pirmdiena, 2014. gada 21. aprīlis

Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (17)


Reins Kamms bija ceļā no darba uz mājām, kā parasti, pagriezās ap dzeltenās mājas stūri un ieraudzīja savā priekšā pazīstamo galveno ielu. Viņš pagāja garām ziedu veikalam un pulksteņdarbnīcai. Tagad nācās šķērsot ielu, bet šodien Reins nevarēja iegriezties “Oposumā”, jo bija jādodas uz bērnudārzu. Šodien bija viņa kārta izņemt Sandru.
Viņš slāja tālāk pa ielu, šķērsoja vienu pagalmu, jo tā bija taisnāk, tad pagriezās un sasniedza bērnudārzu. Kāds zēns stāvēja vārtu otrā pusē gluži kā sardzē un, pamanījis Reinu nākam, traucās atvērt vārtiņus.
“Paldies!” teica Reins.
“Astoņpadsmitais,” atbildēja zēns. “Tu esi astoņpadsmitais.”
Viņš rūpīgi aizvēra vārtiņus un palika gaidīt deviņpadsmito.
Bērni bija ārā. Pāris meiteņu uzreiz metās kliegt: “Sandras tētis nāk! Sandras tētis nāk!” Sandra, kas spēlējās otrā galā, pamanīja Reinu, pamāja viņam un lēnām nāca klāt. Acīmredzot pārāk lēni, jo citi bērni bija nemierīgi. Viens zēns pieskrēja pie Sandras, sagrāba viņu aiz kapuces un iebļāvās pilnā balsī:
“Sandra! Tavs tētis nāk!”
“Es jau redzu, nebļauj,” Sandra dusmīgi teica. “Pilnīgs muļķis.”
Zēns domīgi paurbināja degunu, kopā ar Sandru pienāca pie Reina un teica:
“Es protu skrūvēt ar skrūvgriezi.”
“Skat, kāds malacis!” Reins uzslavēja, bet Sandra sarauca uzacis un paziņoja:
“A kas mums par daļu!” viņa paņēma tēti aiz rokas un veda iekšā.
“Kas tas bija par zēnu?” Reins jautāja.
“Kristo,” Sandra atteica. “Viņš visu laiku lielās un maisās. Mēs ar meitenēm gribam spēlēties, bet viņš nāk un sāk runāt! Jau apnicis!”
“Bet varbūt viņš arī grib ar jums spēlēties?” Reins izteica domu.
“Nē, viņš grib tikai lielīties. Uzkāpj uz celma un tik stāsta, ko viņš prot.”
“Ko tad viņš prot?” Reins prašņāja, palīdzēdams meitai apģērbties.
“Šodien viņš teica, ka prot sasiet kurpju šņores un izslēgt radio.”
“Nu gan jau prot,” Reins prātoja. “Radio izslēgt ir viegli, nospiež podziņu un viss. Tu arī proti.”
“Protams, ka māku, bet es nekāpju uz celma, lai visiem par to paziņotu. Viņš ir tik apnicīgs, ka no viņa citādi netiek vaļā kā ar bučošanos.”
“Ko tas nozīmē, ar bučošanos?” interesējās Reins. “Tu viņam devi buču?”
“Es izliekos, ka gribu dot,” Sandra skaidroja. “Sataisu lūpas šitā un eju uz viņa pusi. Tad viņš bēg, aizskrien aiz krūma un sāk vemt.”
“Kā – vemt?” brīnījās Reins. “Patiešām vemj?”
“Nē, nu, viņš tikai taisa tādas skaņas – oa, oa! Vai skrien uz smilšukasti un sāk rakt ārā smiltis. Viņš tik baigi baidās no bučām,” Sandra stāstīja, uzvaroši smīkņādama. “Patiesībā visi puiši baidās, mēs viņus vienmēr, kad gribam, varam sabaidīt.”
Viņi izgāja ārā. Kristo tūliņ bija klāt, pielēca pie Reina un iesaucās:
“Es protu pats uzvilkt džemperi!”
“Tu esi meistars visos darbos,” Reins pamāja. Kāds cits zēns, kas bija pār gurniem apvilcis šņori, arī pieskrēja klāt un paziņoja:
“Skaties, man ir aste!”
“Kas tad tu tagad esi, lapsa, vai?” Reins jautāja. Zēns iespurdzās, it kā onkulis būtu pateicis ko īpaši muļķīgu.
“Nē, lapsas taču ir dzīvnieki!” viņš iesaucās. “Mani sauc Aleksandrs Blūmenfelds!”
Pie vārtiņiem bija izcēlies skandāls. Pēc vārtusarga bija ieradusies mamma, bet zēns negribēja iet mājās, raudāja un kliedza:
“Es gribu palikt te! Es gribu palikt te!”
“Daudz tev tagad ir?” jautāja nelaimīgā māte. “Cik cilvēku ir iegājuši?”
“Divdesmit seši!”
“Dārgais bērns, tad vēl tev tik daudz pietrūkst līdz simtam! Tik daudz mammu un tētu neatnāks, tik daudz bērnu nemaz bērnudārzā nav.”
“Es gribu palikt te!” zēns spiedza un spirinājās mātei pie rokas, stiepjoties ar brīvo roku uz vārtiņu pusi kā izslāpušais, kura acu priekšā izžūst ūdens avots.
Reins ar Sandru izgāja pa vārtiņiem un čāpoja uz māju pusi.
“Ko tu šodien bērnudārzā ēdi?” Reins jautāja.
“Neko,” Sandra atbildēja. “Šodien bija kāpostu zupa. Un vakariņās bija riebīga zivs. Bet es izdzēru divas glāzes morsa.”
“Tad varbūt ejam ēst?” piedāvāja Reins.
“Uz ”Oposumu”? Ejam!” Sandra piekrita. Viņa tur jau agrāk bija bijusi, tāpat atceļā no bērnudārza, un viņai tur bija paticis, jo Ulo viņai vienmēr izcepa pankūkas, kuru ēdienkartē gan nebija, bet pie vēlmes aizvien varēja dabūt. Un tais pašās reizēs, kad Sandra ēda pankūkas, Reins dzēra alu pie ķilavmaizes, un visi bija apmierināti.
“Oposums” šoreiz bija diezgan pilns, bet pazīstamus cilvēkus nemanīja, izņemot Imanuēla kungu, kurš, kā parasti, neuzkrītoši sēdēja savā stūrī un lēnītiņām dzēra alu. Pārējie apmeklētāji bija sveši, bet noteikti arī jauki cilvēki. Vispār Reins bija pamanījis tādu raksturīgu iezīmi, ka svešiniekus, kas iegriezās “Oposumā”, lai steidzīgi pasūtītu zupu vai otro, kausu alus vai tasi tējas, apbūra šejienes omulīgā un sirsnīgā atmosfēra. Kaut gan to, protams, nevarēja zināt, kas īsti tie bija par cilvēkiem, par ko strādāja un kā uzvedās uz ielas vai pie auto stūres, bet “Oposums” uz viņiem iedarbojās gluži kā silds pleds, kurā ietīties un kas maigi apņem visu ķermeni.
“Kur mēs sēdēsim?” jautāja Sandra.
“Apsēdīsimies pie Imanuēla kunga,” Reins teica. “Imanuēla kungs, vai drīkst?”
“Katrā laikā!” Imanuēla kungs pamāja. “Vietas pietiek!”
“Vai pankūkas?” jautāja Ulo, pienācis pie Reina, lai sarokotos.
“Esi tik laipns. Un man alu un ķilavmaizi.”
“Pankūkas?” brīnījās Imanuēla kungs. “Es nemaz nezināju, ka te dod pankūkas!”
“Ēdienkartē nav, bet bērnam es vienmēr uztaisu,” Ulo paskaidroja.
“Ā, bērnam...” Imanuēla kungs pamāja ar galvu un izskatījās mazliet tā kā vīlies, tāpēc Ulo piedāvāja:
“Bet ja vēlaties, es jau jums arī varu kādu pārīti izcept? Panna jau tākātā karsta.”
“Ja vien tas jūs neapgrūtina!” atbildēja Imanuēla kungs, un viņa seja iemirdzējās, tā ka visas krunciņas ieņēma citu formu, it kā tās arī smaidītu. Sandra viņu ar interesi nopētīja.
“Tev nemaz nav matu,” viņa teica.
“Sandra!” Reins iesaucās.
“Ļoti pareizi, Sandriņ, patiešām nav,” Imanuēla kungs pamāja. “Ne viena vienīga matiņa.”
“Tava galva ir kā... kā kaut kāds tuksnesis,” domīgi teica Sandra. “Un krunkas ir kā līkumainas upes.”
“Kādas blēņas tu pļāpā, Sandra,” Reins kļuva vēl nemierīgāks. “Liec onkuļa galvai mieru!” Bet Imanuēla kungs tikai nopietni pamāja un teica:
“Tik tiešām! Krunkas ir kā upes, pa kurām ūdens aiztek aiz ausīm. Jā, zem dušas mana galva samirkst, bet dīgt nekas nesāk, tā nu mans pauris paliek aizvien plikāks.”
“Bet tas jau nekas,” teica Sandra, kurai Imanuēla kunga pēdējie vārdi bija izklausījušies skumīgi, tāpēc viņa gribēja veco vīru mierināt.
“Nu ja, tas jau nekas,” atbildēja Imanuēla kungs.
Ulo atnesa pankūkas un uzlika uz galda arī burku zemeņu ievārījuma, lai katrs varētu sev uzlikt tik daudz, cik sirds vēlas. Imanuēla kungs uzlika sev diezgan lielu kaudzi, un Sandra uzlika vēl vairāk, tā ka zem ievārījuma nemaz neredzēja pankūkas. Reins dabūja savu ķilavmaizi ar alu un uzsauca tostu uz Imanuēla kunga veselībām.
“Vai jūs te sen jau nākat?” viņš jautāja. “Es esmu jūs pēdējā laikā pamanījis, sēžat vienmēr te, stūrī, dažreiz sākumā pat nepamanu, bet tad vēlāk skatos, ka re, pie tā galviņa pazīstama seja.”
“Te ir labi,” atbildēja Imanuēla kungs. “Jā, es šurp nāku jau ilgu laiku un jūs esmu bieži redzējis. Bet man patīk tāpat vien klusiņām sēdēt un vērot cilvēkus. Tā priekš manis ir labākā izklaide. Man patīk cilvēki.”
“Jā, vai ne – suņu audzētājiem patīk suņi, citiem patīk zelta zivtiņas, bet, ka var patikt cilvēki, tas nemaz tā neienāk prātā,” Reins piekrita.
“Man patīk arī suņi un zelta zivtiņas,” Imanuēla kungs lēnīgi noteica. “Bet cilvēki tomēr vairāk.”
“Bet kaķi?” Sandra pajautāja.
“Kaķi arī.”
“Man mājās ir lelle runcis zābakos,” teica Sandra. “Un grāmata par runci zābakos. Vai tu zini to pasaku? Vecs vīrs uzdāvināja vecākajam dēlam dzirnavas, vidējam dēlam ēzeli un jaunākajam kaķi...”
“Sandra, nesāc tagad stāstīt!” Reins apsauca. “Un vēl ar pilnu muti!”
“Es zinu to stāstu,” teica Imanuēla kungs. “Kaķis uzvilka kājās zābakus un sāka kalpot jaunākajam dēlam.”
“Jā, bet es vēl vienmēr domāju, ka interesanti, kas notika ar ēzeli. Man ēzeļa ir tik žēl, par viņu grāmatā nemaz nestāsta. Tikai kaķis kļuva slavens.”
“Kaķis uzvilka zābakus, tāpēc,” skaidroja Reins. “Kaķis bija īpašs.”
“Bet tas nav godīgi!” Sandra satraucās. “Par ēzeli arī vajadzēja pastāstīt, ēzelis ir ļoti mīļš dzīvnieks. Tas nekas, ka viņam nebija zābaku, par parastiem dzīvniekiem arī vajag rakstīt pasaka. Citādi viņi ir bēdīgi.”
“Es tev piekrītu, Sandriņ,” teica Imanuēla kungs. “Ēzelis tiešām ir nepelnīti aizmirsts. Bet tu jau vari viņam palīdzēt. Izdomā pasaku par ēzeli. Par vienu pilnīgi parastu ēzeli. Viņš būs ļoti priecīgs.”
“Es?” brīnījās Sandra. “Es jau neesmu rakstniece.”
“Bet pasakas var sacerēt jebkurš.”
“Nu labi...” Sandra vilcinājās un īsu brīdi paskatījās griestos. “Ēzelis gāja kopā ar vidējo brāli un viņi sāka dzīvot skaistā mājā upes krastā. Ēzelis palīdzēja savam saimniekam... Tēti, kādus darbus ēzeļi dara?”
“Stiepj saiņus uz muguras.”
“Palīdzēja saimniekam stiept saiņus. Viņi vienmēr kopā gāja uz veikalu, nopirka daudz ēdiena un tad ēzelis nesa maisu uz mājām. Vidējais brālis bija ļoti priecīgs, ka viņam neko nevajadzēja nest rokās. Viņš vienmēr slavēja ēzeli un cienāja viņu ar burkāniem. Kad vidējam brālim piedzima bērns un sāka iet skolā, viņš nesa bērna skolas somu un bija arī tik labs, ka arī bērnam ļāva jāt sev uz muguras. Bērns ļoti mīlēja ēzeli un katru dienu tam salasīja lielu pieneņu pušķi, jo pienenes bija ēzeļa mīļākais ēdiens. Beigas.”
“Malacis,” Reins uzslavēja. “Bet vai tad ēzelim nekādi piedzīvojumi neatgadījās? Kā pasakās parasti notiek. Nu ka kāds burvis nolaupa bērnu, un ēzelis dodas to atbrīvot. Vai arī ēzelis izdzer burvju dzērienu un pārvēršas par skaistu princi...”
“Tēti, tas taču bija parasts ēzelis!” Sandra skaidroja.
“Jā, pareizi, Sandriņ, tas bija parasts ēzelis,” Imanuēla kungs pamāja krunkaino galvu. “Kāpēc vienmēr jānotiek kaut kam pasakainam? Ēzeļa dzīve bija skaista ar to, ka viņam deva burkānus un pieneņu lapas, viņu loloja un mīlēja. Tas ir jauki. Kāda ēzelim vajadzība pārvērsties par princi?”
“Nē, nekādas vajadzības nav,” Reins piekrita. “Protams, var arī tāda... parasta pasaka būt. Par parastu ēzeli. Vai tu pankūkas apēdi, Sandra? Tad iesim.”
Imanuēla kungs paspieda viņiem roku uz atvadām.
“Visu labu! Visu labu!” viņš paklanīdamies atkārtoja un spieda Sandras sīciņo roku.
“Patiešām, ļoti priecājos ar jums tuvāk iepazīties,” Reins teica. “Droši vien atkal redzēsimies. Jūs jau laikam bieži nākat šurp? Jūs tak laikam esat pensijā, tad jau jums ir laika te pasēdēt.”
“Jā, es esmu pensijā,” Imanuēla kungs apstiprināja. “Man ir daudz laika. Jauku vakaru, Sandriņ, un veselību ēzelim!”

Turpinājums sekos.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru