Andruss Kivirehks. Pasaules malā (24)

Vakarā Malle un Kalju sēdēja blakus uz dīvāna un skatījās televizoru.

"Kas tie par briesmoņiem?" jautāja Malle sastingusi. "Tu debess, cik šausmīgi ģīmji! Tie ir kaut kādi velni!"

"Tie ir orki," Kalju skaidroja.

"Ko tas nozīmē? Kas tie par zvēriem?"

"Tie nav zvēri, tie ir tādi radījumi."

"Priekš kam tādus rādīt? Tie tak ir šausmīgi! Padomā, ja kāds bērns ierauga, viņš pēc tam gulēt nevarēs, murgi rādīsies!" Malle kritizēja. "Vai nekā cita nav nekur, ka mums šitādi spoki jāskatās?"

"Mamm, tā ir slavena filma," Kalju uzstāja. "Es to gribu skatīties, tas ir "Gredzenu pavēlnieks"."

"Mūsdienās viņi vairs nezin, ko darīt!" Malle šūpoja galvu. "Ko tur skatīties! Tikai vienas slepkavības. Kad mēs ar tavu tēvu bijām jauni, tad mēs šitādas filmas neskatījāmies, tad tādus mēslus netaisīja. Mēs gājām uz kino skatīties "Volga, Volga", tā bija lieliska, tur dziedāja Ļubova Orlova. Tad vēl "Karnevāla nakts", tā arī bija izcila filma, tavs tēvs viņu skatījās desmit reizes un visu laiku smējās. Man jau arī patika, tur Gurčenko jaunībā spēlē, tik skaista."

"Nu jā, mamm, tās bija krievu filmas."

"Nu un, ka krievu, krievu filmas ir ļoti labas! Protams, viņi taisīja arī briesmīgas lietas, visas tās karu filmas un "Čapajevi" – es tādas neskatījos, un tavam tēvam arī nepatika. Bet nu tādas briesmas kā te krievu filmās nebija. Tur bija varbūt kaut kas diezgan nelabs, bet nu šitādas šausmas viņi nespēja izgudrot!"

"Mamm, nu tā ir tāda pasaka," Kalju aizstāvēja filmu. "Pasakās vienmēr ir visādi ērmi un radījumi."

"Nezinu, agrāk pasakas arī bija daudz skaistākas. Pelnrušķīte un skaistā Vasilisa. Tur vienmēr bērnam bija, ko skatīties, bet te nekā cita kā vienas stulbības."

Malle uzmeta nosodošu skatienu ekrānam.

"Un kas tie tādi?"

"Tie ir hobiti."

"Ko tas nozīmē?"

"Nu viņi ir šīs filmas galvenie varoņi. Viņi ir tādi mazi vīreļi. Viņu rokās ir gredzens, un viņiem tas jāiznīcina. "

"Tikai iznīcināt un iznīcināt! Citu neko filmās nerāda, kā iznīcināt." Malle bārās. "Ieslēdz televizoru un tur no rīta līdz vakaram iet vieni kari, mājas sprāgst gaisā... Par mīlestību vispār vairs nerāda. Vai tu, Kalju, esi redzējis "Jautros draugus"? Tā arī bija viena izcila filma, Utjosova dziedāja... Tavs tēvs arī to dziesmu mācēja."

"Jā, mamm, zinu, esmu redzējis."

"Ak tu debess, tagad sit viens otram pa galvu!" Malle šausminājās. "Nē, es to negribu skatīties."

Viņa ar ar grūtībām piecēlās, piegāja pie plaukta un aplūkoja Imanuēla kunga dāvāto figūriņu.

"Mums nākamnedēļ noteikti jāuzaicina ciemos Imanuēla kungs," viņa izlēma. "Tā pieklājas, viņš uzaicināja mūs, uzdāvināja dārgu dāvanu, bet mēs viņam neko. Tas ir tik neglīti. Noteikti jāuzaicina."

Malle iegāja virtuvē, iedzēra glāzi ūdens un nāca atpakaļ uz istabu.

"Dikti slāpst, tā frikadeļu zupa bija drusku pārsālīta," viņa apgalvoja, atlaizdamās atpakaļ uz dīvāna. "Bet citādi jau ļoti laba zupa, Ulo kungs ir labs pavārs. Nu un ko tie briesmoņi un hobiti tagad dara? Kas tas par sirmo vīru?"

"Tas ir burvis."

"Tas gan ir zolīds vīrietis, man patīk, kad veciem vīriem ir bārda. Manam tēvam bija gara bārda, kuru tas aizvien ķemmēja spoguļa priekšā, pirms izgāja no mājas. Tavam tēvam bārdas nebija, tikai ūsas, bet viņš jau arī vēl nebija vecs, viņš bija gluži jauns vīrietis, kad viņš... Njā..."

No griestu puses atskanēja trokšņi, augšējā dzīvoklī kāds lēkāja.

"Re, Ūsnu bērni sāk spēlēties," teica Malle, uzmetot griestiem labvēlīgu skatienu. "Cik lieliski, ja ģimenē ir veseli četri bērni! Tā ir vislielākā bagātība."

Dauzīšanās kļuva arvien spēcīgāka, ātrā dipoņa mijās ar skaļiem klaudzieniem.

"Skat, kā plosās!" Malle apmierināta pamāja. "Nezin, kādu spēli viņi spēlē? Kā gan man patīk bērni! Es aizvien cerēju, ka tu, Kalju, man dāvāsi mazbērnus, bet re, tu vēl neesi nemaz sev sievu atradis, pats jau esi piecdesmitgadnieks. Tā tu vēl paliksi vecpuisī! Tev jāpasteidzas, man jau vairs nav laika ilgi gaidīt, esmu jau veca!"

"Lai nu tas paliek, mamm," Kalju atteica. "Ļauj man filmu skatīties."

"Kas tur ko skatīties! Es nesaprotu, kā tev tas var patikt?" Malle skaitās, bet spītīgi blenza uz ekrānu. "Nu, kas ir šis briesmīgais vecis?"

"Tas nav vecis, tas ir rūķis."

"Kāds rūķis? Tāds spalvains! Viņš izskatās pēc klaidoņa. Bērnībā viens tieši tāds dzīvoja vienā mūsu ielas šķūnī. Mēs, bērni, gan no viņa baidījāmies, viņš bija netīrs kā dubļu pika, staigāja basām kājām, visa seja noaugusi ar bārdu, ka pat acis un muti lāga nevarēja saskatīt. Sauca par Jozefu. Es atceros, ka reiz ziemā mēs koka zarā uzkarinājām zīlītēm speķi, bet tas Jozefs gāja garām un to apēda! Sagrāba plaukstā, iebāza mutē un norija! Rūķi tomēr ir citādi, mīlīgi, sarkanu micīti un pušķainām čībām."

"Mammu, nu bet šitajā filmā rūķi ir tieši šādi!" skaidroja Kalju. "Netraucē!"

"Nu es jau teicu, ka tā ir viena šausmīgi briesmīga filma," Malle apgalvoja, izdzirdēja atkal virs galvas rībienu un pasmaidīja griestiem.

"Ak, kas par plosīšanos! Tūlīt viņiem tur ies vaļā dejas! Laimīgi cilvēki tie Ūsnas. Bērni arī viņiem kā pīlēni, visi gandrīz viena vecuma, pa gadam starpā, pie tam vieni dvīņi arī. Dzirdi, kā viņi tur darbojas? Kalju? Dzirdi?"

"Dzirdu, dzirdu. Viņiem tak tas jandāliņš iet vaļā katru vakaru."

"Bet ko tad tie bērni lai dara, bērniem ir jāspēlējas," Malle aizstāvēja augšējos kaimiņus. "Galvenais, ka veseli. Vai, nu bija spēcīgs blīkšķis – baidos, ka kāds būs sasities!"

"Skaties, mamm, redz kur rūķa skelets!"

"Kalju! Ko tu man rādi tādas lietas? Tas ir tik briesmīgi, ka... Drebuļi pārskrien! Kā tev var tādas lietas patikt?"

"Visiem patīk, mamm. Es jau teicu, ka tā ir ļoti slavena filma, godalgota!"

"Ai, tie cilvēki šodien vairs paši nezin, kas viņiem patīk un kas ne. Skaistas filmas vairs neviens negrib skatīties, ražo tikai visādas šausmas un slavē... Dzirdi – nu Heino sāk urbt!"

Augšējā stāva rīboņai patiesi bija pievienojušās urbšanas skaņas. Malle saspringti nopētīja griestus, gluži kā cerēdama redzēt tiem cauri.

"Viens ļoti darbīgs vīrs," viņa slavēja. "Padomā, viņš visu garo dienu ir darbā, tad nāk mājās un tūlīt sāk remontēt! Izcili krietns ģimenes tēvs! Četri bērni, jauka sieva, un tagad būs arī skaists mājoklis. Nezin, ko viņš tur meistaro? Varbūt liek parketu uz grīdas? Tavs tēvs Ričards aizvien runāja, ka liks uz grīdas parketu un būšot skaisti, es arī domāju, ka parkets būtu ļoti smalki. Bet nu, mums toreiz nebija priekš tam naudas, tad Ričards nomira, un tā arī palikām bez parketa. Tu jau neesi remontmeistars. Kad mēs nopirkām tās tapetes – pirms sešiem gadiem? Tu vēl līdz šim laikam tās neesi pielīmējis. Dzirdi, Kalju?"

"Dzirdu, dzirdu. Gan jau kādreiz pielīmēšu."

"Bet kad tad?"

"Mammu, nu es taču tagad, šovakar nesākšu taisīt remontu!" Kalju kļuva nervozs. Viņam nepatika runas par remontu, kuru viņam vajadzētu taisīt. Jā, tapetes mammas guļamistabai patiesi bija kaut kad nopirktas un jau gadiem stāvēja sienasskapī, bet Kalju tapešu līmēšanu atlika un atlika un pat izvairījās atvērt sienasskapi, lai tās tapetes neredzētu. Viņš nekad agrāk nebija līmējis tapetes, un jau doma vien par to viņam lika nosvīst.

"Bet re, Ūsnas taisa remontu tieši pa vakariem," Malle neatlaidās. "Dzirdi, kā urbj!"

"Jā, tāda sajūta, ka drīz iegāzīsies mūsu istabā," Kalju purpināja.

"Nekur neiegāzīsies, vienkārši iztaisa savu dzīvokli smuku."

"Patiesībā tik vēlu nemaz nedrīkstētu remontēt," Kalju iebilda. "Vakar vakarā nevarēju aizmigt, kā viņi tur dauzījās."

"Nē, man tas vispār netraucē," Malle purināja galvu. "Kad tad tas Heino lai remontē, ja ir visu dienu darbā? Man tieši patīk, ka mums ir tāds darbīgs kaimiņš. Vai būtu labāk, ja tur mitinātos kāds dzērājs? Dzīrotu caurām dienām un naktīm,  bļautu un kautos... Lūk, tas būtu briesmīgi, bet, ja bērni drusku palēkā un ģimenes tēvs taisa remontu, tas mani galīgi netraucē. Tas ir dabiski!"

Malle apklusa un, Kalju arī neko neteica, tikai saspringti blenza televizorā. Briesmoņi bija izlīduši no alām un cīnījās ar labajiem, labie šāva ar lokiem, bet rūķi cirta ar cirvjiem. Hobiti izbijušies mīņājās apkārt.

"Grīdu arī vajadzētu nokrāsot," Malle nopūtās. "Daudzās vietās pilnīgi izdilusi... Kad to vispār pēdējoreiz krāsoja? Pirms divdesmit gadiem, toreiz es pati krāsoju, bet nu jau vairs nejaudāju. Kā es apsēžos uz grīdas, tā vairs netieku kājās, palieku ķepurojamies kā bruņurupucis, un tu jau arī nevarēsi mani piecelt. Es tev, Kalju, esmu teikusi, ka ņem pindzeli rokā, bet tev tādas lietas galīgi neinteresē. Citādi būtu labs dēls, bet remontu uztaisīt nevīžo."

Urbja rūkoņa augšējā stāvā skanēja kā vīrišķības paraugs.

"Kāds malacis tas Ūsna Heino," murmināja Malle un jautāja Kalju:

"Vai tu pirms gulētiešanas vēl kaut ko ēdīsi?"

"Nē, mamm, liels paldies, es esmu pieēdies," Kalju īpaši pieklājīgi pateicās. Viņš, mātē klausoties, juta sirdsapziņas pārmetumus un šausmīgi kaunējās par savu neizdarību un nepatiku remontu lietās, tai pat laikā zināja, ka pie grīdu krāsošanas un tapešu līmēšanas viņš neķersies ne par kādu naudu. Viņš bija nelaimīgs, ka sagādā mātei vilšanos un, taisnību sakot, viņam jau nebūtu nekas pret to, ka nodilušās tapetes un plankumainā grīda iegūtu jaukāku izskatu, bet tas drīkstētu notikt tikai kaut kā pats no sevis, uz burvju nūjiņas mājienu; viņš pats no tā gribētu ieturēt lielu distanci.

"Tad es eju gultā," noteica Malle un cēlās kājās. "Tā šausmīgā filma vēl ilgi vilksies?"

"Jā, viņi vēl dosies uz Elfu zemi," Kalju atbildēja.

"Lai nu būtu, laimīgu ceļu! Es toties dodos uz miega zemi," Malle novēlēja un iedeva Kalju buču. "Ar labu nakti!"

"Ar labunakti, mamm!" Kalju atbildēja – priecīgs, ka nepatīkamā remonta tēma ir atkal uz laiku atlikta. Viņš pietrausās kājās un nobučoja mammu uz vaiga. "Dusi saldi!"

"Dusēšu gan!" Malle pamāja, uzmeta vēl skatienu Ričarda bildei un aizsteberēja uz savu istabu. Augšā laikam bija sākuši zāģēt, elfi televizorā dziedāja. Kalju sēdēja dīvānā un laimīgi skatījās.

Turpinājums sekos.