Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (8)

Jānika patiesībā nebija studente, viņa strādāja tirdzniecības centrā par parfimērijas preču pārdevēju, un liķieri viņai bija uzdāvinājis tā paša veikala apsargs, kas Jānikā bija iemīlējies. Vispār jau tādu vīriešu, kas bija Jānikā iemīlējušies, bija ļoti daudz. Arī braukšanas instruktors, uz kura nodarbību Jānika steidzās, bija meitenē traki ieķēries. Citādi jau viņš nebūtu svētdienas pēcpusdienā piekritis braukšanas stundai, parasti viņam nebija nekādas patikas tādā laikā vēl kaut kur doties, tajā laikā viņš sēdēja savā dārzā un dzēra alu. Bet šoreiz viņš pat bija no rīta izmazgājis galvu un nodzinis bārdu.

“Kas tas par tik īpašu cilvēku, ar ko tu šodien taisies braukt?” prasīja instruktora sieva, kas nebija radusi, ka viņas vīrs tik rūpīgi gatavojas darbam.

“Viens ministrs,” atbildēja instruktors. “Es gan viņam teicu, ka es svētdienā ar viņu pa pilsētu riņķot netaisos, bet viņš tik šausmīgi lūdzās, ka es beidzot piekritu. Vajag tak cilvēkiem nākt pretī. Tu jau zini, ka tiem ministriem darbadienās ir tik daudz darīšanu, vienā laidā visur jāstāv un lentas jāgriež. Bet viņš man maksās dubultā, tā ka ir to vērts.”

“Ā, nu tas labi, ka kārtīgi samaksā,” sieva nomierinājās. “Tad jau, protams, ej.”

Dabiski, ka viss šis stāsts bija caur un cauri meli. Jānika nebija ministre un dubultā arī maksāt netaisījās. Patiesībā viņš ar lielāko prieku pasniegtu viņai stundas kaut par velti, bet tas nekādi nebija iespējams, autoskola nepiederēja viņam, un Jānika jau bija par nākamo stundu samaksājusi.

Jānika, protams, zināja, ka instruktors ir viņā iemīlējies, lai gan vīrietis pats par to nekad nebija ieminējies. Bet tas tāpat bija redzams. Jānika bija jau pieradusi, ka vīrieši viņā iemīlas, un tas viņu briesmīgi skumdināja. Jo šie puiši visi bija jauki cilvēki un Jānikai bija šausmīgi žēl, ka viņa nevarēja viņu labā nekā darīt. Jā, viņa, protams, centās būt iespējami pieklājīga un laipna, bet diemžēl viņai nebija iespējams staigāt uz randiņiem, iet ar viņiem pusdienās un uz kino, nemaz nerunājot par visu citu. Pirmkārt, viņai taču bija jāstrādā un, otrkārt, pielūdzēju bija tik daudz, ka, lai izpildītu visu vēlēšanās, viņai ar divdesmit četrām stundām diennaktī tāpat nepietiktu. Kā arī atbildēšana uz kavalieru īsziņām sanāca visai dārga un pieaudzēja telefona rēķinu līdz neiedomājamiem apmēriem. Bet atbildēt taču vajadzēja, tas bija vismazākais, ko viņa varēja izdarīt, lai iepriecinātu šos puišus.

Ik pa laikam tomēr Jānikai visas tās īsziņas, telefonsarunas, puķes un dāvanas līdz sirds dziļumiem apnika. Tad viņa ieslēdzās istabā un nolādēja savu likteni, kas bija viņai piešķīris tādu daiļumu un pievilcību. Viņai bija viena apaļīga draudzene, kurai nebija neviena pielūdzēja, un tāpēc šī apaļīgā draudzene varēja darīt, ko vien sirds vēlas, neviens viņu netraucēja, neviens nekur nesauca. Jānika nevarēja atļauties viena papusdienot, jo bija vesela rinda puišu, kas bija viņu uzaicinājuši pusdienās un nepacietīgi gaidīja, kad Jānika piekritīs viņu uzaicinājumiem. Un, kā jau teikts, Jānika negribēja viņus apbēdināt. Jau tā viņa vairoja to nepacietību tādējādi, ka atlika satikšanās arvien tālāk, tā ka viņas telefons turpināja saņemt žēlabainos un diedelējošos lūgumus. Nevarēja viņa bezgalīgi spīdzināt cilvēkus, agrāk vai vēlāk nācās tomēr par katru apžēloties. Kas savukārt nozīmēja to, ka brīva laika Jānikai nebija gandrīz nemaz. Nomācoši bija arī tas, ka kavalieru skaits nesamazinājās, tikai pieauga. Kas reiz bija pieķēries pie āķa, tas vaļā vairs nelaidās. Turklāt makšķeres atradās ūdenī pilnīgi pret Jānikas gribu, viņa galīgi negribēja nodarboties ar zvejniecību, bet viņa taču nevarēja noslēpties no ļaužu acīm, nevarēja uzlikt masku sejai priekšā un kapuci uz galvas kā kāds laupītājs. Gluži otrādi, Jānikas darbs nozīmēja pastāvīgu atrašanos cilvēku priekšā, un tas jau nebija nekāds celtniecības piederumu veikals, kur pārdevēji ģērbjas kombinezonos, parfimērijas preču pārdevējai jāizskatās skaistai. Jānika juta izbailes, kad redzēja, ka dažs labs vīriešu dzimuma pircējs uz viņu blenž. Viņai ar tādām lietām jau bija bēdīga pieredze. Protams, lielākoties vīrieši vienkārši pablenza uz viņu un tad aizgāja savu ceļu, bet pāris reižu bija gadījies, ka tie mēģināja ar viņu iepazīties. Skaidrs, ka Jānika nepavisam nedeva tūliņ telefona numuru, sākumā viņa vienkārši izturējās pieklājīgi, kā jau pārdevējai pienākas izturēties pret klientiem, smaidīja, klausījās, pateica pāris vārdu. Kad viņai jautāja, ko viņa vakarā dara, atbildēja, ka iet uz teātri un ka nākamais un aiznākamais vakars arī jau ir aizņemti. Vārdu sakot – viņa nedeva nekādu cerību. Reizēm tas palīdzēja, bet reizēm ne un, ja šis nelaimīgais mīlnieks sāka dienu no dienas kvernēt pie parfimērijas veikala, ubagodams Jānikas uzmanību, tad viņa beigu beigās padevīgi nopūtās kā svētā pirms došanās mocekles nāvē un atļāva jaunajam kavalierim aizvest viņu paēst. Tas bija sajūsmināts, uzbudināti melsa visādus niekus, mētājās ar asprātībām, un Jānika tikai klausījās un prātoja – lielisks, cilvēks, labs cilvēks... Tak ko man darīt, atkal jau viens uzradies... it kā man maz viņu būtu!

Uz autoskolu Jānika bija grasījusies iet jau dažus gadus, bet tas nemaz nebija viegli, jo nelaimīgie mīlnieki laupīja katru brīvo brīdi. Beidzot Jānika stingri izlēma atlikt kaudzi kopīgo pusdienošanu, ar to salaužot vairākus kilogramus siržu un pierakstījās kursos. Pirmā braukšanas stunda beidzās ar to, ka braukšanas instruktors, kluss precēts vīrs un divu bērnu tēvs, ielūdza Jāniku vakariņās.

Jānika negāja. Viņai bija nabaga vecā vīra no sirds žēl, bet viņa taisnīgi sprieda tā – instruktors jau tā dabū mani redzēt vairāk kā jebkurš cits kavalieris. Viņi, viss lielais bars, ir nelaimīgi, jo satikšanos gaida jau vairākus mēnešus, turpinādami bombardēt telefonu ar izmisīgajām īsziņām. Nebūtu godīgi, ja es ar savu braukšanas instruktoru vēl ietu arī uz restorānu. Nē, drīzāk es iepriecināšu ar kopīgajām vakariņām kādu no visilgāk cietušajiem, bet instruktoram jāsamierinās ar braukšanas stundām.

Tā arī palika. Instruktors, protams, nezināja neko par Jānikas saspringro pusdienošanas grafiku un par to, ka savā ziņā ir priviliģētākā stāvoklī, atpaliekot tikai no parfimērijas veikala apsarga, ar kuru gan arī Jānika nekur kopā negāja. Apsargs tāpat varēja blenzt uz viņu caurām dienām, ar to viņam bija jāpietiek.

Instruktors mēģināja vēlreiz, izteikdams aizvien vilinošākus priekšlikumus, pavedinoši uzplijās un burtiski līda no ādas ārā, kamēr Jānikai bija sāpīgi vērot, kā vīra sirmās ūsas pēc katra atteikuma nokārās aizvien zemāk. Bet neko nevarēja darīt, ja gribi būt taisnīgs, dažreiz nākas būt arī nežēlīgam, un Jānika sprieda, lai arī šim jaukajam braukšanas skolotājam tiek nodarīts pāri, pa to laiku viņa dod iespēju citam.

Viņa centās savu atteikumu kompensēt tādējādi, ka pret instruktoru bija ļoti laipna un smējās ilgi un skanīgi par visām viņa garlaicīgajām čukču anekdotēm. Tomēr viņa ļoti labi zināja, ka ar to vien nepietiek un ka pēc nodarbības nabaga vecais vīrs aizies mājās un tur bēdāsies līdz nākamajai nedēļai.

“Bet ko es varu darīt!” Jānika, soļojodama pa ielu, izmisīgi prātoja. “Es nevaru taču visus tos vīriešus padarīt laimīgus! Es daru, cik manos spēkos, bet nevaru taču pārplēsties pušu! Cik apgrūtinoši ir būt sievietei!”

Viņa sasniedza ielas stūri, pie kura instruktoram vajadzēja viņu savākt un kur auto viņu jau gaidīja. Instruktors izspraucās no auto, parādīja jocīgu ģīmi un palaida Jāniku pie stūres.

“Ko tu dari pēc nodarbības?” viņš uzdeva jau ierasto jautājumu. “Varbūt tomēr aizejam paēst? Vai iedzert vīnu, es atstātu mašīnu stāvvietā un aizvestu tevi mājās ar taksi.”

“Diemžēl es nevaru,” Jānika meloja. “Man jāiet pie draudzenes uz dzimšanas dienu.”

“Žēl,” nopūtās instruktors, un viņa ūsas nošļuka. Tomēr viņš neļāva garastāvoklim pasliktināties, un tūliņ atkal sāka bārstīt anekdotes par čukčām, apbrīnojot savu mīļo Jāniku īsajos svārciņos un tās ceļgalus, kas bija redzami zem stūres. Jānika uztvēra instruktora skatienu, un viņas sirdī radās tāds žēlums kā bagātam kungam, redzot, kā ubags zem viņa pusdienu galda salasa drupačas. Viņa labprāt svārkus būtu pavlkusi vēl nedaudz augstāk, lai drupaču tiek vairāk, taču zināja, ka tas varētu tikt uztverts kā pamudinājums atkārtot aicinājumu vakariņās, no kura tad nāktos atkal atteikties, tādējādi vēlreiz sagādājot nabaga vīram rūgtu vilšanos. Labāk lai viss paliek, kā ir. Apiešanās ar nelaimīgu dvēseli ir liela māksla, gluži kā staigāšana pa naža asmeni.

“Apstājamies šeit un paskatamies, kas tur notiek,” teica instruktors, kad viņi bija pabraukuši garām pilsētas parkam, no kura puses skanēja mūzika. “Uzēdam saldējumu?” viņš vēl cerīgi piemetināja.

“Nē,” atteica Jānika. “Es negribu saldējumu, man uzreiz tad sāp kakls. Un man taču jāvingrinās braukšanā.”

“Tu brauc lieliski,” slavēja instruktors, ielikdams šajos vārdos visu savu mīlestību. Jānika to saprata un nopūtās. Telefons viņas somā pa braukšanas laiku bija pīkstējis daudzas reizes, Jānika iztēlojās, cik jaunu īsziņu tur jau gaida. Un no kā. Un uz kurieni viņu atkal aicina. Tāpēc viņai tagad jāatrod iegansts, kā pieklājīgi atteikt.

“Nu tad līdz nākamsvētdienai,” viņa noteica uz atvadām.

“Bet klausies – sestdien... Kā būtu... Es domāju... Vai tu ar mani negribi kopā aizbraukt zvejot?” viņš ierosināja un blenza uz Jāniku ar tādu seju, it kā no meitenes atbildes būtu atkarīgs viss viņa turpmākais liktenis.

“Es nevaru, man jābrauc uz laukiem pie mammas,” meloja Jānika. “Un vispār man uz ūdens piemetas jūrasslimība. Man ļoti žēl!”

“Žel gan,” instruktora ūsas nokārās tik zemu, ka Jānikai pilnīgi asaras saskrēja acīs.

“Bet tu noteikti brauc zvejot un, ja sanāk liels loms, atved man ar!” viņa ierosināja. “Man ļoti garšo zivis! Tas būtu tik jauki no tavas puses!”

“Protams, atvedīšu!” instruktora acis iedegās. “Norunāts!”

Jānika viņam pamāja un gāja mājās. Telefons bija pilns ar īsziņām. Jānika iedzēra glāzīti uz galda palikušā liķiera un sāka atbildēt uz īsziņām.