Reinam bija Sandra
no dārziņa jāizņem tāpēc, ka Anu pavadīja vakaru ar draudzeni.
Draudzeni sauca Karmena, un viņa bija ielūgusi Anu uz kopīgu
šopingtūri.
"Tirdzniecības
centrā ir trakās dienas, un es gribu sev nopirkt normālas vasaras
drēbes," Karmena skaidroja. "Bet es gribu, lai kāds mani
pieskata, jo veikalos es vienmēr zaudēju galvu. Es neko nespēju
izvēlēties, bet, kad beidzot tomēr izvēlos, tad kaut ko šausmīgu
un nekvalitatīvu. Pēc tam mājās pilnīgi raudu – nu kāpēc man
bija jāpērk tieši šitais kankars, bija taču arī labākas
mantas? Es nezinu, kas tas ir, bet mani kaut kas velk uz tām
šausmīgajām lupatām."
"Vai tad ir tik
traki? Pēc manām domām, tavām drēbēm nav nekādas vainas,"
Anu mierināja.
"Tu jau neesi
redzējusi visas tās riebeklības, ko es nopērku!" viņa
strīdējās pretī. "Tu tiešām domā, ka es ar tādām ietu
cilvēkos? Es tās iebāžu skapja dziļākajā stūrī, lai nekad
vairs neieraudzītu. Tās nedaudzās drēbes, ko es valkāju, ir
nejauši laimīgi nopirkušās, bet uz katru labo drēbi ir kalns
drazu. Lūdzu, Anu, nāc līdzi, man patiešām vajag, lai kāds
blakus skatās un dod padomus."
"Bet tavs
vīrs?" Anu jautāja.
"Mans vīrs!"
Karmena ievaidējās. "Pāvo no drēbēm neko nesaprot! Kad es
viņam pajautāju, viņš tikai vienmēr atbild – jā, super! Es
varu sev kaut kartupeļu maisu uzvilkt virsū, viņš nemanīs
starpību. Viņš nu ir pēdējais, kam prasīt padomu, viņam vispār
nav gaumes izjūtas. Viņam pašam pilnīgi vienalga, ko vilkt
mugurā, es viņam pērku drēbes, pats viņš staigātu caurām
biksēm. Vai tu nāksi ar mani? Nu lūdzu!"
"Nu labi jau
labi, man šovakar kontroldarbi nav jālabo, tā ka varu iet,"
teica Anu. "Ejam šopingot."
Trakajās dienās
cilvēku bija ka biezs, un visi staigāja riņķī kā sēņotāji pa
mežu, kas starp sūnām un zariem meklē laupījumu. Atšķirībā
no meža, kur nākas īpaši lēni vilkties, lai pamanītu kādu
sēni, veikalā, protams, ir lērums preču, bet – turpinot
salīdzinājumu ar sēņu mežu – tās bija lielākoties tārpainas
vai suņusēnes. Ikviens meklēja vislabāko, meklēja rudmieses vai
baravikas, visapkārt raidot satrauktu skatienu.
Karmena un Anu
ienāca tirdzniecības namā, un Karmena uzreiz metās uz vīriešu
nodaļas pusi.
"Kur tu ej, tur
ir vīriešu apģērbi!" Anu apsauca.
"Jā, es zinu,
bet es izdomāju, ka priekš Pāvo jānopērk kāds krekls,"
Karmena atteica. "Man tie viņa krekli jau galīgi apnikuši.
Zini, tas ir kā ar tapetēm – vienā brīdī apriebjas un nekas
cits neatliek kā nomainīt. Jo siena jau pati par savu izskatu
nerūpēsies. Siena pati var stāvēt kaut simt gadu ar vienām un
tām pašām tapetēm, viņa pati tās mainīt nesāks."
"Jā, par
tapetēm allaž jārūpējas cilvēkiem," Anu piekrita.
Tad nu abas gāja uz
vīriešu nodaļu un sāka meklēt kreklu priekš Pāvo.
"Principā var,
protams, nopirkt vienalga kādu," teica Karmena. "Pāvo būs
mierā ar visu. Bet man pašai vajag, lai būtu patīkami uz viņu
skatīties. Tā ka es ņemšu šo zilo un vēl arī zaļo ar baltām
strīpām. Tie gan ir nocenoti, bet izskatās tīri normāli. Ar zilo
viņš varēs iet uz darbu, bet zaļi-balti strīpaino es viņam
uzvilkšu tad, kad mēs kaut kur iziesim."
"Tev taču
nemaz nevajag palīdzību," Anu prātoja. "Tu rīkojies
ļoti pārdomāti."
"Ak kungs, es
tak tevi ne jau tāpēc lūdzu palīgā, lai Pāvo drēbes
izvēlētos!" Karmena izsaucās. "Ar Pāvo drēbēm,
protams, ka es pati varu tikt galā. Tavs padoms ir vajadzīgs
attiecībā uz manām drēbēm. Tūlīt iesim uz sieviešu nodaļu,
tad tu redzēsi, cik grūti man iet."
Viņa samaksāja par
krekliem un jau pagriezās uz sieviešu nodaļas pusi, kad Karmena
kaut ko atcerējās.
"Patiesībā
man vajadzētu arī Johannesam kaut ko nopirkt."
Johanness bija
Karmenas dēls, viņš mācījās ģimnāzijā un gribēja kļūt par
ķīmiķi.
"Viņš ir
precīzi tāds pats kā tēvs," Karmena žēlojās. "Viņam
absolūti neinteresē, kas ir mugurā. Viņam bija viens vecs, brūns
džemperis ar caurumu uz vēdera, ar ko tas gāja visur, līdz es to
vairs nevarēju izturēt un džemperi izmetu. Un iedomājies – kad
viņš no rīta vairs savu džemperi uz krēsla neatrada, viņš
aizgāja uz skolu vienā T-kreklā! Ziemā! Es pēc tam jautāju, kā
tas iespējams, ka nav auksti – a šis atbild, ka bija gan auksti,
bet ko tad lai dara, ja džemperi uz krēsla neatrod. Es saku –
bet, mīļais cilvēk, kāpēc tu nepaņēmi no skapja citu džemperi,
tur taču ir vairāki pilnīgi jauni. Viņš atbild, ka viņam tāda
doma neesot ienākusi prātā. Sēž skolā visu cauru dienu
T-kreklā, es interesējos, vai tad citiem tas nelikās savādi, šis
saka, kas tur savāds, es taču nebiju pliks. Ai, nopirkšu viņam
sporta jaku."
Viņas gāja un
izvēlējās Karmenasprāt piemērotāko jaku, samaksāja par to.
Mirkli vēlāk Karmenai ienāca prātā, ka Johannesam vajadzētu arī
jaunas bikses.
"Varbūt lai
viņš pats pērk?" Anu šaubījās. "Tomēr labāk, ja
viņš pats ir līdzi, tad varēsiet uzlaikot un pakonsultēties."
"Ar ko
pakonsultēties? Ar Johannesu? Kādu padomu viņš var dot? Nē, no
viņa te nebūs nekādas jēgas, viņš tikai traucēs un kritīs man
uz nerviem. Vispār viņš jau tik un tā nenāktu. Viņš ienīst
veikalus. Ja es viņam teiktu, ka mums jāiet nopirkt bikses, viņš
atbildētu, ka viņam jau ir un jaunas nevajag, bet es ta zinu, ka
vajag, es uz tām vecajām skrandām vairs paskatīties! Vienos
pleķos un izdilušiem galiem. Vakarā izmetīšu vecās ārā un
vietā nolikšu jaunās, viņš pat nepamanīs izmaiņas. Nāc, ejam,
es tūliņ kādas sameklēšu. Viņa izmērus es zinu precīzi, gan
viņa, gan Pāvo, kā gan citādi, es taču viņus apģērbju."
"Viņi tev
laikam ir kā divas papīra lelles," prātoja Anu.
"Tieši tā!
Divas papīra lelles! Ja es viņiem jaunas drēbes neizgriezīšu,
abi sēdēs pliki. Skat, šīs bikses ir lētas un diezgan normālas,
es tās ņemu."
"Pēc manām
domām viņas ir mazliet... kā teikt..." Anu šaubījās.
"Vecmodīgas. Jaunam puisim..."
"Klausies, kāda
starpība! Es tak teicu, ka viņš nepamana tādas lietas!"
Viņas samaksāja
par biksēm, un Karmena teica, ka nu viņa ir gatava sieviešu
nodaļai.
Bet tad, pārlaidusi
skatienu cepuru plauktam, Karmena pamanīja nocenotu žokejcepuri un
izlēma, ka tā derētu Pāvo.
"Vai tad viņš
nēsā žokejcepures?" jautāja Anu. "Es viņu nekad neesmu
redzējusi ar tādu."
"Viņam agrāk
tādas nav bijis," Karmena paskaidroja. "Bet manam priekam
viņš tādu varētu sākt nēsāt. Kāpēc ne?"
"Viņš jau
parasti nēsā kaut ko līdzīgu bumbuļmicei."
"Tieši tā,
līdzīgu! Viņš ar viņu staigā jau ilgi, nu jau pietiek.
Paskaties, cik šitā žokejcepure ir lēta! Goda vārds, es to
nopirkšu un uzlikšu Pāvo galvā."
"Tu ved savu
vīriešu baru uz grandiozām pārmaiņām," teica Anu. "Bet
paši viņi tās nemaz nejūt."
"Es gan jūtu!
Klausies, ne jau katru dienu es viņiem pērku jaunas drēbes. Reizi
gadā nokļūstu veikalā, un tad nu sanāk dzēst ugunsgrēku.
Nevaru tak bezgalīgi dzīvot kopā ar diviem skrandaiņiem. Es
gribu, lai manas papīra lelles izskatās vairāk vai mazāk pēc
cilvēkiem."
Viņas nopirka arī
žokejcepuri un beidzot ar iepirkuma maisiem rokās sasniedza
sieviešu nodaļu, kur sēņotāju bija īpaši daudz, visi cerībā
atrast īstus dārgumus par pazeminātām cenām. Viņi apčamdīja
apģērbus, cēla pret gaismu, spaidīja pirkstos, izraustīja un
izstaipīja vienādi un otrādi, un beigu beigās pameta un maldījās
tālāk.
"Vai, tagad
sākas grūtākais!" žēlojās Karmena, nogurusi no jau
veiktajiem pirkumiem, un blenza uz kaudzēs sakrautajiem tērpiem ar
izmisušu skatienu. "Es te neko neatradīšu!"
"Esi mierīga,
re, cik vienkārši bija nopirkt drēbes Pāvo un Johannesam!"
Anu mierināja. "Un tagad nemaz nebūs grūtāk. Ko tev vajag?"
"Kā lai es
zinu? Visdažādākās lietas! Kādā sakarā te Pāvo un Johanness?
To vispār nevar salīdzināt, es jau gan neesmu nekāda papīra
lelle."
Viņas sāka
rakņāties pa apģērbu kaudzēm, bet Karmena izrādījās patiesi
smags gadījums. Viņa pesimistiski aplūkoja katru lietu, nopētīja
no visām pusēm un kad Anu apjautājās "Vai patīk?", tad
traģiskā balsī atbildēja:
"Es nezinu!
Neuzdod tik sarežģītus jautājumus! Ak dievs, es sajukšu prātā!"
"Manuprāt, šis
tev piestāvētu."
"Domā? Nu es
nezinu..."
"Uzlaikosim,"
Anu rosināja. "Tad pati arī redzēsi."
"Bet varbūt
tomēr uzlaikot šo?" viņa pacēla nākamo apģērba gabalu.
"Uzlaikosim.
Uzlaikosim abus."
"Nezinu,
paskatīsimies vēl."
Tad pēc pusstundas:
"Es neko
neatrodu! Anu, es pilnīgi neko neatrodu!"
"Mieru, mēs
jau atradām visu ko, tu tikai negribēji laikot."
"Bet saproti,
es nezinu... Es nezinu, vai man tieši šie ir vajadzīgi? Varbūt
man tomēr vajag ko citu?"
"Nu tad pirksim
to citu," Anu centās saglabāt pacietību.
"Bet es taču
nezinu ko... Es neko nezinu! Tas ir šausmīgi."
Beidzot, pēc
milzīgas iekšējas cīņas, Karmena nopirka vienu blūzi un pēc
tam drūmi paziņoja Anu:
"Bet es to
tomēr nevalkāšu. Man viņa nepiestāv."
"Piestāv gan!
Ļoti labi piestāv!"
"Nepiestāv."
"Kāpēc tad tu
to nopirki?"
"Tāpēc, ka
esmu muļķe. Tagad redzi, ka es vienmēr nopērku kaut ko
atbaidošu."
"Tici man, tā
ir ļoti smuka blūze!"
“Man ienāca doma,
ka man vēl jānopērk priekš Pāvo apakšbikses.”
Viņas gāja atpakaļ
uz vīriešu nodaļu, kur Karmena atkal izrādīja dzelžainu
pašpārliecinātību un nešaubīgi izvēlējās sūnu zaļas
apakšbikses, ko pārdeva komplektā pa seši.
“Kāpēc tieši
zaļas?” jautāja Anu.
“Jo tās ir
vislētākās un kāda starpība, kādas krāsas apenes Pāvo valkā,”
teica Karmena. “Es paņemšu Johannesam arī. Tad būs rezerve
ilgākam laikam. Pašreiz Pāvo ir tikai divi pāri, bet Johannesam
trīs pāri, tagad būs astoņi un deviņi.”
“Tev viss ir
uzskaitē,” Anu atzinīgi pamāja.
“Jābūt,”
Karmena teica. “Citādi vienā jaukā dienā iestāsies situācija
kā pērtiķbūrī, kura iemītnieki skraida ar plikām pakaļām.”
“Varbūt viņiem
vajag zeķes arī nopirkt?” Anu iejautājās.
“Jā, pareizi,
nopirksim arī zeķes,” Karmena piekrita. “Trakajās dienās
noteikti būs lētāk kā parasti.”
Kad viņas beidzot
izgāja no veikala, Karmenai bija abas rokas pilnas ar iepirkumu
maisiem.
“Tik mīļi no
tevis, ka tu piekriti man palīdzēt,” teica Karmena. “Man tomēr
par to blūzi nav mierīgs prāts. Man ir sajūta, ka viņa ir par
šauru.”
“Nemaz ne!
Manuprāt viņa ir pat nedaudz par platu!”
“Par platu? Nu jā,
iespējams. Ak kungs, kāpēc es mūžīgi nopērku drēbes, kas
plandās?”
“Nē, viņa
neplandās. Karmena, viss ir kārtībā, tici man!”
Karmena skābi
pasmīnēja.
“Ai labi,
aizmirstam to blūzi,” viņa noteica. “Vismaz man tagad uz kādu
laiku ir, ko vilkt mugurā maniem vīriešiem! Čau, dārgā! Vēlreiz
liels paldies! Sazvanāmies!”
Un Karmena možā
solī devās uz stāvvietas pusi, kur bija viņas mašīna.
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru