Ēvalds pavadīja brīvdienas neomā. Sieva vēl joprojām bija pie mātes,
un Ēvaldam tas radīja bažas. Viņš jutās kaut kā nedroši. No
vienas puses viņš bija brīvs un neatkarīgs, bet no otras puses
viņš nezināja, ko ar to brīvību iesākt, un cieta no
vientulības. Apnicīgajām darbdienām sekoja apnicīgas
brīvdienas. Laiks bija jauks, un Ēvalds no rīta izgāja
pastaigāties, iedzēra kādā agri atvērtā kafejnīcā kafiju un
tad klīda tālāk pa apkaimes ieliņām. Sākumā tas sagādāja
prieku, un Ēvaldam likās, ka dienas turpinājumā viņu gaida vēl
kaut kas aizraujošs, bet tad laiks kļuva vēl siltāks, un Ēvaldam
palika karsti.
Staigāšana kļuva
apgrūtinoša, viņš meklēja ēnainu soliņu, lai atpūstos un
atjaunotu spēkus, bet par spīti visi soliņi bija saulē. Tā nu
nekas cits neatlika, kā vien turpināt iet, bet tas vairs nekādu
baudu nesagādāja, tāpēc viņš palielināja tempu un beidzot
sasniedza mājas noguris un nosvīdis.
Mājās jau arī
nebija nekā interesanta. Ēvalds apgūlās uz dīvāna, tad apsēdās
pie virtuves galda, tad no jauna ielīda dīvānā. Laiks kļuva
aizvien skaistāks, bet Ēvalds vairs ārā negāja, viņš taču
tikko no turienes bija atnācis.
"Varbūt kādam
piezvanīt," Ēvalds iedomājās, tomēr to nedarīja, bet
slaistījās tālāk.
Beidzot viņš
aizgāja gulēt, pēc kādas stundas pamodās, paskatījās pulkstenī
un sāka domāt, kā tad tā, ka viņš visu dienu neko nedara, tikai
nosit laiku. Vismaz varētu kaut ko palasīt. Tomēr viņš tā arī
nepaņēma grāmatu rokā, toties aizgāja uz virtuvi un labu laiku
stāvēja pie loga, blenzdams uz garāmgājējiem. Šķita, ka viņi
jūtas priecīgi, bariņos kustēdami uz visām pusēm, kaut vai šis
vīrs ar sievieti, rokās sadevušies, vai tas līksmi čivinošo
meiteņu bariņš, vai puišu kompānija, kas šķita lietišķā
noskaņojumā kaut kur steidzamies. Ēvaldam šķita, ka viņš viens
ir izstumtais un dzīvo pilnīgi bezjēdzīgu un nomācošu dzīvi.
Tad viņš atkal
iedomājās par pasaules apceļošanu, pat iztēlojās, kā viņš
kādā dienvidu zemē soļo pa lauku ceļu: nesteidzoties, izbaudot
jaunos iespaidus. Silts laiks, bet sviedri nelīst, jo gaiss ir tik
svaigs un viegls, un iešana kļūst aizvien patīkamāka. Kad vēders
kļūst tukšs, viņš apsēžas zem krūma, apēd vietējā ciema
traktierī nopirktos pīrāgus, iemalko vietējo vīnu, pamielojas ar
paša plūktajām vīnogām un tad dodas tālāk. Pretī jauniem
piedzīvojumiem un apskates vērtām vietām.
Ēvalds atvēra
ledusskapi un laika nosišanai uzēda desu. Tad pārģērbās, izgāja
ārā, pariņķoja kādu stundu pa pilsētu, pa ceļam iegāja
krodziņā un iedzēra pāris alu – tikai ne "Oposumā",
brīvdienās tas bija slēgts – un, garlaicības mākts, gāja
atpakaļ uz mājām. Nosita vēl kādu stundu uz dīvāna, miegaini
blenzdams griestos, kamēr beidzot turpat aizmiga, nevīžodams
uzklāt gultu. Tik un tā bija vienalga.
Svētdienā viņš
pamodās ar stīvu kaklu. Gulēšana uz dīvāna nebija pārlieku
ērta. Ēvalds atminējās vakardienu un nevarēja sev piedot, ka tik
stulbi nositis laiku. Beigu beigās viņam taču bija brīva diena,
kas piederēja tikai viņam, bet viņš to izmetis ārā kā
nevajadzīgu lietu. Vaiņš taču būtu varējis darīt...
dažnedažādākās lietas! Citreiz, parastā darbdienā, viņam bija
tik milzīgi plāni, kas bieži palika neizpildīti, jo mūžīgi
bija citi pienākumi vai sieva gaidīja mājās, bet vakardiena taču
bija pilnīgi brīva visās nozīmēs. Bet viņš bija ļāvis
vienkārši tai izplūst caur pirkstiem!
Šorīt, jaunai
dienai austot, viņš bija pilns apņēmības, bet tagad bija jau par
vēlu uzsākt lielapjoma darbus, šodien sieva būs atpakaļ no
laukiem. Tiesa gan, viņa ieradīsies tikai uz pusdienlaiku, tātad
viss rīts vēl ir priekšā, bet ko pa vienu rīta cēlienu tādu
lai sadara?
Tad Ēveldam atausa
atmiņā, ka viņš bija sievai apsolījis šo to mājās sataisīt,
bet tas viss tā arī palicis neizdarīts, un tagad bija pēdējais
laiks ķerties klāt. Tas sabojāja garastāvokli, un Ēvalds atkal
jutās nospiests. Gluži kā dzimtcilvēks. Gribas brīvību, bet re
– nedod! Katrs solis tiek diktēts, brīva laika nepaliek ne
drusciņas, un dzīve tā arī palika nedzīvota. Citi dzīvoja pa
skaisto, piemēram, Tonu un Veronika. Viņu dzīve izskatījās
laimīga, bet Ēvalda... Ak, ko nu par to vispār runāt...
Viņš darbojās
visu rītu pa mājām, šņākdams aiz niknuma. Laiks joprojām bija
skaists, un Ēvaldam likās, ka tas ir noziegums cilvēku šitādā
skaistā dienā turēt četrās sienās. Viņš juta nepieciešamību
iziet svaigā gaisā, bet viņš neuzdrīkstējās pamest māju, kad
Pireta, viņa sieva, kuru katru brīdi varēja pārrasties. Tas
Ēvaldu briesmīgi kaitināja, tāpat kā tas, ka, kad tam bija
brīvība iet, kur acis rāda, viņam neviena interesanta ideja
neradās. Vakar viņš bija visu dienu tāpat vien noblandījies, un
to atkal atkārtot viņam nebija nekādas kāres. Un vienkārši
stāvēt mājas priekšā taču nav jēgas.
Tā ka viņš gan
gribēja iet un kaut ko darīt, bet ko – to viņš nezināja.
Tāpēc, prātīgs būdams, palika mājās. Lai gan tas viņu darīja
nervozu. Katra doma šķita vedam strupceļā.
Tad iezvanījās
telefons. Tā bija Pireta.
"Esmu lejā,"
viņa teica. "Nāc palīgā!"
Ēvaldam tūliņ
kļuva vieglāk. Sieva bija klāt, un viņš vairs nebija viens. Nav
vairs jābaidās, ka diena varētu paiet bezjēdzīgi, jo tagad taču
Pireta pateiks, ko un kā. Viņš uzvilka džemperi un noskrēja
lejā.
Pitera stāvēja pie
auto un tieši vēra vaļā bagāžnieku.
“Čau!” sauca
Ēvalds. “Kā iet? Kā mammai?”
“Mammai viss
labi,” Pireta atteica. “Viņa man iedeva trīs kartupeļu maisus,
tev tie jāuzstiepj augšā.”
“Kādi vēl tagad,
pavasarī, kartupeļi?”
“Pērnie. Mammai
pilns pagrabs ar tiem. Viņa tos audzē tādā daudzumā, ka visā
savā mūžā nevarētu tik daudz apēst,” Pireta stāstīja.
“Patiesībā viņa tos gandrīz vispār neēdot, kā pati saka. Es
prasīju, kāpēc tad tev tur tik daudz kartupeļu, viņa saka,
dārgais bērns, es nedrīkstu ēst kartupeļus, tie ir grūti
sagremojami. Tad es jautāju, kāpēc tad tu tos vispār audzē, un
viņa saka, nu mums te ir kartupeļu zeme, un tad jāaudzē
kartupeļi, kā savādāk. Gan jau mēs noēdīšot, lai tik ņemot
līdzi, pagrabs ir jāiztukšo, vēlāk nāks jaunie kartupeļi, tad
jau vecos vairs neviens negribēs. Protams, ka mēs arī tik daudz
neapēdīsim. Bet ar viņu jau nav jēgas strīdēties. Nes augšā!”
“Mēs tajos
noslīksim,” teica Ēvalds. “Tur ir kādi 150 kilo.”
“Nu gan jau
izdalīsim, aizvedīsim draugiem, gan jau kāds gribēs,” prātoja
Pireta. “Bet te, mašīnā, es nevaru tos atstāt, jo es jau rīt
no rīta uz darbu nemaz nebraucu. Varēsi uzstiept?”
“Kas man cits
atliek,” Ēvalds nopūtās un sāka vilkt virsējo maisu ārā no
bagāžnieka. Velns, smagu gan. Ēvalds uzcēla maisu uz pleca un
sajuta zemes smaržu. Viņš iedomājās, cik labi gan būtu, ja te
būtu spēkavīrs Tonu, viņš šitos maisus skriešus uznestu uz
trešo stāvu. Tonu gan viņam telefona numuru bija iedevis, tomēr
neklājās tak citus cilvēkus tādu sīkumu dēļ apgrūtināt,
iekļūšana pa kantora logu bija viena lieta, bet savus kartupeļu
maisus pa trepēm katram ir jāuznes pašam. Cita lieta, ja būtu
jāstiepj skapis vai klavieres, tad skaidrs, ka būtu vajadzīgs
palīgs. Toties kartupeļu maiss ir kā savs krusts, kas jānes
pašam.
Pirmais maiss tomēr
ar lielām mokām sasniedza dzīvokli un ar troksni piezemējās
virtuvē uz grīdas. Plecs bija stīvs un notraipīts ar zemi, ko
šķidrais maisa audums laida cauri. Otru maisu Ēvalds uz pleca
nelika, nesa tāpat. Rokas bija kļuvušas savādi vājas, bija
sajūta, it kā tām iekšā nemaz nebūtu kaulu. Bet ar pēdējiem
spēkiem, tupus rāpus, pret cisku atbalstot, Ēvaldam beigu beigās
izdevās arī otro maisu dabūt līdz virtuvei. Tiesa gan, dažus
soļus pirms galapunkta sasniegšanas pirksti vairs nespēja maisu
saturēt, un tas nogāzās uz grīdas, un pēdējos metrus Ēvalds to
aizvilka. Tad viņš nedaudz atvilka elpu un grīļodamies devās pēc
trešā maisa. To viņš spēja aizstiept tikai līdz ārdurvīm un
tad, pēc nelielas atpūtas saņēmis pēdējos spēkus, dabūja līdz
pirmajam stāvam. Tur viņš apsēdās uz maisa un vienaldzīgi
samierinājās ar likteni. Tālāk viņš netiks.
Viņš uz mirkli
aizvēra acis. Atvērās durvis, un kāds ienāca kāpņutelpā.
Ēvalds atvēra acis. Viņa priekšā stāvēja jaunā meitene, kas
pirms mēneša bija šeit ievākusies. Ēvalds bija viņu ievērojis
pēc izskata, bet nepazina, kurš gan spēj ar visiem kaimiņiem
iedraudzēties. Meitene vēroja uz maisa sēdošo Ēvaldu un jautāja:
“Vai kaut kas
noticis?”
“Kartupeļus
negribi?” prasīja Ēvalds.
“Kā, lūdzu?”
“Tu taču dzīvo
tepat, pirmajā stāvā? Kartupeļus gribi?”
“Kādā ziņā?”
“Tādā ziņā,
ka, vai tu kartupeļus negribi? Tu taču ēd kartupeļus? Kartupeļu
biezputru, ceptus kartupeļus, vārītus kartupeļus...”
“Nu ēdu.”
“Un tev tagad
mājās ir kartupeļi?”
“Pašlaik nav.”
“Gribi, es tev
iedošu?” jautāja Ēvalds.
“Es nezinu... Kā
jūs iedosiet?”
“Vienkārši
iedošu, iestiepšu maisu tavā istabā un iedošu,” paskaidroja
Ēvalds. Viņš piecēlās kājās. Meitenes izskats viņam deva
spēkus, zinot, ka viņam nevajadzēs stiept maisu augšā, jo var
tikt no tā vaļā tepat.
“Bet cik tas
maksā?” meitene jautāja.
“Neko nemaksā,
man ir labs garastāvoklis, es tāpat atdošu,” atbildēja Ēvalds.
“Attaisi durvis!” Viņš iestiepa maisu meitenes dzīvoklī. “Vai
nest uz virtuvi?” viņš sauca un virzījās tālāk. Apmaldīties
nevarēja, meitenes dzīvoklis bija tāds pats kā Ēvalda, un
virtuve atradās turpat. Viņš ievilka maisu stūrī un noslaucīja
rokas biksēs.
“Nu tā,” viņš
apmierināti noteica. “Tagad varat sākt ēst.”
“Kā lai jums
pateicos?” jautāja meitene.
“Ko tur
pateikties, tak kaimiņu būšana,” Ēvalds atmeta ar roku. “Es
esmu Ēvalds.”
“Es esmu Jānika,”
teica meitene. “Tomēr varbūt varu ko piedāvāt? Es gan nezinu
ko. Varbūt glāzīti liķiera? Man pirms nedēļas bija dzimšanas
diena, viena draudzene uzdāvināja, bet mums bija daudz visādu
dzērienu, un liķieris palika pāri. Gribat?”
“Vai nē, es
vispaŗ neesmu liķiera dzērājs,” Ēvalds papurināja galvu.
“Nav jēgas manis
dēļ taisīt vaļā pudeli.”
“Pudele ir jau
vaļā!” Jānika apgalvoja un izņēma liķieri no skapja. “Tas
ir kafijas liķieris.”
“Nē, nē, es
nedzeršu,” Ēvalds atteicās. “Nevajag.”
“Nu tikai mazu
malciņu!” Jānika lūdza.
“Nu labi.
Izmēģināsim, kas tā par mantu.”
Ēvalds izdzēra
glāzīti.
“Ļoti labs!”
viņš uzslavēja.
“Es ieliešu vēl
drusciņ!”
“Jā, nu labi. Bet
ielej sev arī, kā tad es viens dzeršu.”
“Es nevaru, es
tūlīt eju uz autoskolu,” taisnojās Jānika. “Braukšanas
stunda.”
“Tad jau tev
jāsteidzas.”
“Mazliet ir gan.
Bet ziniet, ņemiet līdzi visu pudeli! Man būs labāka sajūta, ja
varu jums kaut ko uzdāvināt kā pateicību.”
Ēvalds iztēlojās,
kā viņš parādās Piretas priekšā ar liķiera pudeli kartupeļu
maisa vietā, un viņam likās, ka tā nebūs laba ideja.
“Nē, es tad labāk
ātri izdzeršu vēl vienu glāzīti,” viņš ierosināja. “Pudele
lai paliek. Uz tavu veselību!”
Viņš apgāza glāzi
otrādi, nolaizīja lipīgās lūpas, pamāja Jānikai un devās
augšā.
“Kur tad trešais
maiss palika?” jautāja Pireta.
“Es to ziedoju
labdarībai,” Ēvalds atbildēja. “Mums te pirmajā stāvā dzīvo
viena nabadzīga meitene, laikam studente. Uzdāvināju viņai. Tu
taču atceries, ka studiju laikā kartupeļi bija galvenā barība,
ja tie studentam ir mājās, tad no bada nenomirs.”
“Ļoti labi,”
Pireta uzslavēja. “Mums tāpat būtu vajadzējis tos kartupeļus
citiem izdalīt. Bet kas tā no tevis par smaržu? Vai tā nabadzīgā
studente tevi ar kaut ko aplaimoja?”
“Tikai ar glāzīti
liķiera,” Ēvalds vainīgi noplātīja rokas. Garastāvoklis bija
uzlabojies, mutē joprojām saldā garša, un depresīvā sajūta
bija pilnībā izzudusi.
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru