Desmit minūtes pirms septiņiem, kad Ulo savu
"Oposumu" jau taisījās slēgt, kā vienmēr, parādījās Malle.
“Labvakar, Ulo kungs!” viņa goddevīgi sveicināja un pat
viegli paklanījās.
“Sveiki, sveiki,” atteica Ulo. “Ej vien uz virtuvi, Kalju
jau gaida.”
Malle bija Kalju māte. Viņa bija ļoti resna un gāja, viegli
streipuļodama, kā jūrnieks uz vētras svaidīta kuģa. Mallei bija kāju slimība,
un nebija brīnums, ka dzelzs spieķis saliecās, kad viņa stipri uz tā atspiedās.
Malles tuklais ķermenis spieda kājas jau daudzus gadus. Mallei bija jau gandrīz
astoņdesmit.
Kalju bija Malles vienīgais dēls un strādāja pie Ulo par
traukumazgātāju. Viņš bija īsa auguma, plikpaurains vīrelis. Kalju arī vairs
nebija jauns, pirms gada bija nosvinējis savu piecdesmito jubileju. Viņš bija
neprecējies un dzīvoja pie mātes.
Malle iečāpoja virtuvē. Viņai līdzi bija krietni nodilusi
zila soma. Kalju viņu jau gaidīja, novilcis ķiteli un tieši pogāja ciet savu
flaneļa kreklu.
“Čau, mammu,” viņš teica un nobučoja Malli.
“Kā tev pagāja diena?” Malle pajautāja un iedeva arī pretī
buču.
“Ļoti jauki,” Kalju lielījās.
“Vai trauki visi ir spodri?” pētīja Malle un katram
gadījumam pāris šķīvju pacēla pret gaismu. “Ja tev vēl kaut kas jāmazgā, es
varu palīdzēt.”
“Nē, mamm, es esmu visu nomazgājis,” Kalle apgalvoja.
“Šodien nebija pārāk daudz ēdāju.”
“Tu taču neko nesaplēsi? Vienreiz tu saplēsi alusglāzi,
atceries?”
“Mammu, tas bija pirms četriem gadiem. Glāze bija tik gluma,
ka izslīdēja no rokām.”
“Saplēst glāzi ir ļoti bīstami,” Malle stāstīja. “Kad Ūsoni
Vaikelei izlietnē saplīsusi glāze pārgrieza vēnas, viņu knapi izglāba. Visa
virtuve bija pilna ar asinīm.”
“Mammu, tu man to jau esi stāstījusi. Tas bija sen, vācu
okupācijas laikā. Ūsoni Vaikele sen ir mirusi.”
“Nu un kas, ka sen,” prātoja Malle. “Tās glāzes aizvien ir
tādas pašas. Tā toreiz bija laime, ka atradās gumijas caurule, ar ko aizspiest
asinsvadus, citādi visas asinis būtu iztecējušas. Protams, viņa tagad ir
mirusi, jau toreiz bija veca sieviete. Vai tev te ir gumijas caurule?”
“Nezinu, mamm. Nu tu taču to man jau prasīji. Domāju, ka
nav. Padod tagad katlu.”
Malle izvilka no savas somas mazu, baltu katliņu, kuram uz
sāna bija uzzīmētas sarkanas magones. Kalju paņēma katliņu un ielika tajā
pārpalikušo ēdienu. Tā viņš darīja katru dienu, Ulo to atļāva, jo nebija taču
nekādas jēgas izsviest ēdienu. Rīt tikpat gatavos kaut ko citu. Ulo pats
negribēja ēdienu nest mājās, tāpēc gluži dabiski, ka to varēja dabūt Kalju.
“Vai tā ir maltās gaļas mērce?” prasīja Malle.
“Tā ir maltās gaļas mērce,” apstiprināja Kalju. “Ļoti
garšīga, es pa dienu jau ēdu.”
Viņš uzlika katlam vāku. Malle izmakšķerēja no somas garu
auguma strēmeli un sāka to tīt ap katlu, lai katla saturs somā neizšļakstītos.
Drīz vien ar drānu aptītais katls izskatījās pēc zobusāpju nomocīta slimnieka
galvas.
“Tagad nevajadzētu izlīt,” nosprieda Malle.
“Neizlīs.”
Ulo ienāca virtuvē paskatīties, cik tālu māte ar dēlu tikuši.
“Viss kārtībā. Paldies jums, Ulo kungs,” Malle pateicās.
“Šovakar un rīt pusdienām ēdamā pietiks.”
“Tas ir labi, ēdiet uz veselībām! Rīt es plānoju izvārīt
zirņu zupu.”
“Vai, tas gan ir labi! Zirņu zupa ir mans mīļākais ēdiens.”
“Ak tā? Nu brīnišķīgi, rītvakar atnāksiet un dabūsiet.
Arlabvakaru, Malles kundze!”
“Arlabvakaru!”
Kalju pa to laiku bija uzvilcis mēteli un paņēma vienā rokā
somu ar maltās gaļas mērci, bet otru pasniedza mātei. Malle kārtīgi ieķērās
dēla elkonī, atbalstīdamās pret viņu, tā abi kopīgi izkļuva pa durvīm un
palēnām vilkās uz māju pusi.
Ulo nodzēsa gaismas, aizslēdza “Oposuma” durvis un arī
aizgāja. Citos apkārtnes krogos un restorānos dzīve tikai tagad uzņēma
apgriezienus: ļaudis, kam šovakar bija ieplānots pasvinēt, pasūtīja pirmos
dzērienus un izvēlējās uzkodas, daudzi vispār vēl tikai pucējās mājās pie
spoguļiem, apzvanīdami draugus un paziņas, lai savāktu visu savu kompāniju un
tad laistu dzīvē. Bet Ulo tas neinteresēja. Viņš savu krogu slēdza septiņos un
gāja mājās, viņam nebija patikas piedalīties vakara izklaidēs.
Reiz viņam piederēja lepns un moderns restorāns, kas centās
sasniegt pavārmākslas virsotnes un piedāvāja saviem viesiem visizmeklētākos
ēdienus. Viņš plosījās no rīta līdz vakaram pa virtuvi, sajaukdams dažnedažādas
garšu kombinācijas, izgudrodams jaunus ēdienus un visvisādi eksperimentēdams.
Zupas, salātus un cepešus viņš noformēja kā īstus mākslas darbus. Tad viņa
uzņēmums bankrotēja, kādus pāris gadus viņš dzēra un mocījās ar depresiju, tad
izgāja ārstēšanās kursu un vēlāk atvēra "Oposumu".
"Oposumā" viņš neko neizmēģināja un neko
neizgudroja. Piedāvāja visparastākos ēdienus. Katru dienu ēdienkartē bija viens
vienīgs ēdiens. Kādu dienu otrais, citu dienu zupa. Salātu nebija vispār, jo
"Oposuma" apmeklētāji tos tik un tā nepasūtītu. Viņi gribēja piebāzt
pilnu vēderu, un priekš tam aukstās uzkodas nevajag, pietika, ja siltā ēdiena
porcija bija pietiekami liela. Viņiem nebija arī svarīgi, vai ēdiena šķīvis
līdzinās mozaīkai vai gleznai. Gluži otrādi, tas tieši traucētu. Ēdienam
vienkārši jābūt pietiekami daudz un tas arī nedrīkst izskatīties dīvains.
Neviens nevēlas ēst astoņkāji. Toties
mīl maltās gaļas mērci, frikadeļu zupu, kotleti un ceptus kartupeļus ar
sīpoliem un speķi.
Ulo katru rītu atnāca uz darbu, izvārīja pilnu katlu sātīga
ēdiena, un ar to pilnīgi pietika, vairāk nekas nebija vajadzīgs. Ja kāds izēda
savu šķīvi un joprojām jutās izsalcis, Ulo nebija žēl iekraut tam šķīvī vēl
pilnu karoti barības.
"Īsts pavārs ir tas, kas cilvēkus kārtīgi pabaro,"
viņš mēdza teikt. "Nevis tas, kas sava prieka pēc trīs maziņus
kartupelīšus izdrāž ideāli apaļus. Kartupeļu vajag veselu kalnu, tos jāsastampā
putrā, tad jāsaimaisa ar mērci, un iznākums ir īstais ēdiens. To var ēst ar
karoti, un tas kārtīgi piepilda vēderu. Visīstākie pavāri strādā tur, kur
ēdienu sagatavo spaiņiem, nevis tur, kur knakstās ap mikroskopiskiem mākslas
darbiem. Un nav nekādas vajadzības piedāvāt klientiem ēdienkarti, kur var
izvēlēties starp simtiem ēdienu. Cilvēki atnāk uz krogu, viņiem noliek otro vai
zupu zem deguna – un laipni lūdzu, ēd uz veselību. Ļaudis ir ļoti laimīgi, ja
tiem nav jālauza galva, pētot metriem garu ēdienkarti. Beigu beigās, viņi taču
atnāk, lai ēstu. Nu un ēdienu arī dabū. Ko tur vēl izvēlēties?"
Šī filosofija sevi attaisnoja diezgan labi, un tauta nāca
ēst uz "Oposumu" visai labprāt. Nebija jau, protams, tā, ka cilvēki
drūzmētos rindā aiz durvīm, bet daži klienti sēdēja "Oposumā", kamēr
vien tas bija līdz pulksten septiņiem vaļā. Tad krogs vērās ciet, jo, pēc Ulo
domām, cilvēku īstā vieta vakaros bija mājās. Vismaz viņš pats tur vakaros
vēlējās atrasties.
Ulo dzīvoja viens. Pēc tam, kad viņa smalkais restorāns
bankrotēja un viņš sāka dzert līdz nemaņai, viņš aizgāja prom arī no savas
sievas, atstādams viņai dzīvokli. Noīrēja maziņu ūķīti un tur iemitinājās,
pamazām pārvērsdamies par īstu plukatu. Kad atgriezās no ārstēšanās, viņš to
izberza tīru, izvāca ārā tukšās pudeles un piepildīja savu vecpuiša mitekli ar
grāmatām. Ārstēšanās kursa laikā bija nomirusi Ulo māte, un viņas dzīvokli
vajadzēja iztukšot. Ulo mātei bija daudz grāmatu, un Ulo izlēma tās visas tagad
izlasīt. Tāpēc viņam vakaros bija laikus jābūt mājās. Kad viņš atkrita uz sava
dīvāna un paņēma rokā grāmatu, viņš sajutās laimīgs un drošībā. Viņam nebija ne
mazāko baiļu, viņš nejuta neziņu par nākotni, viņš skaidri zināja, ka mammas
grāmatu pietiks visam mūžam, viņam nebija jāprāto, ar ko mamma vakaros
nodarbojās līdz pat savai nāves dienai. Viņai taču nemūžam nebija
jāgarlaikojas. Grāmatas, kas bija sakrautas augstās grēdās – Ulo nebija
pietiekami daudz plauktu, kur tās salikt -, garantēja viņam bezrūpīgu un interesantu
dzīvi.
Ulo pa ceļam uz mājām iegriezās arī veikalā, nopirka kefīru
un maišeli konfekšu. Kefīru viņam patika dzert no rītiem, bet ar konfekēm bija
jauki našķoties pie grāmatas. Nekāda veida ēdienu Ulo mājās neturēja, nebija
vajadzības, jo viņš taču tik un tā katru dienu gāja uz "Oposumu" un
noņēmās tur pie plīts, ieturēdams nepārtrauktas brokastis, pusdienas un
vakariņas reizē.
Ulo pārradās mājās, nomazgāja rokas un uzvilka pidžamu.
Mājās viņš valkāja tikai pidžamu, tas bija visērtāk. Tad viņš iekārtojās dīvāna
stūrī ar konfekšu maišeli, tā lai ērti varētu tās paņemt un atvēra iesākto
grāmatu.
Ulo lasīja Tolstoja "Karu un mieru". Grāmata viņam
patika, un lasīšana gāja ātri. Divas pirmās daļas bija jau cauri, trešā pusē,
ceturtā vēl neiesākta, kas izraisīja dvēselē savādu svētlaimīgu sajūtu, it kā
zinātu, ka daudz jaukā un skaistā vēl ir priekšā. Starp visām sajūtām šī bija
tik stipra, ka Ulo uz mirkli izlaida grāmatu no rokām, apēda konfekti un
iztēlojās, ka ir eņģelis, kas no mākoņa maliņas lūkojas lejā uz pilsētu. Vakarīgās
ielas, pilnas ar apkārtklīstošiem ļaudīm, kas visi kaut kur steidzās, vai nu uz
krogu dzert alu, vai uz mājām skatīties televizoru un ēst vakariņas, kamēr aiz
viena loga viņš, Ulo, lasīja "Karu un mieru". Ļoti neparasta
parādība. Vai pilsētā vēl bija kāds, kas šobrīd lasītu šo grāmatu? Diez vai.
Vai bija kāds, kas iecerējis to lasīt? Arī apšaubāmi. Lielākoties šodien
nevienam nemaz mājās nebija "Kara un miera", un viņiem tas arī
nerūpēja. Bet viņam bija, un viņš to lasīja, lasīja vakar un lasīs vēl arī rīt
un parīt, jo viņam nebija, kur steigties.
Ulo šai mirklī jutās kā vecs pūķis, kas guļ pie dārglietu
kaudzes. Viņam pieder viss, kas notiks. Viņa paša istaba ir pilna ar
dažnedažādiem notikumiem, viņa līdzdalībnieki ir Andrejs Bolkonskis un Pjērs Bezuhovs.
Un Natašā Rostovā viņš bija gandrīz vai iemīlējies. Viņš jutās kā cilvēks, kas
vinnējis loterijā galveno balvu, pat tā kā neticami bija, ka tieši viņam tā
paveicies. Salda dzīve, patiesi!
Ulo apēda vēl vienu konfekti un lasīja tālāk.
Galvenais ir pirms aizmigšanas saņemties iztīrīt zobus! Būtu
tik viegli turpat uz dīvāna ar grāmatu rokā arī aizmigt, bet tas nebūtu labi.
Zobi ir jātīra, jo īpaši pēc konfekšu ēšanas. Ulo to labi zināja, jo viņa
nelaiķa māte, no kuras mantoto "Karu un mieru" viņš tieši lasīja, reiz
bija strādājusi par zobārsti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru