Ēvalds nākamajā
rītā jutās kaut kā ne pārāk. Pie Tonu viņš bija palicis līdz
vēlai naktij un dabiski, ka ar kartupeļu putru tā lieta nebeidzās.
No krāsns uzradās karbonādes, kurām no ledusskapja piebiedrojās
vīns. Ēvalds mēģināja atteikties, sacīdams, ka nupat jau dzēris
alu un negrib, lai tie abi samaisās. Bet Tonu bija citās domās.
"Tu dzēri alu,
bet es tev nemaz netaisos piedāvāt alu. Man nemaz nav alus, es to
ūrīndzenamo līdzekli nekad nepērku. Kāda jēga pa vienu galu
litriem liet iekšā šķidrumu, lai pēc tam tūlīt tas pa otru
galu nāktu ārā? Cilvēks taču nav kanalizācijas caurule. Mēs
dzersim vīnu. Un tad arī nepierīsimies kā cūkas."
Protams, ka Ēvalds
negribēja pierīties kā cūka un tāpēc pakļāvās. Tonu sieva
Veronika atnesa glāzes. Veronika bija galvastiesu garāka par Tonu
un vismaz tikpat spēcīgas miesasbūves, tikai nekliboja un arī
nebija plikpauraina, bet gan nēsāja divas resnas, melnas bizes.
Tonu apgalvoja, ka Veronika ir izbijusi basketboliste.
"Mēs
satikāmies sporta nometnē," viņš paskaidroja. "Mēs ar
puišiem sākumā bijām baigi noskaitušies, kad mūsu nometnē
ieradās basketbolistes, viņas nebija diezko modē, plakanas kā
dēļi un zirgu paskatā. Ar šitādām gultā neko citu nevarēja
darīt, kā tikai uzlikt spilvenu uz ģīmja. Mēs būtu gribējuši
daiļslidotājas, viņas ir tādas maziņas lellītes, paņem tādu
klēpī un maigi pakutini zem zodiņa un visās citās vietās kā
tādu jūrascūciņu."
"Jā, un tā nu
tā daiļslidotāja nāktu tev klēpī!" Veronika iespurdzās.
"Viņām visām jau ir savi pāri."
"Bija jau arī
tās, kas vienas slido" Tonu strīdējās. "Un viņām pāra
nebija, viņas leca ar galvu āliņģī. Turpat slidotavā ar mietu
izsitušas ledū caurumu un iekšā!"
"Vingrotāji
stāsta daudz visādu muļķību," Veronika Ēvaldam teica kā
atvainodamās. "Viņi karājas nemitīgi pie stieņa ar galvu uz
leju, un tas necik labi smadzeņu darbību neietekmē. Neņemiet viņu
galvā."
"Ko tu ar viņu
jūsojies, tu taču redzi, ka viņam ir tikai viena galva,"
pamācīja Tonu. "Nav jau slieka, tai ir galva un pakaļa
līdzvērtīgas, pret tām jāvēršas daudzskaitlī. Šim vīram ir
tikai viena galva, pakaļa nav jāsveicina, tai ir bikses virsū."
"Pie galda jau
nu varētu runāt par kaut ko citu, nevis pakaļu," Veronika
aizrādīja. "Nu labi, teikšu tad 'tu'. Paņem vēl kartupeļu
putru, Ēvald."
"Es jau pieēdos
diezgan."
"Neko tu neesi
pieēdies, es pats tev ielikšu. Nu tā, vējš tagad šķīvi vismaz
neaizpūtīs," Tonu visu nokārtoja.
"Neaiznesīs
vis," Ēvalds piekrita. "Šitādu šķīvi jau pat zirgs
nepavilks."
"O, jā, zirgi!
Un tad es gāju skatīties šitote basketbolveceņu treniņu un ko es
redzu – vienai meitenei ir tīri cilvēcīgs ģīmis. Nu šitai te
pašai. Pasaucu viņu, lai pēc treniņa nāk no zirgu staļļa ārā
pie cilvēkiem, auzu vietā apsolīju saldējumu."
"Ļoti neglīta
rīcība," pamāja Veronika. "Es no kauna varēju vai zemē
iegrimt. Par kādiem zirgiem tu runāji? Visas meitenes bija ļoti
jaukas."
"Bet redzi, tu
uzreiz saprati, ka es vēršos pie tevis. Kaut gan es tavu vārdu
nemaz nenosaucu."
"Tu tā blenzi uz mani, ka acis izkrita no pieres! Es vēl
domāju, kas par lietu, vai man bikses nošļukušas, vai pupi spīd
cauri krekliņam, ka tu tik stulbi uz mani blenz. Bet nē, nekas
nerēgojās cauri."
“Tomēr rēgojās
gan. Viss bija redzams.”
“Nemelo! No kuras
vietas?”
“Man ir tāda acs,
kas redz cauri akmens mūrim, ja aiz tā ir skaista meitene. Ko tāds
plāns sportatērps dod, tam var redzēt cauri kā stiklam. Visu
apskatīju un izlēmu, ka par šādu preci pāris saldējumu nav
žēl.”
“Ak, kungs, cik
nekaunīgi! Tu domā, ka es esmu pāris saldējumu vērta!”
“Pareizi, es tak
nopirku arī gāzēto ūdeni, par trīs kapeikām. Ar sīrupu, ne jau
pliku. Tad vēl bija arī cepumi.”
“Briesmīgais
cilvēks.”
“Tik labs
ieguldījums bija, ka jau trīsdesmit gadu iztur,” Tonu slavēja.
“Nu, Ēvald, uz manu laimi!”
“Nākas tevi kaut
kā izturēt, kaut tu esi maza auguma un plikpauris, un puni no
augšas tik šausmīgi izskatās, it kā es dzīvotu ar ragaini,”
Veronika skaitās, bet saskandināja ar vīru un iedzēra. Ēvaldam
bija patīkami un silti. Dzīve likās skaista, lieliski jauni
paziņas. Bija tik jauki dzert vīnu un uzēst karbonādi ar
kartupeļu biezputru.
Nākamajā rītā
vairs tik labi nebija. Ne fiziskā ziņā, jo ēsts bija krietni, un
nelielā alkohola deva bija tik dziļi ierakta kartupeļu biezputras
kalnos, ka nespēja organismam nodarīt nekādu ļaunumu. Vienkārši
diena atnesa tādu kā bezcerības sajūtu. Laiks bija pelēks, un
dzīve garlaicīga. Tādā dienā gribētos uzsviest atlūgumu uz
galda un nekavējoties pazust ārā pa durvīm, aiziet, piemēram, uz
parku, apsēsties uz soliņa un palikt tur labi ilgi, vienkārši
sēdēt, vērot garāmgājējus, vērot debesis un ne par ko nedomāt.
Vai arī doties apceļot pasauli, kā bija teicis Reins? Tas tomēr
prasītu pārāk lielu ņemšanos, labāk būtu, ja pasaule pati
ceļotu garām, bet tu tikai sēdi uz soliņa un vēro.
Ēvalds atkal
atsauca atmiņā vakarvakaru. Tas bija gana jautrs, kā gan šodiena
iegriezusies tik nomācoša? Kaut kādā brīdī Tonu uzsāka
piepumpēšanos. Ēvaldam bija jāskaita un jāsaka, kad ir simts.
“Priekš kam tev
tagad jāvingro?” Veronika bārās. “Sēdi pie galda, te nav
nekāds cirks!”
“Klusē!” Tonu
nokomandēja. “Es gribu, lai jūs skatāties. Simtreiz piepumpēties
man ir tīrais nieks, akurāt labi pirms gulētiešanas.”
“Mēs varbūt
nemaz negribam redzēt? Kas tur ko redzēt, viens vecs plikpauris
tirinās pa grīdu un svīst.”
“Simts
piepumpēšanās, tur tak nav ko svīst! Iztaisīšu un tad varēsi
pārbaudīt vai es esmu sasvīdis.”
“Netaisos neko
pārbaudīt. Ēvald, gribi vēl ēst? Putra gan būs atdzisusi, es
uzsildīšu.”
“Nevajag,”
Ēvalds atteicās. “Es putru esmu jau pārēdies.” Bet viņš
nebija nemaz izbrīnījies, ka Veronika tomēr ņēmās sildīt, jo,
kā jau vienmēr, citi viņa vajadzības zināja labāk. Un šobrīd
tas viņu pat neuztrauca.
“Nu labi,” viņš
samiernieciski noteica. “Ar namamāti nebūt labi strīdēties.”
“Uzmanību!”
Tonu no grīdas iebļāvās. “Sāc skaitīt!”
Viņš sāka
pumpēties.
“Vai man
plakšķināt?” Viņš pēc pirmajām desmit reizēm noprasīja.
“Nevajag.”
“Jā, es
plakšķināšu! Re, tas man ir nieks!”
“Pēc tējas vēl
uzmet arī kūleņus un pastāvi uz galvas,” ieteica Veronika, kas
nāca no virtuves ar uzsildīto putru, nolika Ēvaldam priekšā un
pielēja viņam arī vīna glāzi. “Un tad pastaigā pa griestiem
kā muša.”
“Pa griestiem vari
staigāt pati,” elsa Tonu. “Cik daudz ir?”
“Deviņdesmit
astoņi, deviņdesmit deviņi...” skaitīja Ēvalds. “Ir simts!”
Tonu piecēlās
stāvus, visai stipri elsodams, un viņa plikais pauris spīdēja no
sviedriem.
“Nu, kurš gan tas
bija, kas pēc tik niecīgas izkustēšanās nebūšot sasvīdis?”
Veronika vīpsnāja. “Tavs pauris ir tik slapjš, ka var izgriezt.
Tu esi jau vecs, ko nu tu te tagad tēlo.”
“Istabā vienkārši
ir karsts!” Tonu nesamulsa. “Es nesaprotu, kāpēc vīņi
joprojām tik traki kurina, ārā taču jau pavasaris. Tik šausmīgi
pārkurina istabu, ka var pilnīgi izcepties. Miesa paliek tik
ļengana, kā no cepeškrāsns izņemta.”
“Šobrīd tu
tiešām ar savu sarkano ģīmi izskaties kā no krāsns izņemts. Ja
tu vēl turpināsi ālēties, tad pārsprāgsi pušu kā asinsdesa.
Nāc, apsēdies!”
Apsēšanās vietā
Tonu notupās un iztaisīja trīs zibenīgus kūleņus.
“Nu taču pietiek
vienreiz!” Veronika noskaitās. “Celies kājās!”
Tonu izmeta vēl
trīs kūleņus un tad uzlēca kājās, iebļaudamies: “Tararāāā!”
“Pilnīgi stulbs
paliek. Tādiem cilvēkiem nedrīkst vīnu dot, viņiem to vajadzētu
uz stingrāko aizliegt,” pasludināja Veronika.
“Kad es vēl
trenējos, tad taisīju trīssimt kūleņu pēc kārtas,” Tonu
lielījās. “Manus kūleņus brauca skatīties no visas Padomju
Savienības. No Taškentas un Simferopoles brauca veselas
delegācijas.”
“Ak, kas par
muļķībām,” spurdza Veronika un iemalkoja vīnu. “Visparastākie
kūleņi, tādus var iztaisīt kurš katrs.”
Lai apstiprinātu
savus vārdus, viņa arī nometās uz grīdas un izmeta trīs
kūleņus.
“Ohoo!” Tonu
kliedza. “Urāāā!”
Viņš aizskrēja
līdz istabas vidum, uzmeta tiltiņu un apskrēja pāris apļu ap
galdu.
“Piedod, Ēvald,
ka tev jāskatās šis cirks,” Veronika atvainojās. “Tonu visu
mūžu ir gribējis kļūt par klaunu, bet viņam trūka skatītāju.
Tagad, kad nu beidzot kāds ir atnācis, tam nu viss tiek. Mēģini
viņam piedot.”
“Gluži otrādi,
tas ir lieliski,” slavēja Ēvalds. “Man ir tāda sajūta, ka
Tonu mani uzaicināja, lai es savās mājās nesēdētu viens... Nē,
patiesi! Jūs esat tik jauki cilvēki...”
“Nāc, skaties, es
pacelšu galdu uz vienas rokas!” kliedza Tonu no virtuves. “Ēvald,
nāc šurp! Tas ir no cietā koka...”
“Vismaz noņemsi
traukus?” kliedza Veronika no istabas.
“Novāksim tīru!
Nāc, skaties, Ēvald! Trīsdesmit sekundes galdu noturēšu rokā.
Nāc, sāc skaitīt!”
Ēvalds to visu
atminējās, sēdēdams darbā pie galda. Tā tik bija dzīve, tas
bija prieks un līksmība, tas bija kas atcerēšanās vērts. Bet
tagad atnāca viens kolēģis, Kelvins, visai jauns cilvēks, atnesa
kaut kādu papīru un palūdza:
“Izlasi un pasaki,
ko par to domā.”
Ēvalds lasīja un
cieta. Tas, ar ko viņš tagad nodarbojās, bija tik neiedomājami
garlaicīgi, tik neiedomājami nejēdzīgi. Viņš ar mokām
paraudzījās Kelvina virzienā. Arī puisis šķita esam skumīgs.
Viņš noķēra Ēvalda skatienu un vārgi pasmaidīja, it kā
atvainodamies – ka ne jau viņš šitās papīra būšanas
izgudrojis, viņš jau arī labprātāk gribētu būt kaut kur citur,
bet ko lai dara, ja kāds gudrinieks ir izdomājis, ka cilvēkiem,
lai nopelnītu naudu, jāiet uz darbu, ķīnieši savukārt
izgudrojuši papīru, un tagad nu sanāk tā, ka ir darbs un ir
papīrs, un mēs tur neko nevaram grozīt.
“Atstāj te, es
mazliet padomāšu,” Ēvalds nopūtās. Kelvins arī nopūtās,
atstāja papīru uz galda un aizgāja. Pēc mirkļa Ēvalds to
apskatīja, ar kafijas tasi rokā virzīdamies uz kafijas automāta
pusi.
Ēvalds paņēma
pilno krūzi un gāja atpakaļ, mēģinādams kaut nedaudz salauzt
ierasto rutīnu. Viņš palika stāvam pie galda un uz mirkli ļāvās
ilūzijai, ka ir ceļā uz kādu interesantu vietu. Stāvēja un
dzēra iespējami lēni, jo priekšā nebija gaidāms nekas īpaši
labs, tikai ceļojums atpakaļ pie darba.
Tas tā nebūt
nebija katru dienu, lielākoties Ēvaldam darbs patika. Viņš
parasti nāca uz darbu labā garastāvoklī un arī neļāva tam
dienas gaitā pasliktināties. Bet bija dienas, kad viņš jutās
skumji.
“Pēc piecām
minūtēm sapulce,” kāds paziņoja. Ēvalds pamāja. Viņš
atcerējās, kā vakar vakarā gāja mājās un kā Tonu un Veronika
pa logu māja atvadas, un Tonu nokliedza:
“Ja vēl kādreiz
atstāsi jaku darbā, tad zvani, es ieradīšos un šoriez ielēkšu
pa logu ar kārti!”
Ēvalds iedomājās,
kā viņš tagad gribētu vīnu un kartupeļu biezputru. Tomēr gāja
uz sapulci.
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru