Parkā nodibinātais
lasītāju klubs izzuda, pirms tas vispār sāka darboties.
Remontmeistars Juku
izgulēja dzērumu, nākamajā rītā ar sāpošu galvu devās uz
darbu un, špaktelēdams kārtējās centra biroja ēkas sienu, kā
pa miglu atcerējās vakar parkā notikušo.
“Ar mani gadījās
dīvains atgadījums,” viņš teica savam pāriniekam Fedjam. Fedja
bija jau padzīvojis vīrs, krievs, kurš igauņu valodā runāja
gluži pareizi, bet ar vieglu akcentu. Viņš bija pieredzējis
cilvēks, visu ātri aptvēra un atcerējās dažādus laikus.
“Kas tad notika?”
Fedja apvaicājās.
“Es parkā satiku
kaut kādus večus, kas mani uzaicināju ar kaut kādu lasītāju
klubu,” Juku skaidroja. “Rādīja arī grāmatas...”
“Nu-nū!” Fedja
kratīja galvu. “Ak, kaut kādi veči parkā... Un lasītāju
klubs... Saprotu! Juku, teikšu tev godīgi – tie bija
homoseksuāļi.”
“Kas?”
“Nu pediņi, nu.”
“Ko tu saki?”
Juku aiz bailēm nometa špaktelējamo lāpstiņu. “Tiešām?”
“Protams! Viņi
vienmēr satiekas parkos, es zinu, es viņus tur vienmēr esmu
redzējis. Jā jā! Ko tad viņi tev teica?”
“Zini, es vairs
īsti neatceros, bet... Stāstīja par kaut kādu grāmatu... Par
kaut kādu vecu kņazu tur bija, kas strādāja rokudarbus.”
“Vot, precīzi!
Viņi visi jūtas kņazi un prinči. Es reiz pazinu vienu tādu,
Kalmas saunā redzēju – viņam bija trusiki ar mežģīnēm.
Iedomājies? Nav šaubu, visīstākie homoseksuāļi! Un rokudarbs –
tas ir zināms, kas tas ir. Viņi jau allaž tā runā – kā saka –
caur puķēm, vai ne. Kā viņi tevi atrada?”
“Es čurāju aiz
krūma,” stāstīja Juku. “Un tad viņi uzsauca, lai nāku
šurp... Un es, muļķis, gāju.”
“Ļoti tipiski,”
Fedja pamāja. “Viņi bieži apmeklē publiskās tualetes, viņiem
tādas lietas patīk skatīties. Saproti tak. Jā, jā, viņi vienmēr
ir tur, kur var redzēt vīriešus ar vaļā biksēm, un tur novēro
un tad uzaicina tevi uz... savu klubu.”
“Lasītāju
klubu.”
“Nu ja, precīzi.
Lasītāju klubu. Viņi ir kā šitie te... zirnekļi, izliek visur
savas lamatas un vēro, kad muša iekrīt, tā tūlīt klāt. Ko viņi
tev darīja?”
“Neko nedarīja,
ko tu, Fedja, domā, ka es... Nu velns! Es būtu viņus kārtīgi
iepļaukājis! Nē, viņi patiesībā bija pieklājīgi...”
“Pieklājīgi, jā!
Kulturāli ļaudis! Inteliģenti! Protams!”
“Goda vārds!
Aicināja mani atkal turpat uz parku, teica, lai tur satiekamies,
vecākais apsolīja pastāstīt par dinozauriem...”
“Zini, es tev saku
– sargi savu ādu, puis! Tie dinozauri – lai dievs tevi no viņiem
pasargā! Nekādā gadījumā vairs neej uz to parku, tur acīmredzot
ir viņu midzenis.”
“Klausies, tu
domā, ka es kāds idiots? Turpmāk es tam parkam iešu ar lielu
līkumu.”
“Ļoti pareizi.
Malacis.”
“Velns!” Juku
vēl nevarēja nomierināties. “Es nebūtu ticējis... Nebija jau
vēl tik vēls, cilvēki visapkārt staigāja... Pat bērni bija
parkā! Un viņi šitā publiski...”
“A no kā viņiem
baidīties? Zini, viņiem visur augšās ir draugi. Tu jau nezini
arī, kas tie bija par vīriem, kādos amatos. Varbūt ministri? Ja
sāksi sūdzēties, viņi tev savārīs tādu putru, ka nevarēsi
izstrēbt.”
Fedja nokāpa no
trepēm un izšņauca degunu.
“Jā, viņiem ir
vara,” viņš it kā skumji, it kā svinīgi piebilda. “Zini,
Juku, tu vēl sveikā tiki cauri.”
“Paklau, bet ko
tie dinozauri nozīmē... nu, viņu izpratnē?”
“Nezinu, Juku,
nezinu. Nezinu un negribu zināt. Pateicies dievam, puiss, ka vēl
esi sveiks un vesels.”
Un nebija jau nekāds
brīnums, ka Ritsiks pāris dienu vēlāk, izlasījis “Zudušo
pasauli”, aizgāja uz parku un tur nesatika ne Juku, ne Ulo.
Ritsiks izveica apgaitu pa miskastēm, atrada trīs tukšas pudeles,
aiznesa tās uz taras automātu, atnāca atpakaļ uz parku, taču
nevienu lasītāju kluba biedru nemanīja. Tikai aiz piepūles
sarkanu seju Markus karājās līka ceriņkrūma zarā, un Markus
māte sēdēja uz soliņa un lasīja modes žurnālu. Ritsiks piegāja
pie viņas un jautāja:
“Cienītā kundze,
vai esat lasījusi “Zudušo pasauli”? Paša Artura Konana-Doila
sarakstītu.”
Markus māte pacēla
apjukušu skatienu un papurināja galvu.
“Šī grāmata
stāsta par četriem drošsirdīgiem vīriem, kas nokļūst uz tāda
plato, kur saglabājušies baismīgi aizvēsturiski radījumi,”
stāstīja Ritsiks. “Ja kundzei nav nekas pretī, tad es jūs īsumā
iepazīstinātu ar šo ievērības cienīgo romānu?”
“Nu bet es tagad
lasu žurnālu,” atteica Markus māte.
“Vai tajā žurnālā
stāstīts par pērtiķcilvēkiem?”
“Nē, es lasu par
mitrinošo krēmu.”
“Bet vai jūs
zināt, kā pērtiķcilvēki nonāvēja savus gūstekņus? Viņi
piespieda tos uzlēkt uz asiem dzeloņiem! Dzeloņi bija tik gari, ka
cilvēks tur uzdūrās kā šašliks uz iesma. Vai tas ir jūsu dēls?
Pasauciet viņu šurp, es pastāstīšu, kā tur viss bija.”
“Es ļoti
atvainojos, bet kāpēc jūs gribat mums to stāstīt? Ja es gribēšu,
tad izlasīšu pati.”
“Bet jūs taču
nelasāt!” Ritsiks nepacietīgi iesaucās. “Jūs lasāt savu
žurnālu! Klausieties, cilvēkiem taču viens otram jāpalīdz.
Darām tā, ka es jums pastāstīšu sākumu no “Zudušās
pasaules”, un tad jūs man pastāstīsiet par mitrinošo krēmu?
Vai tā derēs? Kā sauc jūsu dēlu? Markus? Markus, panāc šurp!
Mēs parunāsimies par dinozauriem.”
“Es gribu
karāties,” atbildēja Markus.
Ritsiks dusmīgi
atmeta ar roku un sāka stāstīt. Grāmatu viņš stāstījuma laikā
no rokām neizlaida, bet meklēja ilustrācijas, kas apstiprinātu
viņa vārdus. Viņš runāja dedzīgi un pret negatīvajām darbībām
izturējās ar skaidru nosodījumu. Pērtiķcilvēkus saukāja par
neliešiem un sūdabrāļiem.
Markus māte sekoja
Ritsika priekšnesumam, neuzdrošinādamās veco vīru pārtraukt.
Toties Markus bija beidzot novēlies no zara zemē, sēdēja zālītē
un klausījās pavērtu muti un, kad Ritsiks pabeidza, ar interesi
pajautāja:
“Vai par to ir arī
filma?”
“Nē, tikai
grāmata,” atbildēja Ritsiks un noguris apsēdās. “Nu, kundze,
tagad jūsu kārta.”
“Kādā ziņā?”
Markus māte sabijās.
“Jūs man
apsolījāt pastāstīt par mitrinošajiem krēmiem.”
“Vai tad jūs tos
lietojat?”
“Nē, nu kur tad
es tādus lietošu, nelietoju! Ko tad nu es tā mitrināšos, mana
nelaiķe māte tak mācīja, ka cilvēkam jāturas sausam, sevišķi,
kas attiecas uz kājām, jo, ja kājas ir slapjas, var saslimt. Vai
tā ir?”
“Ir gan, bet...”
“Nu ko, kundze, es
taču pajokoju, es bez muļķošanās nevaru, tāds raksturs. Es tak
zinu, ka tāds krēms kājas nesaslapinās. Tā ka pastāstiet,
pastāstiet! Žurnāls jau, protams, nav nekāds Konans-Doils, bet
izlasīt der, es pats arī, ja miskastē atrodu žurnālu, vienmēr
nesu mājās. Stāstiet vien, es klausos.”
“Es nezinu...”
Markus māte šaubījās, bet tomēr izšķīrās par to, ka labāk
ar veco vīru nestrīdēties un pastāstīja Ritsikam pāris vārdu
par mitrinošajiem krēmiem. Ritsiks apmierināti pamāja.
“Nu redziet, un
atkal jau cilvēkbērns ir mazliet gudrāks,” viņš teica.
“Rakstītam vārdam aizvien ir liels spēks. Tagad jūs esat lietas
kursā par dinozauriem un es par krēmiem. Var teikt, ka diena nav
pagājusi veltīgi.”
“Jā,” Markus
māte piekrita. “Liels paldies jums... Mēs ar Marku laikam tagad
iesim.”
“Nākamreiz es
plānoju ņemt priekšā stāstus par Natanielu Bampo,” teica
Ritsiks. “Vai jums interesē indiāņi?”
“Kā to teikt...
Kādreiz interesēja,” Markus māte pasmaidīja. “Nāc, Markus!
Ejam nu! Visu labu!”
Viņa paņēma puiku
aiz rokas, velkot ātrāk prom.
“Uz šo parku
vairs nenāksim,” viņa noteica. “Spēļu laukuma te arī nav un
vispār...”
“Bet pie ceriņa
arī ir labi karāties,” Markus strīdējās. “Nāksim tomēr!”
“Nē. Zini...
Ceriņam sāp, kad tu pie viņa karājies. Ceriņš raud.”
“Neraud!”
“Raud gan.”
“Kas tas bija par
onkuli?”
“Nezinu. Ejam
ātrāk.”
Trešais lasītāju
kluba dalībnieks Ulo tai pašā laikā zvilnēja mājās uz dīvāna
un lasīja Viktora Igo “Nožēlojamos”. Viņam jau no paša
sākuma nepatika doma par organizētu lasīšanu un tāpēc viņš
turpmāk izlēma no parkiem turēties tālāk. Lasīt ir jēka tikai
vienatnē, viņš nejuta nekādas vajadzības savos iespaidos
dalīties ar citiem. Gluži otrādi – prieku deva doma, ka to, ko
lasi tu, nelasa neviens cits, un tādējādi tu vari sajusties īpaši
izvēlēta persona: vecs un gudrs arheologs, kas atklājis dziļu alu
ar seniem zīmējumiem un izlemj to paturēt noslēpumā, lai
ziņkārīgo bars trauslajai vērtībai nenodarītu kaitējumu.
Protams, “Nožēlojamie” nebija gluži kaut kāds aizmirstībā
grimis romāns, pēc tā bija veidotas filmas un mūzikls, un daži
labi varoņi, kā Žans Valžans, Kozete vai Gavrošs, bija plaši
pazīstami. Bet salīdzinot ar visas grāmatas mērogu, tie bija
tikai kā pāris izgaismotu istabu milzīgā tumšā pilī, kas pilna
ar lielām zālēm, kur gadu desmitiem nav bijis nevienas dzīves
dvēseles. Ulo patika atklāt nodaļas, kuru eksistence nevienam
nebija zināma, un rindu pēc rindas uzmanīgi lasīt cauri. Tas bija
tieši kā atrast zem smiltīm apraktas senlietas, tikai priekš
sevis. Kāda bauda vēlāk staigāt pa ielām un prātot, ka tie
cilvēki, kas ar svarīgu seju joņo apkārt un kārto visādas
lietas, nezin, kas bija bīskaps Muriels un par ko viņš runāja ar
bijušo parlamenta locekli pie viņa nāves gultas.
Kaut gan Ulo pat
nevarētu paskaidrot, ko viņš ar šīm zināšanām varētu iesākt,
tikai bija tāda tīkama kutēšanas sajūta vēderā. Viņam neradās
pārākuma sajūta pret tiem līdzpilsoņiem, kam par šīm
nesvarīgajām lietām nebija ne jausmas, tik vien tāds maigs
žēlums, pateicoties kuram viņš “Oposumā” gatavoja dienas
ēdienu ar īpašu gādību. Bez tam grāmata uz viņu iedarbojās
arī tādā ziņā, ka viņš netīši mēģināja būt tikpat
cildens kā katordznieks Valžans un pret klientiem izturējās
laipni, pat maigi, un šis maigums nokļuva tālāk uz ķilavmaizēm
un pat alū. Ēdāji bija apmierināti, un dzērāji katrā ziņā
prasīja vēl vienu kausu.
Priekš kam viņam
būtu jāiet uz parku, uz kaut kādu lasītāju kluba sapulci? Gluži
otrādi, Ulo savā istabā ietinās segā un pilnībā aizmirsās,
iegrimis nodaļā par klostera vēsturi un Parīzes pazemi, un
pagrāba jaunu konfekti. Viņš jutās kā Viktora Igo vēstuļu
draugs, kas lasa rindas, kuras citiem nav domātas. Bija tik tīkama
sajūta, ka gluži vai prasījās murrāt.
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru