņu, tai pat laikā izbijusies meitene viņu raustīja aiz piedurknes un gaudoja:

“Kas noticis, Mik? Kas tev lēcās, Mik?”

Anu pielika soli. Viņai bija traki žēl, ka Reina nebija līdzās, kopā varētu labi pasmieties. Vienatnē viņa tikai iekšēji paspurdza. Bet zināja, ka, kad mājās Reinam izstāstīs, tad izsmiesies abi kopā.

Anu pielika soli, lai ātrāk tiktu mājās. Miskastē iekritušais 11. klases skolnieks viņai tā bija uzlabojis garastāvokli, ka viņa pilnīgi lidoja. Šitāds skūpstītājs! Neiedomājami valdzinošs! Anu ar sajūsmu domāja, ka viņai no rīta ar 11. a klasi būs vēstures stunda. Tad varēs Miku vēlreiz apskatīt. Nez, kādu ģīmi rādīs. Anu domīgi ķiķināja.

Patiesībā tāda padsmitnieka dzīve ir gana grūta. Hormoni plosās – ievelk meiteni parkā, sāk skūpstīties, bet, ieraugot skolotāju, krīt panikā un zaudē līdzsvaru! Un tad nosarkst tā, ka pumpas vairs neredz, jo visa seja ir biešu krāsā.

Anu nogriezās uz pārtikas veikalu, nopirka visu vajadzīgo un, pateicoties labajam noskaņojumam, vēl kūku un vīnu. Tad brāzās tālāk, nevarēdama vien sagaidīt, kad varēs Reinam izstāstīt par dumjo skolnieku.

Sandra bija jau pidžāmā, kad mamma pārnāca. Viņa ienāca virtuvē, lai iepazītos ar iepirkumu maisa saturu un, ieraugot vīnu un kūku, iesaucās:

“Kā Sarkangalvītes pasakā.”

“Jā, es redzēju arī vilku,” teica Anu un dedzīgi izstāstīja Reinam par notikušo. Viņi sāka pilnā mutē smieties, un Anu bija tik pacilātā garastāvoklī, ka vēl labu laiku runāja par Miku un par to, cik stulbi viņš uzrakstīja kontroldarbu un ka viņš no vēstures neko nejēdz.

“Un re, cik piemēroti!” viņa laimīgi teica.

Sandra bija apēdusi savu kūku un pieprasīja uzmanību.

“Mammu, es sākšu pārtaisīt pasakas,” viņa paziņoja. “Mēs šodien ar tēti bijām uz “Oposumu”...”

“Oho!” iesaucās Anu. “Bet to jau varēja iedomāties! Kad jau tētis tevi izņem...”

“Sandrai bija tukšs vēders,” Reins paskaidroja.

“Protams,” Anu pamāja. “Un kur bēda vislielākā, tur palīdzība arī turpat!”

“Un tur “Oposumā”,” turpināja Sandra, “Mēs pārtaisījām pasaku par runci zābakos. Mēs ielikām tajā arī nabaga ēzeli. To, kuru uzdāvināja vidējam dēlam. Es tagad gribu visas pasakas pārtaisīt tā, lai interesantāk. Mammu, tēti, kas vēl varētu notikt pasakā par Sarkangalvīti?”

“Bet kāpēc jāpārtaisa?” brīnījās Anu. “Lai tā paliek, kā ir.”

“Sandra nav mierā ar esošo,” Reins teica. “Viņa grib to uztaisīt labāku.”

“Nevajag, Sandra,” Anu prātoja. “Vislabāk ir tieši tā, kā ir. Sarkangalvītes pasaka ir lieliska un beidzas laimīgi. Mednieks pārgriež vilkam vēderu, un Sarkangalvīte ar vecmāmiņu tiek ārā. Beigas labas, viss labs!”

“Nē, tas ir garlaicīgi!” Sandra purināja galvu un brīdi padomāja. “Es zinu!” viņa iekliedzās. “Varbūt vilkam vēderā bija vēl kāds! Nu, piemēram, tārpi. Un kad Sarkangalvīte un vecmāmiņa iznāca no vēdera, tad tārpi iznāca kopā ar viņām un ložņāja pa vecmāmiņas grīdu!”

“Sandra, tas ir pretīgi!” Anu apsauca. “Es iztēlojos – lieli rozā tārpi un vecmāmiņas tepiķa.”

“Jā, tas būtu tiešām kā no šausmu filmas,” Reins piekrita. “Sandra, izdomā kaut ko labāku!”

Sandra noraizējusies skrubināja nagus. Tad viņai seja atkal iemirdzējās.

“Vilkam vēderā tad varēja būt bēbis!” viņa uzvaroši iekliedzās. “Mazs vilcēns!”

“Tas jau ir skaistāk!” Anu uzlavēja. “Un, tiklīdz vilks atžirga no operācijas, tā savāca savu mazo vilcēnu, ielika Sarkangalvītes tukšajā grozā un nesa mājās. Pakāra groziņu pie griestiem kā šūpuli, šūpoja bērnu un dziedāja tam šūpuļdziesmiņu.”

“Jā!” Sandra bija sajūsmā. “Vai ne, ka tagad ir daudz labāka pasaka!”

“Un, tā kā mednieks bija tas, kas vilka mazulim palīdzēja piedzimt, vilcēnam ielika vārdu Mednieks,” Reins piemetināja.

“Tas jau ir par daudz,” Anu uzskatīja. “Pārāk daudz izmaiņu nevajag, tad sanāks stulbi.”

Viņi ēda kūku un dzēra vīnu, un noskaņa bija gluži tāda, it kā pēc svētceļojuma.

Turpinājums sekos.