svētdiena, 2014. gada 13. aprīlis

Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (15)


Veiklo šīvakara piedzīvojumi nebeidzās ar vīnu pie Ēvalda, jo, kad dzeramais bija beidzies un Gunārs ar Oidermā bija pielādējuši mugursomu ar kartupeļiem, kuru Gunārs uzcēla mugurā – Oidermā ielūdza visus pie sevis ciemos.
“Ejam?” Ēvalds jautāja Piretai. “Varētu tak aiziet?”
“Nē, šodien vairs nekur neiesim,” noteica Pireta. “Kur tad tu vairs naktī trieksies, un tev jau ir mājas drēbes mugurā.”
“Es taču drēbes varu pārvilkt, nu kad Oidermā ielūdz!”
“Lai ielūdz, aiziesi citreiz. Sēdi vien mierā!”
Tā kā Ēvalds bija pieradis darīt to, ko saka citi, tad viņš klausīja Piretai un no ielūguma atteicās.
Veiko gan aizgāja ar Oidermā un Gunāru. Pie rokas viņam karājās nelielais kartupeļu maišelis, un vienbrīd vispār ienāca prātā doma, ka būtu labi iet mājās, nevis vazāties pa pilsētu ar kartupeļu maisu rokā piedzīvojumu meklējumos. Taču vīns bija iedevis tik daudz dūšas, ka viņš tik atpalikušām un nožēlojamām idejām neļāva savi ietekmēt. Viņš sajutās par vismaz metru garāks kā parasti un vēlējās, kaut Jānika viņu tagad redzētu. Nezin kāpēc viņam bija tāda sajūta, ka tādā drosminieku sabiedrībā kā Oidermā un Gunārs viņš izskatās īpaši neatvairāms. Droši vien meitene paliktu traka aiz iekāres, ja redzētu, kādu mežonīgu un netikumīgu dzīvi Veiko piekopj, ar kartupeļkuli rokās dodamies pretim nezināmiem piedzīvojumiem, ne par ko nebēdādams.
Bet Jānikas nekur nebija, un Veiko par viņu vairāk nedomāja, jo Oidermā un Gunārs sāka apspriest, vai aiznest kartupeļus mājās un tad iet pēc alus, vai vispirms alu un tad mājās.
“Tehniski būtu gudrāk nopirkt alu tūlīt, lai nav turpu šurpu jāskraida,” Oidermā pamācīja. “Tā būtu ekonomiskāk.”
“Tev ir labi būt ekonomiskam, kad visi kartupeļi ir uz mana kakla,” Gunārs iebilda. “Kur mēs tos alus vispār liksim, mugursoma ir jau pilna.”
“Nu jā,” Oidermā piekrita. “Nu labi, tad aiznesam vispirms kartupeļus uz māju.”
Oidermā un Gunārs dzīvoja netālu vecā koka mājā, kas bija kaut kā aiz pārskatīšanās jaunceļamā kvartālā joprojām atstāta vesela. Tieši pie viņu mājas atradās pagrabstāva veikaliņš. Gunārs un Veiko ienesa savus nesamos mājā, bet tikmēr Oidermā jau devās uz veikala pusi un, kad citi viņu panāca, pārdevēja jau krāva aluspudeles uz letes.
“Kas tas ir par alu?” jautāja Veiko, jusdamies liels alus šķirņu speciālists, īpaši pašreizējā miglainajā noskaņojumā. “Es šitādu agrāk neesmu redzējis.”
“Krievijas alus”Slavjanskoje”,” pamācoši atbildēja Oidermā. “Maksā tikai 60 centu, gandrīz uz pusi lētāk nekā igauņu alus. To pārdod tikai šajā veikalā. Drošvien tas ir kontrabandas, bet garšo diezgan ciešami, nav ne par stipru, ne par vāju, tieši septiņi grādi.”
Gunārs iekrāmēja aluspudeles somā un nesa mājās. Oidermā novilka gumijniekus un iezvēlās atzveltnes krēslā, kur viņa pakaļa gadu gaitā bija jau iespiedusi tik dziļu bedri, ka krēsls viņu praktiski aprija.
“Jaunais cilvēk, padod man lūdzu vienu alu,” viņš lūdza. “Un apsēdies arī pats un jūties kā mājās!”
Veiko attaisīja alu un apsēdās uz dīvāna, kas arī tūliņ iegrima gandrīz līdz zemei, un ar sēdētāju izveidoja tādu kā ligzdu. Kad Gunārs mirkli vēlāk ar savu alu nolaidās tai pašā dīvānā, mēbele žēli ieņerkstējās un arī otrā galā izveidoja ligzdu.
“Paskatīsimies, kas pa televizoru,” teica Gunārs un nospieda pulti. Televizors, kas bija dīvāna līdzgaitnieks, brītiņu padomāja, vai sākt darboties un, ja sākt, tad kuru programmu cienījamai publikai piedāvāt, un, kad tas beidzot parādīja bildi, tā attēloja briļļainu zēnu uz slotas.
“Kas tas tāds?” Oidermā jautāja.
“Tas ir Harijs Poters,” Veiko atdzīvojās.
“Ahāā!” nopriecājās Oidermā. “Ļoti labi, paskatīsimies šī mazā burvja piedzīvojumus! Es vēl neesmu redzējis. Bet jūs, jaunais cilvēk, laikam esat lietas kursā par šo pasaulslaveno magu?”
“Es esmu noskatījies visas filmas par Poteru,” teica Veiko. “Es gāju uz kino skatīties. Man patika, viss tik ātri notiek.”
“Es aizvien esmu domājis,” sacīja Oidermā, vērodams, kā Harijs poters lido uz slotas, “kāpēc vispār visi tie burvji lido uz slotām? Tas taču ir šausmīgi neērti. Šajā ziņā austrumnieku burvji ir gudrāki, viņi ir izraudzījušies šim nolūkam paklājus. Vai ne, ka tā tak ir daudz labāk. Un paklāja tu vari ērti iekārtoties, kaut vai guļus, vari paņemt līdzi draugus, kā arī lidojuma laikā ēst un dzert... Lidojums sanāk gluži kā pikniks. Paklājs ir mīksts un ar skaistiem musturiem. Paklājs, salīdzinot ar slotu, ir kā luksus automašīna, salīdzinot ar morociklu.”
“Nesāc nu atkal!” brīdināja Gunārs. “Es jau zinu, ka tu neciet motociklus, bet tev nav taisnība. Motocikls ir varena lieta, kaut kāds sūda auto tam nestāv blakus.”
“Ļoti dīvains viedoklis,” Oidermā paraustīja plecus. “Es gribētu zināt, vai tu tā domāsi arī tad, kad tev nāksies sēsties uz sava moča lietus laikā, kamēr es sēdēšu ērtā automašīnā, kur skan mūzika un kur ir silts un sauss.”
“Katrā laikā izvēlēšos moci, katrā laikā!” Gunārs pasludināja. “Un ja tu to nesaproti, tad tāpēc, ka tu esi sīkburžujs. Lidojošs paklājs viņam! Kam tev tur, debesīs, zvilnēt? Ja gribi zvilnēt, tad necelies augšā no gultas, paliec tur augām dienām kā klēpja sunītis, bet, ja lido, tad uz slotas. Tikai tad izjūt īsto lidošanas garšu.”
“Tu runā ar tādu ģīmi, it kā uz slotas lidot jau būtu mēģinājis,” Oidermā novīpsnāja. “Gunār, tu patiesībā esi burvis? Es pat nezināju.”
“Uz slotas neesmu lidojis, bet ar moci gan esmu braucis!” Gunārs deva pretī, nolika tukšo pudeli uz galda un attaisīja jaunu. “Un tas ir pilnīgi tas pats.”
“Ļoti interesanti!” Oidermā brīnījās. “Nākamreiz ielikšu krustvārdu mīklā jautājumu “Parasts motocikls?”, un atbilde būs slota. Paklau, Gunār, man bail par tevi. Tu tās burvju padarīšanas zini pārāk labi. Vai tev nav attiecību at Sātanu?”
“Protams, ir, katru nakti. Kad tu guli un krāc, es istabā ielaižu Sātanu.”
“Un ko jūs te darāt?”
“Ejam virtuvē, uzliekam mūziku, dejojam ar mugurām kopā un bučojam viens otram pakaļu.”
Veiko skaļi iesmējās. Vīnam pievienotais alus bija ātri iedarbojies, viss likās superforši, un Oidermā ar Gunāru varenākie cilvēki pasaulē.
“Redzi, ka jaunais cilvēks par tevi smejas,” teica Oidermā un paņēma jaunu alu. “Bet skatāmies tak tagad tomēr Hariju Poteru! Es gribu gūt ieskatu pasaules kultūrā. Kas tas par nezvēru?”
“Tas ir viens skolotājs...” Veiko iesāka.
“Šitāds skolotājs? Vai burvjiem ir šitādi skolotāji? Nabaga bērni!”
“Nu viņš jau visu laiku nav tāds, parasti viņš ir kā normāls cilvēks, bet dažreiz pārvēršas par vilkaci,” Veiko skaidroja. Attēls televizorā viņam jau rēgojās miglains, bet, neraugoties uz to, viņš atkorķēja nākamo pudeli un varonīgi blenza ekrānā, kur milzīgais vilkacis darbojās nabaga bērniem aiz muguras. “Tā ir trešā daļa “Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis”,” viņš noteica un vairākkārt nožagojās.
“Es neko nevaru padarīt,” spriedelēja Oidermā no sava atzveltnes krēsla dziļumiem. “Man kaut kā tas viss šķiet diezgan banāli. Tas vilkacis ir kā tāds leļļu teātra personāžs. Tur nav ne kripatiņas noslēpumainības. Ja viņam blakus noliktu Augusta Kitsberga “Vilkaci”, tad...”
Viņš apklusa un noslaucīja uz džempera uzpilējušo alu.
“Nu kas tad?” iebļāvās Gunārs no dīvāna.
“Tad šitas amerikāņu variants ir banāls. Tas ir bērnu teātris. Kur ir traģika, kur ir jūtas?”
“Pie velna to traģiku un jūtas! Vai tu zini, cik šī filma ir nopelnījusi?”
“Nezinu. Kāpēc man tas būtu jāzina? Mani tas neinteresē.”
“Viņu pārdod steriem.”
“Lai pārdod. Es runāju par Kitsbergu...”
“Bet es nerunāju,” brēca Gunārs. “Mani tavs Kitsbergs neinteresē. Iesāli un ieliec burkā! Saki, Veiko, vai tā ir laba filma?”
“Ļoti laba,” miegaini piekrita Veiko.
“Nu tieši tā, es arī saku – ļoti laba filma!”
“Tak tu jau viņu faktiski neesi redzējis,” nomurmināja Oidermā un atkal uzlēja alu uz džempera. “Runā par lietām... kuras tu nezini... vienkārši komercija... tikai priekš izklaides.”
“Mākslas uzdevums arī ir izklaidēt,” Gunārs sludināja. “Es to zinu, es esmu aktieris! Kāda jēga no teātra bez publikas? Aktieris rāda, un skatītājs skatās, tā ir māksla!”
“Vai vilkacis ir aktieris?” jautāja Oidermā ar jau ļoti mīkstu mēli. “Kas viņš ir, Als Pačīno, vai?”
“Nē, viņš ir ar datoru samontēts,” paskaidroja Veiko, jau gandrīz aizmidzis. Spuldze pie griestiem sāka savādi griezties. Veiko izvēra acis.
“Dzirdēji, viņš ir ar datoru samontēts,” Oidermā atkārtoja.
“Kāda tam nozīme,” Gunārs atcirta. “Vai ar datoru samontēts, vai mēsludakšām, galvenais, ka iedarbojas!”
“Uz tevi... iedarbojas?”
“Jā, uz mani iedarbojas! Uz mani iedarbojas!”
“Tad apsveicu...” un Oigermā iegrima snaudā. Veiko jau gulēja.
“Tādu Hariju Poteru vajadzētu Igaunijā arī uztaisīt,” sprieda Gunārs. “Tas būtu lielisks vasaras projekts. Iedomājieties, kaut kur Dienvidigaunijā, svaigā gaisā, lidojot uz slotām un ar visu vilkaci... Tauta uz to pavilktos. Davai, uztaisām šito lietu!”
“Kādu lietu?” murmināja Oidermā.
“Hariju Poteru. Velns, es tūliņ piezvanīšu, taisām šito lietu!”
Veiko gulēja nemierīgi. Ik pa laikam viņš iegrima dziļā iedzēruša cilvēka nemaņā, tad atkal atguva samaņu un dzirdēja Gunāra muldēšanu:
“Tu taču neguli? Klausies, vajag parunāt. Tev vasarā ir brīvs? Vai tu nāksi man par mākslinieku? Vajag uztaisīt skatuves dekorācijas... Inscenētāja vēl nav... Es laikam spēlēšu vilkaci, nu es vēl paskatīšos... Es pats savākšu trupu... Par to neuztraucies, saproti, tā būs tāda bumba, es domāju, vajadzēs kādas piecdesmit izrādes pa vasaru... Un ja labi ies, tad ziemā varēs turpināt Nokijas koncertzālē... Ko? Netaisi tagad jokus, ko tu nesaki... Esi jau aizņemts? Klau, bet nu padomā vēl! Tas izdosies, tas būs gadsimta projekts un, ja mēs to neuztaisīsim, to uztaisīs kāds cits. Tev jau tur liela darba nebūs, kautkādu mēteli mugurā un... Vajadzēs slotas, to tev vajadzēs izštukot, kā tām likt lidot... Viegli nebūs, protams, nebūs viegli, bet vajag... Tad darām tā, padomā vēl, es piezvanīšu Villam, lai viņš taisa mūziku... Viņam sanāks riktīgs smagais metāls... Labi, ar labu nakti!”
Viņš aizgāja un papurināja Oidermā aiz pleca.
“Parunāju ar Ailu, viņš nāks par mākslinieku.”
“Mmmm...” pa miegam ņurdēja Oidermā, bet Gunārs marša solī drasēja pa istabu šurp-turp, kaut kam zvanīja, iedzēra alu, uzpīpēja... Veiko no jauna iegrima miegā. Pēc kādas stundiņas viņš atkal pamodās, tagad istabā valdīja klusums. Oidermā gulēja atpūtas krēslā, galvai nokarājoties un mutei vaļā, bet nekrāca, tikai sēca, kamēr Gunārs vienās apakšbiksēs gulēja istabas vidū uz grīdas, kājas un rokas izplētis, kā krustā sists. Mobilo telefonu viņš turēja iežņaugtu dūrē. Veiko prātā uzausa neskaidra doma, ka rīt – vai patiesībā laikam jau šodien? - taču ir darbadiena, taču viņam nebija spēka šo briesmģo domu izdomāt līdz galam, viņš noslīdēja atpakaļ uz dīvāna, pavilka elkoni zem zoda un gulēja tālāk.

Turpinājums sekos.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru