Ēvalds pārnāca no
darba un jau pa gabalu pamanīja, ka pie mājas ārdurvīm stāv kāds
jauneklis un blenž uz durvju koda kārbiņu, tad mazliet atkāpjas
un pablenž uz logiem, tad atkal iet atpakaļ pie durvīm. Mīņājās
tur kādu brīdi, tad pagriezās riņķī, kā izlēmis iet prom,
nogāja pāris soļu, tad tomēr palika stāvam, tad pamīņājās uz
vienu pusi, uz otru un piegāja atkal pie durvīm.
“Sveiki!” teica
nu pat pienākušais Ēvalds. “Vai jūs gribat iekļūt iekšā?
Pie kā jūs nākat?”
Jauneklis sabijās,
vispirms ātri papurināja galvu, bet tad kautrīgi pavaicāja:
“Vai Jānika šeit
dzīvo?”
“Jānika?”
Ēvalds atkārtoja. “Pag... Tā meitene, kurai es kartupeļus
devu... Viņa man teica savu vārdu, bet tie sieviešu vārdi ir tik
līdzīgi, es tos nevaru iegaumēt. Bet laikam tiešām bija Jānika.
Tāda smuka, ja?”
“Jā, diezgan
smuka,” jauneklis atbildēja un nosarka. “Tādiem gaišiem
matiem.”
“Tā pati jau
būs,” Ēvalds piekrita. “Ejam iekšā!”
Šis piedāvājums
puisi nobiedēja.
“Nē, es
nezinu...” viņš nomurmināja. “Es nezinu, vai man iet iekšā...
Es viņai labāk piezvanīšu no šejienes. Caur durvju kodu... Kāds
viņai dzīvokļa numurs?”
“Numurs varētu
būt četrpadsmitais,” teica Ēvalds. “Bet kāds jēga zvanīt,
ja es varu ielaist ar savu atslēgu. Nāciet tik kopā ar mani.”
Jauneklis izskatījās
esam lielās sprukās un vislabprātāk tas laikam būtu devies prom.
Bet Ēvalds viņam drosmīgi pamāja un veda iekšā. Pa trepēm
uzreiz viņiem pretim nāca Jānika, kas bija tieši ceļā uz
randiņu ar kādu senu pielūdzēju, kuru viņa nebija redzējusi jau
vairākus mēnešus un kura lūgumi jau bija kļuvuši tik izmisīgi,
ka Jānikai nekas cits neatlika kā vien piekrist viņa uzaicinājumam
pavakariņot suši restorānā, kaut gan suši viņa vispār nevarēja
ciest. Viņa laipni pasveicināja Ēvaldu un tad ieraudzīja viņam
aiz muguras jaunekli ar samulsušo seju un iesaucās:
“Veiko!”
“Sveika, Jānika!”
teica jauneklis, kļūdams ar katru sekundi sarkanāks. “Es tikai
gāju garām un...”
“No kurienes tu
uzzināji, kur es dzīvoju?”
“Nu es...
Īstenībā...”
“Es taču tev
neesmu savu adresi devusi!”
“Nē, bet....
Neesi gan, bet es šodien vienkārši... Nu kad tu gāji mājās, tad
es pilnīgi nejauši gāju tai pašā virzienā un netīšām
ieraudzīju, ka tu dzīvo šeit un...”
“Kas tu mani
izsekoji?”
Jānika bija tik
nikna, cik viens cilvēks vispār var būt. Šis puisis, šis Veiko –
tas bija tas veikala apsargs, kas uz viņu tāpat blenza caurām
dienām. Tā viņam bija tik lieliska izdevība, ka Jānika visu
dienu stāvēja parfimērijas veikalā aiz letes, viņam bija jābūt
pateicīgam liktenim. Citiem vīriešiem nācās ilgi gaidīt uz īsu
tikšanos, ik pa vairākiem mēnešiem. Bet re – Veiko ar to vēl
bija par maz, vēl viņš vēl okšķerē viņai pēdas, uzmeklē,
kur viņa dzīvo un laužas iekšā pa durvīm. Ar kādām tiesībām?
Priekš kam?
“Nē, es
neizsekoju, saproti, patiešām, mana vecāmāte dzīvo te netālu...”
Veiko putrojās.
“Ko tad tu neej
pie vecāsmātes? Vai tad viņa arī dzīvo šajās trepēs?”
“Šajās nē, viņa
dzīvo tur tālāk... Es bieži pie viņas eju, kā Sarkangalvīte...”
Veiko mēģināja jokot, bet pats tūliņ saprata, ka stāsts
izklausās nejēdzīgs, un aiz kauna vēlējās zemē ielīst, taču
tas nebija iespējams, tāpēc nācās vien muldēt tālāk. “Un
tad es tevi ieraudzīju un man ienāca prātā doma tev piezvanīt,
nu tā, garām ejot...”
“Priekš kam? Mēs
taču jau darbā redzamies.”
“Nu jā, tā jau
ir, bet man ienāca prātā doma pajautāt, ko tu vakarā dari...”
“Izeju. Kā
redzi.”
“Ā, nu jā!
Protams! Paklau, nu baigi labi, es arī iešu, varam iet kopā...”
“Nevaram, man ir
satikšanās.”
“Ar ko?”
Veiko gan zināja,
ka tā neklājas jautāt, bet neko nevarēja izdarīt, jautājums
pats izlauzās no lūpām, un viņš, blanzdams caur pieri, gaidīja
atbildi.
“Kas tev par
daļu?” Jānika eksplodēja. “Velns parāvis! Es eju, kur gribu!
Vācies malā!”
Un viņa pagrūda
Veiko malā un noskrēja lejā pa trepēm.
“Piedod, es
pajokoju!” puisis sauca viņai nopakaļ. “Gribi, es tevi
aizvedīšu?”
Bet Jānika pat
netaisījās atbildēt viņa priekšlikumam, bet izmetās pa durvīm,
kuras ar blīkšķi aizcirtās.
Veiko palika stāvam
trepēs kā nelaimes čupiņa.
“Sūds, sūds,
sūds, sūds!” viņš izmisīgi atkārtoja un nezin kāpēc
raustīja sevi aiz auss, it kā par kaut ko sodītu. “Stulbenis,
bļin!”
Ēvalds, kamēr
Jānika ar Veiko skaidrojās, bija delikāti pagājis tālāk un
stāvējis maliņā kluss kā pelīte un ziņkārīgi klausījies
sarunā. Tagad viņš iznāca no trepjapakšas. Veiko viņu
ieraudzīja un steidzās ātrāk pazust.
“Pagaidi!”
Ēvalds iesaucās. “Es gribēju pajautāt...”
Viņam puiša bija
briesmīgi žēl un viņš vēlējās tam kaut kā palīdzēt.
“Varbūt tu
gribētu pāris kilo kartupeļu?” viņš piedāvāja. “Man sieva
atveda no laukiem, viņas mamma izaudzējusi, ļoti garšīgi,
dzeltenie. Protams, tie ir pērnie, ilgi vairs nevar glabāties, un
drīz jau arī būs jaunie, bet šie jau pagaidām arī labi. Nāc,
paņem!”
Veiko nezināja, ko
atbildēt, priekšlikums bija tik negaidīts un dīvains, beidzot
viņš tikai izmeta:
“Man nav maisiņa.”
“Maisiņu
iedosim!” Ēvalds solīja. “Nāc, tik nāc! Es jau tos kartupeļus
uz visām pusēm esmu dāļājis, bet man vēl joprojām ir daudz.”
Viņi uzkāpa
trešajā stāvā un Ēvalds ieveda Veiko dzīvoklī. Pireta bija
mājās, iznāca pretī priekšnamā, un Ēvalds iepazīstināja
viņu ar ciemiņu:
“Tas ir Veiko. Pēc
kartupeļiem.”
“Cik labi!”
Pireta nopriecājās un veda pilnīgi galvu zaudējušo Veiko
virtuvē, iedeva tam rokā maisiņu un norīkoja:
“Ņem tik daudz,
cik vari aiznest.”
Veiko sāka krāmēt
kartupeļus maisiņā, bet Pireta stāvēja blakus un pamācīja:
“Ņemiet smukākos,
nav jau jēgas staipīt iebojātus. Vai tu strādā kopā ar Ēvaldu?”
“Nē, mēs netīšām
iepazināmies,” teica Ēvalds. “Veiko, tu kafiju negribi?”
“Protams, ka
grib,” Pireta atbildēja Veiko vietā. “Iedod viņam to Mikimauša
krūzi. Par ko tad tu strādā, Veiko?”
“Veikalā par
apsargu,” noteica Veiko. Maiss jau bija pilns ar kartupeļiem, bet
tagad viņam iegrūda rokā kafijas krūzi ar Mikimauša bildi un
apsēdināja pie galda.
“Vai, tas gan ir
grūts darbs!” Pireta nošūpoja galvu. “Vai esat saņēmis ciet
daudz zagļu?”
“Nekā sevišķa,”
atteica Veiko. “Nu bet es jau strādāju tikai pirmo gadu.”
“Kurā veikalā tu
strādā?” jautāja Ēvalds.
“Parfimērijas.”
“Nu tad jau tev
tikai ar sievietēm sanāk darīšana!” Pireta prātoja. “Vīrieši
jau smaržas nezags, tikai sievietes.”
“Vīrietis var gan
zagt smaržas, daži tak viņas dzer,” Ēvalds strīdējās pretim.
“Nu klausies, tie,
kas dzer smaržas, tie tam šitādā parfimērijas veikalā neies,
viņi savu devu nopirks stacijas kioskā. Veikalos ir dārgās
smaržas, tādas viņi nemaz negribēs. Tur tikai sievietes zog, vai
ne, Veiko? Un tev viņas jāsaņem ciet, kad iepīkstas pie vārtiem.
Un tad tev viņas vajag pārmeklēt? Kur viņas tās nozagtās
smaržas parasti slēpj? Es domāju, ka krūšturī. Vai tā ir?”
“Pireta!” Ēvalds
apsauca. “Netirdi viņu!”
“Ko es tirdu, es
vienkārši interesējos. Es noteikti slēptu krūšturī. Kāda vēl
cita iespēja, ja svārk ir īsi, tad biksītēs nevar, izkritīs
cauri un ieraudzīs. Vai man ir taisnība? Vai varbūt tiešām slēpj
biksītēs?”
“Nezinu,”
nomurmināja Veiko nosarkdams. “Es esmu tikai pāris reižu maisiņā
atradis.” Viņš vislabprātāk būtu gājis prom un ar
sasvīdušajiem pirkstiem nervozi spaidīja bikses. Šodien bija
dīvaina diena, vispirms viņš izstrādāja nedzirdētu muļķību,
parādoties aiz Jānikas durvīm, sadusmojot meiteni pilnīgi un
galīgi un iznīcinot visas cerības uz viņu. Un tad viņš
negaidīti attapās šajā pilnīgi svešo cilvēku virtuvē, kur
viņš virpirms izšķiroja kartupeļus un nu dzēra kafiju,
nezinādams, kas notiks tālāk.
“Vai tu desumaizi
negribi?” iejautājās Ēvalds, rakņādamies pa ledusskapi.
Bet pirms Veiko
jebko paspēja atbildēt, iezvanījās durvju zvans. Pireta aizgāja
atvērt un ielaida Gunāru un Oidermā.
“Mēs nākam
sakarā ar laipno ielūgumu pēc kartupeļiem,” paziņoja Oidermā.
“Kur ir tā vaga?”
“Ejiet vien tālāk,
vaga ir virtuvē, un traktors ir tieši ķēries pie darba, tā ka
tikai lasīšanas vaina.”
Oidermā un Gunārs
iegāja virtuvē. Viņiem nebija jādod maisiņš, viņiem viss
vajadzīgais bija līdzi, kā arī pudele vīna, kuru Gunārs uzlika
uz galda.
“Mēs jau ar
tukšām rokām uz tīrumu nenākam,” viņš teica. “Uz tīruma
vienmēr ir vējš, tāpēc zālēm pret saaukstēšanos jābūt
līdzi.”
“Nu jā, tad jau
būs jāmeklē glāzes,” Ēvalds priecājās. “Veiko, tu taču
neesi ar mašīnu?”
“Nē,” atbildēja
Veiko, un viņa priekšā uzradās glāze ar vīnu.
“Nu tad! Uz
kartupeļu veselību!” noteica Gunārs un saskandināja glāzes.
“Veiko jūs laikam
nepazīstat?” Ēvalds ienāca ar desas šķīvi. “Viņš ir
apsargs. Strādā parfimērijas veikalā un vaktē, lai dāmas nezog
smaržas.”
“Priekš kam
zagt?” brīnījās Gunārs. “Mūsdienās vispār nav jēgas
smaržas nest mājās, ne par naudu, ne bez. Vienkārši aizej uz
parfimērijas veikalu, tur visās malās ir tie testeri, uzšpricē
sev, cik vajag. Vai zem zoda, vai uz biksēm, neviens neliedz. Es
katru dienu eju uz parfimērijas veikalu iesmaržoties.”
“Jā, dažkārt
atnāku mājās un ir sajūta, ka manās majās notiktu bēres,
saprotiet, nu tak ap zārku sakrauj kaudzēm ziedu, un visi smaržo
tik kodīgi, ka galva iet riņķī,” skaidroja Oidermā. “Bet nav
nekadu bēru, vienkārši Gunārs ir bijis iesmaržoties, un tagad
iztvaiko, tā ka logu stikli aizsvīst.”
“Vīrietim
jāsmaržo labi,” Gunārs apgalvoja. “Nu! Uz apsarga veselību!”
Viņš saskandināja
ar Veiko. Veiko bija zaudējis jebkuru cerību tikt mājās,
samierinājies ar visiem dīvainajiem notikumiem, dzēra vīnu un
košļāja desu.
Turpinājums sekos...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru