Sestdienas rītā
Kalju un Malle centās tikt skaidrībā, ko lai velk, ejot
pastaigāties.
“Kāds laiks ārā?”
pētīja Malle.
“Šķiet dikti
jauks, saulīte spīd,” konstatēja Kalju, paskatījies pa logu.
“Tā saule neko
nenozīmē, spīdēt ta viņa spīd, bet gaiss joprojām ir auksts,”
Malle brīdināja. “Pavasaris ir ļoti viltīgs. Mans tēvs aizvien
teica, ka pavasarī ārā labāk neiet, jo vējš lūr aiz katra
stūra. Viņš bija ļoti izglītots cilvēks, viņš strādāja
aptiekā. Tavs vectēvs.”
“Zinu, mamm. Pag,
es atvēršu logu, tad varēs labāk saprast.”
“Viņiem nebija
termometra aiz loga, tāpēc par āra temperatūru varēja spriest
tikai, atverot logu. Kalju vispirms izbāza ārā roku, tad galvu,
tomēr netika īsti skaidrībā, tāpēc izliecās pa logu ar
pusrumpi.”
“Vai tu gribi pa
logu izkrist?” iekliedzās Malle un saķēra dēlu aiz bikšu
gumijas. “Ko tu dari, trakais! Vēl drusku un būtu lejā, kas pēc
tam tevi lāpītu?”
“Mammu, es taču
nekur nekritīšu. Nerauj mani aiz biksēm! Laiks liekas ļoti silts
un jauks.”
“Tomēr vajag
kārtīgi saģērbties,” izlēma Malle, uzstiepa mugurā džemperi
un vēl mēteli pa virsu. “Nezini, kur es liku cimdus?”
“Mammu, priekš
kam tev cimdi? Tici man, ārā ir ļoti silts.”
“Bet katram
gadījumam! Tu taču zini, ka var uznākt stiprs vējš! Nē, es
tomēr ielikšu cimdus kabatā.”
Tad viņa uzmeta
vērtējošu skatienu Kalju:
“Tu taču vilksi
jaku mugurā?”
“Nē, mammu,
domāju, ka pietiks ar džemperi.”
“Kas tu esi galīgi
jucis? Tikai džemperī! Tad es ar tevi nekur neiešu. Tu gribi
saķert plaušu karsoni?”
“Kādu plaušu
karsoni. Džemperī taču ir silts.”
“Bet tas neaiztur
vēju. Uzvelc vismaz vējjaku, nav taču vasara, kad var iet pliks.”
“Kur nu pliks? Man
ir apakškrekls, tad virskrekls, un tad vēl džemperis...”
“Un vējjaku arī.
Ja gribi, vari atstāt vaļā. Ja nu tev tiešām ir tik ļoti
karsti.”
Kalju nopūtās un
uzvilka vējjaku džemperim pa virsu. Malle izgāja cauri dzīvoklim,
pārbaudot, vai gaismas ir izslēgtas un gludeklis izštepselēts.
Vēl pārbaudīja, vai logi ir kārtīgi aizvērti, lai neviens
zaglis nevarētu ierāpties. Malle un Kalju gan dzīvoja ceturtajā
stāvā, bet Malle vienmēr apgalvoja, ka tādi bandīti kā lūši
spēj uzrāpties visur, kur vajag.
Uz grāmatplaukta
stāvēja Malles vīra un Kalju tēva Ričarda bilde. Viņam bija
garas, nokarenas ūsas. Viņš bija sen miris. Malle viņam pamāja
un teica:
“Mēs ar Kalju
tagad ejam pastaigāties.”
Un tad viņi
aizgāja.
Pastaiga gan necik
gara nebija, nekādu pārgājienu jau viņi netaisīja. Malle nespēja
necik tālu aiziet. Parasti viņi lēnītēm aiztipināja pāris
kvartālu uz jūras pusi, kamēr beidzot sasniedza nelielo parku, kur
varēja atpūtināt kājas un pabarot baložus. Tad pa citu ielu gāja
atpakaļ.
Pastaigas laikā
Malle stingri turējās pie Kalju elkoņa, tā viņai bija vieglāk
soļot. Laiku pa laikam, ja Kalju sāka spert garākus soļus, Malle
viņam uzsauca: “Pagaidi, apstājies, kur tu tā joņo, ļauj
atvilkt elpu!” Tad viņi uz kādu mirkli apstājās, Malle nedaudz
atpūtās un parādīja uz kādu priekšā stāvošu māju, teikdama:
“Šeit dzīvoja
Parametsa Sirje. Ļoti skaista meitene un vienmēr valkāja tik
skaistas drēbes. Es viņu allaž apskaudu, jo arī tādas gribēju,
bet tēvs teica, ka nevajag nekādas ciku-cakas, kas tās
spēšot mazgāt un kopt, bez tam tās lentes visur aizķeršoties.
Vispraktiskākā esot parasta, brūna kleita. Un ka jaunas meitenes
greznākā rota esot atturīgs un laipns skatiens.”
Un tad atkal:
“Šai mājā
dzīvoja Kordandi Koļa. Bija ļoti netīrīgs, bet labu sirdi. Reiz
viņš izdomāja turēt cūku, savā pagalmā ierīkoja kūti, kā
tas smirdēja! Tā smaka bija pa visu ielu, daudzi gāja ar Koļu
bārties, sak, ko gan tu domā, paņemt pilsētas dzīvoklī cūku,
tā neklājas, pilsētā tak nevar cūkas turēt. Bet Koļa atteica,
ko jūs te ņematies, es taču viņu neturu dzīvoklī, viņa ir ārā,
svaigā gaisā. Lieciet dzīvniekam mieru. Kad pienāca Ziemassvētki,
viņš to nokāva un katrai ģimenei, kas šai ielā dzīvoja,
uzdāvināja gabalu gaļas svētku cepetim. Tad gan visi slavēja
Kordandi Koļu, teikdami, ka viņš ir godavīrs. Mans tēvs arī
teica, ka Kordandi Koļam ir sirds īstajā vietā.”
“Bet, cik es
atceros, tad šai mājā vienmēr bijis veikals,” teica Kalju.
“Tiesa gan, tavā
laikā šeit jau bija veikals. Kordandi Koļa tad jau bija sen miris.
Šeit bija veikals, jā, tavs tēvs Ričards vienmēr gāja uz
šejieni pirkt siļķes, viņš varēja vienā mirklī apēst trīs
lielas siļķes, pēc tam viņu mocīja tik briesmīgas slāpes, ka
šis nepārtraukti staigāja pie krāna dzert. Jokoja, ka siļķes
vēderā gribot peldēt, tāpēc viņām vajagot ūdeni. Es teicu,
tak neēd tik daudz siļķu, lai tik daudz nav jādzer, bet viņš
tik atteica, ka viņš savādāk nevarot. Ikreiz, kad ieraugot siļķi,
tā vajagot uzreiz viņu apēst, it kā tā siļķe būtu viņa
ļaunākais ienaidnieks.”
“Bet tagad šī
māja laikam vispār ir tukša,” Kalju ierunājās.
“Tagad tukša,
jā,” Malle piekrita. Un tad viņi devās tālāk.
Beidzot sasniedza
parku. Kalju sameklēja tukšu soliņu, un Malle apsēdās, pūsdama
aiz noguruma. Viņa sameklēja savā somiņā baložiem paredzēto
baltmaizi, iztina to no papīra un sauca:
“Nāciet nu ēst!
Nāciet, nāciet!”
Baloži ieradās,
bet ne tikai baloži, arī vārnas un kaijas, kas bija daudz lielākas
un norija visu maizi baložiem no degunpriekšas. Kalju tas likās
netaisnīgi, viņš mēģināja vārnas un kaijas aizdzīt prom, bet
Malle neļāva:
“Nu jau, nu jau,
lai tak viņas arī ēd. Netramdi putnus. Viņiem arī gribas ēst.”
“Bet baloži tā
neko nedabūs!” iebilda Kalju.
“Bet ko darīt.
Gan jau viņiem tāpat kaut kas tiks. Lai tak vārnas un kaijas,
nabadzītes, arī piepilda savus puncīšus.”
“Nabadzītes”
tikai ķērca un klaigāja, censdamās viena otrai ar knābjiem sist
pa galvu.
Kad maize bija
cauri, Malle ar Kalju vēl kādu brīdi pasēdēja. Kalju no pakauša
noslaucīja sviedrus un teica:
“Ļoti karsts gan
ir, mamm. Vējjaku nevajadzēja vilkt. Vai tad tu nejūti, ka ir
silts?”
“Ir gan, patiešām
silts. Man arī ir karsti, bet drēbes vilkt nost nedrīkst. Tas ir
vistrakākais, ja esi sasvīdis un tad dabū vēju. Sūroja Vaike
tādā veidā nomira, novilka jaku, saslima un vairs neizveseļojās.
Nomira.”
“Kā ta nu tas tā
var gadīties, ka novelk jaku un uzreiz nomirst?”
“Kur nu uzreiz!
Četrus gadus slimoja! Vadāja viņu no vienas slimnīcas uz otru,
neviens ārsts nespēja palīdzēt. Nabaga sieviete bija galīgi
izmocījusies no sāpēm...”
“Un tas viss tikai
tāpēc, ka novilka jaku?”
“Nu es domāju
gan.”
Kalju un Malle
pasēdēja vēl drusciņ. Pēkšņi Malle sāka nemierīgi grozīties,
piecēlās kājās un noraizējusies paraudzījās apkārt.
“Kas ir, mammu?”
Kalju nobijās. “Tu kaut ko aizmirsi? Gludeklis palika ieslēgts?”
“Nē, gludekli es
pārbaudīju trīs reizes, ar to viss kārtībā. Kalju, vai tu te
kaut kur neredzi kādu kafejnīcu vai konditoreju?”
“Nē. Tu gribi
iedzert kafiju?”
“Negribu nekādu
kafiju, man vajag uz tualeti. Redzi, es jau gan mājās pirms ārā
iešanas visu izdarīju, bet nezinu, kas ir! Neesmu it kā neko
dzērusi, nesaprotu, no kurienes šitā pēkšņi sagribējās. Esi
labs bērns, aizej paskaties, varbūt tomēr ieraugi kādu kafejnīcu,
tur tad noteikti jābūt arī tualetei, tak ielaidīs vecu cilvēku.”
Kalju apskrēja visu
parku, bet kafejnīcu neatrada.
“Nav nekur!”
viņš elsoja, atskrējis atpakaļ.
“Nu ir slikti.”
Malle ievaimanājās. “Tad mēs te vairs nevaram palikt, jātaisās
uz māju. Provēsim iet ātri, varbūt paspējam.”
“Vai tad tik
briesmīgi vajag?”
“Diezgan stipri,
jā. Nāc, dod man roku.”
“Bet varbūt aizej
kaut kur aiz krūma?” Kalju ierosināja.
“Klusē, kur es,
vecs cilvēks, parkā staigāšu aiz krūmiem? Tas neder! Un ir arī
auksts, es nevaru šitajā vējā plika, tā jau var apsaldēt
nieres. Nē, tas nelīdzēs, ejam mājās.”
Tā viņi iesāka
mājupceļu. Malle smagi elsoja, un Kalju viņu mierināja:
“Nu nekas,
pacieties vēl tikai drusku.”
“Kur nu drusku,
vēl tik liels gabals jāiet,” Malle vaidēja. “Trakākas mokas
nevar iedomāties! Pēdējā reize, kad es eju ārā no mājas, vai
tad vismaz trīs reizes pirms tam ieiešu tualetē, tad būs sirds
mierīga. Ak, kungs, ak, kungs!”
Viņai no ciešanām
saskrēja asaras acīs. Kalju izbijies noskatījās mātē un apsvēra
domu zvanīt ātrajai palīdzībai. Stāvoklis likās jau kritisks.
“Vai kundzei ir
kāda problēma?” kāds vecs vīrs, kas stāvēja pie savas mājas
durvīm, pagriezās pret Malli. Viņa plikais pauris laistījās
saules gaismā, un seja bija vienās krunkās, tā ka viņš
izskatījās pēc labsirdīga valrieksta.
Malle nespēja
atbildēt, vien atmeta ar roku un iešņukstējās. Bet Kalju
saskatīja iespējamo glābiņu.
“Mammai vajag uz
tualeti, bet te nekur nav,” viņš iesaucās.
“Bet man taču
ir!” teica valrieksts. “Nāciet iekšā, nekur tālu nav jāiet,
es dzīvoju pirmajā stāvā.”
“Paldies!” Malle
tencināja, un šī pateicība nāca no visas sirds. Viņa steidzās
sekot vecajam vīram iekšā mājā. Kalju palika gaidīt pie durvīm.
Vecā vīra seja viņam likās tā kā pazīstama, vai tik viņš
nebija to redzējis “Oposumā”?
Pēc kāda brīža
Malle kopā ar veco vīru iznāca ārā. Malle izskatījās tik
neticami laimīga, ka izbēgusi elles mokām, viņa balstījās pret
sava labdara roku un nebeidza viņam pateikties.
“Es nezinu, ko es
būtu iesākusi, ja jūs nebūtu mani ielaidis. Es laikam būtu
piečurājusi bikses,” viņa teica. “Goda vārds! Es nebūtu
vairs izturējusi! Pūslis spieda ar tādu spēku, ka tur cilvēks
nekā nespēj pretoties.”
“Bet tagad citreiz
zināsiet, ka es te dzīvoju, un, kad atkal iesiet pastaigāties un
radīsies vajadzība uz tualeti, tad tikai pieklauvējiet pie
durvīm,” pamācīja večuks. “Vai ja kaut ko citu ievajagās. Un
arī tad, ja neko nevajag. Tad pieklauvējiet tāpat vien, tad es jūs
paaicināšu iedzert tēju.”
“Ļoti jauki no
jūsu puses,” Malle pateicās. “Labi gan, ka ir tik laipni
cilvēki.”
“Nu ja, ka ir!”
“Ziniet,
patiešām!” piekrita Malle. “Esmu jau nodzīvojusi garu mūžu
un varu teikt, ka vairums ļaužu, ko esmu sastapusi, ir bijuši
labi.”
“Es arī tā
domāju.”
Tad iejaucās Kalju,
lai noskaidrotu, vai jaunais paziņa ir apmeklējis “Oposumu”, un
večuks atbildēja, ka ir gan un ir arī Kalju tur redzējis, un viņu
tūlīt pazina, kad ieraudzīja kopā ar māti ejam pa ielu.
Vēl viņš teica,
ka viņu saucot par Imanuēlu un arī atkārtoja savu priekšlikumu
kādreiz kopā iedzert tēju, uz ko Malle atbildēja, ka patiesībā
ir viņas kārta labo cilvēku pacienāt un uzaicināja uz kūku.
Kādu laiku apspriedās, kuram pie kura jāiet ciemos. Beigās šis
jautājums palika atklāts un viņi vienojās vēl sazvanīties. Tad
nu beidzot, pēc bagātīgiem apskāvieniem un rokasspiedieniem,
Kalju un Malle devās mājup.
“Ļoti brīnišķīgs
kungs,” teica Malle.
“Jā,” Kalju
piekrita.
“Tavam tēvam viņš
būtu paticis,” Malle apgalvoja. “Viņa draugi arī visi bija
tādi, ļoti laipni. Mani stipri uzpasēja. Kad mēs apprecējāmies,
viņi sameta naudu un uzdāvināja man velosipēdu, pie kura stieņa
pija piekārts rudzupuķu vainags.”
“Es to jau zinu,
mamm.”
“Un es ar viņu
braukājos! Katru dienu! Vai vari to iedomāties?”
“Kāpēc gan ne?”
“Nu tagad es tūlīt
būtu grāvī!” noteica Malle un laimīgi nopūtās. “Ak, Kalju,
vai zini, ko es tev teikšu – vislaimīgākie cilvēki pasaulē ir
tie cilvēki, kam negribas čurāt.”
Un viņi lēnām
steberēja tālāk.
Turpinājums sekos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru