Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (14)

Jānika sēdēja suši restorānā, malkoja burbuļūdeni un klausījās sava šīvakara kavaliera muldēšanā. Bija garlaicīgi, suši negaršoja nemaz, bet neko nevarēja darīt, nācās paciest.

Vīrietis otrā galda pusē bija absolūti laimīgs. Ar Jāniku viņš bija iepazinies jau pirms vairākiem gadiem kādā naktsklubā, kur viņa bija ieradusies ar citu pielūdzēju. Jānika bija atnākusi ar cerību padejot, bet kavalieris izrādījās nespējīgs pārvietoties, piedzērās no pāris vīna kokteiļiem un tad mēģināja Jāniku par katru cenu noskūpstīt, tā ka Jānika apsvēra domu, kā varētu no turienes pazust. Tomēr iet nekur nevajadzēja, jo, nesot no bāra jaunu dzērienu, piedzērušais pielūdzējs paklupa un pārsita uzaci uz trepēm. Jānika noslēpās sieviešu tualetē, tai pašā laikā, kad apsardzes darbinieki asiņainajam kavalierim izsauca ātro palīdzību un pavadīja ārā no kluba. Vairs šis vīrietis Jānikai nezvanīja, laikam kaunēdamies par necienīgo uzvedību, un Jānika varēja mierīgi palikt naktsklubā – viens apnicīgais mazāk! - bet diemžēl pielipa tūliņ pielipa viens cits. Tiklīdz Jānika iznāca no tualetes un atviegloti uzelpoja, viņš jau bija klāt. Sākumā viņš bija pieklājīgs un jauks, uzlūdza Jāniku dejot, pacienāja un izskatījās simpātisks, tā ka nedaudz iereibusī Jānika viņam iedeva savu telefona numuru. Vēlāk, protams, viņa nespēja vien beigt lamāt sevi par tik stulbu gājienu, jo vīrietis viņai sāka zvanīt katru nedēļu, sūdzēdamies, cik ļoti viņš pēc Jānikas ilgojas, un aizvien kaut kur ielūdza, starp citu arī ceļojumā uz Skotijas kalniem, no kura Jānika bailēs atteicās. Kāpēc vajadzētu ar svešu cilvēku doties nez kur rāpties pa kalniem? Bet viņai omēr bija laba sirds un, kad telefonsarunas kļuva aizvien uzbāzīgākas, viņa veidzot padevās un aizgāja ar vīrieti kaut kur paēst. Kā šovakar.

Tikai šodien viņa uz satikšanos atnāca ļoti sliktā noskaņojumā, un tur bija vainīgs apsargs Veiko ar savu nekrietno uzvedību. Kāda nekaunība, okšķerēties viņai pakaļ un līst viņas kāpņu telpā.

Jānika juta, ka nu viņai tas vienreiz ir līdz kaklam. Vienas mocības – viņai te jāsēž pie galda kopā ar vīrieti, kurš viņai patiesībā galīgi nepatīk, vienkārši aiz līdzjūtības, un tādējādi jāizšķiež savs brīvais vakars! Jāēd pretīgie, bezgaršīgie un aukstie suši, tai pašā laikā, kad viņa varētu mājās sev uzcept pankūkas un uzsmērēt tām biezu kārtu ievārījuma. Vai arī izcept kartupeļus, tos pašus, ko kaimiņš nesen uzdāvināja. Brīnišķīgus, zeltainbrūni saceptus kartupeļus! Pavilktu kājas zem dibena un zvilnētu pie televizora. Skatītos kādu seriālu un mierīgi gremotu. Jānikai uznāca briesmīga kāre pēc ceptiem kartupeļiem, kurpretī suši likās vēl jo negaršīgāki - jau redzot vien, vemt gribējās.

Vīrietis otrpus galda tikai tērzēja, mēģinot būt sabiedrisks un asprātīgs, kaut gan Jānikasprāt viss, ko viņš runāja, bija stulbs un garlaicīgs. Satraukums tikai pieauga. Vai tiešām tam reiz nepienāks gals! Viens pamuļķis okšķerē pa kāpņu telpu, otrs nomoca ar suši, bet iepriekšējā vakarā viņa ar trešo pamuļķi bija gājusi uz kino un skatījusies kaut kādu šausmīgu filmu par robotiem, kas skaldīja viens otru. Priekš kam? Visu seansu viņa bija sapņojusi par to, kad beidzot tiks mājās un grūdusi nost tā stulbeņa roku, kas mēģināja pa tumsu slepus lavīties uz viņas ceļgalu. Un viņas ciešanām nebija paredzams gals, rītvakar viņa bija apsolījusi ar ceturto iet ķegļus spēlēt. Neticami, cik ādas viņai grib noplēst.

Cik labi būtu tagad vienkārši ņemt un doties prom, tālu tālu! Aizbraukt uz otru zemeslodes galu! Jā, līdz pašai zemes malai. Zemeslodes galā, kur neviens viņu neatradīs un nebāzīs klāt rokas.

Jānika pārdomāja šo iespēju, un tā izraisīja viņā neiedomājamas ilgas. Kas tā būtu par baudu – atrasties kaut kur vienai pašai, tālu no visiem, tālu no ķegļiem, suši, rokām, kas krabjveida kustībām grābstās kinozāles tumsā, un kāpņutelpā okšķerējošiem kolēģiem. Sēdēt pasaules malā, šūpot kājas, skatīties tālumā un ēst ceptus kartupeļus un pankūkas.

“Par ko tu domā?” jautāja vīrietis no galda otras puses. “Tu šodien esi tik klusa. Vai kaut kas noticis?”

“Nekas,” atbildēja Jānika.

“Bet kāpēc tu neēd suši? Tev negaršo?”

“Galīgi nemaz.”

“Piedod, es nezināju! Es biju iedomājies, ka suši garšo visiem. Mana kļūda! Ejam kaut kur citur? Ko tev gribētos?”

“Ceptus kartupeļus,” Jānika atteica.

“Ceptus kartupeļus?” kavalieris augstsirdīgi atkārtoja. “Tu domā frī? Tu gribi iet uz Makdonaldu?”

Jānika klusēja. Patiesībā viņai būtu gribējies teikt – nē, es negribu uz Makdonaldu, es gribu doties apceļot pasauli. Iespējami tālu no visiem tev līdzīgajiem, apmesties pasaules malā, otrpus varavīksnes un apvāršņa. Bet tā bija lieta, par ko nevajadzēja runāt, jo īpaši ar šo vīrieti, kas bija viņu aicinājis kāpt Skotijas kalnos un bez šaubām būtu ar mieru sarīkot arī ceļojumu uz pasaules malu. Tikai kāda vairs jēga no pasaules malas, ja tur ir līdzi kaut kāds vīrietis?

“Šeit netālu ir Makdonalds,” otrā pusē sēdošais satraukti runāja. “Es saprotu, man arī reizēm uznāk briesmīga kāre uz frī. Sevišķi pēc dzeršanas, nākamajā dienā, tad organismam vajag kaut ko grūti sagremojamu un neveselīgu. Tev vakar bija kādi svētki?”

“Nē. Parasta diena,” teica Jānika, atcerēdamās kino, rokas un septiņas saņemtās īsziņas. Pilnīgi parasta diena. Parasta riebīga dieniņa, citādu jau viņas dzīvē nav bijis. “Piedod, es tagad iešu mājās.”

“Kāpēc?” nobijās vīrietis un nobālēja. “Tik agri! Es domāju, ka pasēdēsim vēl brītiņu, tad pastaigāsimies pa pilsētu, vakars tik silts, tad vēl ieiesim kaut kur padzert kafiju... Neej vēl!”

“Man jāiet,” teica Jānika. “Rīt agri jāceļas un...”

“Lūdzu, neej,” vīrietis lūdzās, izskatīdamies dziļi nelaimīgs. Jānikai bija viņa žēl, bet sevis tomēr vairāk.

“Saproti, man tiešām jāiet,” viņa noteica, mēģinādama piedot balsij maigu noskaņu – ko darīt, ja ir tik muļķīgi bail apvainot vīriešus. Ak, cik riebīgi ir būt labam cilvēkam! “Gan jau citreiz atkal redzēsimies. Zvani!”

Ak, dievs, ak, dievs, ak, dievs, ko es vispār runāju, viņa tūlīt nodomāja. Nezvani! Vai es nezinu... Ak, lieciet visi man vienkārši mieru... Ejiet dirst!

Viņa piecēlās, un kavalieris palīdzēja uzvilkt mēteli, kā jau kavalierim pieklājas. Tiklīdz Jānika bija aizgājusi, viņš atkal apsēdās pie galda, pasūtīja lielo viskiju, izdzēra vienā paņēmienā, kādu brītiņu prātoja, ko viņš īsti izdarīja nepareizi, ka meitene tik negaidot aizbēga. Skumīgi viņš apēda visu suši, pasūtīja vēl viskiju, izdzēra, pasūtīja vēl, izdzēra, tad vēl, un visbeidzot, samaksājis rēķinu, izgāja zvāļodamies pa durvīm un pazuda tumsā.

Jānika iesākumā pa pusei skriešus devās uz māju pusi, bet tad atminējās par Veiko, un viņai ienāca prātā doma – ja nu pēkšņi viņš slēpjas kaut kur koridorā vai aiz atkritumu tvertnes? Bēdīgi, bet mājas vairs nebija droša vieta. Jānika samazināja gaitu. Pa ceļam bija parks, Jānika apsēdās uz soliņa.

Parks bija tumšs un tukšs un nedaudz līdzinājās tai pasaules malai, kur neviens netraucē un cilvēks var dzīvot mierā. Jānika aizdedza cigareti. Viņa smēķēja ļoti reti, bet šī varēja būt īstā reize.

Uz soliņa bija labi. Lai gan šī jau, protams, nebija tā zemes mala, šeit sastapās visdažādākie cilvēki no visām pusēm katrs ar savām problēmām. Telefons iepīkstējās, un uz ekrāna parādījās burts “J”.

Sūtītājs bija tas pats, no kura viņa tikko bija aizbēgusi. Viens pats “J” nesapratējam neko neizteiktu, bet Jānika pie tādām īsziņām bija pieradusi. Tās sāka pienākt ap pusnakti, tad kad daži labi pielūdzēji jau bija pilni kā zeķes un izlēma savai sirdsdāmai kaut ko īpaši sirsnīgu aizsūtīt. Kad pirksti vairs neklausīja un reizēm aizsūtījās pusvārds vai ļaunākajā gadījumā, kā tagad, tikai pirmais burts. Jānika zināja, ka drīz sekos īstā īsziņa. Viņa izslēdza telefonu un mierīgi turpināja smēķēt.

Joprojām neliek mieru! Un rīt viņai jāiet uz darbu, un tur būs tas Veiko, noteikti bolīsies un nāks lūgt piedošanu. Cik apnicīgi! Un re, arī parkā viņa jau vairs nebija viena. Pienāca kāds vīrs un apsēdās tieši Jānikai blakām, kaut gan brīvu soliņu bija gana.

Jānika pavirzījās malā. Lai tik tas lops pamēģina viņai uzmākties! Vecs vīrs, būtu kaunējies!

Jānika nezināja, ka tas ir Voremē, kas nāca no teātra kā jau katru vakaru. Šīvakara izrāde bija īpaši gara, veseli trīs cēlieni, un Voremē bija tik laimīgs. Viņš laipni paskatījās uz Jāniku un teica:

“Vecie meistari zināja, ka izrādi nav iespējams ietiplināt divos vai pat vienā cēlienā. Mūsdienās to mēģina, bet velti, jo teātris ir vieta pārdomām un, ja izrādei ir trīs cēlieni, tad tai ir arī divi starpbrīži, un starpbrīžos var domāt. Pārdomu brīdis. Es šodien dziļi pārdomāju, varbūt pat pārāk dziļi, pēc otrā cēliena tā iegrimu domās, ka tik tikko nenokavēju trešo cēlienu. Vai jūs, jaunkundz, ejat uz teātri?”

Voremē jautājums Jānikai bija tik negaidīts, ka viņa pamanījās vien pamāt. Voremē pacēla pirkstu.

“Jūs pareizi darāt. Vejag iet! Ko jūs šodien skatījāties?”

“Šodien es nebiju.”

“Ak tā...” Voremē ar nožēlu novilka. “Bet es biju. Skatījos “Otello”. Reti laba izrāde, lieliska. Varēja raudāt un smieties.”

Viņš paklusēja brītiņu, paskatījās debesīs, norādīja ar pirkstu uz vienu zvaigzni un ieteicās:

“Kas tā par zvaigzni? Es nezinu. Un es arī neuzzināšu, jo kā gan lai es uz to zvaigzni nokļūstu? Tur ērgļi nelido, un bites nelido. Neviens nelido. Tādas lidmašīnas vēl nav izgudrotas.”

“Zvaigznes nosaukumu jūs varat apskatīties kādā zvaigžņu kartē,” Jānika ierosināja.

“Ko tas vārds izsaka,” Voremē nopietni atteica. “Vārds neko neizsaka. Jā, mēs varam uzzināt nosaukumu, bet no tā mēs neiegūstam būtību. Nosaukt jau var vienalga kā, var iedot arī nepareizu vārdu. Lai sajustu būtību, vajag pietuvoties ļoti tuvu. Piemēram, šis soliņš, uz kā mēs sēžam. Šis soliņš mums ir tuvu, mēs to jūtam. Tomēr mēs nezinām tā vārdu.”

“Bet tā vārds ir vienkārši soliņš,” teica Jānika. Šis dīvainais večuks viņai patika, viņam interesēja teātris, interesēja zvaigznes, interesēja pat parka soliņš, taču viņa – Jānika – nē. Ar šo večuku var normāli sarunāties, nebaidoties, ka viņš sāks katru dienu zvanīt un aicināt pusdienās. Voremē sakrustoja rokas.

“Tam nav nozīmes!” viņš sludināja. “Mēs varam nosaukt vienalga kā, nosaukuma došana šim soliņam vai pudelei, vai zvaigznei nozīmē, ka mēs tos sajūtam, ka tie mums tā kā pienākuši tuvāk. Saprotat? Bet tā zvaigzne tur debesīs mums nekādi nekļūst tuvāka. Mēs to nevaram aptaustīt, kā mēs aptaustām šo soliņu. Pamēģiniet! Vai jūtat nelīdzenumu, robus, punus? Kā tie ir radušies, kas ir to cēlonis? Pie šī soliņa varētu strādāt vesela zinātnieku brigāde, un tad mēs varbūt uzzinātu ko vairāk. Zvaigzne tomēr ir un paliek mums sveša, redzam vien tās spīdumu.”

Voremē brītiņu svinīgi klusēja.

“To visu man ir iemācījis teātris,” viņš nobeidza savu monologu. “Arlabvakaru, jaunkundz! Man ir laiks iet, lai mājās to visu turpinātu pārdomāt. Atstāju jūs vienu ar soliņu – kā jūs šo manu draugu nosaucāt. Dzīvojiet labi, mūs nākotnē gaida vēl daudz kas skaists!”

Pēc šiem vārdiem Voremē aizgāja, bet Jānika sajuta, ka domas ir nomierinājušās un vairs netraucas uz pasaules malu, kur vienai sēdēt. Patiesībā būtu smieklīgi redzēt, ar kādu ģīmi rīt Veiko atnāks uz darbu. Un ķegļus spēlēt arī viņai itin labi patīk, jo īpaši tāpēc, ka ķegļu zālē dod garšīgas picas. Īpaši laba ir tā ar vistu un ananāsiem.

Jānika piecēlās, ieslēdza telefonu un gāja mājās. Veiko kāpņutelpā nebija, tā ka viņa bez jebkādiem šķēršļiem sasniedza savu dzīvokli un iegāja dušā.

Turpinājums sekos.