Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (3)

“Oposumā” Ēvalds izdzēra savu alu, atvadījās no Ulo un devās mājās. Bet, līdzko bija apgriezies ap stūri un viņa māja ielas galā bija jau redzama, viņam atausa atmiņā, ka no rīta, ejot uz darbu, viņam taču bija jaka mugurā. Pa dienu laiks kļuva siltāks un, ejot prom no darba, viņš aizmirsa to uzvilkt un izgāja vienā žaketē. Tad “Oposumā” viņš kādā brīdī atminējās gan par aizmirsto apģērba gabalu, bet tai brīdī nevīžoja vairs iet atpakaļ uz kantori, jo kas gan tai jakai notiks, ja viņa vienu nakti tur pakarāsies. Un pat ja nākamajā rītā atkal būs pavēss, viņš taču var uzvilkt citu jaku, Ēvaldam to bija vairākas. Bet tagad, mājās ejot, viņš atcerējās, ka jakas kabatā taču palika dzīvokļa atslēga.

Tas bija nepatīkami, jo vairāk tāpēc, ka Ēvalda sievas nebija mājās, viņa bija aizbraukusi uz Dienvidigauniju pie savas mātes un atpakaļ bija gaidāma tikai nākamnedēļ.

Ēvalds apstājās un kādu brīdi padomāja, tad sāka iet atpakaļ uz kantora pusi.

Tur jau noteikti visi bija prom un durvis aizslēgtas. Ēvalds nolamājās pie sevis. Agrāk nebija šādu problēmu, vismaz kāds tomēr bija uz vietas, vismaz uzraugs, bet uz nakti ieradās naktssargs un, ja kāds no savējiem pieklauvēja, tad vienmēr ielaida. Tā bija gudra un pareiza sistēma, kas deva iespēju kaut iet gulēt kabinetā, ja gadījās, ka svinēšana pārāk ieilgusi un mājās iet vairs negribējās. Bet tad taupības nolūkā naktssargs tika atlaists un pa nakti ēku vienkārši aizslēdza, tā ka nebija nekādas cerības tur iekļūt pa durvīm.

Ēvalds stāvēja uz ielas un ar skatienu meklēja sava kabineta logu. Tas patiesībā nebija augstu, otrajā stāvā. Un kas vissvarīgākais – logs bija vaļā, viņš pats to pa dienu bija atvēris, jo logs bija dienvidu pusē un dienas vidū telpā bija briesmīgi karsts. Īstenībā jau, protams, nebija atļauts pa nakti atstāt logus vaļā, bet ja jau jakas kabatā aizmirstās atslēgas dēļ netiec mājās, tāds sīkums nav ne prātā. Būtu viņš garāks, tad varētu pievilkt atkritumu tvertni pie mājas sienas, uzrausties uz tās un tad kaut kā aizsniegties līdz logam. Un tad būtu jau vairs būtu tikai joka lieta dabūt savu jaku ar visu atslēgu kabatā. Jā, viņš varētu gan iekļūt pa logu, ja tikai būtu divarpus metru garāks.

Diemžēl Ēvalds bija tikai metru septiņdesmit garš.

Protams, varētu jau arī pamēģināt vienkārši rāpties pa sienu kā muša. Vai pat ne kā muša, patiesībā tas būtu vienkārši, jo uz sienas bija izvirzījumi, kas atvieglotu rāpšanos, kaut vai piemēram šī caurule, kur valsts svētkos izkārt karogu, kā arī visādas akmens puķes, uz kurām var atbalstīt kājas.

Ēvalds nolēma pamēģināt. Viņš pievilka atkritumu tvertni pie sienas un uzrausās uz tās.

Tā viņš uzreiz kļuva daudz garāks, tikai diemžēl ne tuvu ne pietiekoši.

Ēvalds stiepās uz karoga turētāja pusi un satvēra to. Tagad vajadzētu sevi uzvilkt augšā, bet pievilkšanās nekad nav bijusi mana stiprā puse, domāja Ēvalds. Cik tad īsti reižu es skolas laikā varēju pievilkties? Trīs, četras reizes, ne vairāk. Bet tagad es daždesmit gadus neesmu pat mēģinājis.

“Ko jūs darāt?” kāds Ēvaldam aiz muguras iejautājās. Ēvalds pastiepās pār plecu, lai redzētu, kas tur ir, un, ieraudzījis policistu, pazaudēja līdzsvaru un nolēca no atkritumu tvertnes zemē.

“Es gribēju iekļūt iekšā pa logu,” viņš atbildēja.

“Priekš kam?” policists bargi jautāja. “Vai jums ir kāds dokuments?”

“Ir gan,” teica Ēvalds un izvilka no kabatas naudasmaku. “Man ir visādi dokumenti. ID-karte un darba apliecība. Es strādāju šajā ēkā. Aizmirsu kabinetā jaku, bet tās kabatā ir dzīvokļa atslēga. Es gribu to dabūt rokā, citādi netieku dzīvoklī.”

Policists izpētīja Ēvalda darba apliecību un tūliņ kļuva draudzīgāks.

“Tas gan ir slikti, ka atslēgas palikušas darbā,” viņš noteica. “Bet pa šo logu iekšā tomēr kāpt nedrīkst. Šī tomēr ir valsts iestāde, tas var radīt nelāgu iespaidu. Var pasaukt atslēdznieku, es arī vienreiz paliku aiz durvīm. Gāju atnest avīzi no pastkastes, dzīvokļa durvis aizcirtās un viss – netiku iekšā. Atslēgas palika istabā! Pasaucu atslēdznieku, viņš atnāca un dabūja durvis vaļā.”

“Tas būtu pārāk sarežģīti, pie tam mēs taču nedrīkstam likt viņam uzlauzt valsts iestādes durvis,” domāja Ēvalds. “Pēc tam pa nakti tad velns zin kas varēs iekļūt iekšā.”

“Jā, tas gan tiesa,” piekrita policists. “Un vispār jau atslēdznieks arī dārgi maksā. Pavisam neiedomājami, cik daudz par vienu izsaukumu viņi paprasa naudu! Stundas maksa viņiem augstāka nekā advokātiem. Man mute palika vaļā, kad viņi piestādīja rēķinu.”

Policistam bija godīga, apaļa seja. Atmiņas par aslēdznieka alkatību viņu bija aizskārušas.

“Tie laupītāji šeit patiešām nav vajadzīgi,” viņš atkārtoja.

“Labāk tomēr pa logu,” Ēvalds teica. “Tas, par laimi, ir pavērts, pagrūstu vienkārši vaļā un tiktu iekšā.”

“Nedrīkst valsts iestādes logs pa nakti būt vaļā,” bilda policists. “Zaglis var tikt iekšā, kāds tad labums no aizslēgtajām durvīm?”

“Es zinu,” pamāja Ēvalds. “Citreiz es vairs neatstāšu. Ja tikai es tagad dabūtu atslēgu rokā!”

“Vai cita neviena mājās nav?” prašņāja policists.

“Nav, sieva aizbrauca uz Torvu, tur viņai dzīvo māte.”

“Mana vecmāmiņa arī dzīvo Helmes pusē,” nopriecājās policists. “Un Torvā arī esmu bijis, tur jau ir slavenais ūdenslēkšanas tornis.”

“Jā, es zinu, es tur peldējos ezerā, bet no torņa gan nelēcu,” Ēvalds teica. “Neesmu tik drosmīgs, jau skatīšanās vien ir baisa, kā tur daži trakie lec. Es labāk tāpat ieeju ūdenī, tas ir daudz patīkamāk.”

Policists kādu brīdi klusēja, it kā apdomādams, un blenza uz Ēvalda kabineta logu.

“Nav jau nemaz tik augstu,” teica Ēvalds. “Ja kaut kā līdz palodzei tiek...”

Policists uzlika roku Ēvaldam uz pleca.

“Ziniet, ja pavisam godīgi, tad patiesībā es arī no tā torņa nelēcu,” viņš klusi noteica. “Paldies par jūsu godīgumu. Man ir sajūta, ka tas Torvas tornis ir pārāk bīstams. Kāpēc man vajadzētu pieļaut savas paša kļūdas? Kāda starpība, kā es ieeju ūdenī, ar lēcienu vai bez.”

“Nu pareizi, kāda starpība.”

“Ar to, starp citu, savā laikā bija problēma,” turpināja policists un likās tāds kā skumīgs un promesošs. “Kad es braucu pie vecmāmiņas uz laukiem, tur bija viens kaimiņu puika, par mani divus gadus vecāks, viņu saukāja par Laiku, patiesībā viņa vārds laikam bija Riho... Viņš lēca, uz galvas, un smējās par manām bailēm... Tur bija, jā... ar to Laiku... Bet ko es tagad jums par to... Patiesībā tajā pusē ir ārkārtīgi skaisti,” apstiprināja policists, kļūdams jau pašapzinīgāks. “Vai jūs tajās alās arī esat bijis?”

“Biju gan. Ļoti varenas.”

“Un uz Barklaja de Tolla muzeju arī bijāt?”

“Jā, tur arī.”

“Es esmu bijis arī Ļeņina mauzolejā,” piebilda policists.

“Tur gan man nav gadījies nokļūt. Tas bija slēgts toreiz, kad biju Maskavā.”

“Tur jau patiesībā nekā sevišķa nebija,” policists atmeta ar roku. “Ziniet, es piezvanīšu vienam draugam.”

Viņš paņēma telefonu, uzspieda numuru, pagāja no Ēvalda pāris soļu nost un neilgu laiku runājās klusā balsī. Ēvalds pieklājīgi nogaidīja.

“Tūlīt atnāks,” teica policists, beidzis runāt.

“Kas atnāks?”

“Tonu. Viņš ir mūsu vasarnīcas kaimiņš Keila-Joalā, bet tā viņš dzīvo tepat. Izbijis sportists, viņš bija republikas izlasē. Nu krievu laikos, protams. Pagaidīsim.”

Gaidīt nenācās ilgi, Tonu ieradās pēc desmit minūtēm. Viņš bija drukns, gandrīz četrkantīgs, apmēram piecdesmitgadīgs, plikpaurains vīrietis, kas viegli kliboja ar kreiso kāju.

“Tonu!” viņš stādījās priekšā pērkondimdošā balsī un satvēra Ēvalda roku un saspieda kā ar knaiblēm. “Tu aizmirsi mēteli darbā?”

“Jaku,” Ēvalds palaboja.

“Nu ja, jaku. Kurš logs tas ir?”

“Tas otrajā stāvā, tas, kurš vaļā.”

“Ļoti labi, ka vaļā, citādi nāktos izdauzīt.”

“Nē, nē, neko nedrīkst izdauzīt,” iejaucās policists. “Tā ir valsts iestāde. Bet tu varēsi tikt iekšā?”

“Kāpēc lai es nevarētu?” brīnījās Tonu. “Tu skaties, ka es kliboju,” viņš pagriezās pret Ēvaldu. “Tas neko nenozīmē. Es nokritu no līdztekām, citādi būtu ticis arī uz olimpiādi. Būtu arī varējis braukt pēc šī kritiena, kāja priekš vingrošanas uz rīkiem nav tik svarīga, nav jau nekāds maratons, svarīgas ir rokas. Bet viņi sagribēja sūtīt vienu armēņu puisi, kurš tik vien kā aizbrauca uz treniņnometni un aizstiepa trenerim piecus visdārgākos konjakus, tāpēc aizsūtīja viņu. Un man teica, ka es esot sakropļots, lai braucot mājās kasīt olas. Olimpiādē tas armēnis, protams, neko neizdarīja. Karājās pie riņķa kā sūds pie govs pakaļas.”

“Dabūsi tad to jaku?” jautāja policists.

“Protams, dabūšu, kāpēc lai nedabūtu! Pagaidi drusku, ļauj ar cilvēku parunāties!” Totu sadusmojās, tad uzreiz ieņēmu dīvainu pozīciju, it kā taisīdamies mest tiltiņu, tad pavilka kāju šķībi, izdarīja nezinkāpēc pāris strauju boksera kustību, tad lēca ar lielu atvēzienu un satvēra karoga turētāju. Nākamajā mirklī viņš ar kaut kādu dīvainu salto bija pacēlies līdz palodzei un ielēca pa logu mājā.

“Vienā rāvienā!” līksmoja policists. “Nu, Tonu, tu rādi klasi!”

“Jaka ir uz pakaramā!” kliedza Ēvalds no lejas. “Melna jaka ar kapuci!”

Tonu parādījās logā ar jaku rokā.

“Vai mest lejā?” viņš jautāja.

“Met, es centīšos saķert.”

“Uzmanību!” sauca Tonu. “Es skaitu līdz trīs un tad! Viens, divi, trīs!”

Un izmeta jaku ar tik lielu vēzienu, ka tā lidoja kā bumba un Ēvalds, to ķerdams, gandrīz atkrita sēdus.

"Tagad nāc lejā!" pamācīja policists.

"Domā, ka es plānoju šeit palikt  dzīvot?" Tonu nekavējās ar atbildi. "Vairāk no šejienes neko nevajag? Lapmu, krēslu, galdu..."

"Nē, tie varētu tur arī palikt," paskaidroja Ēvalds.

"Tu esi drošs?" Tonu nelikās mierā un, kad Ēvalds vēlreiz apstiprināja, ka lampai, krēslam un galdam patiešām jāpaliek savās vietās, tikai tad pacēlās virs palodzes. Kad viņš tur stāvēja un skatījās lejup uz ielu, viņš līdzinājās King-Kongam uz debesskrāpja jumta. Pāris sievietes uz ielas apstājās un bolījās izbailēs.

"Ak, kungs! Ko tas nozīmē? Kas viņš tāds ir?"

"Laupītāju ķer," viena domā. "Skaties, īsts slepkavas ģīmis. Par laimi, policists jau ir klāt."

Tonu iekārās palodzē un, ar kāju pret sienu balstīdamies, ar pāris straujām kustībām nonāca lejā. Sievietes bailēs atkāpās, bet Ēvalds, kas bija jau jaku uzvilcis mugurā, steidzās izteikt pateicību.

"Tas neprasīja nekādu pūļu," Tonu nevērīgi atmeta ar roku. "Ejam tagad pie manis."

"Es nevaru tagad, esmu taču darbā," teica policists.

"Man gan patiešām jāiet mājās," prātoja Ēvalds.

"Es negribu šitos tekstus dzirdēt," Tonu bargi sacīja. "Mēs ejam pie manis! norāvāt mani no vakariņu galda, re, man vēl tagad ūsas ar pienu."

Tā bija tiesa, Ēvalds tagad pamanīja tievas, baltas strīpas.

"Nāciet līdzi un viss. Mums vakariņās ir kartupeļu biezputra, sieva gaida, ejam," Tonu nokomandēja.

"Skaidrs," teica Ēvalds. Viņš pats arī zināja, ka viņam ir vājš raksturs, viņš nespēja strīdēties ar citiem. Citi vienmēr zināja, kā labāk, ko viņam, Ēvaldam, tagad darīt. Nu ja, viņš bija kautrīgs un, lai arī centās katru reizi darīt zināmu savu vēlēšanos, to parasti neuzskatīja par svarīgu. Un Ēvalds bija pārāk jauks un pieklājīgs cilvēks, lai protestētu. Ja citi uzskatīja savu lēmumu par drošu, tad jau viņiem laikam bija taisnība, priekš kam mazam cilvēciņam karot ar gudrākiem.

Tā viņš gāja līdzi Tonu, bet policists, par spīti labsirdīgajai ārienei, izrādījās stūrgalvīgs tips.

"Ja tu tagad man līdzi nenāc, tad es Keila-Joalā izbradāšu tev visas pojenes!" Tonu draudēja.

"Davai, davai, tas pojenēm tieši der," likumsargs nenobijās. "Tonu, goda vārds, man ļoti garšo kartupeļu biezputra, bet man tagad ir patruļa."

"Nu velns ar tevi," Tonu pēdīgi atmeta. "Bet kā tu brīvdienās atbrauksi uz vasarnīcu – nu tad es tev parādīšu! Vispirms pielaidīšu tavai būdai uguni un ar dakšām vaktēšu, lai netiec ārā!"

Policists pasmējās, pamāja sveicienu un aizgāja.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (2)

Reins Kamms pārnāca mājās. Viņš dzīvoja trešajā stāvā un, kāpdams augšā, ieraudzīja Voremē sēžam uz pakāpiena starp otro un trešo stāvu un lasām žurnālu "Teātris. Mūzika. Kino".

Voremē dzīvoja ceturtajā, visaugstākajā, stāvā. Viņš bija vecs vīrs, kura milzīgā, sirmā galva atgādināja noziedējušu pieneni. Katrs mats slējās uz savu pusi, un Voremē nenēsāja cepuri, acīmredzot tie neietilpa nevienā cepurē. Voremē bija pensionārs un liels teātra mīļotājs. Teātris bija viņa kaislība, viņš uz teātri gāja katru vakaru. Protams, ka ar viņa pensiju nepietika biļetēm, bet teātrī viņu jau pazina un bieži tāpat vien ielaida trešajā balkonā vai kādā stūrī, no kurienes skatuvi praktiski nevarēja redzēt un kur tāpēc tikpat neviens cits negribēja sēdēt. Voremē toties bija vienalga, viņš bija laimīgs tikt jebkurā vietā.

"Sveiki!" teica Reins. "Kāpēc jūs te sēžat? Kaut kas noticis?"

"Sveicināts, Kamma kungs! Es te arvien sēžu," atbildēja Voremē. "Katru vakaru, jums vienkārši nav gadījies redzēt. Vecam cilvēkam vairs nav tā spara, lai vienā rāvienā uzraustos ceturtajā stāvā. Pusceļā vajag atpūtas pauzi, lai palasītu un iestiprinātos."

"Slikti gan, ka mūsu mājā nav lifta," Reins bija līdzjūtīgs.

"Ak nē, priekš kam man liftu? Tas tak ir ļoti jauki te pasēdēt, skat, pa kāpņu telpas logu var redzēt bērzu. Man līdzi ir lasāmais, sieramaize, man nav nekādu bēdu. Redziet, viss atkarīgs no attieksmes. Protams, var jau domāt, ka kāpnes ir vienkārši nepatīkams šķērslis, kuru vajag pārvarēt tik ātri, cik vien iespējams, vāveres veiklībā. Bet var šīs pašas kāpnes uztvert arī kā ceļojumu. Sava veida ekskursiju, pat piedzīvojumu. Izbaudiet šo brīdi, kāpiet pamazām, papētiet apkārtni. Apstājieties uz brīdi, pameditējiet, atcerieties pārvarētos pakāpienus un gatavojieties nākamo ieņemšanai. Kad taisos kāpt pa kāpnēm, tad rēķinos vienmēr vismaz ar kādu stundu. Un ziniet, kad es beigās sasniedzu savu dzīvokli, tad jūtos kā šo stundu pavadījis kaut kur garā ceļojumā."

"Bet kaut kā šī kāpņutelpa šķiet tomēr nedaudz vienmuļa," domā Reins. "Vienmēr taču viena un tā pati."

"Nepavisam ne!" Voremē kratīja galvu. "Tas jums tikai tā liekas, jo jūs tikai steidzaties šeit cauri un nepamanāt detaļas. Bet es kaut ko atrodu katru dienu. Dažreiz konfekšpapīru uz grīdas. Dažreiz pogu. Un tai dienā, kad kāpņutelpu izmazgāja, šeit bija neiedomājami svaiga smarža, bija tāda sajūta, it kā es atrastos jūras malā. Tad es te pasēdēju brīdi ilgāk, aizvēru acis un vienkārši elpoju. Bet ļoti interesanti ir pētīt arī sienu apmetumu. Skatieties, kādas figūras tas izveido, redziet, šeit ir gluži kā vīrs ar pīpi, vai ne?"

Reins skatījās, bet neredzēja vīru ar pīpi.

"Samiedziet mazliet acis," ieteica Voremē.

Reins mēģināja samiegt acis, taču apmetumā vienalga neko neieraudzīja, taču pieklājības pēc pateica, ka, jā gan, ir vīrs ar pīpi.

“Nu re!” priecājās Voremē. “Kāpņu telpa nemaz nav garlaicīga. Tā ir pilnīgi sava pasaule.”

“Vai tad jūs šovakar uz teātri neiesiet?” iejautājās Reins. “Pulkstenis jau drīz septiņi.”

“Es jau biju,” atbildēja Voremē. “Es tieši nāku no teātra. Es šodien biju leļļuteātrī uz dienas izrādi “Kukulītis”. Lieliski, varēja gan izraudāties, gan izsmieties.”

Tā Voremē teica vienmēr, par katru izrādi viņš apstiprināja, ka tur “var raudāt un smieties”. Reinam sen bija slepena vēlme nokļūt kādā izrādē reizē ar Voremē, lai redzētu, vai kaimiņš patiesi tur raud un smejas, bet pagaidām viņam nebija palaimējies. Voremē tik daudz staigāja pa teātriem, vienu vakaru te, citu vakaru tur, ka viņu bija grūti noķert.

“Vai recenzija arī jau ir žurnālā?” jautāja Reins un parādīja uz “Teātris, Mūzika. Kino”, ko Voremē turēja rokā, bet večuks papurināja galvu un teica, ka tas ir 1992. gada oktobra numurs.

“Paņēmu to līdzi tikai tāpēc, lai atpakaļceļā kāpnēs būtu ko lasīt,” viņš paskaidroja. “Šādi materiāli jau nenoveco.”

“Nu ja, nu tad veiksmi,” novēlēja Reins. “Es nu kāpju tālāk.”

“Laimīgu ceļu!” pieklājīgi novēlēja Voremē un iedziļinājās atkal savā žurnālā.

Reins pēc mirkļa jau bija pie durvīm, pagrieza atslēgu slēdzenē un iegāja dzīvoklī. Anu un Sandra bija jau mājās. Meitu gan neredzēja, taču viņas balss bija dzirdama no istabas, bet Anu, kā jau parasti, sēdēja pie rakstāmgalda un laboja kārtējos kontroldarbus.

“Kā iet?” Reins apjautājās.

“Briesmīgi,” atbildēja Anu. “Skolēni kļūst aizvien stulbāki. Esmu jau gandrīz veselu kaudzi izlabojusi, bet tikai pāris piecinieku. Otrais pasaules karš viņiem ir kā raķešzinātne. Kā cilvēks var rakstīt, ka Jaltas konference notika 1946. gadā! Tad karš bija jau cauri, kāda jēga vairs konferencei?”

Anu bija vēstures skolotāja. Reins noglaudīja viņai galvu.

“Nekas traks, labāk, ja katrs to nezin. Zināšanas ir vērtīgs kapitāls. Nevajag tajās dalīties ar kuru katru. Pietiek, ja tev tās ir, tad tev vieglāk starp muļķiem izcelties.”

“Es starp viņiem katru dienu izceļos,” noteica Anu. “Zini, es gribētu ar sev līdzīgiem arī uzturēt sakarus. Miljonāri taču uzmeklē citus miljonārus, ar ko biedroties, ne jau zviln kopā ar klaidoņiem.”

“Es arī esmu gudrs,” Reins apgalvoja. “Es zinu, kad beidzās karš un kad notika Jaltas konference. Es zinu pat Teherānas konferenci un zinu Potsdamas konferenci, un Nirnbergas prāvu es zinu, kad Rūzvelts nomira un kad Staļins – to arī, es zinu tik daudz lietu. Ar mani tu droši vari uzturēt sakarus.”

“Jā, ar tevi es uzturu,” piekrita Anu. “Tūlīt izlabošu pēdējo darbu, ielikšu stulbo trijnieku ar mīnusu, un tad stāšos ar tevi sakaros. Uz vienlīdzības pamatiem.”

Vēl kāds gribēja stāties sakaros. Sandra iznāca no otras istabas, ar papīru rokā.

“Tēti, es neprotu uzzīmēt govi.”

“Kas tu nezini, kāda izskatās govs? Tu tak esi pa televizoru redzējusi.”

“Es zinu, kāda viņa ir, bet es nevaru uzzīmēt. Man sanāk tik šausmīgi, vispār neizskatās pēc govs. Uzzīmē tu!”

Reins paņēma zīmuli un sāka zīmēt govi. Drīz vien viņam nāca atklāsme, ka šis uzdevums ir patiešām grūts. Pirmajā zīmējumā viss aizgāja šķībi. Galva kaut kā sanāca ieapaļa, un Reins nevarēja atcerēties, vai govij ir kakls, vai nav. Katram gadījumam viņš kaklu tomēr uzzīmēja, bet tad uzzīmētais dzīvnieks sāka izskatīties tik dīvains, ka Reins pārvilka šim izdzimtenim svītru un sāka par jaunu.

Šoreiz viņš mēģināja zīmēt govi bez kakla, bet rezultātā drīzāk sanāca slims zilonis. Kājas bija kaut kā pārāk resnas un viduklis izstiepts. Tesmenis, ko viņš mēģināja iedabūt starp kājām, arī neizskatījās labi.

“Tā nav govs,” teica Sandra.

“Patiešām nav,” nomurmināja Reins un sāka trešoreiz. Nekas labāks nesanāca! Šoreiz govs kājas bija gana smalkas, bet īsas, un garais rumpis radīja līdzību ar suni.

“Varbūt man labāk zīmēt suni?” piedāvāja Reins.

“Es tomēr gribētu govi,” Sandra atteica. “Es gribu iemācīties zīmēt govi.”

“Tas ir pārāk grūti,” paskaidroja Reins. “Re, es arī neprotu govi uzzīmēt, tātad diez vai kāds prot. Govs vispār nav uzzīmējama.”

“Tā nav taisnība,” teica Anu no savas aizgaldes. “Govs ir zīmēta tūkstošiem reižu, skaties kaut vai tās gleznas, kas attēlo Kristus dzimšanu. Tur blakus vienmēr ir arī govs.”

“Tur ir trīs ķēniņi.”

“Trīs ķēniņi un eņģelis, un govs, un ēzelis, un vēl kaut kādi dzīvnieki, es tikai tagad nevaru atminēties kādi.”

“Nodarbojies labāk ar savu pasaules karu,” Reins ieteica, “un atstāj altārgleznas mierā. Tie ir vecmeistaru darbi. Viņi varbūt patiešām mācēja uzzīmēt govi, bet šī prasme laika gaitā ir zudusi. Jaltas konferenci pēc kāda laika arī noteikti aizmirsīs.”

“Es neticu,” noteica Anu un nolika pēdējo izlaboto darbu malā. “Es domāju, ka, piemēram, Ādolfs Hitlers mācēja pietiekami labi uzzīmēt govi, viņš bija gluži labs amatiermākslinieks. Varbūt viņš pat ir uzzīmējis kādu bildi ar brangām govīm leknajās Alpu pļavās.”

“Diemžēl Hitlers ir miris, tāpēc mēs nevaram viņam vairs palūgt uzzīmēt Sandrai govi.”

“Ļauj man pamēģināt,” piedāvāja Anu un paņēma zīmuli.

“Tā ir kaut kāda pīle,” pēc brīža Reins noteica ļaunā priekā. “Pīle ar lauvas ķermeni. Kā to sauc mitoloģijā?”

“Nekā nesauc,” atteica Anu. “Vai varbūt par dēmoniem. Tiešām tev bija taisnība: govs ir kaut kāda... nenotverama.”

“Mamm, pamēģini vēl,” lūdzās Sandra.

Anu pamēģināja, bet rezultāts atkal bija nožēlojams.

“Es labāk zīmēšu rūķīti,” viņa teica.

“Es negribu rūķīti!” Sandra noskaitās. “Tad jūs gribat suni zīmēt, tad rūķīti... Man vajag govi! Vai tad vismaz zirgu.”

“Nu labi, es tad pamēģināšu uzzīmēt zirgu,” Reins nopūtās. “Lai gan es kaut kā nojaušu, ka tas ir tikpat grūts. Ja ne neiespējams.”

Viņš sāka zīmēt zirgu, bet dīvainā kārtā šoreiz sanāca itin glīta govs.

“Skaties, Sandra!” viņš teica, būdams par savu rokdarbu gluži pārsteigts.

“Jā, tā ir smuka,” slavēja Sandra. “Tā ir riktīga govs. Kā tu viņu dabūji gatavu?”

“Es pats nezinu,” Reins godīgi atzinās. “Un es neticu, ka es spētu to atkārtot.”

“Tev vienkārši uznāca apskaidrība,” prātoja Anu.

Ēdot vakariņas pie televizora, doma par pasaules apceļošanu Reinam jau bija pilnīgi izgājusi no prāta.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā. (1)

A. Kivirehka romāns "Pasaules malā" (Andrus Kivirähk "Maailma otsas") ir atzīts par 2013. gada labāko igauņu prozas darbu. Došu nelielu ieskatu tajā.
Šis darbs tiek tulkots un publicēts ar autora atļauju.

Reins Kamms pēkšņi iedomājās, ka būtu lieliski doties ceļojumā apkārt pasaulei. Šī doma uznāca ļoti pēkšņi, kaut gan īstenībā viņš bija ceļā no darba uz mājām, tikko pagriezies ap dzeltenās mājas stūri, pēc kam ieraugot savā priekšā pazīstamo galveno ielu. Automašīnu bija daudz, kā jau sastrēgumstundā. Tās gan necik ātri pabraukt nevarēja, pavilkās pāris metru, tad turpināja stāvēt. Reins Kamms kājām tika tālāk.

Viņš pagāja garām puķu veikalam un tad pulksteņdarbnīcai. Tālāk sanāca iet pāri ceļam. Luksoforā dega sarkanā gaisma, tāpēc Reins Kamms apstājās un gaidīja. Automašīnām gan dega zaļā, bet arī tās stāvēja un gaidīja, jo vienkārši nebija vietas, lai kustētos, satiksme bija pārblīvēta. Reins Kamms stāvēja un ietves, mašīnas – uz braucamās daļas. Neviens nekustējās, vienīgi vējš grieza pavasara putekļus.

Tad Reinam radās doma, ka būtu lieliski kaut kur aizbraukt. Pārmaiņas pēc. Kaut kur labi tālu un uz ilgāku laiku. Apkārt pasaulei.

Redzēt pavisam citādas zemes un pavisam citādas ielas. Nestāvēt līdz apnikumam pie sarkanās gaismas.

Likās, gluži kā logam kāds būtu atvilcis aizkarus. Pelēkais laiks uzreiz likās gaišāks, un Reins vairs nejuta zobos smiltis.

Palmas, okeāns, kalni, gleznainas ainavas, brokastis viesnīcas verandā, papagaiļu čivināšana koku zaros. Kaut kur tur aiz tās piecstāvu mājas tas viss bija.

Beidzot luksoforā iedegās zaļais un Reins varēja iet pāri. Automašīnas gan vēl nevarēja sākt braukt, tās joprojām palika gaidām aizmugurē. Doma par pasaules apceļošanu Reinam bija tik ļoti iepatikusies, ka viņš izlēma nekavējoties šai lietai ķerties klāt. Vismaz domās. Dabiski, ka nebija iespējams tūliņ sēsties lidmašīnā un doties pretī apvārsnim. Tādas lietas prasa drusku plānošanu un darbu, kā nekā vismaz jānopērk biļete un jāsakrāmē koferis. Bet tik daudz jau nu viņš vēl var atļauties, kā iegriezties "Oposumā".

"Oposums" bija krogs. Vai drīzāk bārs. Vārdu sakot, vieta, kur gribētāji varēja iedzert mēriņu un arī ko iekost. Šobrīd te nebija daudz cilvēku, patiesībā gandrīz neviena. Septiņos vakarā to parasti jau slēdza ciet, jo Ulo gribēja iet mājās. Ulo gan stāvēja aiz letes, gan pie viena bija arī "Oposuma" īpašnieks un pavārs. Tātad pats noteica likumus. Bet vieta, kas septiņos veras ciet, nepiesaista pārāk daudz apmeklētāju, jo ļaudis, ja reiz atnākuši uz krogu, grib tak tur palikt ilgāk. Ja viņus septiņos lūdz aiziet, tad citreiz viņi ies uz tādu vietu, kur var netraucēti dzert kaut vai līdz pusnaktij.

Reins tomēr apmeklēja "Oposumu". Ne katru dienu, pat ne katru nedēļu, taču dažreiz. Viņam nerūpēja palikšana ilgāk, vakarā viņš gribēja doties mājup, tāpat kā Ulo. Šobrīd gan viņš vēlējās apceļot pasauli, bet, kad cilvēki grib sākt pasaules apceļošanu, tad ir pilnīgi pieņemami, ja krogs ir vaļā tikai līdz septiņiem. Viņam nebūtu jāšķiež vairāk laika, patiesībā pat ne tik daudz, jo pasaule ir liela un nevar vienā vietā tik ilgi uzkavēties.

"Oposumā" šobrīd bija tikai Ēvalds. Ulo, protams, arī, bet, tā kā viņš bija aiz letes, tad skaitījās, ka strādā, nu un virtuvē jau noteikti bija arī Kalju, traukumazgātājs. Reins nesāka traucēt strādājošos, tāpēc apsēdās pie Ēvalda galdiņa.

"Kas jauns?"

"Nav nekā jauna," atteica Ēvalds. Viņam priekšā bija glāze alus un tukšs šķīvis. Ķilavmaizi viņš bija jau apēdis. Reinam arī nebija nekādu jaunumu, lielākoties jau vienas dienas laikā nekas tāds notikt nevar. Pat vairāku dienu laikā reti kad uzrodas kas īpašs. Avīzēs un internetā, tur bija jaunumi, bet tos pietika pašam izlasīt, pārrunāt tos nebija nekādas jēgas.

"Vai tev kādreiz uznāk vēlēšanās paceļot?" jautāja Reins.

"Kā tad."

"Piemēram, apkārt pasaulei?"

"Nē, nu apkārt pasaulei jau nu gluži ne. Bet vienreiz gan notika tā, ka no rīta izgāju no mājām, nu uz darbu, nu un eju garām autoostai - un tai brīdī radās tāda sajūta, ka kaut kā galīgi negribas iet uz darbu! Pēkšņi tas darbs likās tik pretīgs, padomā pats, diendienā viens un tas pats. Un ieraugu sev priekšā Pērnavas autobusu un kāpju iekšā. Nopirku biļeti pie vadītāja un braucu uz Pērnavu. Zini, cik forši bija!"

"Un ko tad tu Pērnavā darīji?"

"Neko! Vienkārši pastaigājos pa pilsētu. Bija skaists, pavasarīgs laiks, apmēram kā šodien. Sēdēju uz soliņa, vēroju cilvēkus, prātoju, ka redz, viņi ir pērnavieši, viņi šeit dzīvo, iet šeit uz darbu, viņiem ir katram savas lietas darāmas, kurpretī es šeit atrodos pilnīgi velti, man šajā pilsētā nav it nekādu darīšanu, man te nekā nav. Man bija sajūta, it kā es būtu Pērnavā nokritis no debesīm. Tas bija tik forši! Es tur pabiju līdz pat vakaram, man pat ienāca prātā doma palikt pa nakti! Bet nu nē, kur tad es tur gulētu, viesnīca maksā naudu, pie tam es Pērnavu vispār nepazīstu. Pie tam, paliekot šeit par ilgu, būtu visa saldā ciemošanās garša zudusi. Tā es pa nakti nepaliku, tomēr devos mājup. Sievai par šito Pērnavas braucienu nemaz nestāstīju, viņa domāja, ka dienu pavadīju darbā. Nākamajā dienā padomāju vēl, ka šoreiz varētu aizbraukt, piemēram, uz Vīlandi, tomēr neaizbraucu, tas likās jau tā kā atkārtošanās. "

"Bet es gribētu apceļot pasauli," teica Reins. "Nākot šurp, es to sāku apdomāt. Tas tomēr ir tālu no mājām, ne jau kādus pāris soļus, šai lietai jāķeras klāt pamazām."

"Jā, no kaut kurienes jau jāsāk," piekrita Ēvalds. "Tu tak nevari uzreiz aizlēkt uz Āfriku, tomēr vajag soli pa solim."

Tai brīdī Ulo iznāca no letes otras puses un jautāja, vai Reins ko vēlas.

"Es gribu ķilavmizi," teica Reins. Viņš gan izsalcis nebija, bet ķilavmaizi apēst var vienmēr, vienkārši labas garšas pēc.

"Kaut ko dzert arī?"

"Dzert... Nu kafiju varētu iedzert."

"Jā, protams, tik ātri jau tu tur netiksi," piekrita Ēvalds. "Noteikti iedzer kafiju."

"Un kurieni tev tik ātri jātiek?" jautāja Ulo, noliekot ķilavmaizi uz galda.

"Reins grib doties ceļojumā apkārt pasaulei."

"Tagad uzreiz?" prašņāja Ulo. "Ēvald, tev beidzies alus, vai atnest jaunu?"

"Nē, nenes," liedzās Ēvalds un pat uzlika plaukstu virsū tukšajai glāzei. "Nevajag. Nē, nē! Viss."

"Es tomēr atnesīšu."

"Nu labi jau labi, nes ar."

Ulo atnesa Ēvaldam alu un pie reizes Reinam kafiju.

"Pastāsti nu tad par to savu ceļojumu," viņš ieteicās. "Kāds tev ir plāns?"

"Nav jau nekāda īpašā plāna," paskaidroja Reins. "Vienkārši uznāca tāda sajūta, ka... ja aizbrauktu un paskatītos... Kaut kā tik garlaicīgi šeit sāk palikt... Pat skumji... Tai pat laikā tik skaists laiks, pavasaris... Tādā laikā vienkārši iet mājās... Nu saproti tak."

"Tu taisies braukt ar kuģi vai ar mašīnu?" jautāja Ulo. "Ar lidmašīnu nav jēgas lidot, tad jau tu neko neredzēsi, tikai mākoņus un lidostas. Tā jau tāda ierēdņu ceļošana, vairāk darbam kā priekam. Bet ja tu meklē patiesu romantiku, tad tev vajadzētu braukt ar motociklu! Tu proti braukt ar motociklu?"

"Neprotu," atteica Reins.

"Ar motociklu varētu būt bīstami," prātoja Ēvalds. "Es zinu vienu čomu, kam smagais auto sabrauca vaigu. Saprotiet, brauc šis ar savu moci pa šoseju, pēkšņi liels smagais dzenas tam garām, pavisam tuvu, pēkšņi sitiens pilnīgi aizsit elpu. Čoms tomēr turpināja ceļu, nokļuva beidzot mājās, bet tur sieva metas izprašņāt – kas tev noticis, kreisais vaigs sarkans kā tomāts, kas tevi kāds piekāvis? Čoms paskatās spogulī – jā, patiešām, kreisais vaigs asinssarkans, āda vienās skrambās, tas smagais seju apstrādājis kā ar smilšpapīru. Būtu vēl kādu milimetru tuvāk piebraucis, būtu kauli redzami. Iedomājies! Nē, nevajag ar motociklu braukt!"

"Gan jau ar mašīnu ir ērtāk," piekrita Ulo. "Vienkārši uz moča vairāk redz."

"Visvairāk redz tad, ja iet kājām," pamācoši noteica Ēvalds. "Tad ir arī laiks vērot, jo nav jāseko līdzi satiksmei, vari nogriezties nost no ceļa un iet cauri mežam vai stepei, visu aptaustīt savām rokām..."

"Bet kājāmiešana prasa šausmīgi daudz laika. Tad tu pa vienu ceļu ej, ej un ej un neko īpašu pa visu dienu neieraugi," Ulo strīdējās pretim. "Ilgi tu blenzīsi uz kaut kādu sūda mežu? Drusku paskatīsies un pietiek, gribēsi tak tikt tālāk, bet nevarēsi, dabūsi vilkties vairākus mēnešus, kamēr asins garša mutē."

"Tak neņemiet to pasaules apceļošanu tik nopietni," iejaucās Reins. "Man bija, jā, tāda vēlme, bet ne jau tūlīt es taisos tur doties, vispirms es tomēr iešu mājās , tak rīt bērnam dārziņā ir pasākums, es apsolīju iet paskatīties pēc darba, kā viņš dejo. Anu piešuva pie dzeltenās beretes no balta papīra izgrieztas ziedlapiņas. Un pēc tam jau piektdiena."

"Nu un tad, ka piektdiena, tu taču neesi māņticīgs?" jautāja Ulo. "Piektdiena ir ļoti laba diena."

"Neesmu māšticīgs, bet es tak piektdienā nesākšu nekur doties, tūlīt klāt jau nedēļas nogale ar visādām darīšanām."

"Brīvdienās reizēm ir vairāk darba kā darbdienās," piekrita Ēvalds. "Darbdienās vari sevi pasaudzēt, kā arī tur tak ir citi cilvēki, un tas tev dod paļāvību, bet brīvdienās tu esi mājās un ne uz vienu citu nevari cerēt. Bez tam brīvdienās tu esi savažots. Pēc darba tev visi ceļi vaļā – gribi, ej mājās, gribi, ej pastaigāties, gribi, nāc uz šejieni. Bet brīvdienās ir ļoti grūti sievai iestāstīt, ka paklau, es gribu iet izvēdināties. Tūlīt prasīs uz kurieni."

Viņš vienā malkā izdzēra alu, saslapināja mutē pirkstu un izslaucīja ar to no šķīvja ķilavmaizes drupačas.

"Tāpēc man arī radās tā pasaules apceļošanas ideja," pamāja Reins. "Jo tad esi pilnīgi brīvs un nepārtrauktā kustībā. Tad nav nekādas starpības, vai ir darbadiena vai brīvdiena, tev katru dienu ir jauni iespaidi, vari doties, kur gribi, nevienam nav jāatskaitās..."

"Nu jā, tas ir tā kā pēc darba. Kā es izeju pa durvīm, neviens man nesaka priekšā, uz kuru pusi man jāiet," Ēvaldam bija padoms.

"Nē, pēc darba... Tas nav gluži tas pats. Tu agrāk vai vēlāk tikpat aiziesi mājās, bet pasaules apceļojumā..."

"Nu bet no turienes tu tāpat beigu beigās pārbrauksi mājās."

"Es reiz devos un Latviju, ar autobusu, un, līdzko bijām pāri robežai, tā autobusam kaut kas saplīsa," teica Ulo. "Tā bija tāda situācija, ka netiki ne turp, ne atpakaļ. Tas tik bija viens pasaules apceļojums, patiesi. Otrreiz vairs es tādu pasaules apceļošanu negribu. Saproti, stulbākais bija tas, ka man Rīgā bija jābūt noteiktā laikā – bet tur meža vidū mēs nonīkām tik ilgi, ka man uz Rīgu vairs nebija jēgas braukt. Bet tad atsūtīja citu autobusu un aizveda mani tomēr uz Rīgu, pilnīgi pret manu gribu. Es gribēju mājās, bet mani veda uz Rīgu! Iedomājieties!"

"Nu bet tu biji nopircis biļeti uz Rīgu," bilda Reins.

"Jā jau jā, bet man tur vairs nebija nekādas vajadzības, es gribēju mājās! Beigās sanāca tā, ka nokļuvu Rīgas autoostā un tūlīt sāku gaidīt, kad tikšu atpakaļ. Kāda jēga no šitāda ceļojuma?"

"Tas vēl nav nekas," iejaucās Ēvalds. "Es zināju vienu čomu, kas lidoja uz Ameriku un nomira lidmašīnā. Un neko nevarēja izdarīt, lidmašīnu apturēt nevarēja, līķis tika pārvests pāri okeānam un tur tad sāka gudrot, kā mirstīgās atliekas atvest atpakaļ mājās. Līķa transportēšana ir šausmīgi dārga! Jādabū speciāls zārks un vispār."

"Jāā..." novilka Reins. Īsu brīdi vēl pasēdēja tāpat vien un pārdomāja. Pie sienas tikšķēja pulkstenis. Reins izdzēra savu kafiju līdz galam. "Briesmīgs notikums. Nu man laikam jādodas mājās."

"Jā, nu jau es arī slēdzu drīz ciet un eju," Ulo pamāja. "Bet nāc vēl! Vai tu, Ēvald, gribi vēl alu?"

"Nē, nu gan pietiek. Tas bija pēdējais. Patiešām, " Ēvalds noteica un apgrieza savu glāzi otrādi.

"Es tomēr tev atnesīšu vēl vienu, kamēr es te savas lietas pabeigšu."

"Nu labi."

Turpinājums sekos...