Andruss Kivirehks. Pasaules malā (40)

Pēc tam viņi ģērbtuvē dzēra vīnu. Vīnu bija atnesis Kusti. Oidermā turpretim neatzina stiprināšanos ar tādiem niekiem.

“Saunā dzer alu,” viņš apgalvoja. “Vīnu var dzert mājās, ja vēlas, bet saunā tas izskatās muļķīgi.”

“Alu dzer, lai remdētu slāpes, bet vīnu, lai paceltu tonusu,” Kusti atbildēja. “Kad esi nopēries, tad der uzprišināt organismu. Un pirtī iešana ir kārtīgam igauņu vīrietim īsti svētki, bet svētkos jāpaceļ glāzes.”

“Es arī domāju, ka neliels mēriņš par ļaunu nenāk,” teica Gunārs un iedzēra tieši no pudeles. “Mums teātrī bija viens skatuves strādnieks, viņš vienmēr teica – nu, vīri, sauna ir uzkurināta karsta, iesildīsimies arī mēs. Un vēl – vēders un dibens ir nopērti, tagad vīns lai noper ar;i kuņģi un aknas. Interesants vecis bija, audzēja garus matus, ķemmēja uz abām pusēm un sasēja zem zoda.”

“Oriģināli!” Kusti uzslavēja, arī iedzēra un padeva pudeli Oidermā.

“Es nedzeru!” Oidermā atteicās. “Man ir mans alus, ko iemalkot. Un es atnācu šurp mazgāties nevis piedzerties.”

“Ei nu, kurš ta te piedzeras?” Kusti taisnojās. “Tas puslitrs, tas jau tā vairāk modes pēc. Ko tu skaisties?”

Oidermā drūmi klusēja. Patiesībā jau vaina nebija vīnā, savas dzīves laikā Oidermā bija pirtī gana lietojis un arī tagad ieņemtu malciņu, bet galīgi nebija noskaņojuma. Un tur vainīgs bija melnbārdainais vīrs ar savu musinošo un riebīgo runu. Viņi vēl ģērbtuvē bija labu laiku strīdējušies, taču melnbārdis nebija Oidermā pa zobam, viņš bija pilns spītības un netaisījās padoties.

“Krievu laikos biju kungs, bet tagad esmu nabaga pensionārs!” viņš kareivīgi sludināja. “Katru dienu gāju restorānā ēst, bet svētdienās arī iedzert, visi Tallinas šveicari mani pazina, visu krogu durvis man bija vaļā un galdā labākie ēdieni. Bet tagad mājās ēdu putru. Par ko mēs vēl runājam?”

“Es gan neēdu restorānos, ar skolotāja algu to nevarēja atļauties,” Oidermā nikni strīdējās pretī. “Un mani pie tam čeka izsauca uz nopratināšanām. Jau augstskolas laikā viņi okšķerēja man pakaļ, gandrīz taisījās jau izmest.”

“Gan jau bija kāds iemesls,” bārdainis prātoja. “Mani neviens nenoklausījās un arī nebija nekādas vajadzības slēpties. Godīgus ļaudis neviens neaiztika. Krievu laikos vispār bija kārtība, nebija narkomānu, un cilvēkiem nebija jāmeklē ēdiens pa miskastēm.”

Saniknotais Oidermā centās runāt par demokrātiju un vārda brīvību, okupāciju un pat par Molotova-Rībentropa paktu, bet melnbārdis pateica, ka tās lielās politikas lietas uz viņu neattiecas.

“Es krievu laikos vienā reizē nopirku trīs vislielākos krāsu televizorus,” viņš paziņoja. “Mājai, vasarnīcai un mātei ar tēvu. Kur es tagad varu nopirkt trīs televizorus? Knapi vienu, un i tad līzingā. Tāpēc man nevajag stāstīt, ka tagad ir laba dzīve. Sūdīga dzīve! Visu gaišu!”

Viņš uzlika galvā cepuri un izmaršēja no pirts. Oidermā vārījās aiz dusmām. Cik nekrietns var būt viens cilvēks! Domā tikai par desu un krāsu televizoru, uz morālām vērtībām viņam uzčurāt. Pie tam – tas īpaši satrauc – Oidermā lieliski saprata, ka vienā ziņā tam vīram taisnba, patiešām krievu laikā dzīve bija labāka. Dzīvoja viņš kā žurka pa labības apcirkni, Oidermā rūgti nodomāja, skaidrs, ka viņš vēlējās tās zelta dienas atsaukt atpakaļ. Turklāt toreiz viņš bija spēka gados, tagad pensionārs, dabiski, ka viņš ilgojās pēc laikiem, kad varēja sev gana daudz atļauties – salīdzinājumā ar to, ko varēja atļauties tagad. Protams, gan jau savā laikā melnbārdainais laizījās ap Somijas televīzijas reklāmām, jo tajās redzamais nebija pieejams, pat ja biji ministrijas šoferis un pazini visus Tallinas šveicarus, taču tas nav pieejams arī tagad, kaut citu iemeslu dēļ.

Oidermā sēdēja un drūmi strēba savu alu. Viņam nelika mieru šī doma, tā darīja viņu nervozu. Kad viņš pats dzīvoja labāk – toreiz vai tagad? Protams, viņš tajos laikos nebija nekāds spekulants un arī ne priekšnieka šoferis, viņam nebija nekādu pazīšanos, un zaļie zirnīši vai cīsiņi galdā parādījās reti. Apelsīnus dabūja reizi gadā, krāsu televizora nebija. Viņš bija jauns skolotājs, pilns tēvzemes mīlestības un pretošanās gara, taču nabags. Nebija viņš krievu laikos uz zaļa zara, viņam jau arī vairāk rūpēja cīņa par Igaunijas brīvību.

Bet citā ziņā? Sieva bija no viņa aizgājusi, skolotāja vietu viņš zaudēja. Krustvārdu mīklu haltūras viņu kaut cik turēja virs ūdens, vismaz tik daudz, lai galva būtu ārā un varētu elpot, bet rumpis jau sen bija nogrimis. Jau vairākus gadus viņš dzīvoja kopā ar Gunāru. Nu ja, nabaga cilvēkam nebija, kur palikt, aiz labas sirds viņš to paņēma pie sevis, bet tomēr. Gluži normāla tāda dzīve nebija, mājas bija pārvērtušās par kopmītni.

Vai par tādu dzīvi viņš sapņoja, kad dienām un naktīm cīnījās par igauņu lietu, gāja uz mītiņiem un piedalījās sapulcēs? Noteikti ne. Tādu dzīvi viņš būtu mierīgi varējis dzīvot arī krievu laikos, par labāku, jo krievu laikos tukšā tara bija vērtīga, par divām tukšām alus pudelēm varēja nopirkt vienu pilnu.

Viņš vēroja pusizdzerto pudeli savās rokās. Laikam viņš dzēra pārāk daudz. Bet ko tad citu darīsi, ja mājās jādodas kopā ar Gunāru?

Vai melnbārdainajam vīram patiesi bija taisnība?

Gunārs tikmēr stāstīja atgadījumu ar garmataino skatuves strādnieku.

“Viņa tēvs strādāja vīnafabrikā, puisis reizēm gāja veco apciemot, iegāja kabinetā un apsēdās uz vīna kastes, tās tur vienmēr mētājās pa grīdu, pudeles iekšā. Nu čau, tēt, kā iet, vai vari naudu palienēt? Tēvs brēca, ka nedos ne kapeikas, nav tev ko dzert un vazāties, vai es tevi tāpēc skoloju, lai tu kaut kādā teātrī stieptu krēslus, ej mācīties uz institūtu! Un nogriez tos matus, tu tak izskaties pēc pērtiķa. Puisis nesāka strīdēties, tikai nopūtās un teica, labi jau labi, tēt, tev taisnība, laikam stāšos tai augstskolā un nogriezīšu matus, paldies tev par padomu. Forši bija tevi satikt, nu tad uz redzi! Cēlās kājās un gāja atpakaļgaitā uz durvīm, mādams tēvam, un tēvs pamāja pretī, priecīgs, ka dēls beidzot nācis pie prāta. Bet puisis bija tik izveicīgs, ka, uz vīna kastes sēdēdams, bija izvilcis vienu pudeli un, dibenā iespiestu, iznesa pa durvīm. Pudele karājās pie dibena kā aste. Vot, kāds viņš bija meistars!”

“Kā tas ir iespējams?” Kusti brīnījās. “Oidermā, dod savu tukšo pudeli, es pamēģināšu.”

“Mēģini ar vīna pudeli!” Oidermā ieteica.

“Nē, mēs vēl dzeram no tās pudeles. Dod alus pudeli!”

Oidermā iedeva. Kusti mēģināja to iedabūt starp resnajiem dibena vaigiem, bet neizdevās.

“Esi uzmanīgs, ja tu nogrūdīsi to pudeli zemē, visa grīda būs vienās lauskās,” viņš brīdināja. “Un mēs te visi basām kājām.”

“Nu jā,” Kusti piekrita un gribēja pudeli atdot atpakaļ.

“Atstāj sev,” viņš uzbrēca.

“Ar aluspudeli tas triks ir grūtāks, jo resnāks kakliņš,” Gunārs skaidroja. “Un tev ir pārāk resna pakaļa, tas skatuves puisis bija tievs un ar dibenu kā knīpstangas.”

Oidermā sēdēja, klausījās un kļuva aizvien drūmāks. Visa dzīve likās tik pretīga. Zemu kritis cilvēks, tas viņš bija, un visi viņa līdzbiedri tādi paši. Vazājas pa visādiem zaņķiem, zuduši ir visi mērķi un ideāli. Caurām dienām dzer. Nekas cits kā klaidoņi un saulesbrāļi.

Kusti un Gunārs bija pieveikuši vīna pudeli.

“Atnesam vēl vienu?” Gunārs jautāja. “Bode tepat aiz stūra, apjozīšos ar dvieli un aizskriešu.”

“Nē, nu gan pietiek!” Oidermā paziņoja. “Šodien nu pietiks svinēt. Kādu dienu var arī izlaist!”

“Cilvēka dzīve katru dienu ir svētki!” Gunārs strīdējās. “Es pazinu vienu čomu...”

“Apklusti!”

Oidermā, nikni šņākdams, piecēlās un sāka ģērbties.

“Nu ja, jāiet vien mājās,” Gunārs samiernieciski noteica. “Mājās uz krāsns ir visērtāk.”

Kusti pārlika pār vēderu tādu kā priekšautu un sāka zem tā slaucīties.

“Forši bija satikties!” viņš iesaucās, kad Oidermā ar Gunāru taisījās ceļā.

“Paliec sveiks!” atteica Gunārs. Oidermā neteica neko.

Visu vakaru viņš bija galēji mazrunīgs. Sēdēja virtuvē, sarāvies čokurā, un blenza vienā punktā, kamēr Gunārs istabā skatījās televizoru. Tad viņš aizgāja pajautāt, kur palika viņa pēdējās divas cigaretes.

“Oi, atvaino, es tās paņēmu,” Gunārs paskaidroja. “Manējās bija beigušās.”

“Ak tā,” teica Oidermā, noņēma brilles un sāka slaucīt piedurknē, un acīs tam bija savāds skatiens, kurā slēpās tāds spēks, kas varētu pārvērsties eksplozijā.

“Bet es varu aizskriet pakaļ,” Gunārs piedāvāja. “Tik un tā jau vajadzēs. Es tikai nezinu, vai man ir nauda.”

Ne vārda neteikdams, Oidermā nolika savu maku uz galda.

“Tūliņ būšu atpakaļ,” Gunārs apsolīja un bija prom.

Oidermā bija brilles notīrījis un uzlika atpakaļ uz deguna. Piegāja pie loga un paskatījās lejup uz ielu.

“Vajadzētu kaut kur aizbraukt,” viņš prātoja. “Uz kādu citu vietu un tur sākt visu no gala. Un pasaules galu kā Kalevipoegs. Šeit nekas nesanāk, te es esmu kā līmespodā iekritusi vabole vai jūrascūciņa krātiņā. Nīkstu vienā vietā un pavadu visas dienas vienādi. Vienā stūrī ēdu, otrā kārtojos, un tas ir viss. Man jātiek ārā. Man nav, ko zaudēt, ne ģimenes, ne bērnu. Neviens mani nemeklēs. Gunārs atradīs kādu citu, pie kā apmesties un kam zagt cigaretes, vai, ja neatradīs, tad nodzersies līdz nāvei, un viņa tāpat nevienam nebūs žēl. Naudas gan man nav, bet es varu balsot uz ceļa. Es gan neesmu meitene, bet gan jau mani kāds paņems. Kāds fūres šoferis jau apžēlosies. Man jātiek iespējami tālu. Valodu jau iemācīšos, kad būs vajadzība.”

Viņš pārdomāja visus iespējamos maršrutus – Amerika, Āzija, bet konkrētība viņu satrauca. Viņš deva priekšroku abstraktām vietām, vēl nezināmām.

“Tak es negribu dzīvot kaut kādā hipiju komūnā, es jau tāpat tādā dzīvoju, tas ir atbaidoši,” viņš prātoja tālāk. “Gribu ierasties darbā pēc pulksteņa, būt noderīgs, garlaicīgs, parasts cilvēks, viens no daudziem. Gribu būt sīkburžujs, jā, tieši to es gribu. Gribu pasaules malā mājiņu, mājai apkārt dārzu, dārzā rūķi. Un es katru sestdienu pļautu mauriņu, bet svētdienās apmeklētu muzejus un mākslas izstādes, bet pirmdienā dotos uz darbu un visu nedēļu strādātu, aizrautīgi un ar patiku. Vakarā noguris pārrastos mājās, bet domas joprojām būtu pie darba lietām, es izstrādātu nākamās dienas plānus, izlemtu, kā labāk darīt, es ļoti mēlētu savu darbu. Interesanti, kādu darbu es tur, pasaules malā, darītu? Vai es būtu skolotājs? Svešā mēlē gan ir grūti mācīt, bet es noteikti atrastu kaut ko citu, interesantāku... Pasaules otrā malā. Es pat nezitēlojos, kas tur viss ir... Visdažādākais...”

Jā.

Viņš iegāja virtuvē un sāka ar naža galu tīrīt nagus.

Gunārs pārradās ar iepirkumu maisu rokā, tajā kaut kas žvadzēja.

“Nopirku pīpējamos un pāris pudeles baltā vīna,” viņš teica. “Un pie tā reņģes tomātu mērcē. Pie vīna jau zivs prasās.”

Viņš pienāca un uzsita Oidermā pa plecu.

“Kas tev kaiš, vecais, šodien esi kaut kāds saskābis?” viņš draudzīgi pajautāja. “Es tak saprotu, katram ir labākas un sliktākas dienas. Bet liec aiz auss – vēl dzīvojam! Es attaisīšu konservus.”

“Taisi vien,” Oidermā truli atteica. Pēkšņi viņš izjuta milzu nogurumu. Kaut kad viņš tiešām aizbrauks. Bet jāēd jau arī ne, un tad kāpēc nepagaršot reņģes tomātu mērcē. Tās ir gluži labas, augstskolas laikā viņš tādas vien ēda. Veca, pazīstama garša. Vecas un pazīstamas lietas vienmēr ir labas – veca, laba igauņu manta. Galu galā viņš ir Igaunijas patriots! Par ko tad viņš cīnījās.

Ar pilnu vēderu jāiet gulēt – tā ir vispareizāk. Tad jau rīts parādīs, ko tālāk darīt.

“Šovakar ir Puaro jaunās sērijas,” Gunārs paziņoja.

“Ā, nu tad ieslēdz,” Oidermā noteica. Puaro bija viņa iemīļotais seriāls.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (39)

Nākamajā dienā Gunārs un Oidermā devās uz saunu.

“Mums jānopērk jaunas ziepes,” teica Oidermā. “Un tas tavs beržamais pārvērties par tādu skrandu, ka kauns cilvēkos rādīties.”

“Nav nekas briesmīgs,” Gunārs bezrūpīgi atteica. “Citiem arī nav nekāds lepnais aprīkojums līdzi. Vienam večukam pagājšreiz dvielī bija tik liels caurums, ka galva spīdēja cauri, varēja tikai ar malām noslaucīties.”

“Kāda mums daļa gar to večuku?” Oidermā nesaprata. “Es gribu, lai pirtī viss ir uz tip top. Nopirksim ziepes un tev jaunu beržamo, šito veco drisku varam izmest.”

“Alu arī vajag paņemt,” Gunārs piemetināja.

Tā viņi iegāja bodē, nopirka visu nepieciešamo, un pa ceļam Gunārs nepārtraukti tērgāja par saviem nebeidzamajiem pirts piedzīvojumiem, pie tam katrā bija iesaistīta kāda sieviete ar lielām krūtīm, kurai viņš berzis muguru.

“Tā vien šķiet, ka tu visu dzīvi būtu pirtī vien pavadījis,” Oidermā dzēlīgi noteica. “Es esmu pamanījis, ka parasti vīrieši pirtī iet vieni paši un runā savas vīru runas. Tikai mazi puisēni, kas kārtīgu garu nevar turēt, niekojas ar sievietēm.”

“Nekā!” Gunārs strīdējās. “Es esmu stipra gara cienītājs. Parasti notiek tā, ka citi veči jau iet no saunas ārā, bet es izlemju vēlreiz uzkāpt uz lāvas un uzmest riktīgi kodīgu garu, kad vārguļi ir prom. Bet sievietes tūliņ saož, ka es esmu viens un tūliņ ir klāt. Kad es vēl braukāju ar teātri viesizrādēs, un tā vienu vakaru pēc izrādes devos apciemot klasesbiedru, iekūrām pirti, es jau atkal paliku pēdējais, un te pēkšņi durvis atvērās un ienāca klasesbiedra māte, plika ar krūtīm kā melonēm.”

“Pietiek!” Oidermā iesaucās. “Izbeidz fantazēt! Atstāj vismaz vecus cilvēkus mierā.”

“Es nefantazēju, viss bija tieši tā,” Gunārs apgalvoja. “Un viņa nemaz nebija tik veca, nedaudz virs četrdesmit. Ienāca iekšā, smējās...”

“Cik tad vecs bija tas tavs klasesbiedrs? Un cik vecs tu pats biji?”

“Nu jauni mēs bijām! Es laikam biju pirmo gadu teātrī. Ienāca tante iekšā, rokā viņai bija tāda pretīga birste garā kātā, viņa to šūpoja un teica – esi tik labiņš, Gunārs, un mani ar šito...”

“Lūdzu!” iesaucās Oidermā. “Izbeidz!”

“Nē, nu ko tur izbeigt, tante palūdza muguru noberzt.”

“Es zinu gan, ka tu pie tā neapstājies. Ar muguru tev par maz. Tu laikam, Gunār, domā, ka pirts ir kaut kāds izvirtību perēklis. Nē, pirts ir priekš tam, lai cilvēks sakoptu savu ķermeni.”

“Bet ko tad es varēju darīt!” Gunārs atmeta ar roku. “Es ta gribu mierīgi nomazgāties, bet tās sievietes! Vienreiz atkal bija tāds gadījums – mierīgi sēžu pirtī uz soliņa, mazgājos, bet vienai skuķei nav miera, staigā man riņķī un visu laiku met ziepes zemē. Žviks un žviks, visu laiku. Un visu laiku noliecas ar pliko dibenu pret mani. Ko man bija darīt?”

“Palīdzēt dāmai pacelt viņas ziepes.”

“Es palīdzēju, bet skuķe meta un meta viņas zemē, pati ķiķinādama, ka vai, cik slidenas. Un visu laiku stiepa dibenu uz manu pusi. Diezgan grūti tādos apstākļos sakopt savu ķermeni, kā tu saki.”

“Neticu nevienam tavam vārdam,” Oidermā paziņoja.

“Kāpēc tā? Tas notika Kilingi-Nommē! Skuķe pēc tam apprecējās ar ministru, katrreiz, kad redzu viņu televizorā prezidenta pieņemšanās, atceros šo ziepju gadījumu. Smuks dibens bija, ar bedrītēm...”

“Gunār!” Oidermā nopūtās. “Nomierinies taču! Es tev apsolu, ka šodien tu nekādus bedrīšu dibenus neredzēsi.”

“Tiešām ne? Kad tas vecais Veske atnāk, viņa dibens ir viss vienās bedrēs. Es vienmēr skatos un brīnos – kā divas bļodas,” Gunārs tērzēja. Viņi jau bija sasniguši pirti, pie ieejas ātri uzpīpēja un gāja iekšā.

Veske tiešām bija klāt, sēdēja ģērbtuvē un grieza nagus.

“Veiksmi darbā!” Gunārs novēlēja. “Vai laba nagu raža?”

“Paldies par apvaicāšanos, nevaru žēloties!” atteica vesais Veske sīkā balstiņā. “Pagājšnedēļ, kad biju pirtī, atstāju negrieztus, un nu ir trakums. Veselu pusstundu izmērcēju, bet vienalga grūti iet.”

Viņš spieda knaibles ar spēku, un rezultātā viens naga gabals pārlidoja pāri visai ģērbtuvei.

“Tu jau šauj kā no lielgabala,” Gunārs konstatēja, novilkdams kreklu un bikses. Apakšbikses viņš pirms saunas apmeklējuma nemaz nebija uzvilcis, tā ka bija jau gatavs iet uz mazgātuvi. Gunārs paņēma jauno beržamo, pirtsslotu un dvieli un gāja.

Cilvēku nebija daudz, tikai kāds melnbārdains vīrs berza savus spalvainos stilbus. Gunārs iemērca slotu karstā ūdens bļodā un iegāja tvaika telpā.

Uz lāvas sēdēja resns, sarkans vīrs, ko Gunārs jau agrāk bija saticis un zināja, ka tas ir Kusti.

“Vieglu garu!” Ginārs novēlēja.

“Cik labi, ka tu atnāci,” Kusti iesaucās. “Man te no stūra neērti uzliet, labāk tu.” Gunārs uzlēja. Pacēlās tvaiks, Kusti iekliedzās kā kaija un iesita sev ar slotu.

Tad beidzot ienāca arī Oidermā.

“Uhh!” viņš iesaucās. “Cik stiprs!”

“Piemet vēl, piemet vēl!” Kusti smilkstēja. “Ak tu velns, ku forši!”

Gunārs uzlēja vēl kārtīgu kausu. Kusti bļāva “Ai, ai, ai!” un tik ņēmās ar slotu.

“Jā,” ieteicās Oidermā, galvu starp pleciem iespiedis. “Nu jau ir diezgan... Tagad iepauzē, Gunār!”

“Tomēr vēl vienu uzmetīšu!” Gunārs izlēma un to izdarīja. Oidermā pielēca kājās un aizbēga no lāvas.

“Pēc tam atnākšu viens pats,” viņš noteica. “Jūs esat galīgi sajukuši.”

Kusti rukšķēja savā stūrī un atgādināja resnu rozā roni. Gars bija patiesi spēcīgs, un pat Gunārs prātoja, ka varētu paiet zem dušas.

“Lej pats tālāk,” Gunārs pasniedza Kusti lejamo kausu un steidzās uz mazgājamo telpu.

“Nu?” iejautājās Oidermā. “Pašam slikti palika? Garu vajag mest ar apdomu, ja vien mērķis nav izcepties.”

“Nekādas vainas, tieši pareizais saunas karstums,” Gunārs braši noteica.

“Mūsdienās jau pareizo garu vairs neuzmet,” teica melnbārdainais vīrs. “Krievu laikā arī es te nācu uz pirti, tad tomēr bija cita lieta. Tagad vairs neprot pirts krāsnis būvēt.”

“Iebāziet degunu tvaika telpā,” Oidermā ieteica. “Tur ir tāds tvaiks, ka dvēseli rauj vaļā.”

“Un vai tad tas ir tas?” jautāja melnbārdis. “Galīgi nepareizas krāsnis. Gan jau Briselē pirktas, kā citādi. Ak, ko nu runāt. Ko tad tagad vispār prot. Viss ir galīgā dirsā.”

“Un krievu laikā bija labi?” Oidermā prašņāja. Tādas sarunas viņu vienmēr saniknoja, jo Oidermā bija bijis brīvības cīnītāju vidū. Dažs viņa tolaiku līdzbiedrs vēlāk tika parlamentā vai kļuva par ministru. Oidermā dzīve gāja citu ceļu, un ar politiku viņam darīšanu sen vairs nebija, tomēr joprojām viņš bija patriots un neatkarības aizstāvis. Katrreiz kad viņa klātbūtnē kāds slavēja padomju laikus, Oidermā to nespēja paciest.

“Bija gan labi!” apstiprināja melnbārdainais kašķīgā tonī. “Kas man tad nekaitēja? Katru gadu braucu atpūsties uz Krimu. Un Vertsezera krastā bija liela vasarnīca, sievastēvs strādāja būvmateriālu veikalā, tur es visu varēju dabūt mājas celtniecībai. Pats biju šoferis Vieglās rūpniecības ministrijā, vadāju kungus, biju kopā ar viņiem visādās svinēšanās, dabūju piedzerties un pieēsties līdz kaklam. Un tad nenotika tādas lietas, ka viens turētu sevi labāku par citiem! Visi bija vienlīdzīgi! Kopā dzērām un svinējām. Vēders bija pilns, ledusskapis pilns, nekādu naudas rūpju... Jā, es saku, ka tie bija laimīgi laiki, lai mani par to liek kaut cietumā.”

Oidermā kļuva gluži sarkans.

“Neviens jūs cietumā neliks,” viņš teica. “Stulbeņus Igaunijas Republikā nesoda. Protams, jums varbūt krievu laikā gāja patiešām labi, dzīrojāt kopā ar komunistiem un kopā ar sievastēvu izzagāt celtniecības materiālu noliktavu tukšu. Muižas laikos vagariem ar bija laba dzīve, pēc barona pavēles nopēra nabaga zemniekus un par to dabūja speķi pieēsties, cik tik lien...”

“Ai, nu metiet pie malas šitās runas! Kur tad krievu laikā bija nabaga zemnieki?” bārdainais atmeta ar roku. “Kolhoznieki dzīvoja, cepuri kuldami. Naudasmaks bija tik biezs, ka kabatā nelīda. Darbaļaudis padomjlaikos dzīvoja labi, to neviens nevar noliegt. Bet tagad visi esam nabagi.”

“Tās ir tik stulbas runas, man pilnīgi paliek jūsu žēl,” Oidermā vīzdegunīgi atcirta. “Tiešām nesaprotat, ka tolaik dzīvojāt cietuma kamerā? Galu galā cietums jau pasargā no aukstuma, kā arī trīsreiz dienā tev ielej kausu miltu viras, bet vai tad tā ir dzīve? Brīvības ta nebija.”

“Nafig man tā brīvība!” plātījās melnbārdainais “Un par to viru galīgi garām, nekad neesmu tik labi ēdis kā krievu laikā. Kūpināta desa bija galdā katru dienu, vārīto devu sunim.”

“Kur jūs dabūjāt to kūpināto desu?” Oidermā pajautāja. “Es arī atceros krievu laikus. Veikalos nekā tāda nebija. Gan jau būsit atkal šiverējis pa kādu noliktavu!”

“Dabūju, kur dabūju, vai nav vienalga! Tagad es to nekur nedabūju, nav naudas, par ko nopirkt. Es saku, tādā dirsā kā patlaban Igaunija nekad nav bijusi.”

“Nu ko, tad brauciet prom!” Oidermā ierosināja. “Brauciet uz Krieviju! Brauciet uz Krimu, kur bija tik labi! Peldieties Melnajā jūrā un esiet laimīgs!”

“Brauktu tūliņ pat, ja vien varētu!” atcirta bārdainais.

“Es arī pazinu vienu ministrijas šoferi,” ierunājās Gunārs. “Tikai neatceros, kurā ministrijā viņš strādāja. Kāda starpība. Krutais čalis bija, kā jau visi, kas pie komunistiem strādāja. Kā ne, viņam tak bija lepns auto. Kad nebija dienesta braucienu, viņš ar to vadāja savu brūti. Es viņu satiku vienā pirts tusā, lāva bija pilna ar plikām sievietēm un vēl tur mēs ar to šoferi, iedomājieties, un notika tā, ka šis iespieda daiktu lāvas dēļu šķirbā. Sākumā pats nepamanīja, bet, kad kāpa nost no lāvas, es skatos, velns, daikts izstiepjas kā gumija! Tad tik beidzot pamanīja, kad daikts jau izstiepies pusmetru un sāka bļaut. Tā tik bija noņemšanās, lai viņu vaļā dabūtu. Nevar jau tā raut, tā vēl var palikt bez dārgās mantas. Mēģinājām izurbināt to šķirbu lielāku, nebija gan nekādu citu darbarīku, kā vien mašīnas atslēga.”

“Jūs jau varat gvelzt jokus un zākāties par ministriju šoferiem,” melnbārdis tagad kļuva nikns. “Bet es jums saku, ka mēs visi bijām godīgi darbaļaudis.”

“Nu darbaļaudis ta jā, bet daiktu iespieda dēļu spraugā.”

“Man pietiek!” melnbārdis piecēlās uz devās uz ģērbtuvi, ar troksni nogrūzdams tukšo bļodu uz grīdas. No tvaika telpas parādījās kūpošs Kusti, nosēdās uz grīdas, atstutēdamies pie sienas, un smilkstēja smalkā balstiņā.

“Nu kā, Kusti? Šnicele gatava?” jautāja Gunārs.

“Šnicele gatava, gatava,” šļupstēja Kusti. “Oi, cik labi bija! Debešķīgi!”

“Nu, ejam vēl uz lāvas?” Gunārs jautāja Oidermā. Bet Oidermā jau bija devies uz ģērbtuvi, lai noliktu pie vietas melnbārdaino vīru.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (38)

Ēvaldam bija laiks doties mājās. Kā parasti, darbs tika sākts ar novēlošanos. Viena kolēģe bija atgriezusies no ceļojuma pa Grieķiju un kā ciemakukuli atvedusi pāris vīna pudeles. Ēvalds nebija vīna dzērājs, tāpēc sākumā mēģināja atteikties, taču, kā jau allaž, viņā neviens neklausījās, vīnu salēja glāzēs un tas bija jādzer.

Kolēģe pati – viņu sauca Urve – stāstīja par Grieķijas iespaidiem. Viņa bija nosauļojusies un stipri labā garastāvoklī, kura cēlonis, kā pēc Urves stāsta noskaidrojās, bija tāds, ka viņa bija Grieķijā atradusi līgavaini.

“Nu ja, tiem grieķiem jau blondīnes patīk,” teica cita kolēģe, garā un tievā Naima. “Uz ziemeļniecēm viņi metas virsū kā asinssuņi.”

“Kas tu jocīga!” brīnījās Urve. “Kāda velna pēc lai es ielaistos ar grieķiem? Jēziņ, man no tādas domas vien zosāda uzmetas! Šitie mazie, melnie vīriņi.”

“Neko nezinu,” Naima strīdējās. “Kad pirms pieciem gadiem biju Grieķijā, tur bija bariem skaistu, slaidu vīriešu. Un kas par skatienu! Tas svilina.”

“Nezinu, es viņus nevēroju,” Urve atmeta ar roku. “Mums bija tik lieliska tūristu grupa, ka man ar tiem ārzemniekiem nebija nekādas vajadzības ielaisties. Tik daudz, cik kafejnīcā pasūtīt vīnu un olīves un pēc tam samaksāt. Nē, tas foršais vīrietis, ar kuru es satikos, ir igaunis. Mēbeļu galdnieks, atraitnis.”

“Tad jau diezgan vecs?” jautāja sekretāre.

“Vīrietis labākajos gados,” atteica Urve un nikni palūrēja uz sekretāri. “Ko nozīmē vecs? Es tak arī vairs neesmu skuķis, tāpat esmu jau bijusi precējusies... Ļoti simpātisks vīrietis. Mēs iepazināmies jau pirmajā dienā, kad gids organizēja mūsu grupai braucienu uz Akropoli.”

“Es arī tur biju,” Naima svinīgi pamāja. “Tas patiesi ir pasaules brīnums.”

“Bet es jau tur nebiju!” atbildēja Urve un izplūda smieklos. “Sulevs uzreiz teica, ka viņš tai kalnā nerāpsies, viņam ir slima kāja, un laiks ir šausmīgi karsts, viņš labāk pasēdēs kafejnīcā un pasūtīs aukstu alu. Un pajautāja man, vai jūs, kundze, man nesastādītu kompāniju, es jums izmaksāšu baltvīnu. Vai arī tik traki gribat to Akropoli redzēt? Es atbildēju, ka, protams, labprāt jums piebiedrošos, jo man arī nebija nekādas lustes karstos saules staros rāpties kalnā. Akropole labi redzama arī no lejas, es taču neesmu akla, ka man vajadzētu visu aptaustīt. Tā mēs palikām kafejnīcā, Sulevs man pasūtīja vēnu un sev alu, un mēs iedzērām par jauno draudzību.”

“Un Akropole tā arī palika neredzēta?” brīnījās Naima.

“Kāpēc tad neapskatīta, mēnesi arī var apskatīt no zemes, tāpēc nav jākļūst par kosmonautu. Tās baltās drupas kalna galā var redzēt no pilsētas. Priekš kam man rāpties, lai aizelstos un sasvīstu? Mums ar Sulevu bija lieliski, pasūtījām žāvētu gaļu un pļāpājām... Pie mūsu galdiņa pienāca liels un ruds kaķis – teikšu godīgi, tik rudu nebiju dzīvē redzējusi. Pilnīgi kā magone. Pag, es atradīšu bildi telefonā...”

Urve izvilka telefonu no somas un sāka meklēt kaķa bildi.

“Te viņš ir!” šī teica. “Nu, paskatieties! Vai nav brīnums? Gluži kā nokrāsots.”

“Varbūt ir arī?” kāds ierunājās.

“Nu nē tak! Kurš tad ies krāsot klaiņojošu kaķi? Kaķu tai kafejnīcā bija miljons, bet pārējie parasti, tikai šis tāds savāds.”

Urves telefons gāja no rokas rokā, visi aplūkoja kaķi un atzinīgi murmināja.

“Kaķu karalis,” noteica Ēvalds.

“Tieši tā,” Urve piekrita. “Mēs ar Sulevu to pašu nospriedām. Oi, mums vispār tik forši gāja! Vēlāk aizgājām kopā paēst, paņēmām ekskursiju. Bet kad atkal bija jārāpjas kaut kādā kalnā, mēs palikām tuvākajā traktierī, kamēr pārējā grupa tur mocījās. Superīgs ceļojums!”

“Tad Akropole tomēr palika kārtīgi neapskatīta,” Naima stūrgalvīgi atkārtoja.

“Nu jā, bet ko tur tādu skatīties? Vecu akmeņu kaudze, par kuras skatīšanos vēl naudu paprasa. Manuprāt, rudais kaķis ir daudz interesantāks apskates objekts. Es to kaķa bildi ieliku mobilajā kā Suleva forogrāfiju un ikreiz, kad Sulevs man zvanīs, parādīsies rudā kaķa bilde. Un viņam arī – kad es zvanu, parādās rudā kaķa bilde. Tā Atēnu rudais kaķis ir kļuvis par mūsu talismanu.”

Un, gluži kā apstiprinādams Urves vārdus, telefons pēkšņi sāka spēlēt Štrausa valsi, un ekrānā parādījās rudais kaķis.

“O jē, te jau viņš ir!” Urve iespiedzās, nosarka un izskrēja gaitenī runāt.

“Nu gan ieķērusies,” Naima drūmi noteica. Viņa bija īsta vecmeita, un no šī likteņa viņu nebija glābis pat Grieķijas ceļojums, kur viņa bija, sviedros mirkdama, godīgi kāpusi Akropoles kalnā.

Ēvalds izdzēra savu vīna glāzi un uzreiz sajuta, ka kļūst miegains. Pēc vīna dzeršanas ar viņu vienmēr tā notika. Tāpēc viņš no tā visādi mēģināja izvairīties, taču viņa vēlēšanās jau parasti neko nenozīmēja. Šoreiz jau atkal Ēvalds nebija varējis tikt vaļā no šīs pieklājības izrādīšanas. Viņš nožāvājās un iekārtojās savā krēslā ērtāk. Viņš zināja, ka atlikušo dienas daļu vienkārši snauduļos un gaidīs, kad vīna iedarbība būs beigusies.

Urve bija beigusi savu telefonsarunu un tagad ziedēja pie sava datora kā tāda saulpurene. No viņas jau arī šodien nekādus lielos darbus nevarēja gaidīt, viņai ik pa brīdim atausa atmiņā kaut kas no Grieķijas ceļojuma, pie tam visi šie mirkļi saistījās ar Sulevu, tā ka visi klausītāji ļoti daudz uzzināja par mēbeļu galdnieku ar slimo kāju, kurš dziedāja vīru korī un spēlēja prāta spēles, taču par Grieķiju visai maz. Taču tas nevienu neuztrauca, jo par Grieķiju ikviens var izlasīt internetā, taču par mēbeļu galdnieku Sulevu internetā informācijas nav. Dzīve ir interesantāka nekā kaut kāds kalns, nodomāja Ēvalds, tāpēc nebija nekā savāda, ka Sulevs kopā ar rudo kaķi ieņēma tik ievērojamu vietu Grieķijas ceļojuma atmiņās.

Beidzot darbadiena bija cauri, un Urve aizskrēja satikt savu Sulevu, lai apspriestu turpmākos ceļojumu plānus. Ēvalds arī izgāja no kantora. Gaiss bija kaut kāds spiedīgs. Vīna radīto miegainumu tagad bija nomainījušas nelielas galvassāpes. Ēvalds nolēma nesteigties mājās, bet mazliet izvēdināties.

Bija tāds kluss vakars, kad ir sajūta, ka tūlīt-tūlīt kaut kas notiks. Kaut kas tāds, uz ko bija vērts gaidīt visu garo ziemu, lai šai smaržīgajā pavasara vakarā uz parka soliņa to sagaidītu. Skaidrs jau, ka nekas tāds nenotiks, dzīve rit savu gaitu, cilvēki steidzas mājās no darba vai no mājām uz veikalu, kāds ciemos, kāds uz kino, vēl kāds uz krogu lai piedzertos, kā visos citos vakaros, vienalga, vai snieg, vai spīd varavīksne. Beigās uz soliņa sēdošajam kļūst garlaicīgi, viņš ceļas un dodas mājās dzert tēju, palasīt un iet gulēt. Kā parasti, taču pats vakars sola brīnumu un laimes pilnu nākotni. Bet diemžēl solītie brīnumi neatnāk, un smaržīgais vakars neatnes neko citu kā vien siltu nakti.

Ēvalds to zināja, viņam šādas sajūtas jau bija bijušas neskaitāmas reizes – kad viņš sēdējis vai pastaigājies un domājis, ka mājās vēl negribas iet, jo vakars ir tik daudzsološs. Gluži kā teātrī pirms priekškara pacelšanās, kad jau sāk dzist gaisma zālē, tūlīt iedegsies prožektori un izrāde sāksies. Gluži kā šobrīd, šķiet, atliek tikai atvērt acis. Brīnumu nedrīkst nogulēt, tas katrā ziņā atnāks.

Tak viss vienmēr beidzas ar to, ka vienkārši jādodas mājās. Jo gaisma zālē tā arī nenodziest un priekškars neveras. Vaļā ir tikai bufete, to vienmēr var apmeklēt.

Ēvalds bija sasniedzis jūras krastu un pasēdās uz soliņa. Virs līča slējās balts kruīza kuģis, nesdams līdzi prieku un spozmi, gluži kā Pelnrušķītes ballē, taču Ēvalds zināja, ka patiesībā tur cilvēki vienkārši mielojas ap zviedru galdu, un piedzērušas sievietes dzied karaoki. Tas gan arī nebija slikti, jo karaokē dziedāt ir jautri un ēšana tāpat vienmēr nes prieku. Taču no Pelnrušķītes balles bija stipri tālu.

Te Ēvalds sajuta, kā sitas viņa sirds. Tā strādā, pumpē asinis. Ēvalds par šo noslēpumu, kā darbojas cilvēka organisms, bieži domāja un juta godbijību tā priekšā, pat tādas kā bailes gluži kā mežonis sava dieva priekšā. Kāju muskuļi klausīja un veda, kur viņš gribēja, viņš varēja kustināt kāju pirkstus vai saliekt kāju celī. Roku muskuļi arī klausīja viņa komandām, Ēvalds varēja pat ausis kustināt. Taču sirds muskulis strādāja pats par sevi, un Ēvalda vēlmes neņēma vērā. Viņš nevarēja to komandēt, nedz arī dot tam atpūtu. Nē, tas mehānisms, kuru Ēvalds pat nebija redzējis, darbojās visu laiku – kamēr vien pats vēlējās strādāt. Kad vairs negribēja, tad vienkārši apstājās. Un Ēvaldam nebija iespēju to kavēt.

Viņš klausījās savus sirdspukstus. Pagaidām darbojas. Kad tas izies no ierindas, Ēvaldam atliks vien samierināties. Un nomirt. Sirds viņam neklausa, tā ir kā nevaldāms dzīvnieks. Sirds darīja, ko pati gribēja.

“Interesanti, vai, kad tā pārtrauks darboties, man būs vēl laika nodomāt – lūk, nu tā vairs nepukst.” Ēvalds prātoja. “Tā būtu tik nevarīga sajūta. Un patiesībā es jau tagad jūtos bezpalīdzīgs, kad padomāju, ka tā var katru brīdi izbeigt darboties. Kaut vai tagad, šai mirklī. Neviens jau nevar zināt, kas tai ienāks prātā. Vienkārši vienā brīdī tā nožāvāsies un saritināsies kā noguris kucēns. Un viss. Un es tur neko nevarēšu mainīt. Savādi, kad tā padomā.”

“Tas nozīmē, ka nav vērts par to domāt,” viņš izlēma un piecēlās kājās. “Tas būtu tāpat kā, ejot pa ielu, visu laiku skatīties, lai putns neuzkakā uz galvas. Tā jau var kaklu izmežģīt. Labāk skatīties uz zemi, tur var naudu atrast. Vai vēl labāk – uz meiteņu svārciņiem. Ja uzkakās uz galvas, tad neko darīt.”

Viņš iekāpa tramvajā un brauca mājās.

“Pie mums ir Veiko,” Pireta paziņoja, iznākusi priekšnamā pretī. “Viņš pārbaudīja datoru, un tagad es viņam izrādu mūsu dzimtas fotoalbūmu.”

“Tavas dzimtas,” Ēvalds precizēja. “Man jau tikai pāris lepnu ozolu ģimenē. Tev gan radinieku ir kā raibu suņu.”

Viņš uzsita Veiko pa plecu.

“Prieks tevi redzēt, jaunekli!”

“Ir zirņu zupa un alus,” Pireta teica.

“Tas arī lieliski.”

“Cik labi, ka sirds vēl vīžo strādāt,” viņš domāja pēc mirkļa, strēbdams zirņu zupu. “Ja nu tā būtu apstājusies tur pie jūras. Tad es būtu palicis bez zupas, bet tā ir tik garda. Dzīvot tomēr ir jauki.”

Viņš ielēja sev vēl un noslaucīja zodu virtuves dvielī, jo bija ēdis ar tādu apetīti, ka tecēja garām.

“Tas ir manas vecāsmātes brālis,” Pireta pa to laiku stāstīja Veiko. “Onkulis Huberts. Viņš dzīvoja pie Latvijas robežas un audzēja tītarus. Es agrā bērnībā tur biju, un tītaru tēviņš atstāja uz mani tik spēcīgu iespaidu, ka es domāju, ka viņš ir mans radinieks. Katrreiz, kad māte runāja par onkuli Hubertu, tas tītaru tēviņš bija man acu priekšā. Tikai kad jau gāju skolā, es sapratu, ka tas nav iespējams, ka tītars būtu manas vecāsmātes brālis. Izstāstīju par šīm raizēm savai mammai, viņa vai pušu plīsa aiz smiekliem. Vai man paņemt citu albūmu?”

“Man laikam jādodas mājās,” Veiko izmeta. Ciemos bija jaki, un Pireta bija jauka, bet ar sešiem albūmiem jau bija gana, septīto skatīties viņš vairs negribēja.

“Es kādu reizi atkal atnākšu,” viņš solīja.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (37)

Veiko atkal bija pie Jānikas mājas, taču šoreiz nejuta nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Šodien viņš te nebija meitenes dēļ, bet gan nāca apciemot Ēvaldu un Piretu.

Iepriekšējā liķiera dzeršanas reizē Veiko reibumā bija atzinies, ka interesējas par datoriem. Pireta tūlīt bija iesaukusies:

“Tad jau tu vari paskatīties mūsu datoru! Viņš pēdējā laikā uzvedas dīvaini. Ēvalds visu laiku sola atvest vienu spečuku no darba, bet tā arī vēl to nav izdarījis.”

“Viņam daudz darba,” Ēvalds taisnojās. “Datoriem bieži viskautkas notiek, viņš nevar paspēt uz visām pusēm.”

“Tad paskatīsies, kas tam mūsu kompim kaiš?” Pireta jautāja. “Mēs jau paši neko no tā nejēdzam. Nāc, uzmet aci.”

Veiko iegāja istabā un apsēdās pie datora.

“Tas jau tāds vecs krāms,” Ēvalds vainīgi teica. “Darbā nopirka jaunus, un es veco atnesu mājās. Mums jau pietiek, ka var rēķinus samaksāt un meilus sūtīt.”

“Mūsu dēls dzīvo Amerikā, mēs ar viņu tikai caur datoru varam sazināties,” Pireta skaidroja. “Nu, Veiko, vai noskaidroji, kas par vainu?”

Lielas vainas nebija, Veiko ātri tika galā. Ēvalds ar Piretu nespēja vien viņu slavēt.

“Jaunie jau sajūt, kas šitiem mērkaķiem aiz ādas,” Ēvalds pauda cieņu. “Es ar šitām mašīnām kā pilsētnieks ar govi – kā tā sāk maut, tā nobīstas. Un ja tā ieklīst sakņu dārzā, tad nevarīgi stāv malā vai iebēg istabā. Bet laucinieks paņem vicu, uzsit pa pēcpusi, un govs paklausīgi aiziet atpakaļ uz ganībām. Ar datoriem tas pats. Tiklīdz tas verķis sāk dumpoties, tā mēs ar Piretu tikai plikšķinām acis. Bet tu, kā pienāci, tā uzreiz nomierinās.”

“Kāpēc dumpoties?” Pireta verķi aizstāvēja. “Es domāju, ka viņš bija vienkārši slims, bet Veiko atnāca un izārstēja. Zini ko, Veiko, iedod man savu numuru, lai varu tevi citreiz arī izsaukt, ja kas gadās.”

Veiko labprāt piekrita. Liķieris bija darījis viņa muti saldu un prātu priecīgu, kāpēc gan neatnākt vēl kādreiz ciemos pie Ēvalda un Piretas? Ēdiens pie viņiem garšīgs, un paši labi cilvēki. Kas attiecas uz datoru, viņš labprāt palīdzēs. Un kas pats galvenais – draudzība ar Ēvaldu un Piretu deva viņam tādu kā atslēgu uz Jānikas apsargāto pili. Viņam vairs nebūs jākaunās no Jānikas, ka vazājas gar viņas māju, tagad viņam būs labs iegansts te nākt. Meitene tak viņam nevar aizliegt apciemot paziņas! Tā ka viņam būs atļauja ienākt šai kāpņu telpā jebkurā laikā.

Viņš iedeva Piretai savu telefonu un gaidīja, kad tā zvanīs. Darbā viņš slepus vēroja Jāniku un pie sevis smaidīja. Meitene pat nenojauta par viņa slepeno ieroci. Viņi kļuvuši gluži vai par kaimiņiem. Veiko jutās kā dabas pētnieks, kam laimējies ierīkot novērošanas punktu pie ērgļa ligzdas vai ūdeles alas.

Taču dators acīmredzot darbojās perfekti, tāpēc pagaidām Veiko nebija iemesla turp doties. Viņš kļuva nervozs un pats piezvanīja Piretai, lai noskaidrotu, vai viss kārtībā.

“O jā, dators darbojas lieliski,” Pireta slavēja. “Bet tu jau tāpat vari kādu dienu pēc darba pie mums ieskriet. Kaut vai šodien. Uztaisīšu kaut ko ēdamu.”

Veiko nopriecājās un apsolīja atnākt. Un darbdienas beigās braši soļoja uz paziņu mājas pusi. Veiko vienu brīdi iedomājās, ka varētu piedāvāt Jānikai iet kopā. Tomēr viņš atmeta šo domu un ļāva meitenei aiziet pirmajai, un vēlāk pats gāja nopakaļ.

Viņš tikko bija sasniedzis Jānikas māju, kad atkal saskrējās ar viņu. Jānika bija ātri nomainījusi drēbes un tagad devās uz kārtējām vakariņām. Ieraugot Veiko, viņa manāmi noskaitās.

“Ko tu atkal te dari?” viņa uzbrēca. “Es, man liekas, tev jau teicu, lai tu liec mani mierā! Ko tu atkal vazājies gar manu māju?”

“Bet... es vispār nenācu pie tevis,” Veiko atteica un izjuta tādu saldmi kā ļaundaris, kas apzinās savu nesodāmību. “Es eju pie Piretas un Ēvalda.”

“Kas tie tādi?”

“Kas tu nepazīsti Piretu un Ēvaldu? Tie taču tavi kaimiņi. Dzīvo tai pašā kāpņu telpā. Lieliski cilvēki, mani draugi. Es ik pa laikam viņus apciemoju, gandrīz katru dienu,” Veiko meloja pārliecinoši. “Laboju viņu datoru un tā... Liķieri iedzeram.”

Jānika neko nespēja iebilst, palika klusa un skatījās uz Veiko tik apjukusi, kā jau Veiko bija cerējis. Ak, kas par jauku brīdi! Veiko to izbaudīja pilnībā. Tagad pienāktos beigt šo izrādi, pieklājīgi paklanīties un iet pa durvīm iekšā, taisnu muguru un svilpojot. Taču Veiko nespēja no meitenes atvadīties, tāpēc izdarīja kļūdu un izteica piedāvājumu:

“Kādreiz varētu kaut kur kopā aiziet...”

Nu bija trumpji atkal Jānikas rokās, un viņa tūliņ atkal kļuva nikna un vīzdegunīgi atcirta:

“Ej tak pie tiem saviem draugiem, man nav laika.” Un aizskrēja.

Veiko nopūtās. Atkal viņš bija stulbi uzvedies. Kaut gan arī gudra uzvedība te neko nepalīdzētu, cilvēkam tak vienreiz jāsaprot, ka ir tādi apstākļi, kur vienkārši nākas padoties. Saņemt sevi rokās un iet pa dzīvi tālāk. Nav ko makšķerēt pie izžuvušas upes. Tikai laika šķiešana.

Kad es to sapratīšu, Veiko sev jautāja. Un atbildēja – jā, sapratīšu. Tak tūlīt dziļi sirdī atkal ierunājās klusa balss – bet ja nu tomēr... Ko tu, nabaga cilvēks, pret tādām balsīm vari padarīt.

Veiko ieraudzīja pie mājas ziedošu ceriņu. Viņš pie tā piegāja un sāka meklēt laimes. Atradis, viņš iedomājās savu karstāko vēlēšanos un to apēda. Meklēja atkal. Atkal iedomājās to pašu vēlēšanos un ziedu apēda. Tā četras reizes. Tādā veidā izdarījis visu, lai mainītu Jānikas prātu, viņš devās pie Piretas un Ēvalda.

Ēvalda nebija mājās, taču Pireta viņu sagaidīja ar zirņu zupu.

“Tā gan ir no burkas, bet manuprāt gluži laba,” viņa teica. “Ēvaldam ļoti garšo. Tā ka ēd droši. Te ir maize un sviests.”

“Pēc tam paskatīšos katram gadījumam to datoru,” Veiko pilnu muti teica.

“Vari jau paskatīties, ja gribi, bet manuprāt tas šobrīd darbojas normāli. Un mēs jau viņu vispār īpaši daudz neizmantojam. Ēvalds savas lietas izdara darbā, es palasu ziņas un nosūtu dēlam vēstuli uz Ameriku. Ir jau grūti, kad bērns dzīvo tik tālu. Un atpakaļ tas diezvai brauks. Noteikti nebrauks.”

“Ko viņš tur dara?” Veiko pajautāja.

“Aizbrauca mācīties, tad atrada darbu, tad vēl apņēma sievu,” stāstīja Pireta. “Kā jau parasti. Pagājšgad piedzima bērns, bet neesmu to vēl dzīvē redzējusi, tikai uz bildes. Sieva pāris reižu atbrauca uz Igauniju, pirms bērna piedzimšanas viņi vasarās atbrauca. Es jau ar viņu sarunāties nevaru, mana angļu valoda ir pārāk nabadzīga. Ēvalds runā labāk par mani, bet viņš arī nesaprot, ko tas skuķis tur pļāpā. Viņa runā tik ātri! Mēs tikai mājam un sakām okei.”

“Uz Ameriku pie viņiem netaisāties aizbraukt?” Veiko jautāja.

“Tas ir šausmīgi dārgi. Nu kaut kad varbūt aizbrauksim ar, gribas tak mazbērnu redzēt. Kas to lai zin, vai viņu kādreiz uz Igauniju atvedīs un, ja atvedīs, tad būs jau gatavs amerikānis, kas runās tikai angliski un mēs viņam arī varēsim pateikt tikai okei.”

“Gan jau viņam iemācīs igauņu valodu arī,” Veiko noteica. Zirņu zupa tiešām bija laba, viņš izslaucīja ar maizi tukšo šķīvi. Pireta to pamanīja un pielēja vēl kausiņu.

“Neko viņi nemācīs,” viņa teica. “Olivers, tā sauc manu dēlu, jau tagad runā ļoti smagnēji. Un viņam jau sieva neļauj. Parunāju pāris vārdus ar dēlu, un tūlīt jau tas skuķis iejaucas! Viņi jau tur ļoti runīgi. Pie tam es kādreiz savam puisim pajautāju, ko jūs tur tagad tik gari runājat, viņš atbild, ai neko, tāpat vien. Nu uz tādu tāpat vien jau arī nav vērts neko citu atbildēt kā vien okei. Vai tu alu negribi, Ēvaldam skapī ir.”

“Nezinu, tas jau Ēvalda,” Veiko novilka.

“Tas nekas, Ēvalds atļauj, un viņam arī nav labi tik daudz alu dzert,” Pireta noteica. “Es tev ieliešu. Protams, dikti jau gribētu pie sava dēla aizbraukt, bet kā tu tiksi, viņš tak Amerikā. Briesmīgi žēl, ja tā padomā. Mana mamma jau ar, viņa kādreiz tā rūpējās par Oliveru, katru vasaru viņš pavadīja pie viņas Torvā. Tagad, kad nu šie atbrauca uz Igauniju un uz Torvu apciemot vecomammu, tad ome visu pusdienu laiku sēdēja nekustīgi pie galda, nespēja pat ieēst, tikai dzenāja kartupeli pa šķīvi un klausījās viņu angliskajā pļāpāšanā. Kad visi piecēlās no galda, tad viņa aizgāja uz pieliekamo un tur palika. Es gāju viņu sameklēt, prasu, kur tu pazudi, vai tev kaut kas notika? Teicu, lai tak nāk pie ciemiņiem. Bet viņa kategoriski atteicās! Viņai esot šausmīgi bail no tās amerikāņu valodas, viņai tepat pieliekamajā esot labi. Tā viņa tur palika. Beigās, kad olivers ar sievu jau brauca prom, izgāja uz sliekšņa pamāt. Pēc tam viņa teica, ka nu varēšot normāli paēst un iedzert glāzīti kandžas uz tām sāpēm un bēdām. Tā nu piesēdāmies atkal pie galda, un mamma ieņēma trīs glāzes pēc kārtas, teikdama, ka nu beidzot atkal jūtas pēc cilvēka. Bet vēlāk tikai bubināja, ka nabaga bērns, nabaga bērns... Prasīju, vai viņa to par Oliveru, un mamma atteica – par ko tad vēl. Es tad viņai skaidroju, ka Oliveram nav nekādu bēdu, viņam ir mīļa sieva, skaista māja un labs darbs, bet mamma tik turpināja atkārtot – nabaga bērns, nabaga bērns... Un patiesībā es jau tāpat domāju – nabaga bērns!”

“Algas jau tur noteikti daudz lielākas,” Veiko prātoja.

“Tas jau gan, protams,” Pireta piekrita. “Tev nav vēlēšanās uz Ameriku braukt?”

“Nu ko es tur darīšu,” Veiko paraustīja plecus. “Mani tur neviens negaida. Man tepat labi.”

“Pag, es tev parādīšu Olivera bildi,” Pireta ieteicās un atnesa no otras istabas fotoalbūmu.

“Te viņi visi trīs,” viņa stāstīja. “Olivers, viņa sieva un mazais Rons.”

Veiko aplūkoja bildi. Vīrietis un sieviete stāvēja savas mājas priekšā, kurai blakus auga palma. Sieviete rokās turēja zīdaini. Vīrietis nedaudz atgādināja Ēvaldu, tikai stipri kalsnāks, kājās šorti un krosenes, viņš uzvaroši smaidīja, it kā nupat būtu vinnējis maratonā. Sieviete arī smaidīja, vai drīzāk pat smējās, baltie zobi spīdēja, acis mirdzēja no saules un liela dzīvesprieka. Viņa bija pamaza auguma, lielām krūtīm un īsā kleitiņā. No zīdaiņa nekā nevarēja saprast, viņš bija vienkārši segā ietīts vīstoklis.

Katrā gadījumā tā izskatījās viena laimīga ģimene.

“Skaisti,” Veiko noteica, atdodams bildi.

“Ļoti skaisti,” Pireta piekrita. “Padomā tik, palma mājas pagalmā. Un aiz mājas esot apelsīnu un citronu koki. Nākotnē mazajam Ronam būs, kur izskraidīties...”

Viņa turēja albūmu rokā un domīgi to šķirstīja.

“Nu neko nevar darīt,” viņa izlēmīgi noteica. “Ko es te žēlojos. Paskaties labāk šito bildi! Te ir mana mamma, vēl jauna. Tās ir viņas draudzenes. Un šis mazais, četrkantainais vīrelis ir kaimiņu Antons. Viņš traki gribēja manu mammu precēt, bet mamma viņu negribēja, jo viņš nepārtraukti piržot. Kad vasarā sienu vākuši, tad Antons katru reizi, kā pacēlis dakšas, tā nopirdies, kā noliecies kaut ko pacelt, tā arī. Kartupeļu vākšanas laikā vispār licies, ka Antonam kāds motors iekšā – prrr, prrr, prrr. Kad mamma šito bildi skatās, tad vienmēr atceras, ka tieši tai brīdī, kad fotogrāfs knipsējis, Antons atkal nopirdies. Pats pēc tam atvainojās, ka gribējis bildē izstiepties garāks, pacēlies uz pirkstgaliem, tāpēc tā sanācis. Vēsturiska bilde. Kaimiņu Antons un viņa pirdiens.”

Veiko smējās.

“Vērtīgs foto, vai ne?” Pireta palielījās. “Kas man te vēl ir? Paskatīsimies... Tu taču nesteidzies? Pagaidīsi Ēvaldu, viņam būs prieks tevi redzēt. Ļoti jauki, tad sēdi mierīgi. Re ku, te ir mans vectēvs, viņš bija mežsargs un mednieks, šitas lācis ir viņa nomedīts. Ādu viņš atdeva izmiecēt, un iztaisīja segu, līdz pat mūža beigām zem tās gulēja.”

Viņi pāršķīra lapu.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (36)

“Ko tad mēs mammai pirksim?” Sandra prašņāja.

“Ko tu ierosini?”

“Puķes!” Sandra ieteicās.

“Bet varbūt labāk konfektes?”

Sandra piekrita, ka konfektes būtu vēl daudz labāk. Un viņi iegāja veikalā un nopirka paciņu “Medusķepu”.

Mājupcejā viņi gāja cauri parkam. Smilšukastē redzēja Marku, bet blakus uz soliņa sēdēja viņa mamma Eve.

“Redzi, šodien tas puisis nekarājas,” teica Reins.

Taču viņš tikko bija paguvis to pateikt, kad Markus piecēlās no smilškastes, uzkāpa pa redelēm un pakarinājās pašā augšā.

“Tomēr karājas,” Reins konstatēja.

Eve paskatījās uz viņu pusi un pamāja sveicienu. Reins pamāja pretī. Viņam bija sajūta, ka redz bēdīgu ainu. Vientuļa sieviete tukšā parkā, dēls karājas redelēs. Tāda kā bezcerība.

“Vai negribi iet ar viņu paspēlēties?” Reins iejautājās. Viņam gribējās apsēsties blakus Markus mātei un tāpat vien papļāpāt, lai kaut nedaudz to iepriecinātu. Bet Sandra papurināja galvu.

“Mums taču jānes mammai konfektes!” viņa atgādināja.

“Ak, pareizi,” Reins nopūtās. Neko nevar darīt, visiem neizdabāsi. Varbūt arī Anu šobrīd skumji dirn uz dīvāna, kontroldarbu labošanas nogurdināta, un garlaikojas. Paša sieva tomēr svarīgāka, Markus un viņa māte lai paši tiek galā.

Taču Anu nekur nedirnēja, viņa bija ķērusies pie kārtošanas.

“Tad nu beidzot jūs nākat,” viņa iesaucās, izdzirdējusi ārdurvju vēršanos. “Man uznāca noskaņojums nedaudz patīrīt un izrevidēt sienasskapi. Vai esat izsalkuši?”

“Nemaz,” Reins atbildēja. “Bet tev atnesām konfektes.”

“Nu malači,” Anu paslavēja. “Atkal bijāt “Oposumā”? Tā jau es domāju.”

“Es vienā pusē pankūkai smērēju ievārījumu, otrā – šokolādes mērci,” Sandra palielījās.

“Super!” Anu teica no otras istabas. “Neko nevaru likt pretī jūsu varoņdarbiem.”

“Vai tad tu šovakar kontroldarbus nelabo?” Reins jautāja.

“Iedomājies tikai – nelaboju. Tu laikam domā, ka man ir kaut kāda kontroldarbu mānija, un es bez tiem nevaru dzīvot. Ka kontroldarbi ir daļa no manis.”

“Tā es nedomāju,” Reins taisnojās. “Mūsu kāzu bildē tev nav rokās kontroldarbu pušķis.”

“Nu jā, tad es biju jauna, tagad esmu veca. Kontroldarbi piestāv vecai skolotājai tāpat kā krunkas.”

“Tu neesi veca,” Sandra apstrīdēja, pētīdama lietas, ko mamma izvilkusi no skapja.

“Pateicos. Katrā gadījumā šodien man kontroldarbu nav, kontroldarbu es uzdošu rīt. Šodien klasei pieteicu likt aiz auss – kas pagātni neatceras, tam nav nākotnes. Tas nozīmē to – kas nemācās vēsturi, tas dabū divnieku un paliek muļķis, un muļķus augstskolā neuzņem.”

“Tas ir apstrīdams viedoklis, un tā var jaunākajās klasēs radīt tikai nicinājumu pret inteliģenci,” teica Reins, uzvilkdams čībes un iečāpodams istabā. “Pie tam nav jau augstskola cilvēkam vienīgais ceļš. Vai tad proletariātam nav nākotnes? Kaut vai virtuves strādniekam? Tev kā vēsturniecei tomēr vajadzētu zināt, kādas tik virsotnes nevar sasniegt proletariāts. Un daža laba trauku mazgātāja var kļūt arī par ministri.”

“Muļķības,” Anu atteica. “Labāk pasaki, vai man šito veco slēpošanas cepuri mest ārā, vai nē? Viņa izskatās briesmīgi, pie tam tu tāpat slēpot neesi braucis jau gadus desmit.”

“Manis pēc vari izmest,” atteica Reins un iekārtojās uz dīvāna. “Bet jautājums ir par to, vai tas būtu ētiski tev kā vēsturniecei. Vai tad tev augstskolā nemācīja, ka vēstures artefakti jāsaglabā, lai nākamās paaudzes redzētu, kā Igaunijā dzīvoja cilvēki 21. gadsimta sākumā?”

Viņš grozījās dīvānā, meklēdams ērtāko pozu un pamanīja, ka pie katras kustības dīvāns iekrakšķējās savādāk. Kad viņš griezās uz vēdera, dīvāns teica “krāk”, bet, kad uz muguras, tad atskanēja “krīk”.

“Tu laikam iztēlojies, ka es šo skapi iekārtoju priekš arheoloģiskiem pētījumiem?” Anu jautāja. “Augstskolas laikā es gana daudz piedalījos visādos izrakumos, tāpēc labi zinu, kas skaitās vērtīgs. Tava slēpošanas cepure diemžēl ir galīgs atkritums. Ja vien tu netaisies dibināt privātu muzeju, es to metīšu ārā.”

“Mammu, vai tie ģindeņi bija šausmīgi?” Sandra jautāja.

“Nē,” Anu atteica.

“Bet ja nu mūsu skapī arī kāds ģindenis atrodas?” Reins iejautājās. “Iedomājies, kas tā tev būtu par laimi mūsu skapī atrast viduslaiku apbedījumu?”

“Cik alus tu izdzēri?” Anu pavaicāja.

“Atbildēšu ar prieku, lai tev kā vēsturniecei būtu iespējami vairāk datu par 21. gadsimta sākuma vīrieša ikdienas dzīvi. Izdzēru vienu alu un apēdu vienu ķilavmaizi.”

“Krīk!” un “Krāk!” Reins pūlējās ar dīvāu izspēlēt melodiju.

“Tātad tu nevari tik daudz turēt,” Anu secināja. “Cik mierīgi man bija tīrīt, kad jūsu nebija! Sandra, kur tu nesīsi to šalli?”

“Es drīkstu to ņemt sev?”

“Tā tev ir par garu, tev būtu desmit reizes ap kaklu jātin. Es to valkāju augstskolas laikā. Vajadzētu izmest.”

“Bet tā ir skaista!” Sandra strīdējās pretī un izstiepa to pilnā garumā, tā ka tā sniedzās līdz pat priekšnamam.

“Kas tur skaists, veca lupata. Dod šurp, es to metīšu miskastē.”

“Tu esi riktīgs vandālis,” Reins teica no dīvāna. Viņš bija atklājis, ka, paceļot dibenu, dīvāns iekrakšķas vēl savādāk. “Tak tā šalle ir pārdzīvojusi gadsimtus. Tādas valkāja senie cilvēki.”

“Tā ir mana šalle.”

“Nu tu taču esi senais cilvēks.”

“Un kas tad tu pats esi?”

“Es arī esmu sens. Esmu sens igaunis,” Reinam jau gandrīz izdevās izspēlēt “Zemniekmeitiņas” melodiju, gan ne gluži pareizu, tomēr saprotamu. “Tu mani arī gribi mest ārā?”

“Tevi vēl kādu laiku paturēšu. Bet šitie tavi krekli gan dosies uz atkritumu zemi.”

“Tas ir kā kleita,” Sandra priecājās, uzvilka un nāca parādīties Reinam.

“Re, cik skaista,” Reins slavēja. “Tāpat arī tēvs meitai igauņu zemnieku mājās atstāja mantojumā tautastērpu.”

“Tas nav nekāds tautastērps, bet vecs, novalkāts krekls,” Anu teica. “Bet nu labi, nemetīšu ārā, izmantošu kā grīdaslupatu. Esi apmierināts?”

“Briesmīgi skatīties, cik nežēlīga tu esi pret šīm vecajām mantām, kas mums tik uzticīgi kalpojušas,” Reins pārmeta. “Vai atceries pasaku “Vectēva kažoks”? Cik daudz labuma bija no vecā kažoka un cirvja kāta.”

“Kas tā par pasaku?” jautāja Sandra.

“Tā ir Juhana Jaigi pasaka. Mežsargam bija maza meitiņa, kuru nolaupīja vilki. Un vienīgais, no kā vilki baidījās, bija vecātēva kažoks un cirvja kāts.”

“Kāpēc viņi no tiem baidījās?”

“Tāpēc, ka tajās vecajās lietās bija iekšā varens spēks,” Reins skaidroja. “Ar cirvja kātu bija darīts tik daudz darba, ka ja to kātu nolika kaut kur uz ceļa, tad vilki tur neuzdrošinājās iet. Un ar kažoku tas pats. Mežsargs ielenca vilkus ar vecajām lietām un atbrīvoja meiteni. Esi dzirdējusi, Anu?”

“Jā jau,” Anu atteica. “Es zinu to pasaku ļoti labi, tikai nesaprotu, ko tas man dod. Tu gatavojies vilku uzbrukumam?”

“Kāpēc ne, mums tak arī ir maza meita... Jābūt gatavam uz visu!”

“Tēti, bet pilsētā taču vilku nav,” Sandra teica.

“Protams, nav,” Anu piekrita. “Redzi, ka bērns gudrāks par tevi.”

“Bet vecās lietas darbojas ne jau tikai uz vilkiem,” Reins negribēja padoties. “Ar tām var vēl visu ko labu izdarīt...”

“Piemēram?”

“Es tā mirklī nevaru izdomāt...” Reins atrunājās. “Bet nāc, paklausies, kā es spēlēju dīvānu!”

“Ko spēlē?” Anu brīnījās, pa durvīm pabāzdama galvu. Reins cītīgi grozījās pa dīvānu.

“Zemniekmeitiņu,” viņš lepni atbildēja.

“Neticami...” Anu nogrozīja galvu un devās atpakaļ uz priekšnamu. Reins mēģināja izspēlēt arī Igaunijas himnu, bet dīvāns neļāvās, un daudzas notis sanāca netīras.

“Nu galu galā neesmu jau nekāds mūziķis,” Reins nodomāja un beidza savu vāļāšanos. Tāpat vien pagulēt ir vēl jaukāk. Anu ar Sandru vēl kādu brīdi rakājās pa skapi, Sandra no vecajām drēbēm izveidoja kaut ko ligzdai līdzīgu un izteica vēlēšanos tur pārnakšņot, bet Anu paziņoja, ka tādu lupatu midzeni istabā necietīšot. Lupatām jāiet uz miskasti, bet labās lietas jāliek atpakaļ skapī, un vispār viņa esot nogurusi no krāmēšanās un gribot dzert tēju un kaut ko ieēst.

Reinu sūtīja iznest miskasti. Viņš piecēlās no dīvāna, radīdams tādu skaņu, kas derētu operas uvertīrai, un devās ārā. Uz viena pakāpiena mētājās vecs “Teātris. Mūzika. Kino.”, Reins zināja, ka tas pieder Voremē, kurš lasa to mājupceļā no teātra, atpūtinādams kājas. Reins prātoja, ka Voremē diez vai savā dzīvē ir metis ārā kādas drazas, noteikti viņš tās augām dienām pēta, atklādams visādus brīnumus.

“Varētu tās Voremē uzdāvināt, tas viņam būtu kā krustvārdu mīkla,” Reins iedomājās. “Tad večukam būtu, ko pētīt.” Tomēr likās visai savādi svešam cilvēkam piedāvāt savas vecās lupatas. Sāks vēl tās valkāt, bet tas jau nu galīgi neklātos. Voremē jau tikpat pašlaik nebija mājās.

Reins izmeta maisus atkritumu konteinerā. Bija maigs vakars, no tālienes redzēja parku. Reins iedomājās par Markus māti. Bet no miskastes nevarēja redzēt, vai sieviete vēl joprojām sēž uz soliņa. Viņš gāja atpakaļ istabā dzert tēju.

Patiesībā Markus ar māti tiešām bija parkā. Markus jau bija redelēs izkarājies un pa slidkalniņu izšļūcies, un tagad dzenāja baložus. Baloži pacēlās spārnos, kad zēns tuvojās, bet tūlīt atkal nolaidās, un Markus turpināja tos trenkāt.

Eve sēdēja uz soliņa. Žurnāls bija viņai somā, bet viņa neņēma to ārā. Nebija vēlēšanās lasīt.

Iezvanījās telefons. Eve satrūkās un uzmeta ekrānam izbijušos skatienu. Bet tā bija tikai māte.

Pēc sarunas Eve nelika telefonu atpakaļ kabatā, bet turēja rokās un laika kavēklim lasīja kontaktpersonu sarakstu. Viņa pēdējā laikā to bieži darīja. Viņa iegrima domās pie pēdējā vārda “Ulo”.

Laikam tomēr vajadzētu to izdzēst, Eve domāja. Priekš kam viņai sveša vīrieša numurs? Viņa pati Ulo nezvanīs, tas bija skaidrs. Un Ulo viņai arī nebija zvanījis, lai gan viņa to vienlaikus gan gaidīja, gan baidījās. Katru reizi, kad telefons iezvanījās, viņa skatījās ekānā, vai neieraudzīs šos trīs burtus. Kad māte zvanīja, Eve sākumā iztrūkās un domāja, ka re, te tie ir. Jo arī vārdā “ema” (latviski – māte) ir trīs burti. Tāpēc arī pirmajā brīdī iztrūkās, kamēr izlasīja un nomierinājās. Tas tomēr nebija viņš.

Tā ka priekš kam bez vajadzības noslogot telefona atmiņu? Ir taču tik viegli izdzēst kontaktu, pāris pogu spiedienu un gatavs.

Un ko tad, ja viņš tomēr vēl zvanīs? Tad telefons rādīs, ka zvana nepazīstams numurs. Viņa atbildēs, nezinot, kas otrā galā gaida. Tas būtu vēl briesmīgāk! Redzot vārdu “Ulo”, viņai vēl būtu laiks izdomāt – atbildēt vai nē. Tak nepazīstama numura gadījumā stāvoklis būtu daudz sarežģītāks. Tad viņai būtu jāizbīstas no katra sveša numura, aiz kuriem lielākoties slēpjas visādi izplatītāji.

Nē, lai jau tas numurs paliek, Eve izlēma. Viņa vēl nepārraus to trauslo saiti.

Vai varbūt labāk piezvanīt pašai?

Nē, nekādā gadījumā!

Eve ielika telefonu atpakaļ kabatā. Viņa piecēlās un piegāja pie Markus, kas bija atkal piekāries redelēm.

“Atvainojiet, vai te ir vieta?” viņa pajautāja un pakarinājās blakus dēlam, šūpodama kājas. Bija jauki.

“Mammu, tu arī karājies,” Markus atzinīgi noteica.

“Jā, es mazliet pastaipos, tas ir labi pēc ilgas sēdēšanas,” Eve atbildēja un viegli šūpojās. Viņa jutās atgriezusies bērnības zemē.

“Mēs tagad esam āboli,” Markus teica un piepūta vaigus, lai vairāk izskatītos pēc ābola.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (35)

Reins Kamms bija ceļā no darba uz mājām, nogriezās, kā parasti, ap dzeltenās mājas stūri un ieraudzīja savā priekšā pazīstamo galveno ielu. Pagāja garām puķu veikalam un pulksteņdarbnīcai. Šodien atkal bija viņa kārta izņemt Sandru no bērnudārza.

Bērni bija ārā, kā jau tas pienākas jaukā pavasara vakarā. Sandru uzreiz nemanīja, un Reins vērās apkārt, bet tūliņ bija klāt Kristo un paziņoja:

“Sandra ir otrā pusē, viņas tur ar meitenēm spēlē mājas.”

Un uzmetās par ceļvedi, iedams Reinam pa priekšu.

“Viņas vienmēr spēlējas otrā pusē, bet audzinātājai tas nepatīk,” viņš stāstīja tā kā noraizējies, bet ļauni priecīgā tonī, kā cilvēks, kas pēc labākās sirdsapziņas palīdz atmaskot valsts apzadzējus vai citus likumpārkpējus. “Audzinātāja jau nevar redzēt, ko mājas otrā pusē bērni dara, tāpēc bērniem jāspēlējas mājas priekšā. Es vienmēr spēlējos mājas priekšā! Bet meitenes neklausa audzinātāju un vienmēr aizlavās aiz mājas!”

Un tad līdzjūtīgi piemetināja:

“Tur arī saule nespīd, tur ir ēna.”

Spēlēšanās mājās notika pilnā sparā, divas meitenes stāvēja un savā starpā par kaut ko skaidrojās, vicinoties ar rokām. Pārējās, arī Sandra, sēdēja bariņā zemē un izskatījās nogarlaikojušās. Kristo rādīja ar pirkstu.

“Tur viņas ir!” viņš iesaucās un pats metās mukt, gluži kā nodevējs, kas atvedis iebrucēju karaspēku pie savējo nometnes un nu baidās atriebības. Ieraugot tēvu, Sandra atdalījās no meiteņu bariņa un atcilpoja pie viņa. Abi kājās stāvošie skuķi viņas aiziešanu nemanīja, bet turpināja dedzīgi strīdēties.

“Spēlējāt mājās?” Reins pajautāja. Sandra pamāja.

“Vai tās, kas stāvēja kājās, bija tēvs un māte?” Reins prašņāja tālāk. “Un ko viņas tā strīdējās?”

“Viņas bija māte un bērns,” Sandra atbildēja. “Birgita bija māte, bet Kristīne viņas meita. Birgita gribēja tīrīt grīdu, un Kristīne gribēja palīdzēt, bet Birgita teica, ka Kristīne ir vēl bēbis un nemāk tīrīt. Kristīne teica, ka viņa nav bēbis, bet ir desmitgadīga, un desmitgadīgajiem ir jāpalīdz mātēm. Bet Birgita nepiekrita, viņa teica, ka Kristīnei ir nulle gadu, un nullgadīgie neprot pat staigāt.”

“Kāpēc tad viņa negribēja, ka Kristīne palīdz?” Reins jautāja.

“Tāpēc, ka mums ir tikai viena slota,” Sandra paskaidroja. “Un slaucīt ir visinteresantāk, tāpēc Birgita pati gribēja to darīt. Birgita vispār vienmēr komandē un neļauj citiem neko darīt.”

Viņa traģiski nopūtās.

“Bet kas tad bijāt jūs pārējās?” Reins turpināja iztaujāt. “Es jau domāju, ka jūs bijāst bērni.”

“Nē, mēs bijām kaķi.”

“Kāpēc jūs neko neteicāt?”

“Kaķi neprot runāt.”

“Tad jau tā ir garlaicīga spēle,” Reins konstatēja.

“Garlaicīgi, jā,” Sandra piekrita. “Bet bez mātes un bērna jau citu lomu nav.”

“Bet tēvs? Kāda jau varēja spēlēt tēvu,” Reins ierosināja.

“Tēvs taču ir puika,” Sandra apstrīdēja. “Bet puikas mēs spēlē negribam. Viņi vienmēr dara visādas stulbības. Vienreiz mēs uzaicinājām Ēriku būt par tēvu, un viņš piekrita, bet tad pateica, ka viņš ir tāds tēvs, kas strādā par Zirnekļcilvēku, un sāka rāpties pa sienu augšā.”

“Un kas tur slikts, kāpēc tēvs nevarētu strādāt par Zirnekļcilvēku? Būtu smieklīgi.”

“Bet pēc tam viņš teica, ka viņam vajag robotu armiju, un uzaicināja vēl trīs puišus, un viņi tikai dauzījās un cīkstējās, un spļaudījās,” Sandra sūdzējās. “Kas tā vairs par māju spēli, tās jau ir pilnīgas šausmas.”

“Kāpēc viņi spļaudījās?”

“Nu kad visu laiku šitā rūc, tad nāk siekalas pa muti,” Sandra teica un nodemonstrēja, kā tas notiek. Siekalas lidoja pa gaisu.

“Izbeidz, Sandra!” Reins pavēlēja. “Tu jau neesi robots. Ej ģērbties!”

Kad viņi izgāja ārā, tūliņ parādījās Kristo un lielījās:

“Es protu pats uzvilkt gumijniekus!”

“Tu ar katru dienu kļūsti aizvien malacīgāks!” Reins uzslavēja.

“Kļūstu gan! Drīz es iemācīģos zāģēt kokus.”

“Noteikti,” Reins pamāja, un viņi izgāja pa bērnudārza vārtiņiem. Bet Kristo nelikās mierā un nobļāva viņiem pakaļ:

“Es vēl zinu, ka pie sarkanās gaismas nedrīkst iet pāri!”

“Jā, jā, malacis,” Reins atkliedza un teica Sandrai:

“Ļoti kārtīgs jauneklis.”

Sandra kaut kā nenoteikti iespurdzās un teica:

“Tēti, ejam uz “Oposumu”!”

“Vai tad tu atkal neesi ēdusi?”

“Drusku ēdu, bet es gribu pankūkas. Ejam, tēti! Tu varēsi dzert alu.”

Reinam patika šis priekšlikums, viņš pat jutās nedaudz aizkustināts. Padomā, cik mīļi – paša meita aicina uz krogu! Šī vieta, kas daudziem ir pagrimšanas cēlonis, viņam kļūst par ģimenes izklaidi, gluži kā gājiens uz zoodārzu. Tie vīrieši, kam nav bērnu, spiesti meklēt pudeles brāļus, bet viņš ierodas ar meitu.

“Nu tad ejam ar,” viņš piekrita.

“Juhū!” Sandra nopriecājās un sāka lēkāt uz vienas kājas.

“Oposums” bija diezgan tukšs, pastāvīgo klientu nebija neviena – ne Oidermā, ne Gunāra, ne Ēvalda un pat ne Imanuēla kunga viņa klusajā stūrī. Daži vīri tomēr sēdēja, bet Reins nebija atnācis meklēt kompāniju, viņam bija līdzi meita. Viņš pasūtīja pankūkas un alu un apsēdās kopā ar Sandru.

Ulo bija savādā noskaņojumā. Viņa smaids bija īpaši laipns, skatiens tik silts un, kad viņš atnesa Sandrai pankūkas, noglāstīja viņai matus un paplikšķināja Reinam uz pleca.

“Redzi, Sandra, man šodien ir gan ievārījums, gan šokolādes mērce, izvēlies, ko labāk gribi,” viņš teica un nolika abus traukus uz galda. “Ja gribi, liec abus. Es atnesu divas dakšiņas, tā ka tu, Rein, arī pie alus vari piekost, ja vēlies.”

“Paldies, es labāk ķilavmaizi,” Reins atteica, bet Sandrai ļoti patika jaunā kārtība, un uz viņas šķīvi aizceļoja gan ievārījums, gan šokolādes mērce.

Ulo aizgāja atpakaļ aiz letes. Trauku mazgātuvē Kalju šķindināja šķīvjus, un Ulo aiz līdzjūtības pret nabaga vīru izlēma viņam arī izcept pankūkas. Uzlēja mīklu uz pannas un uzslavēja sevi par labo sirdi.

“Cik viegli ir darīt cilvēkiem labu,” viņš domāja. “Patiesi, tā ir lieliska grāmata!”

Ulo bija iesācis lasīt Dostojevska “Idiotu”.

Nesaprotamā “Doktora Fausta” nogurdināts, viņš to bija pametis pusē un iebāzis priekšnama skapī, kur atradās dažādas lietotās mantas, kuras viņš nesaņēmās izmest, bet nebija arī vērts paturēt. Tā vietā viņš izņēma no plaukta “Idiotu”, un jau četras dienas atradās kņaza Miškina ietekmē.

Ulo kļuva īpaši mīlīgs un lēnīgs. Precīzāk – kā cilvēks, kas izdzirdējis par kādu garšvielu, ielūkojas savā virtuves skapī un sev par pārsteigumu atklāj, ka viņam tās ir pārpārēm, tāpat Ulo, sajūsminādamies par grāmatu, atrada sevī daudz kā laba. Viņš ir pieticīgs, nesavtīgs, laipns... Viņš pie sevis murminot atkārtoja visas šīs īpašības, cepdams Kaljum pankūkas, un sirds pildījās ar lepnumu un prieku.

“Kalju, nāc uz virtuvi!” viņš aicināja, un, kad pēc mirkļa laimē starojošais Kalju kāri bēra uz pankūkām cukuru, viņš jutās vēl vairāk līdzīgs Miškinam.

“Un vai tad Kalju ir citāds?” viņš prātoja. “Vientiesīgs, pret visiem draudzīgs, kas pat mušai nedarīs pāri. Tīra, šķīsta dvēsele. Vai atkal Reins, kurš meitas kompānijā alu dzer. Ar labs cilvēks. Un visi pārējie arī. Visi, kas šurp nāk. Dažs gan pirmajā mirklī šķiet nīgrs vai savāds, bet īstenībā, iekšienē – tīrs zelts.”

“Tieši tāpat par cilvēkiem domā arī Viņš,” viņam ieskrēja prātā, un viņam vieglas trīsas pārskrēja pār muguru. Tik patīkami ir būt labam cilvēkam!

Viņš piegāja pie Reina galdiņa.

“Kā garšo?” Viņš jautāja Sandrai, vēlreiz tai noglāstīdams galvu.

“Paldies, ļoti,” Sandra pieklājīgi atbildēja.

“Viņa izēda pusburku ievārījuma,” Reins atvainojās. “Un šokolādes mērci arī krietni patukšojusi.”

“Pareizi,” Ulo paslavēja. “Pankūkām jābūt saldām. Un dzīvei jābūt skaistai. Vai ne?”

“Tā ja, un, lai dzīve būtu skaista, uz tās vajag uzsmērēt ievārījumu,” noteica Reins un iztukšoja alus kausu. “Paldies tev, nu mēs ejam mājās.”

“Sveiciniet savu sievu!” Ulo teica. “Sandra, esi laba meitene! Un nāc drīz atkal!”

“Tas onkulis šodien kaut kāds jocīgs,” Sandra izteicās, kad abi soļoja mājup.

“Varbūt nedaudz iedzēris,” Reins minēja. “Tad cilvēki paliek īpaši sirsnīgi.”

Viņš pārdomāja Ulo teikto par dzīvi un ievārījumu un ierosināja:

“Ieiesim veikalā un nopirksim mammai kaut ko jauku.”

Ulo tai brīdī stāvēja aiz letes un domāja par Nastasju Fiļipovnu. Viņš gan pats jutās kā Miškins, gan arī bija šajā grāmatas varonī iemīlējies. Viņš sapņoja, ka kādreiz dzīvē satiktu tādu sievieti – bezgala daiļu un neaprakstāmi nelaimīgu, kuru darīt laimīgu.

Šādi domājot par Nastasju Filipovnu, viņam iešāvās prātā Eve un tā nakts, kas beidzās ar kārtīgu skūpstīšanos. Viņam bija Eves telefona numurs, bet viņš ne reizes vēl nebija uz to zvanījis. Tagad Ulo izņēma telefonu no kabatas un paspaidīja rokās.

Galu galā – varbūt tieši šī sieviete arī ir mūsdienu Nastasja Filipovna, kam vajadzīga palīdzība no vīrieša, kas gatavs upurēties. Bet pat, ja nav – jebkurā gadījumā viņa arī ir pelnījusi, lai viņu ievērotu, teiktu laipnus vārdus un padarītu viņas ikdienu jaukāku.

Ulo jau gandrīz bija gatavs Evei zvanīt, bet tad atkal sāka šaubīties.

Un ja nu tā nebūtu labdarība, bet nesmalkjūtīga iejaukšanās cita dzīvē? Ja nu Eve notikušo ir jau aizmirsusi vai mēģina aizmirst, bet viņš neļauj? Varbūt Eve ir viņa numuru jau izdzēsusi, tāpēc viņa nesapratīs, kas tagad zvana, un tad viņam nāktos stādīties priekšā: “Es esmu tas vīrietis, kas jūs tajā bārā... Atcerieties... Un pēc tam taksometrā...” Tas būtu neveikli. “Es jūs neatceros!” vai “Ko jūs vēl gribat?” Viņa varētu teikt. Un ko viņš tad lai atbild?

Viņš klaudzināja ar mobilo pa leti. Viņš gribēja izturēties tā, kā labam, nesavtīgam cilvēkam jāizturas, bet kā gan labs un nesavtīgs cilvēks lai izturas šādos grūtos apstākļos? Ja viņš zinātu, ka sieviete gaida viņa zvanu, tad lieta būtu skaidra, bet ja ne, tad viņa rīcība būtu drīzāk nelietīga – krogusdzērājs neliek miera, uzmācas! Tovakar nedabūja, atkal mēģina.

Taču patiesībā arī kņaza Miškina attiecības ar sievietēm bija pretrunīgas, Ulo iedomājās. Lai gan viņš gribēja tikai labu, bieži sanāca slikti.

Turklāt šodien tik un tā nebūtu laika ar Evi satikties, un rīt arī ne. “Idiots” vēl nebija pabeigts, un viņš gribēja to mierīgi izlasīt, nevis iet uz tikšanos. Jau tagad viņš tīksminājās, iztēlojoties, kā ieritināsies gultā ar grāmatu.

Ulo ielika telefonu atpakaļ kabatā. Kas zin, varbūt kādu citu reizi.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (34)

Kad Imanuēla kungs bija aizgājis, Malle teica:

“Kalju, tev šovakar jāiet vannā. Sen neesi bijis. Es sākšu laist ūdeni.”

Kalju neatbildēja. Viņā auga spīts, tā bija kaut kāda netīra un drūma sajūta, kas izplatījās pa visu viņa būtību, kā tintes piliens izplatās pa ūdens glāzi. Tas bija sācies ar zaļajām biksēm, bet pēc tam pieņēmies spēkā. Viņš sēdēja uz dīvāna, zodu atspiedis pret krūtīm, un drūmi blenza grīdā.

Malle bija atgriezusi vannas krānu un tagad čāpoju turp-atpakaļ starp dzīvojamo istabu un virtuvi, nesdama traukus uz izlietni.

“Varbūt palīdzēsi?” Malle jautāja Kaljum, bet tas klusēja, pat nepaskatīdamies.

“Kas tev noticis?” Malle prašņāja. “Tas tak tik lieliski, ka Imanuēla kungs ir tāds zelta cilvēks! Un vēl iedomājies, ka viņš pazina mūsu tēvu! Cik brīnišķīga sagadīšanās!”

Viņa pazuda virtuvē un sāka mazgāt traukus. Kalju sēdēja un aplūkoja Imanuēla kunga gatavoto figūriņu, kas attēloja viņa lepno, ūsaino tēvu. Aha, visi viņi tādi prasmīgi un gudri, un izcili ļaudis, vīri ar zelta rokām! Tikai viņš nebija nekas, tūļa un nelaimes putns – uzmet kāpostus uz biksēm un, dzenot naglu, sasit īkšķi.

Pulkstenis bija pusdesmit, sarkanā dzeguze izlīda ārā un nokūkoja. Kaljum tas lika justies vēl štruntīgāk. Kādus piecus gadus pulkstenis bija saplīsis, bet viņam nebija ne jausmas, kā to veco grabažu salabot, bet re, atnāca Imanuēla kungs, un tūlīt viss kārtībā. Dzeguze kūko kā dzīva. Un arī viņa nelaiķa tēvs to būtu varējis salabot, var tikai pabrīnīties, cik viegli tie lielie un varenie ar visu tiek galā.

Kalju kodīja lūpu un juta, ka gribētu raudāt, tikai neprata. Bērnībā jau prata, un īstenībā jau arī vēlāk acis dažkārt kļuva mitras, filmas skatoties, bet tagad, kad patiešām būtu gribējies pinkšķēt, asaras nenāca, tikai grauza rīkli. Pat raudāt viņš kārtīgi nemācēja.

“Ej, paskaties, vai vanna nav jau pilna!” Malle kliedza no virtuves. “Pēc tam pasauc, kad vajadzēs muguru noberzt!”

Kalju iegāja vannasistabā un aizbultēja durvis. Viņš noģērbās uz iekāpa ūdenī. Viņš iegremdējās ūdenī gandrīz viss, ārā palika tikai seja un resnie ceļi. Tos viņš tagad aplūkoja – baltus, izslējušos un grubuļainus, tie izskatījās kā divas lielas klimpas zupā. Kalju izvilka ārā rokas un aplūkoja arī tās – strupi pirksti, resnas plaukstas, muskuļu vietā speķis. Tad viņš aplūkoja kāju pirkstus, un tie arī viņam nepatika, uz pēdām bija izspiedušās vēnas.

Veca cilvēka kājas, Kalju iedomājās, un man jau arī ir piecdesmit. Viņš labi atcerējās savu jubileju, mamma bija izcepusi kūku, un viņi to ēda divatā, piedzerdami morsu. Gluži kā bērna dzimšanas dienā, nekādas starpības, pieci vai piecdesmit gadi. Tikai dāvana bija pieaugušam domāta – bārdas dzenamā mašīna. Kalju nemācēja skūties ar žileti, vienmēr sev iegrieza, un tāpēc centās no šīs sāpīgās procedūras izvairīties, taču Malle nevarēja ciest, ja Kalju bija apaudzis ar bārdu. “Tev nepiestāv tāds matains zods!” viņa aizrādīja un beigu beigās uzdāvināja dzenamo mašīnu. Ar to bija tiešām ļoti patīkami dzīt, tā ka Kalju bija apmierināts. Bet tagad, guļot vannā, viņam sāka likties, ka tā jubileja bija briesmīga, visas viņa dzimšanas dienas bijušas briesmīgas, un visa viņa dzīve ir nelaimes čupa.

Viņš izlēma, ka vairs bārdu nedzīs, apaugs kā Ziemassvētku vecis. Tā kā viņam jau ir piecdesmit, tad nav vairs jēgas izlikties par bērnu, viņš taču ir vecis. Godājams sirmgalvis ar garu, plīvojošu bārdu. Kā Gandolfs no “Gredzenu pavēlnieka”. Tādam godājamam vecim, protams, vairs nepiestāv dzīvot kopā ar mammu, viņam nepiestāv arī “Oposumā” mazgāt traukus, viņam piestāvētu doties kaut kur tālu prom, vislabāk uz otru pasaules malu, kur neviens neatcerētos iepriekšējo Kalju. Kur nebūtu nekādas iespējas satikt bijušos klasesbiedrus, kas visi pa šo laiku ir kļuvuši par tēviem un mātēm, daļa arī par vectētiņiem un vecmāmiņām, kas brauc ar mašīnām un lido ar lidmašīnām, uzstājas televīzijā un strādā svarīgos darbos, nāk pretim pa ielu, pētījoši skatās un jautā: “Tu, Kalju? Tu vispār neesi minījies! Ar ko tu nodarbojies? Kur dzīvo? Esi apņēmis sievu? Bērni ir?” Kuriem tad viņš katru reizi spiests samulsis skaidrot, ka strādā vienā krogā, dzīvo ar māti, nav ne sievas, ne bērnu.

Tur, pasaules otrā malā, neviens neuzdos bārdainajam Gandolfam tādus jautājumus, tur dzīvo sveši, citādāki cilvēki, kas izturas ar godbijību, nevis jautā, kad tu, Kalju, mājā remontu taisīsi, neliek nēsāt zaļas, vēmekļu krāsas bikses, kādas viņš pats ne par kādu naudu nevilktu. Tur viņš būtu brīvs vīrs, sēdētu kalna galā, bārdains, pliko pauri ar cepuri apsedzis, svilpotu un ēstu perskus no koka.

Tas bija skaists sapnis. Taču drīz vien viņu rupji atgrieza realitātē, Malle pieklauvēja pie durvīm un satraukta jautāja:

“Kalju, kāpēc tu tur esi tik kluss? Neesi tur noslīcis?”

Kalju klusēja. Malle pieklauvēja vēlreiz un sauca:

“Kalju, atbildi man! Kas ar tevi ir? Esi dzīvs?”

Kalju nereaģēja. Tad Malle sāka dauzīt vannasistabas durvis un bailēs kliedza:

“Kalju, taisi vaļā! Kalju! Vai tu esi noslīcis? Atbildi mātei!”

“Neesmu noslīcis!” Kalju nikni atbrēca. “Liec man mieru!”

“Uhh!” Malle nopūtās. “Vēl dzīvs! Ko tu neatbildēji? Es varēju sirdstrieku dabūt, jau domāju, ka tev palika slikti. Es jau neaptaustīju ūdeni, pirms tu gāji iekšā, varbūt bija pārāk karsts. Tev jau švaka sirds. Tagad attaisi durvis, es tev nomazgāšu muguru.”

“Negribu!” Kalju paziņoja. “Ej prom, pats tikšu galā.”

“Kā – negribi?” brīnījās Malle un atkal dauzīja durvis. “Mugura arī jānomazgā, tu jau pats nevari. Taisu nu vaļā, nemāžojies!”

“Es nemāžojos!” Kalju brēca. Viņš bija tik nikns, ka būtu gribējis izskriet ārā no vannasistabas un tāds pats gluži kails skriet prom pa ielu uz otru pasaules malu. Taču viņš aprobežojās ar to, ka straujām kustībām šļakstīja ūdeni uz grīdas. “Liec man mieru! Es nemazgāšu muguru! Es vispār neko nemazgāšu!”

Malle otrpus durvīm kādu brīdi klusēja un tad klusi jautāja:

“Vai tev ir slikta oma?”

“Jā!” Kalju atbļāva. Jā, viņam ir slikta oma, tik slikta, ka vislabprātāk būtu apgāzis vannu, ja vien tā nebūtu piestiprināta pie grīdas.

Aiz durvīm atkal kādu brīdi bija klusums, tad Malle teica:

“Nu ja, tad sēdi tur. Es eju gulēt. Esmu nogurusi.”

Noskanēja viņas samirkušo čību soļi, kad viņa aizgāja uz guļamistabu. Kalju atkal atlaidās vannā, blenza griestos un centās iztēloties, kā viņš tai pasaules malā dzīvos. Kas to lai zin, varbūt atradīs sev sievieti? Gandolfam visas tās fejas un karaļu meitas tik laipni smaidīja. Viņš gan nedomāja, ka vajadzētu precēties vai ko tamlīdzīgu... Nē, nē! Nepavisam! Bet šad tad kopā ko garšīgu apēst vai divatā pastaigāties pa ielejām – to gan varētu. Vai arī visas tās jaukās sievietes atnāktu vienkārši pie viņa ciemos un sēdētu viņa istabā, un viņi visi klausītos dziesmas. Kaljum ļoti patika mūzika, kad Tallinas Rātslaukumā notika koncerti par brīvu, viņi ar māti vienmēr gāja, apsēdās pirmajā rindā un klausījās. Apmēram tāpat viņš iztēlojās arī savu nākotnes dzīvi otrajā pasaules malā, tikai mātes vietā būtu jauka meitene ar garu bizi. Un viņš pats, protams, nebūtu tas pats Kalju, “Oposuma” trauku mazgātājs, bet gan Gandolfs ar garo bārdu, kuru neviens neizrīko.

Beidzot viņam vannā kļuva vēsi un viņš izkāpa. Noslaucījās, uzvilka apakšbikses un iespējami klusi atvēra durvis. Dzīvoklī bija kluss. Kalju uzmanīgi piegāja pie mātes istabas durvīm un klausījās. Māte krāca. Kalju tas apmierināja, viņš ielavījās virtuvē, atvēra ledusskapi un ķērās pie kāpostiem.

Kāpostu ēšana viņu ātri nomierināja. Kareivīgais noskaņojums pazuda, spītība atkāpās. Otra pasaules mala nelikās vairs tik kārdinoša. Radās daudz nepatīkamu jautājumu – šāds brauciens noteikti būtu dārgs, Kalju nekad nebija lidojis ar lidmašīnu un no tā baidījās. Skaidrs bija arī tas, ka pasaules otrā malā igauniski neviens nesaprot, bet svešvalodas Kaljum vienmēr bija likušās grūtas. Un kas notiks ar māti? Dusmu karstumā Kalju bija sapņojis, kā viņš kopīgi ar pasaku skaistulēm krāčainas upes krastā dzers kakao un mielosies ar zemenēm, bet nu viņš aptvēra, ka, lai gan minētās darbības būtu burvīga pārmaiņa, viņš tomēr pēc visiem piedzīvojumiem vakarā gribētu atgriezties mājās. Tak no pasaules otras malas katru vakaru atbraukt mājās būtu ļoti grūti un dārgi. Kaljum likās, ka vienkāršāk būtu nekur nedoties.

Viņš izēda kāpostu bļodu tukšu. Pēc sāļā ēdiena viņš padzērās remdenu ūdeni tieši no tējkannas snīpja. Auksts no krāna būtu garšīgāks, bet Malle Kaljum neļāva dzert nevārītu, jo tur var būt mikrobi. Un Kalju tādās lietās vienmēr māti klausīja uz vārda.

Kalju klusām aizdevās uz gultu. Malle bija to uzklājusi un, kā parasti, uzbužinājusi spilvenu. Kalju vēl negribēja līst zem segas, apsēdās tāpat apakšbiksēs uz dīvāna. Dvēseles miers gan vēl nebija pilnībā atgūts, kaut kādas blāvas ilgas pēc labākas dzīves joprojām palika. Pasaules mala, protams, bija pārāk tālu, to sasniegt Kaljum nepietika spēka, bet varbūt kaut ko priekš laimes var pasākt tepat, mājās? Varētu sastādīt plānu, Kalju apsvēra, kaut vai iemācīties braukt ar riteni. Tēva vecais divritenis joprojām stāvēja pagrabā, tukšām riepām un pilns zirnekļu tīkliem. Savā laikā ar māti par to tika neskaitāmas reizes runāts, Malle no vienas puses gribēja, ka Kalju brauktu ar tēva riteni, bet no otras puses baidījās no dažnedažādiem nelaimes gadījumiem, kas vienmēr saistās ar jebkuru sporta veidu. Kalju pats arī īsti nevīžoja neko darīt, tā tas divritenis stāvēja. Bet tagad to tomēr vajadzētu izmēģināt! Varētu sākt no rītiem braukt ar riteni uz “Oposumu”? Un ja kāds bijušais klasesbiedrs viņu sastabs, tad gan brīnīsies!

Kalju palīda zem segas. Viņa drosmīgais plāns uzlaboja garastāvokli. Viņš laimīgi sapņoja par pārmaiņām pilno nākotni.

No rīta Malle, kā parasti, pamodās pusdeviņos. No virtuves nāca kafijas smarža, un uz pannas dzirdēja sprakšķam vēršacis. Kalju nožāvājās, uzvilka tēva vecos rītasvārkus un gāja uz vannasistabu nodzīt bārdu.

Viņš noberza ar savu jauno bārdas dzenamo zodu gludu un iztīrīja zobus. No vakarvakara viņam bija atlikusi vien sajūta par īslaicīgu atmiņas zudumu, bet par divriteni viņš vispār neatcerējās.

“Tu pa nakti esi apēdis visus kāpostus!” teica Malle, kad dēls ienāca virtuvē un apsēdās pie galda.

“Jā, tie bija tik labi!” Kalju vaļsirdīgi atzinās.

“Nu tad jau labi, ka garšoja,” Malle atteica. “Ēšanai vien jau bija taisīti. Ja tikai tev nepaliek slikti ar vēderu, kāposti ir trekni, bet tev jau vienmēr bijis švaks kuņģis. Vienmēr esi mocījies ar gāzēm, paliki sarkans un kliedzi aiz sāpēm. Tēvs tad tevi masēja un dziedāja “Vārnai sāpes, žagatai slimību”. Vai atceries?”

“Atceros,” Kalju apstiprināja un uzsmērēja sviestu uz maizes. “Vārnai sāpes, žagatai slimību, melnam putnam citas kaites!”

Dzeguzes pulkstenis nozvanīja deviņas reizes.