Andruss Kivirehks. Pasaules malā (29)

Ēvalds nāca no darba, un viņam bija sajūta, it kā vēderā būtu iebāzts ķieģelis, kas tagad spieda ribas. Vienai dāmai no Ēvalda nodaļas bija bijusi dzimšanas diena un, kā jau pieklājas, visi kolēģi viņai dāvināja puķes, bet jubilāre visus cienāja ar kliņģeri. Kliņģeris bija liels un tik sātīgs, ka gluži vai spīdēja. Vairums svinētāju bija sievietes – viņas katra apēda vienu gabaliņu un paziņoja, ka vairāk nejaudā. Vīrieši tik viegli cauri netika, jo jubilāre uzstāja, ka tiem noteikti jāēd vēl otrs gabaliņš. Diemžēl vīrieši bija tikai divi: Ēvalds un kāds ar cukurslimību sirgstošs kungs, kas no otra gabaliņa kategoriski atteicās. Sievietes gan mēģināja viņu tomēr piedabūt uz otru gabaliņu, apgalvojot, ka viens mazs gabaliņš jau nekādu skādi nenodarīšot, un tas jau nemaz neesot tik ļoti salds. Un uzsvērti centās iegalvot, ka: “Neesat nemaz tik slims, jums ir laba sejas krāsa, ēdiet vien ēdiet!”

Taču vīrs palika nelokāms, piecēlās kājās ar tekstu: “Vai jūs gribat mani nogalināt?”

Tad viņu atstāja mierā.

Tā no vīriešiem palika tikai Ēvalds, un kliņģera apēšana gūlās tikai uz viņa pleciem. Ēvaldam nekādu slimību nebija, un pirmo gabalu viņš apēda ar prieku, kā arī otrais aizgāja viegli. No trešā viņš jau mēģināja atteikties, taču nesekmīgi, bet ar ceturto un piekto viņš jau sajuta, ka ir pārēdies. Viņš teica, ka vairāk nevar.

“Kādi tie vīrieši mūsdienās ir vārguļi!” iesaucās jubilāre. “Apēdiet, apēdiet vēl gabaliņu, es taču nenesīšu uz mājām!”

“Apēdīsim rīt,” Ēvalds piedāvāja.

“Rīt būs sakaltis un nebūs labs. Es jums uzlikšu.”

“Nelieciet, es vairs nevaru!” Ēvalds lūdza.

“Tas patiešām ir dikti gards kliņģeris!” teica sekretāre, kas pati bija apēdusi tikai dažas rozīnes. “Mans iemīļotais!”

“Nu tad uzēdiet vēl!” Ēvalds ieteica.

“Es jau labprāt, bet nedrīkstu,” viņa žēli atbildēja. “Man jānotievē.”

Ēvalds diemžēl tāda attaisnojuma nebija, jo, uz viņu paskatoties, neviens tam neticētu. Sievietes nolika viņam priekšā šķīvi ar kliņģeri un visādi runāja, cik tas ir garšīgs. Ēvalds nopūtās un padevās, līdz kamēr, darbdienai noslēdzoties, jutās kā Pekinas pīle, piebāzta ar kārumiem līdz rīklei, tā ka nejaudāja vairs lāga no galda piecelties. Tāpēc izlēma ceļā uz mājām pastaigāties pa pilsētu, lai nolāpītais kliņģeris ātrāk nosēžas.

Viņš pastaigājās pa tuvējo pilsētas nomali, kur vienmēr bija jauki pastaigāties, īpaši siltajā gadalaikā, kad varēja aplūkot cilvēku dārzus un pagalmus. Skati pavērās visdažādākie, jo mājas bija sabūvētas cita pie citas. Bija turīgie, kuru mājiņas bija tik krāsainas un jaukas, ka gribējās nolaizīt kā augli, bet bija arī nabagie, kuru māju apkārtne izskatījās tik nožēlojama, ka radās vēlēšanās tās aizvākt, lai nebūtu jāpacieš nejaukais skats. Boja dārzi, kur mauriņi nopļauti tik gludi, ka atgādināja zaļu samtu, bet bija arī tādi, kurus aplūkojot radās jautājums, kādam slepenam nolūkam ģimene audzē tik varenas nātras un dadžus. Dažos dārzos grillēja, citos – sēdēja krēslos un dzēra baltvīnu, vēl citos sēdēja uz kartupeļu kastēm un dzēra alu no plastmasas pudelēm.

Vēl bija mājas, kas vairs neizskatījās briesmīgas, bet nebija vēl skaistas – tās, kur taisīja remontu. Pie vienas šādas mājas Ēvalds manīja divus vīrus, kas pa ārdurvīm iznesa skapi un nolika pie miskastes. Vīri iegāja atpakaļ mājā, taču parādījās kāds maza auguma večuks, kas sāka skapi rūpīgi pētīt. Viņš atvēra skapja durvis, iztaustīja iekšpusi, pieklauvēja te un tur, tad pilnīgi ar palēcienu apsēdās uz tā. Ēvalds palēnināja soli. Večuks viņu pamanīja, pamāja kā senam oaziņam un paskaidroja:

“Gluži laba mēbele, tūliņ redzams, ka ar rūpību darināta. Bet šodien jau tas nevienam nerūp, met tik veco skapi ārā, lai nominītu ar jaunu. Bet uz kurieni lai tas vecais skapis dodas? Man jau aizvien šķiet, ka skapis ir kā mājdzīvnieks, ja jau reiz esi mājā atvedis, tad rūpējies par to, nevis izmet uz ielas. Skapim nepatīk ārā, viņš ir kā kaķis, kam labāk istabā. Re, kā viņš tagad nelaimīgi veras debesīs!”

Ēvalds bija spiests piekrist, ka skapis tiešām izskatās skumjš un saīdzis. Izvilkts ārā no mājas sienu sienu aizsardzības, tas jauno apkartni nemaz neuzskatīja par piemērotu. Saules staros viņa skrambas īpaši krita acīs, un skapis šķita kā izģērbts kails. Večuks blenza uz Ēvaldu.

“Tu neņem ļaunā, ka es tev saku “tu”, es visiem tā saku, bet mani sauc Ritsiks. Skolā mani saukāja par Ritsikaksu, nu tas jau bija sen, lielākā daļa skolasbiedru jau zem zemes, esmu bijis uz visām bērēm un arī vienmēr runājis. Katru dienu eju uz bibliotēku lasīt avīzes, un tur jau vienmēr paziņo par nomirušajiem un bērēm. Ar klasesbiedrenēm grūtāk, viņas jau parasti apprecējušās un nomainījušas uzvārdu, un tad jau vairs nevar saprast, kas ir kas. Kā tevi sauc?”

Ēvalds iepazīstināja ar sevi, un Ritsiks uzreiz atminējās, ka pazinis vienu Ēvaldu, kas gan nebija viņa klasesbiedrs, bet ar kuru kopā trenējies augstlēkšanā, bet kurš nu jau esot miris, tāpēc esot patīkami iepazīties ar citu Ēvaldu.

“Biju tā lēcēj-Ēvalda bērēs un, protams, arī teicu runu un teicu “Kad mēs ar Ēvaldu kopā sportojām...”,” stāstīja Ritsiks.

“Zini ko, Ēvald,” viņš negaidīti piebilda, “ņemam šito skapi un aiznesam pie manis.”

Ēvaldu šis priekšlikums pārsteidza un ne īpaši iepriecināja, jo lai arī skapis nebija liels, tomēr tā nešana prasītu piepūli, un vēderu spiedošais kliņģeris nemaz nepadarītu uzdevumu vieglāku. Taču viņš nespēja atrast nevienu piemērotu attaisnojumu, lai atteiktos no tā nešanas, pie tam Ritsiks jau bija vienu galu uzvēlis plecā un nokomandēja: “Ņem no tā gala un ejam!”

Ēvalds lēnīgi paklausīja pavēlei, un viņi gāja.

“Pie miskastēm ir visādas labas lietas,” pļāpāja Ritsiks, “Būtu tikai, kas to visu savāc. Piemēram, vakar atradu lielisku grāmatu “Dungānas pasakas”, ar bildēm. Tur bija pasaka par pūci un vistu, zini to? Es varu pastāstīt – pūce ar vistu gribēja sadraudzēties, bet bija viena problēma – kad pūce naktī atnāca vistu apciemot, vista viņu nevarēja ieraudzīt, bet kad vista pa dienu aizgāja uz mežu ciemos pie pūces, pūce neredzēja viņu. Pūce teica vistai, lai nenāk pie viņas ciemos pa dienu, lai nāk naktī, bet vista atbildēja, ka vai-vai-vai, pa nakti viņa gan uz mežu neiešot. Labāk atnāc tu rīt pa dienu pie manis! Tak pūce atbildēja, ka viņa nekādā gadījumā dienas laikā nekur neiešot. Tā arī nesanāca viņām draudzība. Ko teiksi? Lieliska pasaka, bet redz, kāds duraks izmetis miskastē. Iedomājas, ka ir tik gudrs, ka viņam par pūcēm un vistām neko nevajag zināt. Nu nekas, ka izmeta, toties es savācu. “Dungānas pasakas”, vai esi dzirdējis?”

“Neesmu,” Ēvalds atteica. “Vai vēl tālu jāiet?” Skapis nebija īpaši smags, taču derēja zināt maršruta garumu.

“Esam jau gandrīz klāt,” Ritsiks atbildēja. “Bet ja vēlies, varam ieturēt pauzi. Nav jau jāplēšas pušu, visas lietas vajag darīt ar patiku.”

Viņi nolika skapi zemē, un Ritsiks uz tā apsēdās.

“Re, cik labs skapis, noder arī par krēslu vai galdu,” viņš slavēja. “Es esmu daudz labu lietu no miskastēm aiznesis mājās. Man reiz bija grūti laiki, paliku gandrīz bez nekā, bet nu pamazām to visu atgūstu. Rīt pameklēšu lietas, ko varētu tai skapī iekšā likt.”

“Nu ja,” Ēvalds atteica. “Bet kāpēc tad toreiz tie laiki bija tik grūti?”

“Arvien viskas gadījās,” Ritsiks lietišķi noteica. “Skat, šim skapim arī šobrīd ir grūti laiki. Kādreiz bija viegli, kāds to nopirka, atnesa mājās, ielika kaut ko iekšā, gultasveļu vai vīna glāzes, vai fotoalbūmus – ko tieši, nezinu, bet kaut ko jau noteikti ielika. Bet tad vienā jaukā brīdī visu izņēma ārā un skapi izlika uz ielas. Ko lai skapis dara uz ielas? Bet nekas, drīz tas atkal būs zem jumta, un dzīve atkal ritēs tālāk. Grūtie laiki jau pāriet. Un es tur noteikti ielikšu kaut ko iekšā.”

“Piemēram, tās “Dungānas pasakas”,” Ēvalds ierosināja.

“Kāpēc ne! Klausies, Ēvald – vispār, pasaki man arī savu uzvārdu. Petersons? Priecājos, Ēvald Peterson! Klausies, Ēvald, vai esi jau atpūties? Nu tad nesam tālāk!”

Viņi gāja tālāk, skapis starp viņiem, un Ēvalds prātoja, ka Ritsiks tagad zina tik daudz par viņu – pat uzvārdu, un kad viņš negaidīti nomirs, Šis atvērs avīzi, izlasīs miršanas paziņojumu, atnāks uz bērēm un teiks runu. Apmēram tādu: “Kā mēs ar Ēvaldu skapi nesām.” No tā laikam nevarēs izvairīties citādi, kā vien nodzīvojot ilgāk par Ritsiku.

Kas viss nevar nien notikt ar cilvēku, kas pēc pārēšanās ar kliņģeri iet pastaigāties!

Ritsiks šķērsoja kādu pagalmu, un Ēvalds skapja otrā galā sekoja viņam. Šis bija viens no tiem pagalmiem, kur dārza krēslos nesēdēja un pa batutu neviens nelēkāja. Tikai kāds vājš kaķis bailīgi pabēga zem ceriņkrūma. Mājas durvju priekšā bija liela, dubļaina peļķe, kuras šķērsošanai bija nosviests ēvelsola gabals.

“Neiekāp tur!” Ritsiks uzsauca, un Ēvaldam tas izdevās. Viņi ienesa skapi mājā, uzstiepa pa nelielām kāpnēm un, kad Ritsiks atslēdza savu dzīvokli, ienesa tajā un nolika pie sienas.

“Nu tā, kārtībā!” Ritsiks papliķēja skapi un iesaucās:

“Skaties, Ēvald, skapim šeit ir daudz labāk. Viņš te jūtas kā mājās. Viņš tomēr ir pieradis stāvēt istabā, nevis pie miskastes. Zini, nav jau viegli mainīt savu dzīvesveidu. Kad man bija grūtie laiki, es dažkārt domāju, ka kļūšu par īstu klaidoni. Bet neizdevās, es nebiju pieradis gulēt kartona kastē vai parkā uz soliņa dzert odekolonu. Man patīk istabā, kur ir mēbeles un grāmatas. Tā kā man bija sendienās, pirms grūtajiem laikiem. Un sāku pamazām atgriezt dzīvi vecajās sliedēs, vākt lietas. Redz kur ir tās “Dungānas pasakas”. Ielikšu to iekšā, sēklai. Gan jau pievienosies arī citas mantas.”

Ēvalds pārlaida skatu Ritsika dzīvoklim. Tas atgādināja trīsdimensionālu puzli. Bija noprotams, ka ir mēģināts iekārtot klasisku dzīvojamo istabu, jo dažas detaļas bija savās vietās, taču daudz kā vēl trūka, kas izskatījās kā caurumi puzlē. Bija krēsls, taču galda trūka, bija grāmatas, taču trūka plaukta, bija paklājs, pat smalks, bārkstīm un pērlēm rotāta grīdaslampa, taču gultas vietā parasts matracis.

Nu un tagad bija arī skapis.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (28)

Ap vienpadsmitiem vakarā Ulo ceļojums uz otru pasaules malu bija uzņēmis jau krietnus apgriezienus, un Ulo pats bija krietnā skurbulī. Viņš bija apmeklējis jau trīs krogus, un katrā no tiem izdzēra bagātīgu daudzumu viskija. Pirmajā krogā viņš iegriezās tāpat vien, sēdēja pie galda vienatnē pamazām tukšoja glāzi, vērodams citus apmeklētājus, un devās prom pēc tam, kad oficiants viņam atnesa trešo dubulto viskiju, ceturto pasūtīt likās tā kā neērti. Bet kas pirmajā krogā neērti, otrajā gluži dabiski! Ulo pārcēlās no viena kroga uz otru un tad gluži kā sāka no baltas lapas, tiesa gan, jusdamies aizvien drosmīgāks. Trīs dubultie viskiji un trīs tases kapučīno nozuda vienā mirklī. Visas dzīves grūtības pagaisa, bārdāma šķita neiedomājami skaista un Ulo būtu gribējis ar viņu parunāties, kad pie viņa galdiņa apsēdās tukls vīrietis ar alusglāzi rokās, teikdams, ka viņu sauc Lembits, viņš ir no laukiem un atbraucis uz pilsētu izvēdināties.

“Šad tad der iegriezties pilsētā, lai redzētu, kā cilvēki dzīvo,” viņš teica.

“Vai tad laukos cilvēku nav?” Ulo apjautājās.

“Pa reizei jau kāds divkājainis nāk pretim, bet ar viņiem var runāt tikai par ikdienišķām lietām, dažkārt jāpaklausās, ko runā gudrāki ļaudis,” paskaidroja resnais Lembits. “Vakar vakarā satikos ar vienu gudru vīru, viņš teica, ka ja cilvēkam izgriežot kuņģi un tā vietā ieliekot spaini, tad viņš varot ēst arī dzelzi.”

“Kaut kāds stulbums,” Ulo atteica.

“Bet manuprāt diezgan oriģināla doma,” Lembits apgalvoja iesmiedamies. “Uzreiz redzams, ka cilvēkam galva strādā. Laukos tādas lietas nedzirdēsi.”

“Labi vien ir, ka nedzirdēsi, kāda jēga no tādiem murgiem,” Ulo atteica. Viņam nebija vēlēšanās tērzēt ar Lembitu, tādu tipu viņa paša “Oposumā” bija pa pilnam, šovakar viņš meklēja ko citu. Ne jau tādēļ viņš izgāja no mājas, lai pļerkstētu ar nejauši satiktiem resniem pļēguriem. Taču viņa glāzē vēl bija visai daudz viskija un viņš nevēlējās tā pēkšņi to pamest, tāpēc aptaurēto galdabiedru nācās vien vēl kādu laiku paciest. Lembits stāstīja, ka pirms pāris dienām esot saticis vīru, kas izgudrojis asfaltu.

“Kādā ziņā izgudrojis?” Ulo nesaprata. “Asfalts ir izgudrots jau sen, ar to ir noklāti ceļi un ielas visā pasaulē.”

“Bet tas neesot bijis īstais asfalts,” Lembits paziņoja. “Īsto asfaltu viņi nevar izmantot, jo patents ir tā vīra rokās. Īstajam asfaltam jāpievieno vēl viena sastāvdaļa, bet šo sastāvdaļu pagaidām zina viņš viens. Viņš ir Ļeņingradā studējis ķīmiju un apgalvo, ka tajā nozarē esot tik daudz nepareizību, ka biezs – iebāz karoti, un tā stāvēs. Bet viņš teica, ka drīz likšot visas kārtis galdā un saukšot žurnālistus. Un šitādas lietas dzird tikai pilsētā.”

“Savādi gan, ka tu satiec tikai tādus pastulbākus,” Ulo atteica. “Un ilgi tu jau šīs gudrības uzkrāj?”

“Četras dienas jau pilsētā esmu sabijis, drīz vajadzētu atgriezties mājās, nauda izbeidzas,” Lembits paskaidroja.

Ulo iedzēra viskija malku.

“Dodies vien mājās,” viņš ieteica. “Nav vērts te šķērdēt laiku.”

“Tā nebija laika šķiešana, man tā ir kā augstskola,” atteica Lembits un pakasīja vēdera lejasdaļu.

Ulo izgāja uz ielas un izvēlējās nākamo krogu. Bet tur viņš ilgi nepalika, izdzēra vienu glāzīti un devās tālāk, jo mūzika bija galīgi garām un pie viena galdiņa bļaustījās melnīgsnēji ārzemnieki. Šādā vietā nebija diezko omulīga pasēdēšana un runāties arī nevarēja. Ulo jau bija sasniedzis to līmeni, kad gribas runāties. Protams, ne jau ar tādiem kā Lembits, bet ar kādu daiļā dzimuma pārstāvi gan. Tāpēc Ulo samaksāja par savu dzērienu un devās tālāk.

Nākamais, pēc skaita jau ceturtais bārs, likās daudz patīkamāks. Ulo pasūtīja viskiju un gribēja jau uzsākt flirtu ar bārdāmu, kad pa durvīm ienāca kāda sieviete, apmeta skatu apkārt, tad piegāja pie letes un pasūtīja glāzi baltvīna.

“Atļaujiet, es samaksāšu!” Ulo piedāvāja. Sieviete uz viņu izbrīnīta paskatījās.

“Kāpēc jūs?”

“Tāpēc, ka gribu. Ziniet, es te sēžu un man ir garlaicīgi, gribas ar kādu papļāpāt. Nāciet, parunāsimies!”

“Nu... es nezinu... Labs ir,” viņa piekrita un nāca Ulo līdzi. Viņi apsēdās pie tukša stūra galdiņa un Ulo iepazīstināja ar sevi.

“Es esmu Eve,” teica sieviete un iemalkoja vīnu. Ja Ulo nebūtu jau visai piedzēries, viņš būtu ievērojis, ka arī sieviete nav gluži skaidrā. Un ja Ulo vietā šeit sēdētu, piemēram, Reins Kamms, viņš sievietē būtu atpazinis nesen parkā satikto Markus māti. To pašu, kas mīlēja karāties. Viņa bija aizgājusi pie draudzenes uz dzimšanas dienu, bet tā vietā, lai pēc svinībām dotos uz mājām, viņa izlēma iedzert vēl glāzīti vīna – jo Markus jau noteikti gulēja un pie viņa bija vecmāmiņa, tā ka viņa varēja sev atļauties brīvu vakaru, citādi viņa taču nepārtraukti bija mājās, ja vien negāja ar Marku uz parku, kur viņš rāpās kokos un redelēs. Un vienmēr, kad viņš tur karājās, viņa skumīgi atcerējās, kā arī viņa bērnībā karājās ābelē un cik tas bija forši. Patiesībā jau arī tagad nebūtu nekādas vainas, tikai ābelē vairs karāties nav iespējams. Un dažreiz radās vēlēšanās novilcināt mājās došanās laiku, gluži kā šobrīd.

Tas, ka pilnīgi nepazīstams vīrietis piedāvā izmaksāt vīnu, protams, bija ļoti negaidīti un pat nedaudz nepiedienīgi, bet Eve iekšēji nojauta, ka uz kaut ko tādu bija pat cerējusi. Vīrietis bija acīmredzami piedzēries, bet nemaz nebija nepatīkams un ļoti runīgs, bet arī tas nebija slikti, jo Evei vairāk patika klausīties, nekā pļāpāt pašai. Vīna glāze drīz vien bija tukša, un Ulo pasītīja vēl, tad atkal bija tukša, un Ulo atkal pasūtīja vēl. Kā arī sev viskiju.

“Izdzersim un tad iesim kaut kur citur,” viņš teica. “Nav nekādas jēgas visu vakatu sēdēt vienā vietā. Iesim mazliet pastaigāties!”

“Iesim!” Eve piekrita un, kad abi bija izgājuši no kroga, saķērās rokās.

Ulo runāja vienā laidā. Viņš stāstīja par “Oposumu” un par to, kāpēc viņš tur šādu ēstuvi, kādi cilvēki tur nāk un cik jocīgi reizēm uzvedas, un Eve skaļi smējās. Tad Ulo stāstīja par “Karu un mieru” un par “Nožēlojamiem” un visām citām grāmatām, kuras pēdējā laikā bija lasījis, neganti lādējās par “Doktoru Faustu”, un Eve atkal smējās. Tad viņi sasniedza ielas stūri. Tad gāja tālāk, līdz sasniedza nākamo bāru, pasūtīja dzērienus, ielavījās stūrī un tur skūpstījās līdz bāra slēgšanai.

Viņi bija atkal uz ielas. Ulo izteica priekšlikumu ņemt taksi un braukt pie viņa, un Eve, kas bija stipri iereibusi un ļoti laimīga, atbildēja, ka viņa nebrauks pie Ulo, jo viņai jādodas mājās. Ulo uzstāja, bet Eve viņu noskūpstīja un palika pie sava. Pēc tam viņi vēl kādu laiku pavazājās pa naksnīgo pilsētu, kamēr sāka līt, un Ulo paziņoja, ka aizvedīs Evi mājās ar taksi.

Taksometrā viņi vēl skūpstījās, kā arī apmainījās telefona numuriem, pie tam abiem prasīja zināmu piepūli tos ievadīt. Kad auto pieturēja pie Eves mājas, Ulo izteica priekšlikumu iedzert pie Eves tasi kafijas, taču Eve papurināja galvu un izskrēja no taksometra. Ulo brauca tālāk, atslēdzās un pamodās tikai tad, kad taksometra vadītājs viņu purināja aiz pleca.

“Esam klāt, saimniek!”

Ulo samaksāja rēķinu, izkāpa, pats samiegojies kā no ziemas miega iztraucēts lācis, uzrausās pa kāpnēm, nometa žaketi uz grīdas, iekrita gultā un acumirklī aizmiga.

Ārā jau pamazām kļuva gaišs.

Ulo negulēja ilgi. Kādu brīdi viņš gulēja ar vaļā acīm, neko nedomādams blenzdams griestos. Viņš juta, ka kaut kas ir citādi, jo gulējis ar zēķēm kājās.

“Vai es vēl esmu piedzēries vai jau skaidrā?” Viņš prātoja un centās godīgi novērtēt sava organisma stāvokli.

Likās, ka īpaši piedzēries viņš vairs nebija, drīzāk tā kā skaidrs. Dziļais miegs bija efektīvi iedarbojies. Dzērums bija pagaisis, palicis tikai nogurums un ķermeņa vārgums.

Viņš atgūlās un domāja. Palēnām sāka atcerēties nakts notikumus, tie izgāja cauri galvai kā filmas saīsinājums, daži notikumi bija skaidri, citi miglaini. Ulo izvilka no bikšu kabatas mobilo telefonu un paskatījās. Patiešām tur bija Eves numurs.

Skatiens aizslīdēja uz pulksteni. Patiesībā viņš bija gatavs celties, mazgāties un iet uz darbu. Jāsāk gatavot “Oposuma” apmeklētājiem ēdiens. Ko viņiem šodien piedāvāt? Ulo zināja – protams, soļanku.

Viņš piecēlās sēdus un žāvādamies sāka atģērbties. Krekls smaržoja pēc svešām smaržām, bet tas jau nebija slikti. Gluži kails Ulo iegāja otrā istabā un paostīja arī žaketi. Tā smaržoja līdzīgi. Viņš rūpīgi iekāra žaketi skapī un tad iegāja dušā.

Pēc kādas stundas Ulo jau bija “Oposumā”, zupa vārījās, un Kalju stāstīja, kā viņi vakar ar māti gājuši pastaigāties un kā viens vīrs bija viņu degunpriekšā pa logu nospļāvies.

Māte viņam uzsauca – ko jūs te darāt, kā jums nav kauna cilvēkiem uz galvas spļaudīties,” Kalju stāstīja. “Tas vīrs šausmīgi izbijās un ilgi atvainojās, teikdams, ka viņš vērojis virs jumtiem lidojošās kaijas, bet tad viņam kaklā uzradies kaut kāds kamols, ko viņš tūdaļ izspļāvis. Piedāvāja apmaksāt apģērba ķīmisko tīrīšanu. Māte atbildēja, ka nekas, mums jau netrāpīja, tikai izbijāmies. Pēc tam vēl parunājāmies, un vīrs pastāstīja, ka ir bijis Černobiļā.”

Ulo klausījās Kalju stāstu ar pusausi, bet pats domāja par Evi. Viņš prātoja, vai vajadzētu viņas numuru no telefona izdzēst vai nē. Viņš tak tai sievietei skaidrā prātā nezvanītu, pagājušajā naktī bija forši, bet pa dienu jādzīvo citādi. Ulo prātoja, ka viņam katru vakaru pēc darba būtu jādodas tikties ar sievietēm, un šī doma viņu satrauca. Par ko viņi runāja? Bet tak katru vakaru nevar jaudāt tā piedzerties, lai sarunas raisītos. Nē, labāk lai paliek viss, kā ir. Pa dienu “Oposumā”, vakarā mājās uz dīvāna ar grāmatu – ieritināties kā lācis migā.

Soļanka bija gatava, un Ulo ar Kalju vispirms piepildīja vēderus. Zupa uz organismu iedarbojās labvēlīgi, Ulo uzreiz jutās silti. Viņš nostājās aiz letes gaidīt klientus. Kalju atslēdza durvis, un pirmie izsalku;sie jau sāka ierasties.

Atnāca arī Oidermā ar Gunāru. Viņi iedzēra alu un interesējās, kas šodien pusdienās. Izdzirdējuši par soļanku, abi nopriecājās.

“Soļanku tu varētu vārīt pat biežāk,” ierosināja Gunārs. “Soļanka ir ļoti vērtīgs ēdiens. Un der jebkurā diennakts laikā – kā brokastīs, tā pusdienās un vakariņās. No rīta ar to var uzlāpīties, pusdienās piepildīt vēderu, bet vakarā tā noder kā uzkoda pa virsu. Es pazinu vienu onkuli, kas pārtika tikai no soļankas. Pārējai ģimenei sieva gatavoja dažādus gardumus, bet vīrs neko citu neņēma ne mutē, viņam pieliekamajā bija savs katls, no tā viņš ēda, un cits neviens tam katlam nedrīkstēja pat pieskarties. Kad katls bija tukšs, viņš uzvārīja jaunu, un tā gadu no gada. Pat meitas kāzās viņš i nepieskārās kāzu galdam, neēda ne torti, ne kliņģeri, piesēdās pie kāzu galda ar savu katlu un strēba no tā savu soļanku.”

“Kur tu tādus pekstiņus saklausies?” Oidermā taujāja.

“Es pats biju tajās kāzās. Traka svinēšana bija, vīnu dzēra kastēm vien, un otrā rītā visiem kāziniekiem bija stipras paģiras, tikai tam soļankas ēdājam nekas nekaitēja, kaut gan viņš bija izdzēris visvairāk. Bet viņš visu laiku strēba karsto zupu, un no rīta pamodies tūliņ ķēra pēc sava katla, un tikai smējās par citiem, kas stenēja vien un meklēja kaut ko uzlāpīties. Varens vīrs bija, nu jau gan miris, bet nodzīvoja līdz deviņdesmit piecu gadu vecumam.”

“Varu iztēloties, ko viņā atrastu pie līķa sekcijas,” teica Oidermā. “Tikai simtprocentīgu soļanku.”

Ulo smējās un jutās tīkami. Viegls vārgums gan viņu joprojām nomāca. Viņš prātoja, ka vakarā izņēmuma kārtā izlaidīs lasīšanu un tūliņ dosies pie miera. Bet rīt meklēs citu grāmatu, jo ar to “Doktoru Faustu” vairs mocīties nav vērts.

Un telefonā viņam ir Eves numurs. Droši vien viņš kaut kad piezvanīs, taču pagaidām ir tāda savāda, patīkama sajūta, izņemt mobilo no kabatas un lūkoties uz šo numuru. Un pietiktu nospiest zaļo taustiņu, kad viens no pilsētas telefoniem sāktu zvanīt.

Ulo aplūkoja telefonu un lasīja “Eve”.

“Ulo” - lasīja Eve tieši tai pašā brīdī, sēdēdama savā kantorī. Vajadzētu izdzēst šo numuru, viņa domāja. Viņai galva griezās no nakts notikumiem. Neticami, ka sešgadīga dēla māte, vairs nekāda pusaudze, bet pieaugusi sieviete, atļāvās darīt kaut ko šitādu! Skūpstījās ar bārā satiktu svešinieku uz ielas un taksometrā kā tāda samīlējusies skuķe! Cik apkaunojoši!

Tomēr viņa Ulo numuru neizdzēsa, bet ielika telefonu atpakaļ rokassomiņā. Kaut gan tas, protams, nebija pareizi, šādus lietiskos pierādījumus vajadzētu iznīcināt, baigi pat iztēloties, ka, nejauši uzspiežot uz šo numuru, varētu iezvanīties telefons tā vīrieša bikšu kabatā. Viņš paņems, nospiedīs zaļo pogu un atbildēs. Nē, par to šausmīgi pat domāt!

Taču tad viņa pārdomāja. Lai jau tas numurs tur stāv, daudz vietas neaizņem, viņa sprieda. Lai tas paliek kā mazs suvenīrs no gara ceļojuma, jo tieši no tāda Eve jutās atgriezusies. Pagurums, negulēta nakts, sāpoša galva. Pusdienās darba ēdnīcā viņa ēda soļanku, un tā palīdzēja.

Vakarā abi ar Marku aiziesim uz kafejnīcu uzēst kūku, Eve izlēma. Viņa taču bija kārtīga māte un gribēja labot savu vainu.

Visu dienu viņai bija ļoti laba sajūta.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (27)

“Oposumā” bija pusdienlaiks. Ulo šodien bija pagatavojis makaronus ar gaļu jeb makaronus jūrnieku gaumē, kā tos nosauca Gunārs, kas kopā ar Oidermā bija atnākuši iekost pusdienas un iemalkot mazo pusdienu alu.

“Tas ir jūrnieku ēdiens”, viņš apgalvoja. “To ēd visi matroži.”

“Kā tu to vari zināt, tu nekad neesi braucis jūrā,” Oidermā pajautāja. Tu tak vispār nebiji armijā, tā vietā tu atradies trakomājā.”

“Dabiski, baigā man vajadzība par to krievu valsti karot. Trakomājā bija forši, divas māsiņas bija manī ieķērušās un savā starpā plēsās, kura paliks pa nakti dežūrēt. Abas bija krievietes, vienu sauca Maša, otru – Aņa. Aņa toreiz giva virsroku un pamāja vēl man, sakot, ka vakarā tiksimies. Bet Maša nepadevās un, tiklīdz Aņa bija aizdevusies mājās, tā iesūtīja manā palātā sanitāru, kas nokomandēja:”Pacient Kūsk, nāciet nodot asinis!” Es, jau nojausdams ko nelāgu, iegāju procedūru telpā, bet tur gaida Maša, pilnīgi kaila. Protams, asins nodošana nenotika.”

“Kāpēc gan es neticu nevienam tavam vārdam?” Oidermā jautāja it kā pats sev un domīgi dzēra alu.

“Es tezinu, kāpēc tu netici, laikam esi tāds neticīgs, es katrā ziņā runāju tīru patiesību. Nu labi, es tātad atnāku atpakaļ no procedūru telpas uz savu palātu, pēc stundas atkal parādās sanitārs – pacient Kūsk, jums vēlreiz jādodas nodot asinis, māsiņa Maša apgalvo, ka jums ir ļoti sliktas analīzes. Gāju vēlreiz, Maša pat nebija uzvilkusi drēbes, blenza manī iekāres pilna, sēdēdama zobārsta krēslā.”

“Vienu momentu! Maziņš jautājumiņš! Kā tur uzradās zobārsta krēsls? Tā taču bija trakomāja, nevis zobu klīnika?”

“Kā lai es to zinu, varbūt tā Maša agrāk bija strādājusi par zobārsta palīgu...”

“Un zobārsta krēslu paņēma līdzi? Ļoti loģiski! Nu labi, patiesībā tā ir nebūtiska detaļa, stāsti vien tālāk.”

“Tur jau vairāk nav īpaši, ko stāstīt, es dienas garumā dabūju vēl piecas reizes nodot asinis, tik ļoti miesaskārs sievišķis viņa bija. Citi trakie jautāja, ka vai tad mani gribējuši izsūkt pavisam tukšu, ka tik bieži lika nodot asinis. Kad beidzot viss bija cauri, gāju, stutēdamies pret sienu, un, kad māsiņa Aņa vakarā atnāca uz savu maiņu, un, caurspīdīgā ķitelī tērpusies, ielūkojās manā palātā, es tikai gulēju gultā un īdēju. O, ku Aņa bija nikna tad uz Mašu! Teica, ka re ko tā viltīgā velna mātīte izdomājusi! Turpmāk viņa pati strādāja dienas maiņā. Diezgan traka man bija dzīve trakomājā.”

“Interesanti gan klausīties, kad cilvēks tā melo, ka pats tic,” piezīmēja Oidermā. “Ulo, esi tik labs, ielej man vēl alu!”

Ulo sāka laist glāzē alu, kad ienāca divas meitenes. Tādas jaunas, nedaudz palaidnīgām sejām, viena blonda, otra brunete, abas uzkrītoši ģērbušās. Šādas klientes “Oposumā” parasti neiegriezās. Meitenes aplaida apkārt skatienu, sačukstējās un tad pienāca pie letes.

“Mēs gājām garām un izdomājām, ka beidzot ieiesim, jo sen jau gribējām ienākt apskatīties, kas šī īsti ir par vietu,” viņas runāja viena caur otru. “Vai te var dabūt paēst?”

“Jā, šovakar mums ir makaroni jūrnieku gaumē,” Ulo atbildēja.

“Pasta? Bet ko nozīmē jūrnieku gaumē?” meitenēm acis iepletās.

“Makaroni ar gaļu,” Ulo paskaidroja.

“Nē, gaļu mēs negribam. Kādi salāti jums ir?”

“Salātu nav,” Ulo atteica un pēkšņi sajutās neērti, nezin kāpēc.

“Vispār nav salātu?” viņas brīnījās. “Bet kas tad jums ir vēl bez tiem makaroniem?”

“Cita nekā nav,” Ulo nokaunējies teica.”Mums te, “Oposumā” ir tāda kārtība, ka katru dienu viens ēdiens. Ak jā, vēl var dabūt ķilavmaizi.” Bet jau no meiteņu sejām viņš noģida, ka ķilavmaize viņās īpašu interesi neizraisa, tāpēc aši iesaucās: “Bet es varu izcept pankūkas! Ar zemeņu ievārījumu!”

“Nē, paldies!” meitenes atteicās. “Pankūkas mēs laikam negribam. Tad mēs laikam iesim citur... Mēs jau īstenībā tikai gribējām iemest aci. Tā jau jauka vieta, bet mēs vienkārši gaļu neēdam... Ķilavas arī nē.” Viņas centās atstāt pieklājīgu iespaidu. “Bet varbūt kādreiz atnāksim ieēst pankūkas un iedzert vīnu,” viņas smaidot piemetināja.

“Vīna mums arī pašreiz nav,” Ulo teica, bet tā nebija taisnība, jo patiesībā “Oposumā” vīna nebija nekad. Parasti Ulo par to bija lepns, bet šoreiz paša ēdienkartes īsums viņu sarūgtināja. Viņš izskatījās kā pieķerts nepiedienīgā situācijā.

“Okei,” meitenes pamāja un paskatījās viena uz otru. Brunete gandrīz ieķiķinājās, bet tad apspieda šo vēlmi. “Nu labi. Jauku dienu!”

Un viņas izsteidās pa durvīm, tak Ulo vēl sadzirdēja, kā abas, izkļuvušas pa durvīm, izplūda smieklos.

“Ļoti jaukas meitenes,” Oidermā noteica.

“Jaukas gan. Es sākumā padomāju, ka manas vecas paziņas,” Gunārs izmeta.

“Paziņas? No kurienes tev tādas domas? Pag, tu varbūt gribi teikt, ka viņas bija tavas trakomājas sanitāres?” Oidermā jautāja. “Gunār, kas tev kaiš?”

“Nē, ne jau sanitāres... Es jau teicu, ka viņas tikai izskatījās pazīstamas. Viena ministra kundze un viņas māsa izskatījās ļoti līdzīgas.”

“Gunār, es atkārtoju jautājumu – kas tev kaiš? Par kādām ministru kundzēm tu runā?”

“Es nedrīkstu izpaust viņas vārdu, es devu godavārdu,” Gunārs paskaidroja, iedzēra alu un kļuva aizvien aizrautīgāks. “Tas notika Vosulā, pāris vasaras atpakaļ, bija diezgan karsta nakts, un es izdomāju, ka iešu pamērcēties, lai atvēsinātos. Aizgāju uz pludmali, un savā priekšā izdzirdēju kņadu...”

“Vosulā, starp citu, ir ļoti sekls,” Oidermā precizēja. “Puskilometrs jānoiet, kamēr var peldēt. Vai tu tur vispār esi peldējies?”

“Es taču saku, ka esmu! Parasti tur tiešām ir sekls, bet tonakt vējš pūta no jūras puses, un ūdens bija sasniedzis diezgan augstu līmeni.”

“Lai nu būtu, ko es te strīdos,” Oidermā atmeta ar roku.

“Es arī nesaprotu, ko tu strīdies. Tātad es tur peldēju un pēkšņi ieraudzīju nākam divas sievietes. Abas brīnumskaistas. Viņas nometa drēbes. Izģērbās pilnīgi plikas! Padomāju, ak tu velns, kas nu notiks...”

“Kas tad notika? Es jau nojaušu. Tā bija tā ministra sieva?”

“Precīzi. Bet pag, ļauj man stāstīt...”

Gunārs stāstīja, kamēr Oidermā viņu visu laiku pārtrauca ar ironiskām piezīmēm, bet Ulo stāvēja aiz letes gluži skumjš. Dvēselē bija tāds kā tukšums, tāda kā vainas sajūta, it kā viņš būtu izdarījis kādu kļūdu, kuru labot vairs nav iespējams. Viņam pēkšņi nemaz vairs nepatika atrasties “Oposumā”, viņš būtu vēlējies aizslēgt durvis un doties mājās.

Ienāca viens večuks, pasūtīja makaronus jūrnieku gaumē, ēda čāpstinādams un slavēdams, ka sen neesot neko tik smeķīgu ēdis. Tieši tā viņš teica – smeķīgu. Un Ulo šis vārds tā uzkrita uz nerviem, ka viņš būtu gribējis večukam atcirst, ka te neko smeķīgu negatavo, smeķīgi lai viņš ēd mājās. Te gatavo pastu, jā, tieši pastu, bet par makaroniem nosauc tikai tāpēc, lai šādi tādi večuki saprastu. Taču viņš neko tomēr neteica, tikai pieklājīgi pamāja, kad večuks devās ārā pa durvīm. Un pie sevis nodomāja – jā, šitie ir apmierināti. Priekš šitādiem šī vieta ir piemērota, viņi neko labāku nemaz nespētu novērtēt.

No manis ir sanācis zaņķa turētājs, viņam iešāvās prātā, zupas virtuves saimnieks. Uzsviežu tik uz galda viru, un šie priecīgi. Un pats iztēlojos, ka te ir tik jauki un mājīgi. Ne sūda. Normāls cilvēks no šāda ūķa bēg ārā atmuguriski.

No šādas domas Ulo kļuva vēl drūmāks. No malas gan neviens nebūtu varējis iedomāties, ka “Oposuma” saimnieka galvā rosās tādas domas, jo Ulo lēja klientiem alu un pasniedza makaronu porcijas un ķilavmaizes kā katru dienu, tikai tērzēt gan negribēja un, ja kāds ko pajautāja, atbildēja vienā vārdā.

Beidzot galdi atbrīvojās, parādījās arī Malle un iegrāba līdzpaņemtajā katliņā makaronus, daiļrunīgi slavēdama Ulo. Ulo to knapi spēja izturēt, viņam būtu gribējies Kalju un Malli vienkārši izstumt pa durvīm. Viņam bija mokoši redzēt abu laimīgās un bezgala par makaroniem pateicīgās sejas. Bet viņi beidzot bija prom, un nu Ulo varēja savu zupas ķēķi slēgt ciet.

Mājās viņš ievēlās dīvānā un atvēra grāmatu. Bet, kā par spīti, “Nožēlojamie” bija jau cauri, un nākamo Ulo no grāmatplaukta bija izņēmis Tomasa Manna “Doktoru Faustu”. Tas viņam galīgi nepatika, bija garlaicīgs un nesaprotams. Ulo lasīja dažus teikumus pat trīs reizes, bet vienalga nesaprata, tad sāka izlaist rindas, tad veselas rindkopas, tad attapās, ka ir izlaidis jau piecas lappuses, nezinādams, priekš kam tas viss un beigās nometa grāmatu malā.

“Pilnīgs stulbums!” viņš skaļi noteica un gulēja kādu brīdi uz dīvāna, nikns un apvainojies uz visu pasauli.

Jā, esošā pasaule bija nejēdzīga, un viņš pats arī bija nejēdzīgs, jo pasaule viņu veidoja līdzīgu sev. Vajadzētu doties prom, viņš prātoja, uz citu vietu, uz pasaules malu. Līdzšinējai dzīvei jāpārvelk svītra. No kurienes gan lai rod spēku rīt atkal stāvēt aiz letes, lai visiem šitiem Gunāriem, Oidermā, Reiniem un Ēvaldiem ceptu kotletes, labas mājas kotletes – lai viņi iebāž tās kotletes sev pakaļā!

Viņš gribētu dzīvot citu dzīvi, turēt krogu citā pasaules malā, pilnīgi citādu krogu, krāsainu un bezbēdīgu, kur mielojas ar neiedomājamiem gardumiem un dzer smalkus kokteiļus, kur valda prieks un līksmība. Kur dodas jauni ļaudis, tādi kā tās meitenes, kas šodien no “Oposuma” bēga pa galvu pa kaklu un uz ielas smējās par šo dīvaino ūķi. Skaidrs, ka smējās, kā lai nesmejas par vietu, kur dod tādus ēdienus kā makaroni jūrnieku gaumē.

Ulo piecēlās kājās un dusmīgi staigāja pa istabu. Tāda dzīve, kādu dzīvoja viņš, bija pilnīgi bezjēdzīga. Viņam vienkārši jāpieņem mēri. Jā, pasaules apceļošana nebūtu slikta doma. Kā “Kalevipoegā”.Un tas nebija tikai pasakā vai eposā tā, arī īstiem cilvēkiem nepieciešams izvēdināties no ikdienas viduvējības. Tas prasīs, protams, laiku. Bet nebija jau nekādas steigas, varbūt viņš nemaz negribēs atgriezties. Pasaules malā atradīsies krogs, kur staigās meitenes krāsainos bruncīšos un lidināsies papagaiļi, un kur pasniegs dzērienus no eksotiskiem augļiem. Un neviens tur nestāvēs aiz alus kannas un nepiedāvās ķilavmaizes vai makaronus jūrnieku gaumē.

Ulo nostājās pie loga un paskatījās ārā. Ielu laternās dega gaisma, mašīnas brauca, cilvēki gāja pa ielu, runādamies priecīgās balsīs. Viņiem bija lielisks noskaņojums. Viņi grasījās aizraujoši pavadīt laiku. Kāpēc viņiem būtu mājās vienatnē nomāktiem jālasa stulbas grāmatas? Kā šito te “Doktoru Faustu”? Neviens viņu nelasīja un nebija tāpēc nelaimīgs.

Pasaules mala ir tālu, bet, ja tūliņ sāktu iet, tad līdz rītdienai jau vismaz kāds gabals būs noiets. Kamēr te, pie “Doktora Fausta” sēžot, jau var traks palikt.

Ulo uzvilka gaišo žaketi, kuru jau sen nebija vilcis, uzspodrināja kurpes, pārbaudīja, vai līdzi ir naudasmaks un bankas karte, un devās uz pilsētu iedzert. Pasaules ceļojumi bieži sākās tieši šādā veidā.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (26)

Reins Kamms devās mājup no darba, pagriezās, kā parasti, ap dzeltenās mājas stūri un ieraudzīja sev priekšā tik pazīstamo galveno ielu. Pagāja garām puķuveikalam un pulksteņdarbnīcai. Nu nācās šķērsot ielu. Luksoforā iedegās sarkanais, un Reins Kamms apstājās gaidīt.

Sastrēgums bija baiss kā parasti un tik tāls, ka pa visu ceļu neredzēja brīvu vietu, tikai automašīnas un automašīnas, kas stāvēja un pacietīgi gaidīja. Likās neticami, ka tās vispār kaut kur taisās nonākt, bet Reins zināja, ka nonāks gan. Vienkārši vajadzēja laiku, laiku un samierināšanos.

Reinam viss bija daudz vienkāršāk, viņš šķērsoja ielu un turpināja ceļu gar brauktuvi, apsteidzot automašānias kā zaķis bruņurupuci. Šodien viņš uz “Oposumu” negāja. Vienu brīdi gan Reins apsvēra tādu domu, bet īpašu vēlmi tomēr neizjuta. Dienām tak nav jābūt vienādām, vienu dienu var darīt ko vienu, nākamajā dienā atkal ko citu, kādreiz ir šausmīga vēlme iedzert alu, citu dienu toties prasās tēja ar citronu.

Reins Kamms gāja mājās.

Dzīvoklis bija pilns garšīgas smaržas, Anu cepa riņģes. Reins bija gluži priecīgs, ka negāja uz “Oposumu”, jo, lai gan ķilavmaizes bija labas, tās nevarēja ne salīdzināt ar ceptām reņģēm. Viņš iegāja virtuvē un tūliņ iemeta vienu zivi mutē.

“Pacieties, kamēr visas izcepu,” Anu protestēja. “Tad ēdīsim reizē. Nav ko te našķoties!”

“Un tev šodien kontroldarbi nav jālabo?” Reins pajautāja.

“Nē, es apžēlojos par bērniem un sevi arī. Zini, cik nepatīkami ir pārnākt no darba, nesot somā kilogramu stulbu atbilžu. Rodas jautājums, kāpēc es tās nesu mājās. Šodien labāk atnesu zivis.”

“Tā ir gudra izvēle,” Reins paslavēja. “No kontroldarbiem es vēl nekad neesmu paēdis.”

“Jā, tie nav necik barojoši. Bet, protams, tie arī nesmird.”

“Tāpēc, ka stulbums ir bez krāsas un smaržas,” svinīgi paziņoja Reins, bet, tā kā Anu uz viņa aforismu nereaģēja, tad aprija vēl vienu reņģi un gāja istabā pārģērbties.

Sandra sēdēja pie datora un spēlēja.

“Čau!” teica Reins. “Ko tu dari?”

“Spēlēju,” atbildēja Sandra un iesaucās: “Velns!”

“Sandra!” Reins apsauca. “Mazs bērns nedrīkst lamāties.”

“Bet es nekā netieku tālāk par ceturto līmeni,” Sandra sūdzējās. “Pingvīns visu laiku iekrīt bedrē.”

“Kas tai spēlē vispār jādara?” jautāja Reins, vilkdams mājas bikses.

“Jāskrien, un tad jālec pāri bedrēm un aizām. Un dažreiz atnāk tā lielā muša, ar viņu nedrīkst sadurties.”

“Tā nu gan ir dumja spēle,” Reins atteica. “Parasta klavieres dauzīšana.”

“Es gan domāju, ka tā ir forša spēle,” Sandra nepiekrita un cīnījās. Reins stāvēja blakus un sekoja darbībai. “Lec!” viņš iekliedzās, bet bija jau par vēlu, pingvīns iekrita aizā un bija beigts.

“Tev vajadzēja ātrāk lēkt!” Reins skaidroja.

“Es pati zinu! Nu tu redzi, ka nav iespējams tikt tālāk!”

Sandra bija nikna.

“Es jau teicu, ka tā ir muļķīga spēle,” Reins mēģināja mierināt. “Tur nav nekādas jēgas, tā nekur nenoved. Nu labi, tu tiktu cauri ceturtajam līmenim, bet piektajā līmenī vienalga iekristu bedrē. Šai spēlei nekad nav laimīgas beigas, vienkārši ātri jādauza klaviere, kamēr vienā brīdī tev pirksti sarausies krampī un pingvīns tikvaitā nobeigsies.”

“Bet es gribu uztaisīt rekordu,” Sandra strīdējās.

“Bet tas jau ir ļoti labs rekords – sasniegt ceturto līmeni!”

“Es gribu piekto!”

“Es neesmu sasniedzis pat ceturto.”

“Tu jau vispār neesi spēlējis.”

“Un es arī negribu!” paziņoja Reins. “Manuprāt, tas ir garlaicīgi. Pingvīns visu laiku dara vienu un to pašu, skrien un lec, skrien un lec... Butu tak labi, ja viņš ik pa brīdim apstātos, apciemotu kādu, kaut ko apēstu, tad, piemēram, uzceltu sniegavīru vai uzsāktu sniega karu ar leduslāci... Tu pati teici, cik lieliski būtu izdomāt pasakām jaunas beigas, bet man jau liekas, ka pasakas jau tāpat daudz interesantākas par šito muļķīgo spēli. Te jau vispār nekas nenotiek.”

Sandra brītiņu padomāja.

“Tas jau būtu gan forši, ja viņš uzsāktu sniega karu ar leduslāci, bet mums jau nav tādas spēles! Ir tikai šī un vēl dambrete, bet tā ir vēl daudz garlaicīgāka. Tēti, es gribu sasniegt piekto līmeni! Pārlec šitajai lielajai bedrei!”

“Es negribu spēlēt to dumjo spēli!”

“Tēti, nu lūdzu! Tikai šito vietu, tālāk es pati!”

Reins negribīgi apsēdās pie datora un, iemiesojies pingvīnā, cilpoja pa sniega klajumu. Tūlīt pat pirmā bedre to aprija.

“Tev jālec!” Sandra tagad pamācīja.

“Es zinu, man vienkārši pirksti vēl nav pieraduši,” Reins paskaidroja un sāka no jauna. Tagad viņš tika kaut cik tālāk, bet joprojām ne līdz tai aizai, līdz kurai bija tikusi Sandra. Tad āca tumšzilā muša, un pingvīns pakrita sniegā.

“No mušas jāturas tālāk,” pamācīja Sandra.

“Antarktīdā vispār nav mušu,” Reins purpināja un sāka no jauna. Bet aizvien notika kāda neveiksme un kad viņš beidzot, pēc daudziem mēģinājumiem, sasniedza aizu, lēciens izdevās pārāk īss, un pingvīns gāja bojā.

“Velns!” Reins iesaucās.

“Vai ne, tur ir baigi grūti pārlēkt,” Sandra apstiprināja. Stāvēt blakus kļuva garlaicīgi. “Es iešu paskatīties, ko mamma dara. Pasauc mani, kad tiec līdz piektajam līmenim.”

“Nezinu, vai vispār sasniegšu,” Reins ņurdēja, bet tomēr varonīgi spēlēja tālāk. Vienu brīdi bija jau ticis ļoti tuvu, spieda taustiņus no visa spēka un kliedza: “Lec!”, bet tomēr iekrita uz galvas aizā. Reins juta, ka paduses sasvīst.

“Pilnīgs stulbums!” viņš nikni noteica, dusmu pilns piecēlās kājās, un nolēma doties uz otru istabu, bet tūlīt sēdās atpakaļ un turpināja spēli.

“Nu!” viņš beidzot iekliedzās, kad bija atkal pēc daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem sasniedzis aizas malu. Un – tavu brīnumu – šoreiz pingvīns paklausīja, iztaisīja graciozu lēcienu un piezemējās aizas otrā pusē.

“Jess!”

Tālākais vairs nebija grūts, nācās iztaisīt vien pāris mazu lēcienu, un jau bija redzama mājiņa, kas apzīmēja ceturtā līmeņa beigas. Reins pasauca Sandru.

“Es pārlecu!” viņš uzvaroši paziņoja.

“Jauki!” noteica Sandra un grūda Reinu ārā no krēsla. “Tagad es pati!”

Reins iegāja virtuvē, viņa kājas vēl mazliet trīcēja no daudzajiem lēcieniem, bet gars bija tik pacilāts, it kā tikko būtu saņēmis ordeni no prezidenta.

“Es sasniedzu piekto līmeni,” viņš paziņoju Anu.

“Kā tu vari paspēlēt to dumjību?” Anu nesaprata. “Manuprēt, tā ir pilnīgi tukša laika izšīešana.”

“To jau es Sandrai arī teicu,” Reins piekrita. “Pilnīga niekošanās. Bet Sandra nevarēja pārlēkt vienai bedrei, un es viņai palīdzēju. Zini, baigi grūti.”

“Labi, tagad ēdīsim,” Anu teica.

Reins aizgāja pasaukt Sandru.

“Kā iet?” viņš apvaicājās, noliecies pie datora.

“Šausmīgi grūti!” Sandra žēlojās. “Bedru ir daudz vairāk, un tagad vēl parādās visādas lapsas, kas izbāž galvas no bedrēm, tā ka nedrīkst pārāk zemu lēkt, citādi tās nevi noķer.”

“Ne jau tevi, bet pingvīnu,” Reins precizēja.

“Nu jā, pingvīnu. Skaties, tēt! Kāpēc viņas tik riebīgas?”

“Pietiek spēlēt! Mamma sauc ēst, slēdz nu datoru ārā.”

Sandra nāca. Taču saīgusi paziņoja, ka nekādas ceptas reņģes nekad mūžā neēdīs.

“Ko tad tu ēdīsi?” Anu jautāja.

“Neko. Man nemaz arī negribās.”

“Tā nevar būt!” Anu apstrīdēja. “Vakaros kaut kas jāēd, skaties, cik tu vāja!”

“Bet zivis es negribu!”

Piegājusi pie ledusskapja, viņa meklēja, ko tur var atrast. Galu galā tur atradās saldējums.

“Tev nu gan ir zelta dzīve,” Reins izteicās. “Varbūt vēl vakariņās var ēst šokolādi?”

“Mums tak nav šokolādes,” Sandra lietišķi atbildēja. “Tikai saldējums, un mamma teica, ka man kaut kas jāēd.”

Viņa izēda bļodu un piestūma mammai.

“Viss!” viņa mazliet nogurusi noteica, kā varonis, kas ar savu rīcību izglābis veselu tautu. “Vai tagad varu iet?”

“Bet nekādu datoru!” Anu brīdināja.

“Es iešu zīmēt,” Sandra paziņoja un aizskrēja.

Reņģes tomēr nepalika neapēstas, jo Reins tās kaislīgi iznīcināja, kā zivju iznīcinātājs viņš varēja būt pilnīgā mierā ar savu veikumu. Tomēr kāda lieta viņu urdīja, un, kad Anu bija nolikusi Sandru gulēt, viņa atrada Reinu dzīvojamā istabā pie datora trenkājam pingvīnu.

“Ko tu dari?” Anu pārmetoši jautāja.

“Es sasniedzu sesto līmeni,” Reins atbldēja un turpināja dauzīt klavieri.

“Tu esi galīgi dumjš palicis?” Anu prašņāja. “Spēlē kaut kādu stulbu bērnu spēli?”

Reins jutās vainīgs.

“Es zinu, ka tas ir smieklīgi. Un es zinu, ka spēle ir stulba, bet tai ir savs valdzinājums. Saproti – iedzen azartā. Tiksi pāri bedrei vai netiksi? Izspruksi no lapsas vai nē?”

“Pēc manām domām tas nav īpaši interesanti,” Anu palika pie sava. “Un pie kā tas viss noved? Ar ko spēle beidzas?”

“Es domāju, ka tā nebeidzas,” Reins izteica pieņēmumu. “Vienkārši vienā brīdī tikt tālāk kļūst tik grūti, ka tu iekrīti aizā. Tādā ziņā var teikt, ka spēle beidzas ar pingvīna nāvi.”

“Vienalga, cik labi tu nespēlētu?”

“Vienalga.”

“Tad tā ir skaidra iešana uz nāvi,” secināja Anu.

“Tā gan,” Reins piekrita. “Bet es vēl drusku paspēlēšu. Tikai šodien! Es apsolu. Rīt es datoram nepieskaršos. Kādu brīdi jau var padzīties pēc nāves.”

“Labāk krīti tūliņ bedrē,” žāvādamās novēlēja Anu un aizgāja gulēt.

“Tu esi nežēlīga,” Reins nomurmināja, noliecies pār klavieri. “Lai viņš tak drusku pabauda dabu, pirms...”

Viņš uzsita klavierei, un pingvīns atsāka savu bezgalīgo ceļojumu cauri ledainajam apvidum. Tā viņš skrēja pa dzīvi – pretī nāvei.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (25)

Imanuēla kungs bija visu vakaru noņēmies ar jaunas figūriņas gatavošanu, un nu tā beidzot bija gatava. Viņš bija mālā izveidojis tieviņu meiteni, kas stipri līdzinājās Sandrai. Meitenei klēpī bija mazs ēzelītis, ar pieneni mutē. Imanuēla kungs nolika jauno figūriņu plauktā, blakus skulptūriņai, kas attēlo vecu un apaļu sievieti. Tā arī bija visai svaiga, tikai nedēļu veca un visādā ziņā atgādināja Malli.

Imanuēla kungs iegāja virtuvē, uzlika vārīties kafiju, atvēra logu un izliecās pa to, lai lūkotos ārā.

Imanuēla kungam mājās nebija televizora, šo uzdevumu pildīja logs, no kura pavērās skats uz ielu. Protams, nevarētu apgalvot, ka uz ielas kaut kas daudz notiktu, prasīgam cilvēkam skatīšanās pa logu noteikti šķistu garlaicīga un vienmuļa. Ar krimināl- vai piedzīvojumu seriāliem iela noteikti nespētu konkurēt, tur ne kāvās, ne šaudījās, mašīnas nedzinās viena otrai pakaļ un nesaskrējās. Bieži gadījās, ka ilgu laika sprīdi uz ielas neparādījās ne dvēseles. Bet Imanuēla kungs par to neraizējās, viņš ar savu televizora aizvietotāju bija ļoti apmierināts un prata baudīt arī visai notikumiem nabadzīgu bildi. Vakaros viņš aizvien atbalstīja elkoņus uz palodzes, galvu atbalstīja rokā, un varēja tā sēdēt stundām ilgi. Vasarā atvērtā logā, ziemā caur stiklu.

Kafija sāka vārīties, un Imanuēla kungs ielēja sev lielu krūzi, pievienodams pienu un cukuru. Lēnītēm malkodams kafiju, viņš sēdēja pie loga un vēroja apkārtni.

Iela bija klusa. Pāris baložu tekalēja pa rensteli. Viens no tiem bija tēviņš, kas krūtis izriezis, mēģināja pavest mātīti, bet mātītei it nemaz nerūpēja tēviņa krūšu izliekums un liegā grudzināšana, bet gan drupaču knābāšana. Tēviņš darīja, ko spēja, grozījās ap mātīti, dejoja un aizvien vairāk piepūtās, bet, redzēdams, ka neviens triks nepalīdz, atgriezās parastajā stāvoklī un arī atsāka ēst.

Kāds lēnām nāca pa ceļu. Tas bija Voremē, kas atgriezās no teātra. Viņš staigāja, rokas uz muguras salicis, laiku pa laikam apstādamies, ja pamanīja ko uzmanības vērtu. Piemēram, ilgi un pamatīgi aplūkoja lietus notekcauruli, vispirms no tuvuma, tad pāri ielai no attāluma, tad atkal no tuvuma, tad atzinīgi pamāja ar galvu un gāja tālāk. Imanuēla kungs viņu vēroja pa logu un, kad Voremē pienāca klāt, pasveicināja.

“Labvakar!” Voremē atbildēja un apstājās. “Vai nav jauks pavasara vakars?”

“Ir gan,” Imanuēla kungs piekrita. “Ļoti labs vakara pastaigai.”

“Es nāku no teātra,” paskaidroja Voremē. “Izcili laba izrāde bija, varēja raudāt un varēja smieties. Ārkārtīgi daudz iespaidu. Kaut vai piemēram tas, kas notiek garderobē – kā visi dabū atpakaļ katrs tieši to pašu mēteli, ko pirms izrādes nodeva! Kāda izveicība no garderobistu puses! Es stāvēju un apbrīnoju to kā īstu mākslu.”

“Tak apmeklētāju drēbes atrod pēc numuriem,” teica Imanuēla kungs.

“Jā jau jā, bet kas tad ir numurs?” jautāja Voremē. “Numurus var sajaukt, skaitļu pasaule ir noslēpumaina. Skaitļu ir bezgalīgs daudzums, katram skailim var pievienot vēl vienu, tad vēl vienu un vēl. Gala nav! Iedomājaties? Es domāju, ka ne, cilvēki to nespēj aptvert. Bet garderobē nepalika neviens mētelis, manējais arī ne. Vienmēr, kad eju uz teātri un atdodu savu mēteli, domāju, vai tiešām to pašu mēteli pēc izrādes beigām dabūšu atpakaļ? Un katru reizi esmu dabūjis. Ziniet, tas tik bija varens skats!”

“Vai jūs kafiju nevēlaties?” iejautājās Imanuēla kungs. “Tikko uzvārīju. Vēlaties, es jums ieliešu vienu krīzīti?”

“Ar prieku,” Voremē atbildēja. “Silta kafija vienmēr nāk par labu.”

“Vai pieliet pienu arī?” “jautāja Imanuēla kungs. “Un cukuru?”

“Būtu ļoti pateicīgs,” atteica Voremē. “Pienu vienmēr dzeru labprāt, piens ir dzīves pamats. Un cukurs ir kā mazs dārgakmens. Vai jūs esat kādreiz papētījis uz galda nobirušu cukura graudiņu? Tas ir kā mazītiņš, balts dārgakmens. Kad saule tajā iespīd, tas žilbinoši viz.”

“To es neesmu redzējis,” Imanuēla kungs atzinās, padodams pa logu kafijas krūzīti.

“To jau ir grūti redzēt, cukura graudiņš ir ārkārtīgi maziņš,” Voremē paskaidroja. “Mums apkārt ir daudz sīku brīnumu, mēs tos vienkārši neievērojam. Kā es nožēloju, ka neesmu tik mazs kā skudra!”

“Kālab tā?”

“Bet iztēlojieties, kāda neparasta pasaule tad pavērtos manām acīm! Šodien pat nāku no teātra, eju lēnītiņām pa ietvi un pie sevis prātoju – kas gan notiek zem manām kājām! Ja vien es to zinātu, ja tik es varētu piedalīties šajā dzīvē! Es redzēju, ka viena skudriņa skrēja man pa priekšu un apstājās, lai tai neuzkāpju. Varēju to aplūkot, bet es jau esmu vecs, redze vairs nav laba – un es to pazaudēju no acīm. Tā es paliku neredzējis neparasto skatu.”

“Tas nekas, arī cilvēkus ir interesanti vērot,” teica Imanuēla kungs.

“Tas tiesa,” piekrita Voremē un iedzēra kafiju. “Pēc izrādes skatījos, kā cilvēki iziet no teātra un prātoju – viņi visi iet, galvu pacēluši, pretim saviem piedzīvojumiem! Ko tik tie nevar piedzīvot ceļā uz mājām! Izrādē piedzīvotie iespaidi sajaucas ar jaunajiem, un tie nāk aizvien tuvāk, gluži kā viļņi jūrā, kas nekad nebaidzas.”

“Tas ir ļoti interesanti, ko jūs sakāt. Varētu padomāt, ka cilvēki pēc teātra vienkārši dodas mājās, vai nu ar kājām kā jūs, vai arī ar mašīnām, un ar viņiem nekas nenotiek.”

Voremē purināja galvu.

“Vienmēr kaut kas notiek! Skatieties kaut vai uz mani – kāds neparasts piedzīvojums man gadījās ceļā uz mājām! To varēšu atminēties vēl pēc vairākiem gadiem. Kaut vai tā skudra, ko es satiku un kas nākamajā mirklī nožēlojamā kārtā pazuda, vai tas auto, kas aizjoņoja man garām. Bija tā – es sāku šķērsot ielu, bet no kreisās puses nāc auto, ar briesmīgu ātrumu un, kaut gan luksoforā iedegās jau dzeltenais, viņš vienā rāvienā bija pāri krustojumam un pazuda aiz līkuma. Es noskatījos tam pakaļ un mēģināju izdomāt, kur gan viņš tā steidzās, kāds bija cēlonis viņa steigai? Vai šī sastapšanās ar jums? Vai tā nav neparasta? Vai tas nav piedzīvojums? Tas nenotiek katru dienu, ka pa logu piedāvātu pasniegt kafiju ar pienu un cukuru.”

“Tas gan,” piekrita Imanuēla kungs. “Jūsu teiktajā ir savs patiesības grauds. Ja pameklē un kārtīgi pavēro, tad patiesi katrā mirklī var atrast kaut ko īpašu un interesi piesaistošu. Jocīgi, man arī patīk skatīties pa logu un vērot apkārtni, bet es spēju ievērot tikai to, ka nekas nenotiek. Un viss, ko redzu, ir tik mierīgs un ikdienišķs, it kā dzīve būtu iesnaudusies.”

“Gluži otrādi!” Voremē ar nopietnu skatu purināja galvu. “Skatieties kaut vai uz to māju otrpus ceļam! Visi logi ir tumši, skurstenis nekūp... Ko jūs par to domājat?”

“Ko man tur daudz domāt, mierīga un klusa māja. Acis atpūšas pie tās.”

“Bet man gan rodas jautājumi! Daudz jautājumu! Kad to ilgāk pavēro, pilnīgi elpa aizsitas! Kāpēc baltās mājas logi ir tumši? Kur pazuduši cilvēki? Ja viņi tomēr ir mājās, kāpēc neiededz gaismu? Skatos uz to māju, un mani pārņem bažas. Mana atbilde būtu, ka tur ir kāds baigs un tumšs noslēpums.”

“Ziniet, tajā mājā cilvēki dzīvo gan, taču viņi ir šai laikā jau aizgājuši gulēt, tāpēc arī izslēguši gaismu. Tie visi ir veci ļaudis, viņi agri iet gulēt.”

“Bet tas jau nepadara māju mazāk interesantu! Iedomājieties – mēs redzam tikai sienu, bet aiz tās guļ cilvēki! Dzīvi cilvēki, ar aizvērtām acīm un galvām uz spilvena! Ja es pieietu tuvāk un aizskartu sienu, tad gulētājs būtu no manis kāda pusmetra attālumā vai pat tuvāk, bet nevaru to redzēt um pat ne nojaust, kaut gan es stāvētu tik tuvu viņa gultai. Vai par to nav vērts padomāt? Man šķiet, ka šī diena ir devusi vielu manām pārdomām un pētījumiem uz vairākiem gadiem!”

Kāds nāca, tas bija remontstrādnieks Juku. Viņš bija iedzēris alu kopā ar draugu un nu streipuļoja uz māju pusi, kreklu ārā no biksēm un kurpjušņorei velkoties pa zemi. Viņš ieraudzīja Voremē un Imanuēla kungu, apstājās un palūdza uzsmēķēt.

“Es nepīpēju,” atbildēja Voremē.

“Es arī ne,” piebilda Imanuēla kungs. “Bet varu piedāvāt kafiju. Ar cukuru un pienu.”

Juku piekrita arī kafijai. Viņš paņēma caur logu savu krūzi, iestrēba un piebilda:

“Karsts maita.”

“Papūtiet,” ieteica Imanuēla kungs.

“Kas jums te par kafejnīcu?” prašņāja Juku. “Vai te katram paķim, kas nāk garām, pasniedz kafiju?”

“Šovakar jā, tā sanācis,” smaidīja Imanuēla kungs. “Uzvārīju kafiju, viens es nejaudāju izdzert, tad kāpēc gan nepacienāt jaukus cilvēkus?”

Juku klusēja kādu brītiņu un izskatījās kaut ko pārdomājam. Tad kaut kā sašļuka, iešņācās un pajautāja:

“Vai jūs gadījumā neesat pediņi?”

“Jūs domājat homoseksuāļi?” pārjautāja Voremē, ieturēja domīgu pauzi, it kā sakopotu spēkus un tad noteikti atbildēja:

“Nē!”

“Kāpēc jūs tā jautājat?” brīnījās Imanuēla kungs.

“Ar mani nesen notika tāds gadījums, ka...” Juku vilcinājās. “Nejauši iekļuvu tādos sūdos... Stulbi gan. Un viss bija diezgan līdzīgi – kaut kādi veči parkā mani uzrunāja, sak, nāciet, nāciet, mēs te esam jauki cilvēki, lasām grāmatas... Tik velnišķīgi labi mēs esam! Un jūs arī tagad, ielas vidū ar savu kafiju. Tad grāmatas, tagad kafija... Un vēl cukurs arī! Jūs tak parasti tā nepiedāvājat...”

“Nebaidieties, mēs neko sliktu neplānojam pret jums,” mierināja Imanuēla kungs.

“Nē, nē, neko sliktu... Vienkārši kaut kā dīvaini... Un es jau nezinu, es esmu no laukiem, bet tur nav darba, tā nu atnācu uz pilsētu dzīvokļus remontēt. Es nepārzinu šitās lietas,” Juku skaidroja. “Mums uz laukiem nekas tāds nenotiek. Tāpēc es tik stulbi iekritu. Piedodiet, vīri, es esmu arī piedzēries. Negribēju aizskart.”

“Es nemaz nejūtos aizskarts,” paziņoja Voremē. “Gluži otrādi, jūs mūsu sarunai piešķīrāt jaunu virzienu! Tātad, jums ir pieredze ar homoseksuāļiem? Ļoti interesanti!”

“Nē, velns, kāda pieredze! Nav man nekādas pieredzes! Es jau stāstīju, parkā vienkārši pienāca man klāt. Biju tāpat ar draugiem aliņu iedzēris, iegāju krūmos pačurāt. Patiesībā tagad arī nebūtu slikti, aiz šitās sētas drīkst?”

“Kāpēc aiz sētas, ienāciet pie manis,” Imanuēla kungs aicināja. “Pie mani būs ērtāk.”

“Jā, ērtāk gan...” purpināja Juku un aizdomīgi lūkojās uz Imanuēla kungu. “Velns... Nu es nezinu... Nē, veči, šitā lieta ir kaut kāda sūdīgi aizdomīga.”

“Nāciet, nāciet!” atkārtoja Imanuēla kungs. “Nāciet droši!”

“Bet... kāpēc jūs manā čurāšanā esat tik ieinteresēts?”

“Es vienkārši gribu palīdzēt,” smaidīja Imanuēla kungs.

“Jā jau jā... Palīdzēt....” Juku atkārtoja. “Nē, paldies, man tādās lietās palīdzība nav vajadzīga! Zinu šitādus izpalīdzīgos... Oh-oh-hoo! Jā, protams! Bļin, savāciet savu kafijas krūzi un atstājiet mani mierā!”

Viņš atdeva Imanuēla kungam krūzi un ātrā solī devās tālāk, ik pa laikam paskatīdamies atpakaļ, it kā baidītos, ka viņam sāks dzīties pakaļ.

“Cik nervozs jauneklis,” domīgi noteica Voremē.

“Mēs viņu sabaidījām,” Imanuēla kungs ar nožēlu konstatēja. “Tagad aizies mājās un domās par mums nezin ko.”

“Jā,” Voremē pamāja. “Jauniem ļaudīm ir priekšā vairāk laika pārdomām. Tas ir ļoti labi. Nu ko, man arī laiks iet. Paldies par kafiju. Un paldies par kompāniju un inteliģento sarunu.”

“Ja vēl kādreiz ejat garām, pieklauvējiet pie loga, dabūsiet vēl kafiju,” Imanuēla kungs pamācīja.

“Skaidrs, paturēšu jūsu logu prātā,” Voremē iesaucās, pagāja dažus soļus tālāk un nopētīja mājas fasādi, aizvēra acis un vēl kādu brīdi nekustīgi stāvēja, it kā saglabādams to savā atmiņā. “Kārtībā,” viņš tad noteica, dziļi paklanījās Imanuēla kungam un turpināja savu lēno, bet tik iespaidīgo ceļojumu.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (24)

Vakarā Malle un Kalju sēdēja blakus uz dīvāna un skatījās televizoru.

"Kas tie par briesmoņiem?" jautāja Malle sastingusi. "Tu debess, cik šausmīgi ģīmji! Tie ir kaut kādi velni!"

"Tie ir orki," Kalju skaidroja.

"Ko tas nozīmē? Kas tie par zvēriem?"

"Tie nav zvēri, tie ir tādi radījumi."

"Priekš kam tādus rādīt? Tie tak ir šausmīgi! Padomā, ja kāds bērns ierauga, viņš pēc tam gulēt nevarēs, murgi rādīsies!" Malle kritizēja. "Vai nekā cita nav nekur, ka mums šitādi spoki jāskatās?"

"Mamm, tā ir slavena filma," Kalju uzstāja. "Es to gribu skatīties, tas ir "Gredzenu pavēlnieks"."

"Mūsdienās viņi vairs nezin, ko darīt!" Malle šūpoja galvu. "Ko tur skatīties! Tikai vienas slepkavības. Kad mēs ar tavu tēvu bijām jauni, tad mēs šitādas filmas neskatījāmies, tad tādus mēslus netaisīja. Mēs gājām uz kino skatīties "Volga, Volga", tā bija lieliska, tur dziedāja Ļubova Orlova. Tad vēl "Karnevāla nakts", tā arī bija izcila filma, tavs tēvs viņu skatījās desmit reizes un visu laiku smējās. Man jau arī patika, tur Gurčenko jaunībā spēlē, tik skaista."

"Nu jā, mamm, tās bija krievu filmas."

"Nu un, ka krievu, krievu filmas ir ļoti labas! Protams, viņi taisīja arī briesmīgas lietas, visas tās karu filmas un "Čapajevi" – es tādas neskatījos, un tavam tēvam arī nepatika. Bet nu tādas briesmas kā te krievu filmās nebija. Tur bija varbūt kaut kas diezgan nelabs, bet nu šitādas šausmas viņi nespēja izgudrot!"

"Mamm, nu tā ir tāda pasaka," Kalju aizstāvēja filmu. "Pasakās vienmēr ir visādi ērmi un radījumi."

"Nezinu, agrāk pasakas arī bija daudz skaistākas. Pelnrušķīte un skaistā Vasilisa. Tur vienmēr bērnam bija, ko skatīties, bet te nekā cita kā vienas stulbības."

Malle uzmeta nosodošu skatienu ekrānam.

"Un kas tie tādi?"

"Tie ir hobiti."

"Ko tas nozīmē?"

"Nu viņi ir šīs filmas galvenie varoņi. Viņi ir tādi mazi vīreļi. Viņu rokās ir gredzens, un viņiem tas jāiznīcina. "

"Tikai iznīcināt un iznīcināt! Citu neko filmās nerāda, kā iznīcināt." Malle bārās. "Ieslēdz televizoru un tur no rīta līdz vakaram iet vieni kari, mājas sprāgst gaisā... Par mīlestību vispār vairs nerāda. Vai tu, Kalju, esi redzējis "Jautros draugus"? Tā arī bija viena izcila filma, Utjosova dziedāja... Tavs tēvs arī to dziesmu mācēja."

"Jā, mamm, zinu, esmu redzējis."

"Ak tu debess, tagad sit viens otram pa galvu!" Malle šausminājās. "Nē, es to negribu skatīties."

Viņa ar ar grūtībām piecēlās, piegāja pie plaukta un aplūkoja Imanuēla kunga dāvāto figūriņu.

"Mums nākamnedēļ noteikti jāuzaicina ciemos Imanuēla kungs," viņa izlēma. "Tā pieklājas, viņš uzaicināja mūs, uzdāvināja dārgu dāvanu, bet mēs viņam neko. Tas ir tik neglīti. Noteikti jāuzaicina."

Malle iegāja virtuvē, iedzēra glāzi ūdens un nāca atpakaļ uz istabu.

"Dikti slāpst, tā frikadeļu zupa bija drusku pārsālīta," viņa apgalvoja, atlaizdamās atpakaļ uz dīvāna. "Bet citādi jau ļoti laba zupa, Ulo kungs ir labs pavārs. Nu un ko tie briesmoņi un hobiti tagad dara? Kas tas par sirmo vīru?"

"Tas ir burvis."

"Tas gan ir zolīds vīrietis, man patīk, kad veciem vīriem ir bārda. Manam tēvam bija gara bārda, kuru tas aizvien ķemmēja spoguļa priekšā, pirms izgāja no mājas. Tavam tēvam bārdas nebija, tikai ūsas, bet viņš jau arī vēl nebija vecs, viņš bija gluži jauns vīrietis, kad viņš... Njā..."

No griestu puses atskanēja trokšņi, augšējā dzīvoklī kāds lēkāja.

"Re, Ūsnu bērni sāk spēlēties," teica Malle, uzmetot griestiem labvēlīgu skatienu. "Cik lieliski, ja ģimenē ir veseli četri bērni! Tā ir vislielākā bagātība."

Dauzīšanās kļuva arvien spēcīgāka, ātrā dipoņa mijās ar skaļiem klaudzieniem.

"Skat, kā plosās!" Malle apmierināta pamāja. "Nezin, kādu spēli viņi spēlē? Kā gan man patīk bērni! Es aizvien cerēju, ka tu, Kalju, man dāvāsi mazbērnus, bet re, tu vēl neesi nemaz sev sievu atradis, pats jau esi piecdesmitgadnieks. Tā tu vēl paliksi vecpuisī! Tev jāpasteidzas, man jau vairs nav laika ilgi gaidīt, esmu jau veca!"

"Lai nu tas paliek, mamm," Kalju atteica. "Ļauj man filmu skatīties."

"Kas tur ko skatīties! Es nesaprotu, kā tev tas var patikt?" Malle skaitās, bet spītīgi blenza uz ekrānu. "Nu, kas ir šis briesmīgais vecis?"

"Tas nav vecis, tas ir rūķis."

"Kāds rūķis? Tāds spalvains! Viņš izskatās pēc klaidoņa. Bērnībā viens tieši tāds dzīvoja vienā mūsu ielas šķūnī. Mēs, bērni, gan no viņa baidījāmies, viņš bija netīrs kā dubļu pika, staigāja basām kājām, visa seja noaugusi ar bārdu, ka pat acis un muti lāga nevarēja saskatīt. Sauca par Jozefu. Es atceros, ka reiz ziemā mēs koka zarā uzkarinājām zīlītēm speķi, bet tas Jozefs gāja garām un to apēda! Sagrāba plaukstā, iebāza mutē un norija! Rūķi tomēr ir citādi, mīlīgi, sarkanu micīti un pušķainām čībām."

"Mammu, nu bet šitajā filmā rūķi ir tieši šādi!" skaidroja Kalju. "Netraucē!"

"Nu es jau teicu, ka tā ir viena šausmīgi briesmīga filma," Malle apgalvoja, izdzirdēja atkal virs galvas rībienu un pasmaidīja griestiem.

"Ak, kas par plosīšanos! Tūlīt viņiem tur ies vaļā dejas! Laimīgi cilvēki tie Ūsnas. Bērni arī viņiem kā pīlēni, visi gandrīz viena vecuma, pa gadam starpā, pie tam vieni dvīņi arī. Dzirdi, kā viņi tur darbojas? Kalju? Dzirdi?"

"Dzirdu, dzirdu. Viņiem tak tas jandāliņš iet vaļā katru vakaru."

"Bet ko tad tie bērni lai dara, bērniem ir jāspēlējas," Malle aizstāvēja augšējos kaimiņus. "Galvenais, ka veseli. Vai, nu bija spēcīgs blīkšķis – baidos, ka kāds būs sasities!"

"Skaties, mamm, redz kur rūķa skelets!"

"Kalju! Ko tu man rādi tādas lietas? Tas ir tik briesmīgi, ka... Drebuļi pārskrien! Kā tev var tādas lietas patikt?"

"Visiem patīk, mamm. Es jau teicu, ka tā ir ļoti slavena filma, godalgota!"

"Ai, tie cilvēki šodien vairs paši nezin, kas viņiem patīk un kas ne. Skaistas filmas vairs neviens negrib skatīties, ražo tikai visādas šausmas un slavē... Dzirdi – nu Heino sāk urbt!"

Augšējā stāva rīboņai patiesi bija pievienojušās urbšanas skaņas. Malle saspringti nopētīja griestus, gluži kā cerēdama redzēt tiem cauri.

"Viens ļoti darbīgs vīrs," viņa slavēja. "Padomā, viņš visu garo dienu ir darbā, tad nāk mājās un tūlīt sāk remontēt! Izcili krietns ģimenes tēvs! Četri bērni, jauka sieva, un tagad būs arī skaists mājoklis. Nezin, ko viņš tur meistaro? Varbūt liek parketu uz grīdas? Tavs tēvs Ričards aizvien runāja, ka liks uz grīdas parketu un būšot skaisti, es arī domāju, ka parkets būtu ļoti smalki. Bet nu, mums toreiz nebija priekš tam naudas, tad Ričards nomira, un tā arī palikām bez parketa. Tu jau neesi remontmeistars. Kad mēs nopirkām tās tapetes – pirms sešiem gadiem? Tu vēl līdz šim laikam tās neesi pielīmējis. Dzirdi, Kalju?"

"Dzirdu, dzirdu. Gan jau kādreiz pielīmēšu."

"Bet kad tad?"

"Mammu, nu es taču tagad, šovakar nesākšu taisīt remontu!" Kalju kļuva nervozs. Viņam nepatika runas par remontu, kuru viņam vajadzētu taisīt. Jā, tapetes mammas guļamistabai patiesi bija kaut kad nopirktas un jau gadiem stāvēja sienasskapī, bet Kalju tapešu līmēšanu atlika un atlika un pat izvairījās atvērt sienasskapi, lai tās tapetes neredzētu. Viņš nekad agrāk nebija līmējis tapetes, un jau doma vien par to viņam lika nosvīst.

"Bet re, Ūsnas taisa remontu tieši pa vakariem," Malle neatlaidās. "Dzirdi, kā urbj!"

"Jā, tāda sajūta, ka drīz iegāzīsies mūsu istabā," Kalju purpināja.

"Nekur neiegāzīsies, vienkārši iztaisa savu dzīvokli smuku."

"Patiesībā tik vēlu nemaz nedrīkstētu remontēt," Kalju iebilda. "Vakar vakarā nevarēju aizmigt, kā viņi tur dauzījās."

"Nē, man tas vispār netraucē," Malle purināja galvu. "Kad tad tas Heino lai remontē, ja ir visu dienu darbā? Man tieši patīk, ka mums ir tāds darbīgs kaimiņš. Vai būtu labāk, ja tur mitinātos kāds dzērājs? Dzīrotu caurām dienām un naktīm,  bļautu un kautos... Lūk, tas būtu briesmīgi, bet, ja bērni drusku palēkā un ģimenes tēvs taisa remontu, tas mani galīgi netraucē. Tas ir dabiski!"

Malle apklusa un, Kalju arī neko neteica, tikai saspringti blenza televizorā. Briesmoņi bija izlīduši no alām un cīnījās ar labajiem, labie šāva ar lokiem, bet rūķi cirta ar cirvjiem. Hobiti izbijušies mīņājās apkārt.

"Grīdu arī vajadzētu nokrāsot," Malle nopūtās. "Daudzās vietās pilnīgi izdilusi... Kad to vispār pēdējoreiz krāsoja? Pirms divdesmit gadiem, toreiz es pati krāsoju, bet nu jau vairs nejaudāju. Kā es apsēžos uz grīdas, tā vairs netieku kājās, palieku ķepurojamies kā bruņurupucis, un tu jau arī nevarēsi mani piecelt. Es tev, Kalju, esmu teikusi, ka ņem pindzeli rokā, bet tev tādas lietas galīgi neinteresē. Citādi būtu labs dēls, bet remontu uztaisīt nevīžo."

Urbja rūkoņa augšējā stāvā skanēja kā vīrišķības paraugs.

"Kāds malacis tas Ūsna Heino," murmināja Malle un jautāja Kalju:

"Vai tu pirms gulētiešanas vēl kaut ko ēdīsi?"

"Nē, mamm, liels paldies, es esmu pieēdies," Kalju īpaši pieklājīgi pateicās. Viņš, mātē klausoties, juta sirdsapziņas pārmetumus un šausmīgi kaunējās par savu neizdarību un nepatiku remontu lietās, tai pat laikā zināja, ka pie grīdu krāsošanas un tapešu līmēšanas viņš neķersies ne par kādu naudu. Viņš bija nelaimīgs, ka sagādā mātei vilšanos un, taisnību sakot, viņam jau nebūtu nekas pret to, ka nodilušās tapetes un plankumainā grīda iegūtu jaukāku izskatu, bet tas drīkstētu notikt tikai kaut kā pats no sevis, uz burvju nūjiņas mājienu; viņš pats no tā gribētu ieturēt lielu distanci.

"Tad es eju gultā," noteica Malle un cēlās kājās. "Tā šausmīgā filma vēl ilgi vilksies?"

"Jā, viņi vēl dosies uz Elfu zemi," Kalju atbildēja.

"Lai nu būtu, laimīgu ceļu! Es toties dodos uz miega zemi," Malle novēlēja un iedeva Kalju buču. "Ar labu nakti!"

"Ar labunakti, mamm!" Kalju atbildēja – priecīgs, ka nepatīkamā remonta tēma ir atkal uz laiku atlikta. Viņš pietrausās kājās un nobučoja mammu uz vaiga. "Dusi saldi!"

"Dusēšu gan!" Malle pamāja, uzmeta vēl skatienu Ričarda bildei un aizsteberēja uz savu istabu. Augšā laikam bija sākuši zāģēt, elfi televizorā dziedāja. Kalju sēdēja dīvānā un laimīgi skatījās.

Turpinājums sekos.