Veiklo šīvakara
piedzīvojumi nebeidzās ar vīnu pie Ēvalda, jo, kad dzeramais bija
beidzies un Gunārs ar Oidermā bija pielādējuši mugursomu ar
kartupeļiem, kuru Gunārs uzcēla mugurā – Oidermā ielūdza
visus pie sevis ciemos.
“Ejam?” Ēvalds
jautāja Piretai. “Varētu tak aiziet?”
“Nē, šodien
vairs nekur neiesim,” noteica Pireta. “Kur tad tu vairs naktī
trieksies, un tev jau ir mājas drēbes mugurā.”
“Es taču drēbes
varu pārvilkt, nu kad Oidermā ielūdz!”
“Lai ielūdz,
aiziesi citreiz. Sēdi vien mierā!”
Tā kā Ēvalds bija
pieradis darīt to, ko saka citi, tad viņš klausīja Piretai un no
ielūguma atteicās.
Veiko gan aizgāja
ar Oidermā un Gunāru. Pie rokas viņam karājās nelielais
kartupeļu maišelis, un vienbrīd vispār ienāca prātā doma, ka būtu
labi iet mājās, nevis vazāties pa pilsētu ar kartupeļu maisu
rokā piedzīvojumu meklējumos. Taču vīns bija iedevis tik daudz
dūšas, ka viņš tik atpalikušām un nožēlojamām idejām neļāva
savi ietekmēt. Viņš sajutās par vismaz metru garāks kā parasti
un vēlējās, kaut Jānika viņu tagad redzētu. Nezin kāpēc viņam
bija tāda sajūta, ka tādā drosminieku sabiedrībā kā Oidermā
un Gunārs viņš izskatās īpaši neatvairāms. Droši vien meitene
paliktu traka aiz iekāres, ja redzētu, kādu mežonīgu un
netikumīgu dzīvi Veiko piekopj, ar kartupeļkuli rokās dodamies
pretim nezināmiem piedzīvojumiem, ne par ko nebēdādams.
Bet Jānikas nekur
nebija, un Veiko par viņu vairāk nedomāja, jo Oidermā un Gunārs
sāka apspriest, vai aiznest kartupeļus mājās un tad iet pēc
alus, vai vispirms alu un tad mājās.
“Tehniski būtu
gudrāk nopirkt alu tūlīt, lai nav turpu šurpu jāskraida,”
Oidermā pamācīja. “Tā būtu ekonomiskāk.”
“Tev ir labi būt
ekonomiskam, kad visi kartupeļi ir uz mana kakla,” Gunārs
iebilda. “Kur mēs tos alus vispār liksim, mugursoma ir jau
pilna.”
“Nu jā,”
Oidermā piekrita. “Nu labi, tad aiznesam vispirms kartupeļus uz
māju.”
Oidermā un Gunārs
dzīvoja netālu vecā koka mājā, kas bija kaut kā aiz
pārskatīšanās jaunceļamā kvartālā joprojām atstāta vesela.
Tieši pie viņu mājas atradās pagrabstāva veikaliņš. Gunārs un
Veiko ienesa savus nesamos mājā, bet tikmēr Oidermā jau devās uz
veikala pusi un, kad citi viņu panāca, pārdevēja jau krāva
aluspudeles uz letes.
“Kas tas ir par
alu?” jautāja Veiko, jusdamies liels alus šķirņu speciālists,
īpaši pašreizējā miglainajā noskaņojumā. “Es šitādu agrāk
neesmu redzējis.”
“Krievijas
alus”Slavjanskoje”,” pamācoši atbildēja Oidermā. “Maksā
tikai 60 centu, gandrīz uz pusi lētāk nekā igauņu alus. To
pārdod tikai šajā veikalā. Drošvien tas ir kontrabandas, bet
garšo diezgan ciešami, nav ne par stipru, ne par vāju, tieši
septiņi grādi.”
Gunārs iekrāmēja
aluspudeles somā un nesa mājās. Oidermā novilka gumijniekus un
iezvēlās atzveltnes krēslā, kur viņa pakaļa gadu gaitā bija
jau iespiedusi tik dziļu bedri, ka krēsls viņu praktiski aprija.
“Jaunais cilvēk,
padod man lūdzu vienu alu,” viņš lūdza. “Un apsēdies arī
pats un jūties kā mājās!”
Veiko attaisīja alu
un apsēdās uz dīvāna, kas arī tūliņ iegrima gandrīz līdz
zemei, un ar sēdētāju izveidoja tādu kā ligzdu. Kad Gunārs
mirkli vēlāk ar savu alu nolaidās tai pašā dīvānā, mēbele
žēli ieņerkstējās un arī otrā galā izveidoja ligzdu.
“Paskatīsimies,
kas pa televizoru,” teica Gunārs un nospieda pulti. Televizors,
kas bija dīvāna līdzgaitnieks, brītiņu padomāja, vai sākt
darboties un, ja sākt, tad kuru programmu cienījamai publikai
piedāvāt, un, kad tas beidzot parādīja bildi, tā attēloja
briļļainu zēnu uz slotas.
“Kas tas tāds?”
Oidermā jautāja.
“Tas ir Harijs
Poters,” Veiko atdzīvojās.
“Ahāā!”
nopriecājās Oidermā. “Ļoti labi, paskatīsimies šī mazā
burvja piedzīvojumus! Es vēl neesmu redzējis. Bet jūs, jaunais
cilvēk, laikam esat lietas kursā par šo pasaulslaveno magu?”
“Es esmu
noskatījies visas filmas par Poteru,” teica Veiko. “Es gāju uz
kino skatīties. Man patika, viss tik ātri notiek.”
“Es aizvien esmu
domājis,” sacīja Oidermā, vērodams, kā Harijs poters lido uz
slotas, “kāpēc vispār visi tie burvji lido uz slotām? Tas taču
ir šausmīgi neērti. Šajā ziņā austrumnieku burvji ir gudrāki,
viņi ir izraudzījušies šim nolūkam paklājus. Vai ne, ka tā tak
ir daudz labāk. Un paklāja tu vari ērti iekārtoties, kaut vai
guļus, vari paņemt līdzi draugus, kā arī lidojuma laikā ēst un
dzert... Lidojums sanāk gluži kā pikniks. Paklājs ir mīksts un
ar skaistiem musturiem. Paklājs, salīdzinot ar slotu, ir kā luksus
automašīna, salīdzinot ar morociklu.”
“Nesāc nu atkal!”
brīdināja Gunārs. “Es jau zinu, ka tu neciet motociklus, bet tev
nav taisnība. Motocikls ir varena lieta, kaut kāds sūda auto tam
nestāv blakus.”
“Ļoti dīvains
viedoklis,” Oidermā paraustīja plecus. “Es gribētu zināt, vai
tu tā domāsi arī tad, kad tev nāksies sēsties uz sava moča
lietus laikā, kamēr es sēdēšu ērtā automašīnā, kur skan
mūzika un kur ir silts un sauss.”
“Katrā laikā
izvēlēšos moci, katrā laikā!” Gunārs pasludināja. “Un ja
tu to nesaproti, tad tāpēc, ka tu esi sīkburžujs. Lidojošs
paklājs viņam! Kam tev tur, debesīs, zvilnēt? Ja gribi zvilnēt,
tad necelies augšā no gultas, paliec tur augām dienām kā klēpja
sunītis, bet, ja lido, tad uz slotas. Tikai tad izjūt īsto
lidošanas garšu.”
“Tu runā ar tādu
ģīmi, it kā uz slotas lidot jau būtu mēģinājis,” Oidermā
novīpsnāja. “Gunār, tu patiesībā esi burvis? Es pat nezināju.”
“Uz slotas neesmu
lidojis, bet ar moci gan esmu braucis!” Gunārs deva pretī, nolika
tukšo pudeli uz galda un attaisīja jaunu. “Un tas ir pilnīgi tas
pats.”
“Ļoti
interesanti!” Oidermā brīnījās. “Nākamreiz ielikšu
krustvārdu mīklā jautājumu “Parasts motocikls?”, un atbilde
būs slota. Paklau, Gunār, man bail par tevi. Tu tās burvju
padarīšanas zini pārāk labi. Vai tev nav attiecību at Sātanu?”
“Protams, ir,
katru nakti. Kad tu guli un krāc, es istabā ielaižu Sātanu.”
“Un ko jūs te
darāt?”
“Ejam virtuvē,
uzliekam mūziku, dejojam ar mugurām kopā un bučojam viens otram
pakaļu.”
Veiko skaļi
iesmējās. Vīnam pievienotais alus bija ātri iedarbojies, viss
likās superforši, un Oidermā ar Gunāru varenākie cilvēki
pasaulē.
“Redzi, ka jaunais
cilvēks par tevi smejas,” teica Oidermā un paņēma jaunu alu.
“Bet skatāmies tak tagad tomēr Hariju Poteru! Es gribu gūt
ieskatu pasaules kultūrā. Kas tas par nezvēru?”
“Tas ir viens
skolotājs...” Veiko iesāka.
“Šitāds
skolotājs? Vai burvjiem ir šitādi skolotāji? Nabaga bērni!”
“Nu viņš jau
visu laiku nav tāds, parasti viņš ir kā normāls cilvēks, bet
dažreiz pārvēršas par vilkaci,” Veiko skaidroja. Attēls
televizorā viņam jau rēgojās miglains, bet, neraugoties uz to,
viņš atkorķēja nākamo pudeli un varonīgi blenza ekrānā, kur
milzīgais vilkacis darbojās nabaga bērniem aiz muguras. “Tā ir
trešā daļa “Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis”,” viņš
noteica un vairākkārt nožagojās.
“Es neko nevaru
padarīt,” spriedelēja Oidermā no sava atzveltnes krēsla
dziļumiem. “Man kaut kā tas viss šķiet diezgan banāli. Tas
vilkacis ir kā tāds leļļu teātra personāžs. Tur nav ne
kripatiņas noslēpumainības. Ja viņam blakus noliktu Augusta
Kitsberga “Vilkaci”, tad...”
Viņš apklusa un
noslaucīja uz džempera uzpilējušo alu.
“Nu kas tad?”
iebļāvās Gunārs no dīvāna.
“Tad šitas
amerikāņu variants ir banāls. Tas ir bērnu teātris. Kur ir
traģika, kur ir jūtas?”
“Pie velna to
traģiku un jūtas! Vai tu zini, cik šī filma ir nopelnījusi?”
“Nezinu. Kāpēc
man tas būtu jāzina? Mani tas neinteresē.”
“Viņu pārdod
steriem.”
“Lai pārdod. Es
runāju par Kitsbergu...”
“Bet es nerunāju,”
brēca Gunārs. “Mani tavs Kitsbergs neinteresē. Iesāli un ieliec
burkā! Saki, Veiko, vai tā ir laba filma?”
“Ļoti laba,”
miegaini piekrita Veiko.
“Nu tieši tā, es
arī saku – ļoti laba filma!”
“Tak tu jau viņu
faktiski neesi redzējis,” nomurmināja Oidermā un atkal uzlēja
alu uz džempera. “Runā par lietām... kuras tu nezini...
vienkārši komercija... tikai priekš izklaides.”
“Mākslas uzdevums
arī ir izklaidēt,” Gunārs sludināja. “Es to zinu, es esmu
aktieris! Kāda jēga no teātra bez publikas? Aktieris rāda, un
skatītājs skatās, tā ir māksla!”
“Vai vilkacis ir
aktieris?” jautāja Oidermā ar jau ļoti mīkstu mēli. “Kas
viņš ir, Als Pačīno, vai?”
“Nē, viņš ir ar
datoru samontēts,” paskaidroja Veiko, jau gandrīz aizmidzis.
Spuldze pie griestiem sāka savādi griezties. Veiko izvēra acis.
“Dzirdēji, viņš
ir ar datoru samontēts,” Oidermā atkārtoja.
“Kāda tam
nozīme,” Gunārs atcirta. “Vai ar datoru samontēts, vai
mēsludakšām, galvenais, ka iedarbojas!”
“Uz tevi...
iedarbojas?”
“Jā, uz mani
iedarbojas! Uz mani iedarbojas!”
“Tad apsveicu...”
un Oigermā iegrima snaudā. Veiko jau gulēja.
“Tādu Hariju
Poteru vajadzētu Igaunijā arī uztaisīt,” sprieda Gunārs. “Tas
būtu lielisks vasaras projekts. Iedomājieties, kaut kur
Dienvidigaunijā, svaigā gaisā, lidojot uz slotām un ar visu
vilkaci... Tauta uz to pavilktos. Davai, uztaisām šito lietu!”
“Kādu lietu?”
murmināja Oidermā.
“Hariju Poteru.
Velns, es tūliņ piezvanīšu, taisām šito lietu!”
Veiko gulēja
nemierīgi. Ik pa laikam viņš iegrima dziļā iedzēruša cilvēka
nemaņā, tad atkal atguva samaņu un dzirdēja Gunāra muldēšanu:
“Tu taču neguli?
Klausies, vajag parunāt. Tev vasarā ir brīvs? Vai tu nāksi man
par mākslinieku? Vajag uztaisīt skatuves dekorācijas...
Inscenētāja vēl nav... Es laikam spēlēšu vilkaci, nu es vēl
paskatīšos... Es pats savākšu trupu... Par to neuztraucies,
saproti, tā būs tāda bumba, es domāju, vajadzēs kādas
piecdesmit izrādes pa vasaru... Un ja labi ies, tad ziemā varēs
turpināt Nokijas koncertzālē... Ko? Netaisi tagad jokus, ko tu
nesaki... Esi jau aizņemts? Klau, bet nu padomā vēl! Tas izdosies,
tas būs gadsimta projekts un, ja mēs to neuztaisīsim, to uztaisīs
kāds cits. Tev jau tur liela darba nebūs, kautkādu mēteli mugurā
un... Vajadzēs slotas, to tev vajadzēs izštukot, kā tām likt
lidot... Viegli nebūs, protams, nebūs viegli, bet vajag... Tad
darām tā, padomā vēl, es piezvanīšu Villam, lai viņš taisa
mūziku... Viņam sanāks riktīgs smagais metāls... Labi, ar labu
nakti!”
Viņš aizgāja un
papurināja Oidermā aiz pleca.
“Parunāju ar
Ailu, viņš nāks par mākslinieku.”
“Mmmm...” pa
miegam ņurdēja Oidermā, bet Gunārs marša solī drasēja pa
istabu šurp-turp, kaut kam zvanīja, iedzēra alu, uzpīpēja...
Veiko no jauna iegrima miegā. Pēc kādas stundiņas viņš atkal
pamodās, tagad istabā valdīja klusums. Oidermā gulēja atpūtas
krēslā, galvai nokarājoties un mutei vaļā, bet nekrāca, tikai
sēca, kamēr Gunārs vienās apakšbiksēs gulēja istabas vidū uz
grīdas, kājas un rokas izplētis, kā krustā sists. Mobilo
telefonu viņš turēja iežņaugtu dūrē. Veiko prātā uzausa
neskaidra doma, ka rīt – vai patiesībā laikam jau šodien? -
taču ir darbadiena, taču viņam nebija spēka šo briesmģo domu
izdomāt līdz galam, viņš noslīdēja atpakaļ uz dīvāna,
pavilka elkoni zem zoda un gulēja tālāk.
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru