Andruss Kivirehks. Pasaules malā (34)

Kad Imanuēla kungs bija aizgājis, Malle teica:

“Kalju, tev šovakar jāiet vannā. Sen neesi bijis. Es sākšu laist ūdeni.”

Kalju neatbildēja. Viņā auga spīts, tā bija kaut kāda netīra un drūma sajūta, kas izplatījās pa visu viņa būtību, kā tintes piliens izplatās pa ūdens glāzi. Tas bija sācies ar zaļajām biksēm, bet pēc tam pieņēmies spēkā. Viņš sēdēja uz dīvāna, zodu atspiedis pret krūtīm, un drūmi blenza grīdā.

Malle bija atgriezusi vannas krānu un tagad čāpoju turp-atpakaļ starp dzīvojamo istabu un virtuvi, nesdama traukus uz izlietni.

“Varbūt palīdzēsi?” Malle jautāja Kaljum, bet tas klusēja, pat nepaskatīdamies.

“Kas tev noticis?” Malle prašņāja. “Tas tak tik lieliski, ka Imanuēla kungs ir tāds zelta cilvēks! Un vēl iedomājies, ka viņš pazina mūsu tēvu! Cik brīnišķīga sagadīšanās!”

Viņa pazuda virtuvē un sāka mazgāt traukus. Kalju sēdēja un aplūkoja Imanuēla kunga gatavoto figūriņu, kas attēloja viņa lepno, ūsaino tēvu. Aha, visi viņi tādi prasmīgi un gudri, un izcili ļaudis, vīri ar zelta rokām! Tikai viņš nebija nekas, tūļa un nelaimes putns – uzmet kāpostus uz biksēm un, dzenot naglu, sasit īkšķi.

Pulkstenis bija pusdesmit, sarkanā dzeguze izlīda ārā un nokūkoja. Kaljum tas lika justies vēl štruntīgāk. Kādus piecus gadus pulkstenis bija saplīsis, bet viņam nebija ne jausmas, kā to veco grabažu salabot, bet re, atnāca Imanuēla kungs, un tūlīt viss kārtībā. Dzeguze kūko kā dzīva. Un arī viņa nelaiķa tēvs to būtu varējis salabot, var tikai pabrīnīties, cik viegli tie lielie un varenie ar visu tiek galā.

Kalju kodīja lūpu un juta, ka gribētu raudāt, tikai neprata. Bērnībā jau prata, un īstenībā jau arī vēlāk acis dažkārt kļuva mitras, filmas skatoties, bet tagad, kad patiešām būtu gribējies pinkšķēt, asaras nenāca, tikai grauza rīkli. Pat raudāt viņš kārtīgi nemācēja.

“Ej, paskaties, vai vanna nav jau pilna!” Malle kliedza no virtuves. “Pēc tam pasauc, kad vajadzēs muguru noberzt!”

Kalju iegāja vannasistabā un aizbultēja durvis. Viņš noģērbās uz iekāpa ūdenī. Viņš iegremdējās ūdenī gandrīz viss, ārā palika tikai seja un resnie ceļi. Tos viņš tagad aplūkoja – baltus, izslējušos un grubuļainus, tie izskatījās kā divas lielas klimpas zupā. Kalju izvilka ārā rokas un aplūkoja arī tās – strupi pirksti, resnas plaukstas, muskuļu vietā speķis. Tad viņš aplūkoja kāju pirkstus, un tie arī viņam nepatika, uz pēdām bija izspiedušās vēnas.

Veca cilvēka kājas, Kalju iedomājās, un man jau arī ir piecdesmit. Viņš labi atcerējās savu jubileju, mamma bija izcepusi kūku, un viņi to ēda divatā, piedzerdami morsu. Gluži kā bērna dzimšanas dienā, nekādas starpības, pieci vai piecdesmit gadi. Tikai dāvana bija pieaugušam domāta – bārdas dzenamā mašīna. Kalju nemācēja skūties ar žileti, vienmēr sev iegrieza, un tāpēc centās no šīs sāpīgās procedūras izvairīties, taču Malle nevarēja ciest, ja Kalju bija apaudzis ar bārdu. “Tev nepiestāv tāds matains zods!” viņa aizrādīja un beigu beigās uzdāvināja dzenamo mašīnu. Ar to bija tiešām ļoti patīkami dzīt, tā ka Kalju bija apmierināts. Bet tagad, guļot vannā, viņam sāka likties, ka tā jubileja bija briesmīga, visas viņa dzimšanas dienas bijušas briesmīgas, un visa viņa dzīve ir nelaimes čupa.

Viņš izlēma, ka vairs bārdu nedzīs, apaugs kā Ziemassvētku vecis. Tā kā viņam jau ir piecdesmit, tad nav vairs jēgas izlikties par bērnu, viņš taču ir vecis. Godājams sirmgalvis ar garu, plīvojošu bārdu. Kā Gandolfs no “Gredzenu pavēlnieka”. Tādam godājamam vecim, protams, vairs nepiestāv dzīvot kopā ar mammu, viņam nepiestāv arī “Oposumā” mazgāt traukus, viņam piestāvētu doties kaut kur tālu prom, vislabāk uz otru pasaules malu, kur neviens neatcerētos iepriekšējo Kalju. Kur nebūtu nekādas iespējas satikt bijušos klasesbiedrus, kas visi pa šo laiku ir kļuvuši par tēviem un mātēm, daļa arī par vectētiņiem un vecmāmiņām, kas brauc ar mašīnām un lido ar lidmašīnām, uzstājas televīzijā un strādā svarīgos darbos, nāk pretim pa ielu, pētījoši skatās un jautā: “Tu, Kalju? Tu vispār neesi minījies! Ar ko tu nodarbojies? Kur dzīvo? Esi apņēmis sievu? Bērni ir?” Kuriem tad viņš katru reizi spiests samulsis skaidrot, ka strādā vienā krogā, dzīvo ar māti, nav ne sievas, ne bērnu.

Tur, pasaules otrā malā, neviens neuzdos bārdainajam Gandolfam tādus jautājumus, tur dzīvo sveši, citādāki cilvēki, kas izturas ar godbijību, nevis jautā, kad tu, Kalju, mājā remontu taisīsi, neliek nēsāt zaļas, vēmekļu krāsas bikses, kādas viņš pats ne par kādu naudu nevilktu. Tur viņš būtu brīvs vīrs, sēdētu kalna galā, bārdains, pliko pauri ar cepuri apsedzis, svilpotu un ēstu perskus no koka.

Tas bija skaists sapnis. Taču drīz vien viņu rupji atgrieza realitātē, Malle pieklauvēja pie durvīm un satraukta jautāja:

“Kalju, kāpēc tu tur esi tik kluss? Neesi tur noslīcis?”

Kalju klusēja. Malle pieklauvēja vēlreiz un sauca:

“Kalju, atbildi man! Kas ar tevi ir? Esi dzīvs?”

Kalju nereaģēja. Tad Malle sāka dauzīt vannasistabas durvis un bailēs kliedza:

“Kalju, taisi vaļā! Kalju! Vai tu esi noslīcis? Atbildi mātei!”

“Neesmu noslīcis!” Kalju nikni atbrēca. “Liec man mieru!”

“Uhh!” Malle nopūtās. “Vēl dzīvs! Ko tu neatbildēji? Es varēju sirdstrieku dabūt, jau domāju, ka tev palika slikti. Es jau neaptaustīju ūdeni, pirms tu gāji iekšā, varbūt bija pārāk karsts. Tev jau švaka sirds. Tagad attaisi durvis, es tev nomazgāšu muguru.”

“Negribu!” Kalju paziņoja. “Ej prom, pats tikšu galā.”

“Kā – negribi?” brīnījās Malle un atkal dauzīja durvis. “Mugura arī jānomazgā, tu jau pats nevari. Taisu nu vaļā, nemāžojies!”

“Es nemāžojos!” Kalju brēca. Viņš bija tik nikns, ka būtu gribējis izskriet ārā no vannasistabas un tāds pats gluži kails skriet prom pa ielu uz otru pasaules malu. Taču viņš aprobežojās ar to, ka straujām kustībām šļakstīja ūdeni uz grīdas. “Liec man mieru! Es nemazgāšu muguru! Es vispār neko nemazgāšu!”

Malle otrpus durvīm kādu brīdi klusēja un tad klusi jautāja:

“Vai tev ir slikta oma?”

“Jā!” Kalju atbļāva. Jā, viņam ir slikta oma, tik slikta, ka vislabprātāk būtu apgāzis vannu, ja vien tā nebūtu piestiprināta pie grīdas.

Aiz durvīm atkal kādu brīdi bija klusums, tad Malle teica:

“Nu ja, tad sēdi tur. Es eju gulēt. Esmu nogurusi.”

Noskanēja viņas samirkušo čību soļi, kad viņa aizgāja uz guļamistabu. Kalju atkal atlaidās vannā, blenza griestos un centās iztēloties, kā viņš tai pasaules malā dzīvos. Kas to lai zin, varbūt atradīs sev sievieti? Gandolfam visas tās fejas un karaļu meitas tik laipni smaidīja. Viņš gan nedomāja, ka vajadzētu precēties vai ko tamlīdzīgu... Nē, nē! Nepavisam! Bet šad tad kopā ko garšīgu apēst vai divatā pastaigāties pa ielejām – to gan varētu. Vai arī visas tās jaukās sievietes atnāktu vienkārši pie viņa ciemos un sēdētu viņa istabā, un viņi visi klausītos dziesmas. Kaljum ļoti patika mūzika, kad Tallinas Rātslaukumā notika koncerti par brīvu, viņi ar māti vienmēr gāja, apsēdās pirmajā rindā un klausījās. Apmēram tāpat viņš iztēlojās arī savu nākotnes dzīvi otrajā pasaules malā, tikai mātes vietā būtu jauka meitene ar garu bizi. Un viņš pats, protams, nebūtu tas pats Kalju, “Oposuma” trauku mazgātājs, bet gan Gandolfs ar garo bārdu, kuru neviens neizrīko.

Beidzot viņam vannā kļuva vēsi un viņš izkāpa. Noslaucījās, uzvilka apakšbikses un iespējami klusi atvēra durvis. Dzīvoklī bija kluss. Kalju uzmanīgi piegāja pie mātes istabas durvīm un klausījās. Māte krāca. Kalju tas apmierināja, viņš ielavījās virtuvē, atvēra ledusskapi un ķērās pie kāpostiem.

Kāpostu ēšana viņu ātri nomierināja. Kareivīgais noskaņojums pazuda, spītība atkāpās. Otra pasaules mala nelikās vairs tik kārdinoša. Radās daudz nepatīkamu jautājumu – šāds brauciens noteikti būtu dārgs, Kalju nekad nebija lidojis ar lidmašīnu un no tā baidījās. Skaidrs bija arī tas, ka pasaules otrā malā igauniski neviens nesaprot, bet svešvalodas Kaljum vienmēr bija likušās grūtas. Un kas notiks ar māti? Dusmu karstumā Kalju bija sapņojis, kā viņš kopīgi ar pasaku skaistulēm krāčainas upes krastā dzers kakao un mielosies ar zemenēm, bet nu viņš aptvēra, ka, lai gan minētās darbības būtu burvīga pārmaiņa, viņš tomēr pēc visiem piedzīvojumiem vakarā gribētu atgriezties mājās. Tak no pasaules otras malas katru vakaru atbraukt mājās būtu ļoti grūti un dārgi. Kaljum likās, ka vienkāršāk būtu nekur nedoties.

Viņš izēda kāpostu bļodu tukšu. Pēc sāļā ēdiena viņš padzērās remdenu ūdeni tieši no tējkannas snīpja. Auksts no krāna būtu garšīgāks, bet Malle Kaljum neļāva dzert nevārītu, jo tur var būt mikrobi. Un Kalju tādās lietās vienmēr māti klausīja uz vārda.

Kalju klusām aizdevās uz gultu. Malle bija to uzklājusi un, kā parasti, uzbužinājusi spilvenu. Kalju vēl negribēja līst zem segas, apsēdās tāpat apakšbiksēs uz dīvāna. Dvēseles miers gan vēl nebija pilnībā atgūts, kaut kādas blāvas ilgas pēc labākas dzīves joprojām palika. Pasaules mala, protams, bija pārāk tālu, to sasniegt Kaljum nepietika spēka, bet varbūt kaut ko priekš laimes var pasākt tepat, mājās? Varētu sastādīt plānu, Kalju apsvēra, kaut vai iemācīties braukt ar riteni. Tēva vecais divritenis joprojām stāvēja pagrabā, tukšām riepām un pilns zirnekļu tīkliem. Savā laikā ar māti par to tika neskaitāmas reizes runāts, Malle no vienas puses gribēja, ka Kalju brauktu ar tēva riteni, bet no otras puses baidījās no dažnedažādiem nelaimes gadījumiem, kas vienmēr saistās ar jebkuru sporta veidu. Kalju pats arī īsti nevīžoja neko darīt, tā tas divritenis stāvēja. Bet tagad to tomēr vajadzētu izmēģināt! Varētu sākt no rītiem braukt ar riteni uz “Oposumu”? Un ja kāds bijušais klasesbiedrs viņu sastabs, tad gan brīnīsies!

Kalju palīda zem segas. Viņa drosmīgais plāns uzlaboja garastāvokli. Viņš laimīgi sapņoja par pārmaiņām pilno nākotni.

No rīta Malle, kā parasti, pamodās pusdeviņos. No virtuves nāca kafijas smarža, un uz pannas dzirdēja sprakšķam vēršacis. Kalju nožāvājās, uzvilka tēva vecos rītasvārkus un gāja uz vannasistabu nodzīt bārdu.

Viņš noberza ar savu jauno bārdas dzenamo zodu gludu un iztīrīja zobus. No vakarvakara viņam bija atlikusi vien sajūta par īslaicīgu atmiņas zudumu, bet par divriteni viņš vispār neatcerējās.

“Tu pa nakti esi apēdis visus kāpostus!” teica Malle, kad dēls ienāca virtuvē un apsēdās pie galda.

“Jā, tie bija tik labi!” Kalju vaļsirdīgi atzinās.

“Nu tad jau labi, ka garšoja,” Malle atteica. “Ēšanai vien jau bija taisīti. Ja tikai tev nepaliek slikti ar vēderu, kāposti ir trekni, bet tev jau vienmēr bijis švaks kuņģis. Vienmēr esi mocījies ar gāzēm, paliki sarkans un kliedzi aiz sāpēm. Tēvs tad tevi masēja un dziedāja “Vārnai sāpes, žagatai slimību”. Vai atceries?”

“Atceros,” Kalju apstiprināja un uzsmērēja sviestu uz maizes. “Vārnai sāpes, žagatai slimību, melnam putnam citas kaites!”

Dzeguzes pulkstenis nozvanīja deviņas reizes.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (33)

Imanuēla kungs nāca ciemos pie Malles un Kalju.

Malle bija visu dienu pavadījusi virtuvē. Šoreiz viņa bija izlēmusi pati gatavot, nevis uzsildīt no “Oposuma” atnesto. Malle bija apsvērusi visus iespējamos salātus un uzkodas, ieskaitot rosolu, siļķi ar krējumu vai pildītas olas, bet beigu beigās viņa teica Kaljum:

“Zini ko, Kalju, taisīsim tomēr silto ēdienu. Atceries, ar kādu prieku Imanuēla kungs uzņēma kāpostu tīteņus, kad mēs gājām pie viņa. Vīrietis grib piepildīt vēderu ar kārtīgu ēdienu, un tās uzkodas nemaz nesanāk lētāk kā siltais, pat dārgāk! Nopirksim cūkgaļu un skābus kāpostus, izvārīsim kartupeļus. Tas ir īsts igauņu ēdiens.”

“Tas ir Ziemassvētku ēdiens,” Kalju apgalvoja, taču Malle atteica, ka cūkgaļu un skābus kāpostus var ēst vienmēr. Cūkgaļa ar kāpostiem patiešām bija viņai ļoti iemīļots ēdiens, un Ziemassvētkos viņa to saēdās tādā daudzumā, ka pēc tam stenēja vien, un vēl pirms gulētiešanas ielavījās virtuvē un pagrāba mutē jau atdzisušos kāpostus, tā ka 1. janvārī sev par pārsteigumu atklāja, ka nav vairs lāga palicis, ko uzsildīt.

Viņi aizgāja uz tirgu, nopirka gaļu un kāpostus, un Malle sāka cept un vārīt. Virtuvē kļuva karsts kā ellē, Malle bija uzvilkusi plānu naktskreklu, bet arī tas viņai mugurā kļuva gluži slapjš.

Kalju mēģināja palīdzēt, bet māte viņam uzticēja vienīgi kartupeļu mizošanu.

“Tu neproti vārīt kāpostus!” Malle apgalvoja. “Vajag tā, lai Imanuēla kungs būtu pilnīgi apmierināts!”

“Mamm, bet es taču strādāju restorānā,” Kalju atgādināja.

“Bet tu tak neesi pavārs, tu tikai mazgā traukus! Nemaisies, Kalju, man jau tā ir tik daudz darāmā!”

Beidzot ēdiens bija gatavs, un Malle iegāja dušā. Viņa uzvilka svētku kleitu, piesprauda tauriņa brošu, kā arī sameklēja savu veco smaržu pudeli. Uzpilinājusi sev uz kakla pāris piles, viņa piedāvāja pudeli Kaljum.

“Kalju, iesmaržojies tu arī!”

“Mammu, tās tak ir sieviešu smaržas!” Kalju atteicās.

“Ei nu, kas tad to atšķirs! Nu uzšļakstīšu tev nedaudz?”

Kalju atvairījās un pazuda otrā istabā.

“Nu ka ne, ne!” Malle nopūtās. “Tavs tēvs gan vienmēr iesmaržojās ar odekolonu, ja kaut kur izgāja. Uzlēja uz plaukstām un izberzēja pa visu seju. Bija dikti šiks vīrietis, uz ielas visas sievietes atskatījās, kas tur iet tāds sasmaržojies. Varbūt tāpēc tu vēl neesi sievu atradis, ka baidies iesmaržoties.”

Tad iezvanījās durvju zvans, un Imanuēla kungs bija jau klāt. Viņam bija rokā liels saulpureņu pušķis, ko viņš, dziļi paklanīdamies, pasniedza Mallei.

“Ak, debess, un saulpurenes jau zied!” Malle brīnījās. “Liels paldies! Lauka puķes es mīlu visvairāk! Nāciet tālāk! Nepievērsiet uzmanību, ka mums te tā nevīžīgi, sen nav bijis remonts, bet nu jau Kalju apsolīja pie tā ķerties, tā ka drīz jau viss būs kārtībā.”

Kalju gan neatcerējās, ka būtu ko tādu solījis, bet ciemiņa klātbūtnē negribēja ar māti strīdēties. Tad Imenuēla kungu ieveda dzīvojamā istabā, un Malle sāka viņam pasniegt ēdienu.

“Ko jūs te esat pagatavojusi, tās jau kā svētku pusdienas!” Imanuēla kungs brīnījās. “Nudien nevajadzēja!”

“Bet kā tad citādi, mums jau ciemiņi nāk tik reti, ka tie jau ir svētki,” teica Malle, uzlikdama Imanuēla kungam uz šķīvja kartupeļus. “Un tas jau nav nekas sevišķs, parasts igauņu ēdiens, kartupeļi, kāposti un cūkgaļa, nav jau nekādi fazāni, ne arī valzivs!”

“Kur nu valzivs – tādu es mūžā neēstu!” Imanuēla kungs izteicās. “Nekraujiet man, Malles kundze, tik lielu porciju, citādi vēl šķīvis zem tās sabruks!”

“Nebaidieties, tie ir stipri šķīvji, tos man māte dāvināja kāzās! Tie ir izturējuši jau piecdesmit gadu un izturēs vēl. Tajos laikos prata traukus izgatavot.”

Viņi sāka ēst, bet notika neliela ķeza – Kaljum paslīdēja roka, un kāposti no karotes nokļuva nevis mutē, bet uz biksēm.

“Kaljucīt!” Malle iesaucās. “Ko tu izdarīji! Liels cilvēks, bet ēst nemāki! Uzmeti kāpostus uz jaunajām biksēm! Ej ātri uz vannasistabu un samitrini ar ūdeni, citādi paliks pleķis!”

Kalju nosarka un devās uz vanasistabu, un, uzkavējies tur kādu brīdi, atgriezās ar slapju bikšu staru.

“Nu ko tu tik traki skaloji!” Malle dusmojās. “Tu izskaties, it kā būtu ar biksēm gājis peldēties! Nē, nu tev tagad vajag tās nomainīt, kā tad tu sēdēsi pie galda ar slapjām biksēm.”

“Man tas netraucē,” Imanuēla kungs teica.

“Man gan traucē,” Malle paziņoja. “Un viņam jau pašam arī slikti, ka kāja paliek auksta. Ej vien ej, Kalju! Uzvelc citas bikses!”

Kalju paklausīgi iegāja otrā istabā, bet tūliņ bija atpakaļ ar tām pašām slapjajām biksēm.

“Nu?” Malle brīnījās. “Kāpēc nenomainīji?”

“Es neatradu citas,” Kalju kaunīgi murmināja.

“Ak tu debess, nu tās taču atrodas tur, kur vienmēr!” Malle nopūtās un ar grūtībām piecēlās kājās. “Imanuēla kungs, tūliņ būšu atpakaļ, uzgaidiet vienu mirkli, iedošu puikam citas bikses. Viņš jau pats neko nevar atrast.”

Malle iegāja otrā istabā un tūliņ bija atpakaļ.

“Vai bikses atradāt?” Imanuēla kungs jautāja.

“Protams, bikses bija tur, kur jau parasti tās nolieku,” Malle atbildēja. “Ak, Imanuēla kungs, mana bēda ir tā, ka mans Kalju ir tik nevarīgs. Viņa tēvs galīgi tāds nebija. Redziet, tur ir viņa bilde. Ir tak līdzīga tai jūsu figūriņai? Nu precīzi! Kā tas tā iespējams?”

“Redziet, laikam es viņu pazinu,” Imanuēla kungs smaidīdams atteica. “Tā ka figūriņa ir laikam taisīta pēc viņa sejas, cita noslēpuma tur nav.”

“Jūs pazināt Ričardu?” Malle jautāja ieplestām acīm. Viņa apsēdās blakus Imanuēla kungam uz dīvāna un ziņkārīgi viņā vērās. “Kā jūs viņu pazināt? Vai kopā strādājāt? Gājāt vienā skolā?”

“Nē,” Imanuēla kungs atteica. “Mēs iepazināmies... diezgan nejauši. Gluži kā ar jums. Ričards nāca pie manis remontēt televizoru.”

“Tiešām!” Malle aizrautīgi pamāja. “Viņš remontēja cilvēkiem televizorus, un ar to nopelnīja tīri labu kapeiku. Uz tehniku viņam bija ķēriens! Nevis kā puika, tas jau neprot pat naglu sienā iedzīt, sadauzīs visu apmetumu un vēl savainos visus desmit pirkstus! Kur nu vēl par kādu mašīnu remontu runāt! Bet Ričardam bija zelta rokas. Ak, tad viņš gāja arī pie jums! Re, cik interesanti! Man tāds prieks. Ziniet, viņš jau sen ir miris, nav gandrīz neviena, kas viņu atcerētos, ar ko varētu par viņu parunāt... Vai viņš pie jums nāca vairākas reizes?”

“Jā gan,” Imanuēla kungs pamāja. “Tā ka palika atmiņā. Interesants vīrs bija – un tās ūsas... Viņš vienmēr bija labā noskaņojumā, remontēdams pie sevis dziedāja un, kad bija pabeidzis, tad teica “Operācija nu ir galā, pacients dzīvos.””

“Ak, tā viņš teica!” Malle sajūsmā pamāja. Viņai pat asaras sakāpa acīs. “Jā, viņš bija līksms. Un visos darbos meistars.”

“Man patika skatīites, kā viņš strādā, un tā arī radās šī figūriņa,” Imanuēla kungs piemetināja. “Man ir tāds jocīgs hobijs – kad satieku kādu patīkamu cilvēku, mēģinu viņu atveidot pēc atmiņas. Un redzat, kā sanāca – gāja gadi, figūriņa visu laiku mierīgi stāvēja man uz plaukta, bet nu es jūs satiku un varēju jums to uzdāvināt. Varēju jums sagādāt prieku.”

“Jūs patiešām to sagādājāt,” Malle apstiprināja. “Kalju!” Viņa uzsauca istabā ienākušajam dēlam. “Vai dzirdēji? Imanuēla kungs pazina tavu tēvu!”

“Dzirdēju,” viņš atbildēja un apsēdās pie galda. Kājās viņam bija jaunas, zaļas bikses, bet viņam tās nemaz nepatika, mamma viņam tās pirms kāda gada bija nopirkusi, nemaz nepajautājot, un Kalju centās tās vilkt tik reti, cik vien iespējams. Viņš tajās jutās briesmīgi, kaunējās no krāsas un centās paslēpties aiz galda.

“Tavs tēvs gāja pie Imanuēla kunga remontēt televizoru,” Malle turpināja. “Oi, uz tehniku viņam bija nags! Gludekļi, radio un vienalga kādas vēl mašīnas – ja saplīsa, tad Ričards to viens un divi dabūja atkal kārtībā. Tagad mums ir tīrais posts bez viņa, ja kāds aparāts saplīst, nekas cits neatliek, kā izsviest. Tas skaistais dzeguzes pulkstenis jau daudzus gadus ir salūzis, es to nemāku saremontēt un Kalju jau ne tik. Kā mums pietrūkst Ričarda!”

“Dzeguzes pulksteni es varētu salabot,” Imanuēla kungs domāja. “Ar televizoru es galā netiktu, elektriskās mašīnas es labāk neaiztieku. Bet ar pulksteni tiktu galā. Iedodiet, es paskatīšos!”

“Ak nē, ko jūs! Jūs atnācāt ciemos, un nu sāksiet labot vecus pulksteņus?” Malle atvairījās. “Es tik tāpat vien runāju. Vecas lietas to vien dara, kā plīst, jums nav tās jālabo.”

“Nu bet padomājiet! Jūsu vīrs nāca pie manis remontēt televizoru, kāpēc tad es nevarētu salabot jūsu pulksteni? Esiet tak godīga!”

Pēc garas tielēšanās pulkstenis tika noņemts no sienas. Imanuēla kungs to ar interesi aplūkoja.

“Jauks pulkstenis,” viņš slavēja. “Un nemaz nav saplīsis, tas var iet un zvanīt vēl ilgi. Skatieties, te nav nekā sarežģīta. Šeit vajag drusku paregulēt un šeit...”

Pulkstenis žēlabaini iečerkstējās, kad Imanuēla kungs ņēmās pa tā iekšieni, un meistars tam atvainojās kā dzīvai būtnei:

“Vēl nedaudz pacieties, tūlīt būsi vesels.”

Pulkstenis uzreiz apklusa. Imanuēla kungs aiztaisīja to ciet, ienesa otrā istabā, pakarināja pie sienas, uzvilka atsvarus, uzlika pareizu laiku un teica:

“Gatavs. Pagaidiet, tūlīt būs astoņi, dzirdēsiet, kā kūko.”

“Jūs gan esat izcils cilvēks, zelta cilvēks...” Malle iesāka slavas dziesmu, bet Imanuēla kungs to pārtrauca, iesaukdamies:

“Vēl ne! Neslavējiet par agru! Vispirms pagaidīsim, vai kūkos.”

Maza sarkana dzeguze iznāca no savas paslēptuves un nokūkoja astoņas reizes tā, ka bija bauda klausīties.

“Brīnums! Tas ir brīnums!” Malle elsa. “Skaties, Kalju, tas vīrs dara brīnumus!”

“Tas nav nekāds brīnums,” Imanuēla kungs smaidīdams teica. “Tikai neliela roku veiklība.”

“Jā, bet tas jau arī ir kaut kas, ka cilvēkam ir tik veiklas rokas! Es jau gan cerēju, ka arī Kalju būs mantojis tēva rokas, bet re, nav vis. Laba sirds jau viņam ir, bet ar to dzīvē ir par maz,” Malle tērgāja. “Varbūt pie vainas arī tas, ka viņa tēvs agri nomira, nepaspēja nodot Kaljum savas prasmes. Nu, Kalju, tev tagad jāiet pie Imanuēla kunga mācīties, viņš tev iemācīs vismaz pulksteņus labot. Vīrietim tas dzīvē aizvien noder.”

“Man taču jau ir darbs,” Kalju apgalvoja, atkal nosarkdams.

“Nu jā, traukus mazgāt tai krogā. Tas jau arī ir labs darbs, protams, bet es aizvien esmu gribējusi, ka...” Malle nopūtās un atmeta ar roku. “Ko nu es runāju. Ir, kā ir. Dzīvo, kā pats gribi. Imanuēla kungs, vai vēlaties vēl gaļu?”

“Nē, paldies, vairs nevaru.”

“Nu tad dzersim kafiju.”

“Dzersim, Malles kundze!”

“Tūlīt jums uzvārīšu. Es pati nedzeršu, es citādi naktī negulēšu. Kalju arī nevar dzert, viņam vāja sirds, un vēl staigās pa nakti čurāt.”

“Mammu!” Kalju protestēja. “Nekā tik traka nav!”

“Ārsts teica, ka tev kafija nav laba, kas tu neatceries?”

Kalju nošņācās.

“Bet tad jau nevāriet,” Imanuēla kungs sacīja. “Ko tad nu es viens dzeršu?”

“Jums jādzer,” Malle noteica. “Jūs esat debesu dāvana, salabojāt manu dārgo pulksteni, un es jums nepiedāvāšu pat kafiju? Ričards apgrieztos kapā otrādi, ja izdzirdētu ko tādu!”

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (32)

Jānika bija randiņu ar Jorgenu aizvien atlikusi un atlikusi, kamēr beidzot sāka mocīt sirdsapziņa. Vīrietis bija tik ļoti centīgs – nāca vairākas reizes nedēļā uz Jānikas darbu, katru reizi dāvināja puķes un izteica vēlēšanos pavizināt Jāniku ar mašīnu. Būtu viņš vienkārši uzaicinājis viņu paēst, Jānika sen būtu devusi viņam šo iespēju, bez ēšanas galu galā tāpat nevar iztikt, un tad kāda starpība, kurš viņai izmaksā. Turpretī autobraukšana prasa laiku, un pēc Jorgena teiktā tur paietu visa diena, un tādu upuri nest Jānika nebija gatava. Darbdienā, protams, tas notikt nevarēja, jo jābūt darbā, bet brīvdienas bija pārāk īsas un vērtīgas, lai izšķiestu tādam Jorgenam. Tāpēc viņa bija atlikusi šo pasākumu, izdomājot dažādus iemeslus, piemēram, ka mamma saslimusi un jābrauc apraudzīt, vai arī ka Amerikas radi brauc ciemos un viņa spiesta tos uzņemt. Jorgens, kas vienmēr veikalā ienāca tik priecīgs un, ziedus sniedzot, atmirdzēja smaidā pa visu seju, Jānikas aizbildinājumos klausījās līdzjūtīgi un kļuva skumjš, nopūtās un izdvesa:

“Nu tad kādu citu reizi.”

Tad sašļucis izgāja pa durvīm, lielās peles ausis nokāris un apaļās acis raižpilni nodūris. Jānikai viņa bija žēl, tāpēc viņa apņēmās vienreiz jau būs jābrauc, ja ne šajā nedēļas nogalē, tad nākamajā vai aiznākamajā, un tā šī lieta atlikās un atlikās.

Beigās Jānika vairs nespēja izturēt šīs skumjās acis. Kad Jorgens atkal ieradās ar puķēm un atsāka runāt par izbraukumu zaļumos, viņa sev atgādināja, ka kara laikā cilvēkiem bija jāizcieš arī grūtāki pārbaudījumi, un aicinājumam piekrita. Jorgens nespēja noticēt tādai laimei, ieplēta acis, aiz liela uzbudinājuma sāka runāt smalkā balstiņā un, izejot no veikala, skūpstīja Jānikai roku četras reizes. Jānika tik laimīga nebija, taču mierināja sevi ar domu, ka, ja autobrauciens kļūs pārāk garlaicīgs, gan jau izdosies piespiest viņu atgriezties pilsētā ātrāk. “Pateikšu, ka sāp galva vai kaut ko tamlīdzīgu,” viņa izlēma, gaidīdama likteņa nolikto nedēļas nogali.

Sestdienas rītā laiks bija jauks, un Jorgens ar svaigi nomazgātu mašīnu gaidīja norunātajā vietā. Jānika negribēja, ka viņš gaidītu pie mājas, jo nebija vēlams, ka viņš uzzinātu viņas adresi. Citādi vēl izietu kā ar apnicīgo Veiko, galīgi nebija vajadzības uzrauties uz vēl vienu iemīlējušos kāpņu telpā.

Jorgens bija apsējis kaklasaiti un kājās uzvilcis sniegbaltas bikses. Mati bija rūpīgi saķemmēti, un tāpēc viņš vēl vairāk atgādināja lielu, labsirdīgu peli. Jānika viņam draudzīgi uzsmaidīja, ļāva nobučot uz vaiga un iesēdās mašīnā.

Viņi izbrauca no pilsētas, apskatīja trīs muižas un divus ūdenskritumus, kā arī ēda lasi no zivjaudzētavas, kur Jorgenam uz baltajām biksēm uzkrita gabaliņš laša un atstāja pleķi. Jorgens šausmīgi izbijās, acīmredzot viņam likās, ka puisis ar nosmērētām biksēm vairs nav nopietni ņemams. Tomēr Jānika pret viņu bija laipna, palīdzēja tīrīt pleķi un mierināja nabaga Jorgenu, tā ka tas aiz lielas laimes sāka gluži vai murrāt.

Jānika pie zivs iedzēra arī nedaudz baltvīna, kamēr Jorgens, kas bija pie stūres, iztika ar minerālūdeni. Vīns bija labs, zivs arī, un Jānikai sāka likties, ka doma par nelielu izbraukumu nemaz nebija tik slikta. Veltīgi viņa tik ilgi turējās pretī, būtu varējusi jau sen puisi iepriecināt.

“Ko mēs tālāk darām?” viņa jautāja.

“Tad jau redzēsi!” Jorgens noslēpumaini atbildēja.

Jānika mirkli pārdomāja, vai nenākt klajā ar savām galvassāpēm, bet laiks bija tik jauks, un viņa izlēma, ka nav jau nekādas steigas.

Viņi sēdās mašīnā, un ceļojums turpinājās.

“Kā jūties?” viņš jautāja Jānikai. “Esi apmierināta ar braucienu?”

“Jā, baigi forši,” Jānika atteica. “Jūtos lieliski.”

Jorgens viņā ar mīlestību noskatījās. Viņi brauca cauri skaistam priežu mežam, un Jorgens sāka stāstīt, ka šo vietu pazīst kā savus piecus pirkstus, jo bērnībā šai mežā spēlējies un ziemā slēpojis.

“Šeit ir ļoti daudz melleņu!” viņš lielījās. “Tagad jau vēl ne, bet vasarā.”

“Tad tu esi šejienietis?” Jānika jautāja.

“Jā,” Jorgens atteica. “Mana mamma un tētis te dzīvo. Aizbrauksim viņus apciemot!”

Jānika nopietni izbijās. To nu gan viņa nebija gaidījusi! Tomēr viņa momentā nespēja neko izdomāt sevis aizsardzībai, galvassāpes neizklausītos ticami, jo nupat bija apgalvojusi, ka jūtas lieliski. Viņa kodīja apakšlūpu un panikā prātoja, taču bija jau par vēlu, Jorgens iegrieza mašīnu nelielā meža celiņā un pēc simts metriem viņi jau atradās pie dārza žoga, kura malā stāvēja nelielas dzirnavas.

“Tētis uzcēla,” Jorgens paskaidroja. “Viņš man ir meistars. Šitās dzirnavas viņš man uzdāvināja uz piecpadsmit gadu jubileju, vējainā laikā spārni griežas, ļoti skaists skats.”

Viņš izkāpa no mašīnas, apskrēja ap mašīnas kapotu un atvēra Jānikai durvis.

“Laipni lūgta Mežmalās!” viņš svinīgi teica.

Jānika bailīgi izkāpa. Jā, visbriesmīgākais bija noticis – tur jau nāca Jorgena māte un tēvs, rokas apkampienam izstiepuši.

“Sveiki, sveiki!” teica māte. “Cik jauks pārsteigums! Nāciet tālāk! Prieks satikt! Jānika, Jorgens man par tevi ir tik daudz stāstījis!”

Jānika vislabprātāk būtu bēgusi, atpakaļ neatskatoties, taču tas nebija iespējams, viņai tagad bija plati jāsmaida un jādodas iekšā pa vārtiņiem.

“Te nu ir tas mūsu namiņš,” teica Jorgena māte, norādīdama ar roku uz skaisto divstāvu māju un plašo dārzu, kur pilnos ziedos auga narcises un tulpes. “Šajās mājās Jorgens ir uzaudzis un tapis par vīru!”

Jānika paklausīgi pamāja. Jorgena sirmais tēvs, kas atgādināja peli vēl vairāk nekā dēls, pienāca klāt, pasniedza Jānikai roku un izsaucās:

“Jūties kā mājās, dārgais bērns!”

Jānika ar acu kaktiņu pablenza Jorgenā. Viņš vai ziedēja aiz laimes un lepnuma. Mute platā smaidā, viņš lūkojās uz visu kompāniju ar tādu seju, it kā gribētu teikt – cik jauki, ka mēs visi esam beidzot satikušies, mani dārgie!

“Ejam nu iekšā, dzersim kafiju!” vedināja Jorgena mamma. “Man ir arī torte! Tik dārgi ciemiņi!”

Jānika iegāja istabā. Situācija bija šausmīga, bet kļuva vēl šausmīgāk, kad atklājās, ka istabā ir vēl citi cilvēki. Divas tantes un vesels bars bērnu! Bija uzreiz saprotams, ka viņi ir Jāniku jau gaidījuši un nu vērās tajā kārām acīm. Pieaugušie nāca pretī, roku sveicienam izstiepuši, bērni tikai blenza, galvas kopā sabāzuši un sačukstēdamies. Jānikai bija tāda sajūta, it kā viņa mirtu.

Noskaidrojās, ka tantes ir Jorgena tēva māsas, kas jau bija pa gabalu redzams, jo arī viņas līdzinājās pelēm. Jānika tika iepazīstināta arī ar bērniem, no kuriem daži bija radi, bet pārējie kaimiņmāju bērni. Viņi stāvēja, atspiedušies pret sienu, urbināja degunus un ar neviltotu interesi aplūkoja Jāniku.

“Nu, berni, kā jums patīk Jānika?” līksmi apvaicājās viena no tantēm.

Bērni kādu laiku klusēja, tad viena sīciņa meitenīte novilka:

“Ļoti skaista...”

Visi izplūda smieklos, Jorgens priecīgi smaidīja, bet Jānika gribēja vai zemē ielīst.

Bet to viņa nevarēja izdarīt, toties nācās dzert kafiju un ēst torti, pēc tam Jorgena māte viņu izveda ekskursijā pa dārzu, kur izrādīja katru koku un krūmu, saunu un šķūņa pamatus, un tāpat arī visneiedomājamākos stumbeņus, ko Jorgena tēvs bija atstiepis mājā no meža, jo daži bija “gluži kā saritinājusis čūska”, bet citi atkal “līdzīgi stirnai, tikai ar piecām kājām”. Citi stumbeņi neko konkrētu neatgādināja, bet bija “vienkārši interesanti”, un vienam celmam bija pielipināta bārda un pīpe, un uzlikta cepure, un par to Jorgena māte teica, ka tas esot mājas gars Uku, “tāds rūķis, kas mūs sargā no visa ļauna”.

“Sveiks, Uku, tā ir Jānika,” viņa teica celmam, un Jānika padomāja, ka viņai arī pienāktos celmu pasveicināt, un izspieda vieglu smaidu. No tā gan nebija nekāda labuma, jo celms ar pīpi nekādi nereaģēja.

Bērni arī bija izgājuši ārā, un visa viņu armija tagad lūrēja no krūmiem. Jorgena māte gan laiku pa laikam iesaucās, “ko jūs te paslēpas spēlējat, ja gribat ar Jāniku parunāties, tad nāciet ārā, nav, ko baidīties”, bet bērni nenāca vis. Jānika viņiem par to bija pateicīga. Jānika juta, ka ir sasvīdusi, un pa galvu griezās tikai viena doma – tikt beidzot mājās!

Viņa, protams, saprata, ka Jorgena māte un tēvs ir jauki cilvēki, kas viņu silti, varētu pat teikt, karsti uzņēma. Raizes darīja vien tas, ka Jānika šo laipnību nejutās nekādi nopelnījusi. Viņa nebija nākamā vedekla, nebija Jorgena līgava un pat ne draudzene. No labas sirds viņa bija piekritusi ar šo pelei līdzīgo puisi pavadīt sestdienu, un redz, kas sanāca! Viņa ir kaut kur mežā, kaut kādā sētā pie svešiem cilvēkiem – un nav saprotams, kā viņa te nokļuva!

Jorgena tēvs arī parādījās, staigāja riņķī lepns kā gailis un gribēja parādīt Jānikai basketbola grozu, ko pats bija pagatavojis.

“Tu varēsi to kādudien izmēģināt!” viņš teica.

“Jā, viņš jau ir kā slims ar to basketbolu,” Jorgena māte paskaidroja.

“Vai redzi?” Jorgens jautāja, sameklēja kaut kur bumbu un iemeta trīs grozus. Jānika vairs ne par ko nebija pārsteigta, viņa zināja, ka jābūt pacietīgai, neviens tak viņu nenogalinās, kaut kad tak viņa tiks atpakaļ uz pilsētu tā vai tā.

“Tev joprojām ir precīza roka!” Jorgena māte uzslavēja. “Iesim nu atpakaļ iekšā, iedzersim vēl kafiju!”

Iekšā Jorgena tēvs paziņoja, ka ir iekurinājis saunu.

“Nē, saunā gan es neiešu!” Jānika izbijās. “Es patiešām... Šodien nevaru, lūdzu piedodiet!”

“Bet mūsu sauna ir lieliska!” Jorgena tēvs apgalvoja. “Tādu garu pilsētā dabūt nevar!”

“Es šodien nevaru iet saunā,” Jānika skaidroja. “Man nav īsti veselība... Patiesībā man vajadzētu braukt mājās. Jorgen, kā tu domā?”

“Jūs tak varat palikt pa nakti!” piedāvāja Jorgena māte. “Mums ir gana daudz brīvu istabu.”

Jānika juta, ka tagad ir jācīnās par savu dzīvību.

“Diemžēl es tiešām nevaru,” viņa teica un sāka gari stāstīt, ka viņai rīt jau piecos jābūt augšā, lai paspētu uz sava Sāremā dzīvojošā onkuļa dzimšanas dienu.

“Tā ka man briesmīgi žēl, bet mums tiešām jābrauc,” viņa pateica un paģēroši paskatījās Jorgenā.

“Nu jā, tad jau neko darīt,” Jorgena māte nopūtās. “Nu citu reizi!”

Tā cita reize gan nekad nepienāks, nodomāja Jānika. Viņai vēl bija jāpārdzīvo atvadīšanās ceremonija no Jorgena vecākiem un tantēm. Bērniem uzsauca “Nāciet, pasakiet Jānikai uz redzēšanos!” -, bet knēveļi neparādījās.

“Visu labu, bija prieks iepazīties!” Jānika teica. “Jauku vakaru!”

Jorgena māte kaut ko iečukstēja ausī Jorgena tēvam. Viņš kaut kur aizdevās. Kad Jānika ar Jorgenu jau sēdēja mašīnā, viņš parādījās ar akordeonu un sāka spēlēt “Sāremā valsi”. Tas bija pēdējais, kas Jānikai no Mežmalām palika atmiņā.

Atpakaļceļš pagāja mierīgi. Jorgens priecīgi tērgāja, Jānika bija laimīga, ka viss cauri un apmierināta vēroja ainavas, kas liecināja, ka viņi tuvojas Tallinai. Viņa apskatījās telefonā – kāds aicināja viņu rītvakar vakariņās. Jānika atbildēja, ka nāks. Vakariņas nebija bīstami, tur nebija jātiekas ar radiem.

Jānika lūdza Jorgenam viņu izlaist pie lielveikala, sacīdama, ka jānopērk Sāremā onkulim ciemakukulis. Pirms izkāpšanas Jānika ļāva Jorgenam sevi nobučot uz vaiga. Pēc visiem izciestajiem pārbaudījumiem šis bija galīgs sīkums. Viņa iegāja veikalā un gaidīja, kad Jorgena mašīna pazudīs skatienam. Tad viņa gāja mājās.

Viņa zināja, ka vairāk ar Jorgenu nebrauks nekad un nekur.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (31)

Malle un Kalju visu vakaru tīrīja māju.

Malle vispirms piezvanīja Imanuēla kungam un vienojās, ka Imanuēla kungs nāks ciemos, tāpēc tagad vajadzēja ieviest kārtību. Vispār jau viņi tik un tā būtu tīrījuši, bet šai gadījumā Malle izlēma veikt lielo tīrīšanu, ieskaitot pat griestus.

“Es gan nezinu, kā mēs tur tiksim klāt,” viņa noraizējusies prātoja. “Es nevaru uzkāpt uz krēsla, uzreiz sāks reibt galva, nokritišu un salauzīšu visus kaulus. Bet tev, Kalju, kaut kā jāmēģina. Tu vēl esi jauns cilvēks, tev vēl veselība turas.”

“Kaut kā jau mēģināšu,” Kalju apsolīja, novilka čības un uzrāpās uz taburetes.

“Pagaidi, ne ar zeķēm!” Malle uztraucās. “Zeķes slīd. Es domāju, ka vislabāk būtu ar basām kājām.”

Kalju nokāpa zemē, novilka zeķes un kāpa atkal augšā.

“Še, ņem slapju lupatu un mēģini tīrīt!” Malle pamācīja. “Bet uzmanies, ka nenokrīti! Pag, es salikšu apkārt spilvenus, lai būtu mīkstāk krist.”

“Nav vērts, mamm!” Kalju noteica. Viņš nebija diezko gara auguma, tāpēc nācās papūlēties, lai aizsniegtu griestus. Bet viņš centās, tāpēc griesti tiešām palika tīrāki.

“Nu jau tu vairs tālāk nevari aizsniegt, kāp zemē, pabīdīsim krēslu,” Malle ierosināja. “Tad tīrīsi tālāk.”

Tādā veidā viņi apgāja visu istabu un, kad pēdējais stūris bija notīrīts, Kalju norausās no taburetes un ievēlās sīvānā, noguris un nosvīdis.

“Tev ir maz spēka,” Malle žēlīgi noteica. “Tev vajadzētu nodarboties ar sportu. Esi tak vēl gana jauns.”

“Kur nu jauns! Man jau ir piecdesmit!” Kalju stenēja dīvānā.

“Un tas jau ir vecums? Vīrietim tas nemaz vēl nav vecums. Visa dzīve priekšā! Vai tu atceries Kirendiku onkuli? Viņš vēl piecdesmit trīs gadu vecumā mācījās augstskolā, pirms tam bija parasts strādnieks, strādāja “Ilmārā”, bet tad vienā jaukā brīdī izlēma kļūt par advokātu, devās uz augstskolu un sāka mācīties! Mācījās septiņus gadus, jo bija slimas plaušas un pa to starpu tās vajadzēja ārstēt, un būtu arī pabeidzis, bet palika sešdesmit, un krievu laikos jau sešdesmit gados gāja pensijā. Tad atmeta ar roku un izlēma, ko nu es tālāk māžošos, ja valsts tāpat maksā. Tad jau nav vērts vairs mocīties un skolas solu deldēt. Pēc tam viņš dzīvoja Kadrioru, katru rītu nopirka baltmaizi un devās barot pīles. Atceries viņu?”

“Nē, neatceros,” Kalju atteica.

“Kā tad nu neatceries! Bija tāds sīks vīrelis, kādu metru sešdesmit, ne vairāk. Mēs ar tevi gājām pie viņa ciemos, kad viņam palika septiņdesmit pieci, tu toreiz saindējies ar pārtiku un visu nakti vēmi. Kirendiku onkulis bija vecpuisis, kas to zin, ko viņš salātos iemaisīja, vai vecu desu vai vecu krējumu... Redze arī viņam vairs nebija laba un pats jau vairs neredzēja, ko ēd.”

“Nekas nenāk atmiņā,” Kalju vēlreiz atkārtoja.

“Nu gan žēl, un man laikam arī neviena bilde ar Kirendiku onkuli nav palikusi.”

“Bet kas tad viņš mums bija? Radinieks?”

“Nē, ne radinieks, bet tava tēva darbabiedrs. Kalju, celies nu kājās, gana esi atpūties, jāķeras pie putekļu sūcēja.”

Kalu šņākdams piecēlās un izvilka putekļu sūcēju no sienasskapja. Par laimi, šis darbs bija vieglāks par griestu tīrīšanu, tomēr arī mesties četrrāpus, lai iztīrītu gultas un dīvāna apakšas, bija diezgan nogurdinoši.

“Esi rūpīgs, būs kauns, ja Imanuēla kungs atnāks, bet mums stūros putekļu kamoli,” Malle tērgāja. Viņa pati netīrīja, vecums, svars un augstais asinsspiediens neļāva, viņa sēdēja krēslā un komandēja Kalju. “Paklājam pārbrauc vairākas reizes, jo putekļi no turienes grūti nāk ārā. Tavs tēvs katru ziemu nesa paklāju ārā izdauzīt sniegā, tas ļoti nāk par labu. Pēc tam visa istaba tik svaigi smaržo un paklājs tik tīkami auksts. Tu kāpi uz tā basām kājām un raudāji, ka kniebj.”

“Nu bet tagad nav ziema, un sniega nav,” Kalju atteica, negribīgi braukādams ar putekļu sūcēju pa paklāju.

“Ļoti žēl, citādi mēs iznestu to ārā, un tad tas tiešām kļūtu tīrs, šitā māžošanās ar putekļu sūcēju neko daudz nepalīdz, vienalga daudz putekļu paliek iekšā,” Malle šūpoja galvu. “Šitās mūsdienu ierīces ir tikai priekš naudas nokāšanas, jēgas nekādas. Kaut vai veļasmašīna! Tā taču neko neizmazgā.”

“Kā nu ne, izmazgā gan,” Kalju strīdējās. “Mamm, nu ko tu vari šitās runas!”

“Ko tad viņa izmazgā, ka neizmazgā!” Malle kliedza, jo putekļu sūcējs skaļi rūca, bet Kalju devās tīrīt otru istabu. Malle piecēlās kājās un tenterēja pie dēla, lai pabeigtu sakāmo. “Neko tā neizmazgā! Agrāk, kad biju bērns, tad gultasveļu vārīja! Mans tēvs pats vārīja, viņš apgalvoja, ka sieviešu lieta ir zupu vārīt, bet ir divas lietas, ko sievietes vārīt nevar – gultasveļu un auksto gaļu. Viņš vārīja tos pats, uzvilka garu baltu kreklu, iekurināja plīti, stāvēja blakus un maisīja ar koka puļķi. Pēc tam palagi bija tik balti kā gulbja spalvas, tīri, tīri un smaržojoši. Tagad pēc mazgāšanas ar veļasmašīnu nav ne uz pusi tādi, veļasmašīna pleķus neizņem!”

“Nu tad vāri savus palagus, mamm, kas tev liedz!”

“Kur nu es vārīšu, un uz gāzes plīts jau to nemaz nevar izdarīt! Es jau teicu, ka tie jaunie aparāti nekam neder. Ledusskapis ar – nu nav no ledusskapja izņemtam pienam tās garšas, kāda ir no akas izņemtam! No akas izņemts piens bija tik svaigs un labs, ka gribējās dzert, kamēr pārplīsti, bet no ledusskapja izņemtu, pagaršo un liec atpakaļ, tik sīvs un uzdzen atraugas.”

“Mamm, nu tev nav nekādas sajēgas,” Kalju noteica un izslēdza putekļu sūcēju. “Viss, gatavs. Istabas ir tīras.”

“Oi, kur nu tīras!” Malle pūta. “Te vēl tik daudz, ko darīt. Atnes man lupatu, noslaucīšu plauktus.”

Kalju atnesa putekļu lupatu un Malle sāka slaucīt plauktus, tikai augstākos atstājot Kalju, vēl viņa uzdevums bija pārstaigāt ar lupatu logu rāmim no ārpuses.

“Uzvelc tikai kādu džemperi, kad taisi vaļā logu,” Malle ieteica.

“Mamm, tas tak ir viens mirklis,” Kalju skaidroja. “Attaisi, noslauki, aiztaisi, nav nekādas jēgas uz to īso mirkli meklēt skapī džemperi.”

“Un saslimt ir jēga?”

“Mamm, es nesaslimšu.”

“Nu pats zini, esi jau pieaudzis,” Malle saskuma. “Bet es atceros, ka biji tik mazs.”

Viņa novilka ar roku metra augstumā.

“Gājāt ar tēvu uz cirku, un pēc tam tu teici, ka gribot kļūt par tīģeru dresētāju. Es jautāju, vai tad tu no tīģeriem nebaidies, tie taču ir bīstami dzīvnieki, bet tu atbildēji, ka nē, nebaidos, viņi ir pai. Tu biji tik jauks bērns, mīlēji dzīvniekus, kad vasarā braucām uz laukiem, tu pielasīji pilnu pudeli ar gliemežiem un noslēpi sev aiz drēbēm. Ak debess, mēs ar tēvu to nepamanījām, tu to izdarīji slepus, pudelei nebija korķis virsū, un naktī tie sāka līst ārā, visa gulta bija pilna. Es no rīta gandrīz sirdstrieku dabūju, kad iegāju tevi apraudzīt, no sākuma man izskatījās, ka tās ir milzīgas blaktis, tikai pēc tam sapratu, ka gliemeži. Ko tik tu bērnībā neizstrādāji!”

Malle, putekļus slaukot, bija nonākusi līdz Ričarda foto un Imanuēla kunga dāvātajai figūriņai un apslaucīja tos īpaši rūpīgi.

“Kalju joprojām ir malacis,” viņa stāstīja bildei. “Vienmēr palīdz. Šodien tīrīja griestus un sūca putekļus. Nu varam gaidīt ciemiņus.”

No augšas atskanēja rīboņa un klaudzēšana. Malle apmierināta pamāja.

“Ūsnati arī ir mājās,” viņa konstatēja. “Bērni spēlējas. Dzirdi, kā skan, tās laikam ir mašīnītes, kas tā skan. Tev bērnībā arī bija dzeltena mašīna, kas tev ļoti patika, tad tev tētis nopirka sarkanu ugunsdzēsēju mašīnu, tu ar to braukājies un teici “Dlum-dlum”, jo nemācēji izrunāt r burtu līdz pat septiņu gadu vecumam! Toreiz domju, re cik labi, ka tev patīk mašīnas, izaugsi liels, nopirksi mašīnu un vizināsi mūs ar tēvu, kas gan tā būs par skaistu dzīvi! Bet, re – sajūsma ir pāri, neesi vis mašīnu nopircis.“

“Man patīk gan joprojām!” Kalju taisnojās. “Tikai nav tik daudz naudas.”

“Jā, ir jau gan viņas dārgas,” Malle piekrita. “Ta nevajag jau ar mums to vāģi, tikai problēmas vien, pērc tik benzīnu un vaktē, ka kāds nenozog no mājas priekšas. Un braukt jau arī bīstami, trako pilni ceļi, televīzijā jau ne par ko citu nerunā, kā tikai par bojā gājušajiem. Dzērumā sēžas pie stūres, un citu dzīvības jau viņiem nerūp! Tiešām labi, Kalju, ka tev nav mašīnas. Es tev nemaz neļautu braukt!”

“Ko mēs te runājam, nu tik un tā tak mēs nekādu mašīnu nepirksim,” Kalju pārtrauca. “Vai nu ir viss iztīrīts? Varu skatīties teļuku?”

“Nē, ko tu runā! Vēl virtuve!”

“Mamm, nu gan jau Imanuēla kungs virtuvē neies.”

“Kā tu vari zināt? Ja nu viņš tomēr ieskatās? Tad varētu vai zemē līst aiz kauna! Un tualete un vannasistaba? Uz tualeti viņš noteikti ies, kā citādi? Ej un netaisies nemaz tagad sēdēt!”

Kalju tiešām jau bija iekārtojies uz dīvāna, kājas zem dibena pavilcis. Tagad ar skābu ģīmi cēlās augšā un čāpoja uz tualetes pusi pēc mātes rīkojuma.

“Bet kas tad te jādara?” viņš jautāja. “Manuprāt, te ir pietiekami tīrs.”

“Nekas nav tīrs! Ilgu laiku neesam tīrījuši podu! Es jau vairs nespēju, agrāk, kad biju jaunāka, tīrīju tualeti katru nedēļu! Tavs tēvs necieta, ja tualete ir netīra! Viņš nevarēja čurāt, ja pods bija netīrs. Viņš bija no izglītotas ģimenes, viņa tēvs bija skolmeistars un pat nedaudz rakstnieks! Viņa ģimenē bija dabiski, ka ķemertiņš spīd. Vēlāk krievi aizsūtīja visu Ričarda ģimeni uz Sibīriju, viņš vienīgais atgriezās, bet tīra tualete bija obligāta līdz mūža galam. Un es arī no viņa esmu mācījusies un tev, Kalju, arī jāmācās! Esi paipuisītis, ņem birsti un sāc berzt!”

Kalju nometās četrrāpus un sāka berzt podu, bet Malle stāvēja viņam aiz muguras un runāja – par Ričardu, par Ričarda tēvu, par savu tēvu un vēl daudziem citiem brīnišķīgiem un godājamiem cilvēkiem, kas kaut kad mūsu vidū ir dzīvojuši, tīrījuši atejas un vēl citus labus darbus darījuši. Viņu liktenis nebija viegls, bet viņi vienmēr turējuši galvu augstu paceltu, nezaudējot cerību uz labākiem laikiem, taču, kad šie laiki nepienāca, tad dzīvoja vismaz to dzīvi, kāda bija atvēlēta, mācēdami novērtēt to nelielo laimi, kāda bija.

“Kaut vai piemēram Leili Vīkholma,” Malle stāstīja. “Zelta cilvēks. Viņai bija tik mazs dzīvoklis, ka knapi gulta ietilpa, bet visu dzīvi sapņoja par klavierēm un krāja tām naudu. Un teica – tad es mācīšos spēlēt. Tak, protams, naudu nesakrāja, klavieres tak ir dārgas! Nomira, un es pat nezinu, kur tā nauda palika, es jau nebiju viņai rada, man nav daļas gar citu naudasmakiem. Bet bija ļoti eleganta sieviete! Vienmēr taisnu muguru un nesacirtotiem matiem no mājas ārā negāja. Dāma!”

“Nu, vai atejas pods tagad ir tīrs?” jautāja Kalju mocekļa balsī.

“Jā, ir jau labs, tavs tēvs būtu apmierināts. Tagad ejam uz virtuvi.”

Kalju piecēlās kājās un notrausa sviedrus no pieres.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (30)

Ritsiks ar jauno mēbeli bija ļoti apmierināts.

“Malacis, Ēvald, ka palīdzēji atnest!” viņš slavēja. “Es jau neesmu nekāds nepateicīgs cūka, es protu būt pateicīgs. Kā tu domā, varētu ko saldu ieņemt?”

Šāds priekšlikums parasti nozīmēja to, ka no skapja tika izņemts vīns vai konjaks, Ēvalds to zināja. Viņš zināja arī to, ka bija gājis pastaigāties, lai nodzītu kalorijas, nevis dzertu. Bet viņš zināja arī to, ka, ja šāda pudele parādās, tad nav pieklājīgi atteikties.

Ritsiks aplaizījās un mirdzošām acīm pablenza Ēvaldā.

“Lai gan tas skapis jau tukšs, nebija smags, bet tomēr tā nešana prasīja enerģiju, un nekas tā neatjauno enerģiju kā salda garša mutē. Nāc līdzi, Ēvald!”

“Acīmredzot iesim uz veikalu,” nodomāja Ēvalds un neveikli mēģināja atteikties:

“Nē, manis pēc gan nevajag...”

“Kuš, kuš, beidz šitās runas,” Ritsiks vicināja ar roku. “Nāc līdzi un nekādas čīkstēšanas.”

Viņi izgāja no mājas, un Ritsiks veda Ēvaldu dziļāk pagalmā, kur redzēja vārtiņus, kas veda uz dārzu. Tas izskatījās diezgan aprūpēts, vecas ābeles zarā karājās šūpoles, un kāda sieviete bija noliekusies pār dobi.

“Tā ir Pille-Līsa,” teica Ritsiks. “Vai nav jauka? Nekas nav saldāks par jaunas sievietes buču, vai nav tiesa, Ēvald?”

Ēvaldam palika jocīgi ap dūšu. Uz kurieni Ritsiks viņu atvedis, kas tā par sievieti, un ko ar viņu taisās darīt? Par kādu bučošanos viņš runā? Bet tūliņ Ritsiks viņam uzsita pa plecu un iesaucās:

“Jokoju jau jokoju! Es jau nekā nevaru citādi, kā vienmēr dzīt blēņas. Netici pusei, ko es saku! Kāda gan mums ar tevi vairs darīšana ar bučošanos, priekš mums jāvelk ārā ievārījums.”

Tad viņš iegāja pa vārtiņiem un uzsauca:

“Sveika, saimniec! Mēs ar draugu nākam noprovēt burkānu ievārījumu.”

Par Pilli-Līsu nodēvētā izslējās un pavērās uz nācēju pusi. Viņa bija draudzīga paskata trīsdesmitgadniece gariem gaišiem matiem un svārkiem līdz zemei. Viņas seja bija vienos vasaras raibumos, un galvā tā nēsāja tamborētu cepuri.

“Ļoti jauki, tūlīt atnesīšu,” viņa noteica tik klusā balsī, ka Ēvalds knapi sadzirdēja, un iesteidzās mājā.

“Kā tu tā – ieej svešā pagalmā un pieprasi ievārījumu?” Ēvalds brīnījās. “Kas tev tā Pille-Līsa, meita vai?”

“Nē,” Ritsiks atteica. “Kaimiņiene. Neuztraucies, viņa ir tik labs cilvēks, ka labāka vienkārši nevar būt. Viņai nav cita prieka, kā citus pacienāt. Un tici man, no Pilles-Līsas burkānu ievārījuma var mēli norīt! Viņa pati audzē burkānus un vēl visādas lietas, kā arī izmanto to, ko citi met kompostkaudzē – nātras, balandas un pat bērzu lapas. Toties gaļu neņem ne mutē, jo viņai žēl nogalināto dzīvnieku, olas arī neēd, jo žēl cāļu. Nu eņģelis, ne cilvēks!”

“Bet vienalga, nevar tak tā, cilvēks strādā, bet mes te ienākam kā tādā krogā vai kafejnīcā.”

“Ēvald, dārgo cilvēk, tici, ka viņai ir tikai prieks!” Ritsiks apzvērēja, un tūlīt jau Pille-Līsa nāca. Viņa nesa mazu koka paplāti, uz kuras bija uzlikta ievārījuma burka un dažas šķēles pašceptas maizes, kā arī šķīvis ar dīvainiem zaļiem plāceņiem.

“Tās ir lakšu kotletes,” viņa skaidroja savā gandrīz nedzirdamajā balsī, kas lika Ēvaldam cieši skatīties uz viņas lūpām, lai uztvertu teikto. “Es tās izcepu dēlam, bet palika pāri. Pēc tam nogaršojiet burkānu ievārījumu ar maizi, tā ir vēl silta, tikko no krāsns.”

Viņa mīlīgi pasmaidīja un nolika paplāti uz lieveņa trepēm.

Ēvaldam apēstā kliņģera dēļ nebija apetītes, taču no tik laipna piedāvājuma nevarēja atteikties, tāpēc viņš vispirms nogaršoja lakšu kotletes, kas gan negaršoja tik labi kā parastās, bet arī ne slikti, un pēc tam burkānu ievārījumu ar baltmaizi, kas garšoja vienreizīgi.

“Nekad neesmu ēdis tik garšīgu ievārījumu,” viņš godīgi atzinās, un saimnieces vasarraibumainā seja laimīgi piesarka, bet mute savilkās neviltotā smaidā līdz ausīm.

Ritsiks arī ēda un piekrītoši pamāja.

“Ko viens cilvēks vēl vairāk dzīvē var gribēt?” viņš jautāja. “Skaties, Ēvald, puis, cik viegli ir labi dzīvot! Izrauj no zemes nezāli, apēd, ēd un esi laimīgs! Vai kazai ir kādas raizes? Nē, nekādu. Tikai tāpēc, ka viņai neko daudz nevajag.”

Ēvalds nobijās, ka salīdzinājums ar kazu varētu saimnieci aizvainot, tāpēc steidzās piebilst, ka cilvēks ir vēl laimīgāks, jo dabū arī burkānu ievārījumu, ko kaza nedabū. Taču viņš velti uztraucās, jo Pille-Līsa nemaz neapvainojās.

“Augos ir liels spēks,” viņa čukstēja. “Un ja cilvēks tos apēd, arī kļūst spēcīgāks. Bet gaļā, gluži otrādi, ir nāves grēks un ļaunums. Kad cilvēks to ēd, tad dabū tos sevī iekšā. Viss pasaules sliktums un vardarbība nāk no gaļas.”

Skatoties uz Pilli-Līsu, šai teorijai pat varēja piekrist, jo patiesi bija grūti iztēloties no ļaunuma vēl tālāk stāvošu cilvēku. Lai gan Ēvaldam ne prātā nenāca atteikties no cepeša, pelmeņiem un šnicelēm, viņš piekrītoši pamāja.

Sakustējās krūmi, vispirms likās, ka tur ir kaķis vai suns, bet parādījās apmēram septiņus gadus vecs zēns, vājš kā ķirzaka.

“Sveiks, Nāt,” teica Ritsiks.

“Tas ir mans dēls,” Pille-Līsa Ēvaldam paskaidroja. “Nāc, uzēd tu arī maizīti ar ievārījumu!”

Zēns panāca tuvāk, paņēma maizes šķēli, uzsmērēja biezu kārtu ievārījuma un zibens ātrumā nozuda aiz stūra. Pēc mirkļa Ēvalds sev par lielu izbrīnu viņu pamanīja uz mājas jumta.

“Vai viņš arī ēd tikai augu barību?” Ēvalds jautāja.

“Jā gan,” smaidot atbildēja Pille-Līsa. “Kāpēc bojāt bērna dvēseli, barojot to ar līķiem? Es viņam uzreiz pēc piedzimšanas pilināju mutē pieneņu sulu.”

“Tā taču laikam ir rūgta,” Ēvalds ieminējās.

“Asinis ir rūgtas,” Pille-Līsa ar mīļumu paraudzījās Ēvaldā.

Nāta vājais augums pazuda no jumta, un dažas sekundes vēlāk Ēvalds to ieraudzīja slīdam gar ābeles stumbra tumšo ēnu. Zēns ložņāja pa zariem, un tie nemaz nesaliecās zem viņa.

“Tiešām kā ķirzaka,” Ēvalds nodomāja. Patiesībā viņam likās, ka ir laiks iet. Galu galā Pille-Līsa viņam bija svešs cilvēks, un viņš jau tik ilgi sēž tās dārzā, ēdot ievārījumu. Viņš pieklājīgi pateicās par pacienāšanu un teica, ka nu ies mājās.

“Vai vēlaties, lai jums iedodu līdzi pieneņu lapas?” piedāvāja saimniece.

Pēc Ēvalda domām šāds piedāvājums bija diezgan dīvains, jo pieneņu lapas bija dabūjamas jebkurā krūmājā – pastiep tik roku un plūc, bet viņš to laipnajai Pille-Līsai neteica, vienkārši pateica, ka gan jau citreiz.

“Kā lai tagad izeju uz ielas?” viņš jautāja.

“Mīļais draugs Ēvald, es tevi pavadīšu,” atteica Ritsiks. “Mēs iesim pa taisnāko ceļu, cauri pagalmam.”

“Jauku vakaru!” Ēvalds novēlēja Pille-Līsai.

“Saulainu!” novēlēja saimniece un pasmaidīja tik silti, ka pati kļuva kā saulīte. Nāts slepus lūkojās no koka lapotnes un, kad Ēvalds uz viņu paskatījās, pazuda tajā.

“Tā Pille-Līsa gluži kā feja,” Ēvalds noteica.

“Vai ne!” Ritsiks piekrita. “Bet tagad es tevi iepazīstināšu ar citu savu draugu, viņu sauc Kaido Kuzņecovs.”

“Ko, vai tad mēs vēl kādu iesim apciemot?” brīnījās Ēvalds.

“Nevis apciemot, bet vienkārši iesim cauri pagalmam,” Ritsiks paskaidroja un uzsauca:

“Sveiks, Kuzņecov, puis! Kā sviežas?”

Ja Pilli-Līsu varēja salīdzināt ar feju, tad Kaido Kuzņecovs bija izspļauts trollis. Viņš sēdēja savā dārzā, resns, noaudzis ar bārdu un matiem, taukainu sporta tērpu mugurā un tīrīja butes.

“Sveiki, sveiki,” viņš noņurdēja pretī. “Ko te, vecais auns, te vakarā vazājies?”

“Mums šodien bija talka, ar draugu nesām mājās lielu skapi,” Ritsiks lielījās. “tagad atpūšamies un baudām dzīvi.”

“Nu tad noprovējiet butes, kā tad to dzīvi citādi baudīsiet? Katja, atnes večiem zivis!”

Mājas durvīs parādījās veca sieviete, kas visādi citādi līdzinājās vīram, tikai bez bārdas. Tai rokās bija bļoda ar tikko ceptām butēm, kuru tā ar blīkšķi nolika uz netīrā galda.

“Ņemiet par labu!”

Neko darīt, nācās ēst. Butes nemaz nebija sliktas, taču Ēvalds bija nocieties iet mājās, viņam šīs ciemos iešanas un jaunu paziņu satikšanas jau bija līdz kaklam.

“Jāā, bute ir zivju karaliene!” Ritsiks slavēja un pameta zem galda zivs galvu, kur resns, ruds kaķis jau gaidīja.

“Kas nu tā par sūda karalieni, bet zacenei jau der,” piebilda Kuzņecovs. “Nu ko, vienu maziņo?”

“Tikai nesāciet atkal dzert!” Katja iebļāvās. “Kāds tu vakar biji!”

“Kāds tad es vakar biju?”

“Pilns kā tarakāns! Nespēji līdz gultai aiziet, gulēji saunā uz grīdas!”

“Un kāda vaina, tur tak silts. Un smaržo pēc bērzu lapām.”

Ēvalds atminējās, ka Pille-Līsa ēdot bērzu lapas, bet par to runāt nesāka. Tikai pateica, ka viņam esot laiks iet mājās un tāpēc nav laika ņemt ne maziņo, ne lielo.

“Re, cik prātīgs cilvēks!” Katja slavēja. “Atcerējās, ka viņam ir mājas un sieva un nevar visu laiku vazāties.”

“Nu tad citu reizi,” Kaido Kuzņecovs samierinājās. “Tad iekurināsim arī saunu.”

Ritsiks un Ēvalds devās tālāk un sasniedza nākamo pagalmu. Tur bija ļaužu ka biezs. Pagalma vidū bija uzslieta liela telts, un svētku drēbēs ģērbušies cilvēki staigāja apkārt, vienā rokā turēdami šķīvi, otrā vīna glāzi.

“Vai šeit svin kāzas?” Ēvalds izbrīnīts ievaicājās.

“Tūlīt noskaidrosim!” atteica Ritsiks, parāva garāmejošu sievieti aiz piedurknes un prašņāja:

“Klau, Annabel, kas jums šeit notiek?”

“O, sveiki!” sieviete nopriecājās. “Re, cik jauki, ka jūs atnācāt! Vecaimammai ir jubileja, paliek deviņdesmit gadu!”

“Tas ir ievērojams vecums!” Ritsiks bija iespaidots. “Kur tad jubilāre, mēs ar draugu gribam novēlēt laimes, un man prasītos teikt nelielu runu!”

“Ai, vecāmāte jau sen guļ!” Annabela taisnojās. “Bet nāciet kaut ko iekost! Nāciet, nāciet!”

“Man tomēr jāiet,” Ēvalds čukstēja Ritsikam ausī. “Sieva jau sen gaida... Un ko man te darīt, sveši cilvēki...”

“Kādi sveši! Tūlīt iepazīsies!” Ritsiks noteica. “Ģimenes tēvs ir biznesmenis, pārdod automašīnas. Annabela viņa sieva, neizsakāmi draudzīgs cilvēks. Skaties, pildītas olas!”

Ēvalds nopūtās un ļāva sevi pievest pie galda.

“Ēdiet, ēdiet!” Annabela mudināja. “Un pēc tam nomēģiniet kliņģeri! Tas ir labākais kliņģeris Tallinā, mēli var norīt!”

Ēvalds pazina kliņģeri. Tas bija tas pats treknais milzenis, kas viņam visu dienu spieda māgu, tas spīdēja un laistījās ar visu šokolādes glazūru. Ēvalds nodomāja, ka nu gan ir pēdējais laiks iet.

“Paliec sveiks!” viņš novēlēja Ritsikam. “Bet nu man patiešām jāiet. Sieva atsūtīja īsziņu... Viņai tur kaut kāda problēma... Nu tad atā!”

“Vai vajag palīdzību?” Ritsiks tūliņ kļuva izpalīdzīgs.

“Nē, nē! Gan paši tiksim galā! Jauku vakaru!”

“Bet kliņģeri tu nenogaršoji, Ēvald!”

“Jā, nesanāca. Citreiz. Visu labu!”

Un Ēvalds metās skriet.

“Lai dzīvo vecāmāte!” viņam aiz muguras vēl labu laiku atskanēja priecīgi saucieni.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (29)

Ēvalds nāca no darba, un viņam bija sajūta, it kā vēderā būtu iebāzts ķieģelis, kas tagad spieda ribas. Vienai dāmai no Ēvalda nodaļas bija bijusi dzimšanas diena un, kā jau pieklājas, visi kolēģi viņai dāvināja puķes, bet jubilāre visus cienāja ar kliņģeri. Kliņģeris bija liels un tik sātīgs, ka gluži vai spīdēja. Vairums svinētāju bija sievietes – viņas katra apēda vienu gabaliņu un paziņoja, ka vairāk nejaudā. Vīrieši tik viegli cauri netika, jo jubilāre uzstāja, ka tiem noteikti jāēd vēl otrs gabaliņš. Diemžēl vīrieši bija tikai divi: Ēvalds un kāds ar cukurslimību sirgstošs kungs, kas no otra gabaliņa kategoriski atteicās. Sievietes gan mēģināja viņu tomēr piedabūt uz otru gabaliņu, apgalvojot, ka viens mazs gabaliņš jau nekādu skādi nenodarīšot, un tas jau nemaz neesot tik ļoti salds. Un uzsvērti centās iegalvot, ka: “Neesat nemaz tik slims, jums ir laba sejas krāsa, ēdiet vien ēdiet!”

Taču vīrs palika nelokāms, piecēlās kājās ar tekstu: “Vai jūs gribat mani nogalināt?”

Tad viņu atstāja mierā.

Tā no vīriešiem palika tikai Ēvalds, un kliņģera apēšana gūlās tikai uz viņa pleciem. Ēvaldam nekādu slimību nebija, un pirmo gabalu viņš apēda ar prieku, kā arī otrais aizgāja viegli. No trešā viņš jau mēģināja atteikties, taču nesekmīgi, bet ar ceturto un piekto viņš jau sajuta, ka ir pārēdies. Viņš teica, ka vairāk nevar.

“Kādi tie vīrieši mūsdienās ir vārguļi!” iesaucās jubilāre. “Apēdiet, apēdiet vēl gabaliņu, es taču nenesīšu uz mājām!”

“Apēdīsim rīt,” Ēvalds piedāvāja.

“Rīt būs sakaltis un nebūs labs. Es jums uzlikšu.”

“Nelieciet, es vairs nevaru!” Ēvalds lūdza.

“Tas patiešām ir dikti gards kliņģeris!” teica sekretāre, kas pati bija apēdusi tikai dažas rozīnes. “Mans iemīļotais!”

“Nu tad uzēdiet vēl!” Ēvalds ieteica.

“Es jau labprāt, bet nedrīkstu,” viņa žēli atbildēja. “Man jānotievē.”

Ēvalds diemžēl tāda attaisnojuma nebija, jo, uz viņu paskatoties, neviens tam neticētu. Sievietes nolika viņam priekšā šķīvi ar kliņģeri un visādi runāja, cik tas ir garšīgs. Ēvalds nopūtās un padevās, līdz kamēr, darbdienai noslēdzoties, jutās kā Pekinas pīle, piebāzta ar kārumiem līdz rīklei, tā ka nejaudāja vairs lāga no galda piecelties. Tāpēc izlēma ceļā uz mājām pastaigāties pa pilsētu, lai nolāpītais kliņģeris ātrāk nosēžas.

Viņš pastaigājās pa tuvējo pilsētas nomali, kur vienmēr bija jauki pastaigāties, īpaši siltajā gadalaikā, kad varēja aplūkot cilvēku dārzus un pagalmus. Skati pavērās visdažādākie, jo mājas bija sabūvētas cita pie citas. Bija turīgie, kuru mājiņas bija tik krāsainas un jaukas, ka gribējās nolaizīt kā augli, bet bija arī nabagie, kuru māju apkārtne izskatījās tik nožēlojama, ka radās vēlēšanās tās aizvākt, lai nebūtu jāpacieš nejaukais skats. Boja dārzi, kur mauriņi nopļauti tik gludi, ka atgādināja zaļu samtu, bet bija arī tādi, kurus aplūkojot radās jautājums, kādam slepenam nolūkam ģimene audzē tik varenas nātras un dadžus. Dažos dārzos grillēja, citos – sēdēja krēslos un dzēra baltvīnu, vēl citos sēdēja uz kartupeļu kastēm un dzēra alu no plastmasas pudelēm.

Vēl bija mājas, kas vairs neizskatījās briesmīgas, bet nebija vēl skaistas – tās, kur taisīja remontu. Pie vienas šādas mājas Ēvalds manīja divus vīrus, kas pa ārdurvīm iznesa skapi un nolika pie miskastes. Vīri iegāja atpakaļ mājā, taču parādījās kāds maza auguma večuks, kas sāka skapi rūpīgi pētīt. Viņš atvēra skapja durvis, iztaustīja iekšpusi, pieklauvēja te un tur, tad pilnīgi ar palēcienu apsēdās uz tā. Ēvalds palēnināja soli. Večuks viņu pamanīja, pamāja kā senam oaziņam un paskaidroja:

“Gluži laba mēbele, tūliņ redzams, ka ar rūpību darināta. Bet šodien jau tas nevienam nerūp, met tik veco skapi ārā, lai nominītu ar jaunu. Bet uz kurieni lai tas vecais skapis dodas? Man jau aizvien šķiet, ka skapis ir kā mājdzīvnieks, ja jau reiz esi mājā atvedis, tad rūpējies par to, nevis izmet uz ielas. Skapim nepatīk ārā, viņš ir kā kaķis, kam labāk istabā. Re, kā viņš tagad nelaimīgi veras debesīs!”

Ēvalds bija spiests piekrist, ka skapis tiešām izskatās skumjš un saīdzis. Izvilkts ārā no mājas sienu sienu aizsardzības, tas jauno apkartni nemaz neuzskatīja par piemērotu. Saules staros viņa skrambas īpaši krita acīs, un skapis šķita kā izģērbts kails. Večuks blenza uz Ēvaldu.

“Tu neņem ļaunā, ka es tev saku “tu”, es visiem tā saku, bet mani sauc Ritsiks. Skolā mani saukāja par Ritsikaksu, nu tas jau bija sen, lielākā daļa skolasbiedru jau zem zemes, esmu bijis uz visām bērēm un arī vienmēr runājis. Katru dienu eju uz bibliotēku lasīt avīzes, un tur jau vienmēr paziņo par nomirušajiem un bērēm. Ar klasesbiedrenēm grūtāk, viņas jau parasti apprecējušās un nomainījušas uzvārdu, un tad jau vairs nevar saprast, kas ir kas. Kā tevi sauc?”

Ēvalds iepazīstināja ar sevi, un Ritsiks uzreiz atminējās, ka pazinis vienu Ēvaldu, kas gan nebija viņa klasesbiedrs, bet ar kuru kopā trenējies augstlēkšanā, bet kurš nu jau esot miris, tāpēc esot patīkami iepazīties ar citu Ēvaldu.

“Biju tā lēcēj-Ēvalda bērēs un, protams, arī teicu runu un teicu “Kad mēs ar Ēvaldu kopā sportojām...”,” stāstīja Ritsiks.

“Zini ko, Ēvald,” viņš negaidīti piebilda, “ņemam šito skapi un aiznesam pie manis.”

Ēvaldu šis priekšlikums pārsteidza un ne īpaši iepriecināja, jo lai arī skapis nebija liels, tomēr tā nešana prasītu piepūli, un vēderu spiedošais kliņģeris nemaz nepadarītu uzdevumu vieglāku. Taču viņš nespēja atrast nevienu piemērotu attaisnojumu, lai atteiktos no tā nešanas, pie tam Ritsiks jau bija vienu galu uzvēlis plecā un nokomandēja: “Ņem no tā gala un ejam!”

Ēvalds lēnīgi paklausīja pavēlei, un viņi gāja.

“Pie miskastēm ir visādas labas lietas,” pļāpāja Ritsiks, “Būtu tikai, kas to visu savāc. Piemēram, vakar atradu lielisku grāmatu “Dungānas pasakas”, ar bildēm. Tur bija pasaka par pūci un vistu, zini to? Es varu pastāstīt – pūce ar vistu gribēja sadraudzēties, bet bija viena problēma – kad pūce naktī atnāca vistu apciemot, vista viņu nevarēja ieraudzīt, bet kad vista pa dienu aizgāja uz mežu ciemos pie pūces, pūce neredzēja viņu. Pūce teica vistai, lai nenāk pie viņas ciemos pa dienu, lai nāk naktī, bet vista atbildēja, ka vai-vai-vai, pa nakti viņa gan uz mežu neiešot. Labāk atnāc tu rīt pa dienu pie manis! Tak pūce atbildēja, ka viņa nekādā gadījumā dienas laikā nekur neiešot. Tā arī nesanāca viņām draudzība. Ko teiksi? Lieliska pasaka, bet redz, kāds duraks izmetis miskastē. Iedomājas, ka ir tik gudrs, ka viņam par pūcēm un vistām neko nevajag zināt. Nu nekas, ka izmeta, toties es savācu. “Dungānas pasakas”, vai esi dzirdējis?”

“Neesmu,” Ēvalds atteica. “Vai vēl tālu jāiet?” Skapis nebija īpaši smags, taču derēja zināt maršruta garumu.

“Esam jau gandrīz klāt,” Ritsiks atbildēja. “Bet ja vēlies, varam ieturēt pauzi. Nav jau jāplēšas pušu, visas lietas vajag darīt ar patiku.”

Viņi nolika skapi zemē, un Ritsiks uz tā apsēdās.

“Re, cik labs skapis, noder arī par krēslu vai galdu,” viņš slavēja. “Es esmu daudz labu lietu no miskastēm aiznesis mājās. Man reiz bija grūti laiki, paliku gandrīz bez nekā, bet nu pamazām to visu atgūstu. Rīt pameklēšu lietas, ko varētu tai skapī iekšā likt.”

“Nu ja,” Ēvalds atteica. “Bet kāpēc tad toreiz tie laiki bija tik grūti?”

“Arvien viskas gadījās,” Ritsiks lietišķi noteica. “Skat, šim skapim arī šobrīd ir grūti laiki. Kādreiz bija viegli, kāds to nopirka, atnesa mājās, ielika kaut ko iekšā, gultasveļu vai vīna glāzes, vai fotoalbūmus – ko tieši, nezinu, bet kaut ko jau noteikti ielika. Bet tad vienā jaukā brīdī visu izņēma ārā un skapi izlika uz ielas. Ko lai skapis dara uz ielas? Bet nekas, drīz tas atkal būs zem jumta, un dzīve atkal ritēs tālāk. Grūtie laiki jau pāriet. Un es tur noteikti ielikšu kaut ko iekšā.”

“Piemēram, tās “Dungānas pasakas”,” Ēvalds ierosināja.

“Kāpēc ne! Klausies, Ēvald – vispār, pasaki man arī savu uzvārdu. Petersons? Priecājos, Ēvald Peterson! Klausies, Ēvald, vai esi jau atpūties? Nu tad nesam tālāk!”

Viņi gāja tālāk, skapis starp viņiem, un Ēvalds prātoja, ka Ritsiks tagad zina tik daudz par viņu – pat uzvārdu, un kad viņš negaidīti nomirs, Šis atvērs avīzi, izlasīs miršanas paziņojumu, atnāks uz bērēm un teiks runu. Apmēram tādu: “Kā mēs ar Ēvaldu skapi nesām.” No tā laikam nevarēs izvairīties citādi, kā vien nodzīvojot ilgāk par Ritsiku.

Kas viss nevar nien notikt ar cilvēku, kas pēc pārēšanās ar kliņģeri iet pastaigāties!

Ritsiks šķērsoja kādu pagalmu, un Ēvalds skapja otrā galā sekoja viņam. Šis bija viens no tiem pagalmiem, kur dārza krēslos nesēdēja un pa batutu neviens nelēkāja. Tikai kāds vājš kaķis bailīgi pabēga zem ceriņkrūma. Mājas durvju priekšā bija liela, dubļaina peļķe, kuras šķērsošanai bija nosviests ēvelsola gabals.

“Neiekāp tur!” Ritsiks uzsauca, un Ēvaldam tas izdevās. Viņi ienesa skapi mājā, uzstiepa pa nelielām kāpnēm un, kad Ritsiks atslēdza savu dzīvokli, ienesa tajā un nolika pie sienas.

“Nu tā, kārtībā!” Ritsiks papliķēja skapi un iesaucās:

“Skaties, Ēvald, skapim šeit ir daudz labāk. Viņš te jūtas kā mājās. Viņš tomēr ir pieradis stāvēt istabā, nevis pie miskastes. Zini, nav jau viegli mainīt savu dzīvesveidu. Kad man bija grūtie laiki, es dažkārt domāju, ka kļūšu par īstu klaidoni. Bet neizdevās, es nebiju pieradis gulēt kartona kastē vai parkā uz soliņa dzert odekolonu. Man patīk istabā, kur ir mēbeles un grāmatas. Tā kā man bija sendienās, pirms grūtajiem laikiem. Un sāku pamazām atgriezt dzīvi vecajās sliedēs, vākt lietas. Redz kur ir tās “Dungānas pasakas”. Ielikšu to iekšā, sēklai. Gan jau pievienosies arī citas mantas.”

Ēvalds pārlaida skatu Ritsika dzīvoklim. Tas atgādināja trīsdimensionālu puzli. Bija noprotams, ka ir mēģināts iekārtot klasisku dzīvojamo istabu, jo dažas detaļas bija savās vietās, taču daudz kā vēl trūka, kas izskatījās kā caurumi puzlē. Bija krēsls, taču galda trūka, bija grāmatas, taču trūka plaukta, bija paklājs, pat smalks, bārkstīm un pērlēm rotāta grīdaslampa, taču gultas vietā parasts matracis.

Nu un tagad bija arī skapis.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (28)

Ap vienpadsmitiem vakarā Ulo ceļojums uz otru pasaules malu bija uzņēmis jau krietnus apgriezienus, un Ulo pats bija krietnā skurbulī. Viņš bija apmeklējis jau trīs krogus, un katrā no tiem izdzēra bagātīgu daudzumu viskija. Pirmajā krogā viņš iegriezās tāpat vien, sēdēja pie galda vienatnē pamazām tukšoja glāzi, vērodams citus apmeklētājus, un devās prom pēc tam, kad oficiants viņam atnesa trešo dubulto viskiju, ceturto pasūtīt likās tā kā neērti. Bet kas pirmajā krogā neērti, otrajā gluži dabiski! Ulo pārcēlās no viena kroga uz otru un tad gluži kā sāka no baltas lapas, tiesa gan, jusdamies aizvien drosmīgāks. Trīs dubultie viskiji un trīs tases kapučīno nozuda vienā mirklī. Visas dzīves grūtības pagaisa, bārdāma šķita neiedomājami skaista un Ulo būtu gribējis ar viņu parunāties, kad pie viņa galdiņa apsēdās tukls vīrietis ar alusglāzi rokās, teikdams, ka viņu sauc Lembits, viņš ir no laukiem un atbraucis uz pilsētu izvēdināties.

“Šad tad der iegriezties pilsētā, lai redzētu, kā cilvēki dzīvo,” viņš teica.

“Vai tad laukos cilvēku nav?” Ulo apjautājās.

“Pa reizei jau kāds divkājainis nāk pretim, bet ar viņiem var runāt tikai par ikdienišķām lietām, dažkārt jāpaklausās, ko runā gudrāki ļaudis,” paskaidroja resnais Lembits. “Vakar vakarā satikos ar vienu gudru vīru, viņš teica, ka ja cilvēkam izgriežot kuņģi un tā vietā ieliekot spaini, tad viņš varot ēst arī dzelzi.”

“Kaut kāds stulbums,” Ulo atteica.

“Bet manuprāt diezgan oriģināla doma,” Lembits apgalvoja iesmiedamies. “Uzreiz redzams, ka cilvēkam galva strādā. Laukos tādas lietas nedzirdēsi.”

“Labi vien ir, ka nedzirdēsi, kāda jēga no tādiem murgiem,” Ulo atteica. Viņam nebija vēlēšanās tērzēt ar Lembitu, tādu tipu viņa paša “Oposumā” bija pa pilnam, šovakar viņš meklēja ko citu. Ne jau tādēļ viņš izgāja no mājas, lai pļerkstētu ar nejauši satiktiem resniem pļēguriem. Taču viņa glāzē vēl bija visai daudz viskija un viņš nevēlējās tā pēkšņi to pamest, tāpēc aptaurēto galdabiedru nācās vien vēl kādu laiku paciest. Lembits stāstīja, ka pirms pāris dienām esot saticis vīru, kas izgudrojis asfaltu.

“Kādā ziņā izgudrojis?” Ulo nesaprata. “Asfalts ir izgudrots jau sen, ar to ir noklāti ceļi un ielas visā pasaulē.”

“Bet tas neesot bijis īstais asfalts,” Lembits paziņoja. “Īsto asfaltu viņi nevar izmantot, jo patents ir tā vīra rokās. Īstajam asfaltam jāpievieno vēl viena sastāvdaļa, bet šo sastāvdaļu pagaidām zina viņš viens. Viņš ir Ļeņingradā studējis ķīmiju un apgalvo, ka tajā nozarē esot tik daudz nepareizību, ka biezs – iebāz karoti, un tā stāvēs. Bet viņš teica, ka drīz likšot visas kārtis galdā un saukšot žurnālistus. Un šitādas lietas dzird tikai pilsētā.”

“Savādi gan, ka tu satiec tikai tādus pastulbākus,” Ulo atteica. “Un ilgi tu jau šīs gudrības uzkrāj?”

“Četras dienas jau pilsētā esmu sabijis, drīz vajadzētu atgriezties mājās, nauda izbeidzas,” Lembits paskaidroja.

Ulo iedzēra viskija malku.

“Dodies vien mājās,” viņš ieteica. “Nav vērts te šķērdēt laiku.”

“Tā nebija laika šķiešana, man tā ir kā augstskola,” atteica Lembits un pakasīja vēdera lejasdaļu.

Ulo izgāja uz ielas un izvēlējās nākamo krogu. Bet tur viņš ilgi nepalika, izdzēra vienu glāzīti un devās tālāk, jo mūzika bija galīgi garām un pie viena galdiņa bļaustījās melnīgsnēji ārzemnieki. Šādā vietā nebija diezko omulīga pasēdēšana un runāties arī nevarēja. Ulo jau bija sasniedzis to līmeni, kad gribas runāties. Protams, ne jau ar tādiem kā Lembits, bet ar kādu daiļā dzimuma pārstāvi gan. Tāpēc Ulo samaksāja par savu dzērienu un devās tālāk.

Nākamais, pēc skaita jau ceturtais bārs, likās daudz patīkamāks. Ulo pasūtīja viskiju un gribēja jau uzsākt flirtu ar bārdāmu, kad pa durvīm ienāca kāda sieviete, apmeta skatu apkārt, tad piegāja pie letes un pasūtīja glāzi baltvīna.

“Atļaujiet, es samaksāšu!” Ulo piedāvāja. Sieviete uz viņu izbrīnīta paskatījās.

“Kāpēc jūs?”

“Tāpēc, ka gribu. Ziniet, es te sēžu un man ir garlaicīgi, gribas ar kādu papļāpāt. Nāciet, parunāsimies!”

“Nu... es nezinu... Labs ir,” viņa piekrita un nāca Ulo līdzi. Viņi apsēdās pie tukša stūra galdiņa un Ulo iepazīstināja ar sevi.

“Es esmu Eve,” teica sieviete un iemalkoja vīnu. Ja Ulo nebūtu jau visai piedzēries, viņš būtu ievērojis, ka arī sieviete nav gluži skaidrā. Un ja Ulo vietā šeit sēdētu, piemēram, Reins Kamms, viņš sievietē būtu atpazinis nesen parkā satikto Markus māti. To pašu, kas mīlēja karāties. Viņa bija aizgājusi pie draudzenes uz dzimšanas dienu, bet tā vietā, lai pēc svinībām dotos uz mājām, viņa izlēma iedzert vēl glāzīti vīna – jo Markus jau noteikti gulēja un pie viņa bija vecmāmiņa, tā ka viņa varēja sev atļauties brīvu vakaru, citādi viņa taču nepārtraukti bija mājās, ja vien negāja ar Marku uz parku, kur viņš rāpās kokos un redelēs. Un vienmēr, kad viņš tur karājās, viņa skumīgi atcerējās, kā arī viņa bērnībā karājās ābelē un cik tas bija forši. Patiesībā jau arī tagad nebūtu nekādas vainas, tikai ābelē vairs karāties nav iespējams. Un dažreiz radās vēlēšanās novilcināt mājās došanās laiku, gluži kā šobrīd.

Tas, ka pilnīgi nepazīstams vīrietis piedāvā izmaksāt vīnu, protams, bija ļoti negaidīti un pat nedaudz nepiedienīgi, bet Eve iekšēji nojauta, ka uz kaut ko tādu bija pat cerējusi. Vīrietis bija acīmredzami piedzēries, bet nemaz nebija nepatīkams un ļoti runīgs, bet arī tas nebija slikti, jo Evei vairāk patika klausīties, nekā pļāpāt pašai. Vīna glāze drīz vien bija tukša, un Ulo pasītīja vēl, tad atkal bija tukša, un Ulo atkal pasūtīja vēl. Kā arī sev viskiju.

“Izdzersim un tad iesim kaut kur citur,” viņš teica. “Nav nekādas jēgas visu vakatu sēdēt vienā vietā. Iesim mazliet pastaigāties!”

“Iesim!” Eve piekrita un, kad abi bija izgājuši no kroga, saķērās rokās.

Ulo runāja vienā laidā. Viņš stāstīja par “Oposumu” un par to, kāpēc viņš tur šādu ēstuvi, kādi cilvēki tur nāk un cik jocīgi reizēm uzvedas, un Eve skaļi smējās. Tad Ulo stāstīja par “Karu un mieru” un par “Nožēlojamiem” un visām citām grāmatām, kuras pēdējā laikā bija lasījis, neganti lādējās par “Doktoru Faustu”, un Eve atkal smējās. Tad viņi sasniedza ielas stūri. Tad gāja tālāk, līdz sasniedza nākamo bāru, pasūtīja dzērienus, ielavījās stūrī un tur skūpstījās līdz bāra slēgšanai.

Viņi bija atkal uz ielas. Ulo izteica priekšlikumu ņemt taksi un braukt pie viņa, un Eve, kas bija stipri iereibusi un ļoti laimīga, atbildēja, ka viņa nebrauks pie Ulo, jo viņai jādodas mājās. Ulo uzstāja, bet Eve viņu noskūpstīja un palika pie sava. Pēc tam viņi vēl kādu laiku pavazājās pa naksnīgo pilsētu, kamēr sāka līt, un Ulo paziņoja, ka aizvedīs Evi mājās ar taksi.

Taksometrā viņi vēl skūpstījās, kā arī apmainījās telefona numuriem, pie tam abiem prasīja zināmu piepūli tos ievadīt. Kad auto pieturēja pie Eves mājas, Ulo izteica priekšlikumu iedzert pie Eves tasi kafijas, taču Eve papurināja galvu un izskrēja no taksometra. Ulo brauca tālāk, atslēdzās un pamodās tikai tad, kad taksometra vadītājs viņu purināja aiz pleca.

“Esam klāt, saimniek!”

Ulo samaksāja rēķinu, izkāpa, pats samiegojies kā no ziemas miega iztraucēts lācis, uzrausās pa kāpnēm, nometa žaketi uz grīdas, iekrita gultā un acumirklī aizmiga.

Ārā jau pamazām kļuva gaišs.

Ulo negulēja ilgi. Kādu brīdi viņš gulēja ar vaļā acīm, neko nedomādams blenzdams griestos. Viņš juta, ka kaut kas ir citādi, jo gulējis ar zēķēm kājās.

“Vai es vēl esmu piedzēries vai jau skaidrā?” Viņš prātoja un centās godīgi novērtēt sava organisma stāvokli.

Likās, ka īpaši piedzēries viņš vairs nebija, drīzāk tā kā skaidrs. Dziļais miegs bija efektīvi iedarbojies. Dzērums bija pagaisis, palicis tikai nogurums un ķermeņa vārgums.

Viņš atgūlās un domāja. Palēnām sāka atcerēties nakts notikumus, tie izgāja cauri galvai kā filmas saīsinājums, daži notikumi bija skaidri, citi miglaini. Ulo izvilka no bikšu kabatas mobilo telefonu un paskatījās. Patiešām tur bija Eves numurs.

Skatiens aizslīdēja uz pulksteni. Patiesībā viņš bija gatavs celties, mazgāties un iet uz darbu. Jāsāk gatavot “Oposuma” apmeklētājiem ēdiens. Ko viņiem šodien piedāvāt? Ulo zināja – protams, soļanku.

Viņš piecēlās sēdus un žāvādamies sāka atģērbties. Krekls smaržoja pēc svešām smaržām, bet tas jau nebija slikti. Gluži kails Ulo iegāja otrā istabā un paostīja arī žaketi. Tā smaržoja līdzīgi. Viņš rūpīgi iekāra žaketi skapī un tad iegāja dušā.

Pēc kādas stundas Ulo jau bija “Oposumā”, zupa vārījās, un Kalju stāstīja, kā viņi vakar ar māti gājuši pastaigāties un kā viens vīrs bija viņu degunpriekšā pa logu nospļāvies.

Māte viņam uzsauca – ko jūs te darāt, kā jums nav kauna cilvēkiem uz galvas spļaudīties,” Kalju stāstīja. “Tas vīrs šausmīgi izbijās un ilgi atvainojās, teikdams, ka viņš vērojis virs jumtiem lidojošās kaijas, bet tad viņam kaklā uzradies kaut kāds kamols, ko viņš tūdaļ izspļāvis. Piedāvāja apmaksāt apģērba ķīmisko tīrīšanu. Māte atbildēja, ka nekas, mums jau netrāpīja, tikai izbijāmies. Pēc tam vēl parunājāmies, un vīrs pastāstīja, ka ir bijis Černobiļā.”

Ulo klausījās Kalju stāstu ar pusausi, bet pats domāja par Evi. Viņš prātoja, vai vajadzētu viņas numuru no telefona izdzēst vai nē. Viņš tak tai sievietei skaidrā prātā nezvanītu, pagājušajā naktī bija forši, bet pa dienu jādzīvo citādi. Ulo prātoja, ka viņam katru vakaru pēc darba būtu jādodas tikties ar sievietēm, un šī doma viņu satrauca. Par ko viņi runāja? Bet tak katru vakaru nevar jaudāt tā piedzerties, lai sarunas raisītos. Nē, labāk lai paliek viss, kā ir. Pa dienu “Oposumā”, vakarā mājās uz dīvāna ar grāmatu – ieritināties kā lācis migā.

Soļanka bija gatava, un Ulo ar Kalju vispirms piepildīja vēderus. Zupa uz organismu iedarbojās labvēlīgi, Ulo uzreiz jutās silti. Viņš nostājās aiz letes gaidīt klientus. Kalju atslēdza durvis, un pirmie izsalku;sie jau sāka ierasties.

Atnāca arī Oidermā ar Gunāru. Viņi iedzēra alu un interesējās, kas šodien pusdienās. Izdzirdējuši par soļanku, abi nopriecājās.

“Soļanku tu varētu vārīt pat biežāk,” ierosināja Gunārs. “Soļanka ir ļoti vērtīgs ēdiens. Un der jebkurā diennakts laikā – kā brokastīs, tā pusdienās un vakariņās. No rīta ar to var uzlāpīties, pusdienās piepildīt vēderu, bet vakarā tā noder kā uzkoda pa virsu. Es pazinu vienu onkuli, kas pārtika tikai no soļankas. Pārējai ģimenei sieva gatavoja dažādus gardumus, bet vīrs neko citu neņēma ne mutē, viņam pieliekamajā bija savs katls, no tā viņš ēda, un cits neviens tam katlam nedrīkstēja pat pieskarties. Kad katls bija tukšs, viņš uzvārīja jaunu, un tā gadu no gada. Pat meitas kāzās viņš i nepieskārās kāzu galdam, neēda ne torti, ne kliņģeri, piesēdās pie kāzu galda ar savu katlu un strēba no tā savu soļanku.”

“Kur tu tādus pekstiņus saklausies?” Oidermā taujāja.

“Es pats biju tajās kāzās. Traka svinēšana bija, vīnu dzēra kastēm vien, un otrā rītā visiem kāziniekiem bija stipras paģiras, tikai tam soļankas ēdājam nekas nekaitēja, kaut gan viņš bija izdzēris visvairāk. Bet viņš visu laiku strēba karsto zupu, un no rīta pamodies tūliņ ķēra pēc sava katla, un tikai smējās par citiem, kas stenēja vien un meklēja kaut ko uzlāpīties. Varens vīrs bija, nu jau gan miris, bet nodzīvoja līdz deviņdesmit piecu gadu vecumam.”

“Varu iztēloties, ko viņā atrastu pie līķa sekcijas,” teica Oidermā. “Tikai simtprocentīgu soļanku.”

Ulo smējās un jutās tīkami. Viegls vārgums gan viņu joprojām nomāca. Viņš prātoja, ka vakarā izņēmuma kārtā izlaidīs lasīšanu un tūliņ dosies pie miera. Bet rīt meklēs citu grāmatu, jo ar to “Doktoru Faustu” vairs mocīties nav vērts.

Un telefonā viņam ir Eves numurs. Droši vien viņš kaut kad piezvanīs, taču pagaidām ir tāda savāda, patīkama sajūta, izņemt mobilo no kabatas un lūkoties uz šo numuru. Un pietiktu nospiest zaļo taustiņu, kad viens no pilsētas telefoniem sāktu zvanīt.

Ulo aplūkoja telefonu un lasīja “Eve”.

“Ulo” - lasīja Eve tieši tai pašā brīdī, sēdēdama savā kantorī. Vajadzētu izdzēst šo numuru, viņa domāja. Viņai galva griezās no nakts notikumiem. Neticami, ka sešgadīga dēla māte, vairs nekāda pusaudze, bet pieaugusi sieviete, atļāvās darīt kaut ko šitādu! Skūpstījās ar bārā satiktu svešinieku uz ielas un taksometrā kā tāda samīlējusies skuķe! Cik apkaunojoši!

Tomēr viņa Ulo numuru neizdzēsa, bet ielika telefonu atpakaļ rokassomiņā. Kaut gan tas, protams, nebija pareizi, šādus lietiskos pierādījumus vajadzētu iznīcināt, baigi pat iztēloties, ka, nejauši uzspiežot uz šo numuru, varētu iezvanīties telefons tā vīrieša bikšu kabatā. Viņš paņems, nospiedīs zaļo pogu un atbildēs. Nē, par to šausmīgi pat domāt!

Taču tad viņa pārdomāja. Lai jau tas numurs tur stāv, daudz vietas neaizņem, viņa sprieda. Lai tas paliek kā mazs suvenīrs no gara ceļojuma, jo tieši no tāda Eve jutās atgriezusies. Pagurums, negulēta nakts, sāpoša galva. Pusdienās darba ēdnīcā viņa ēda soļanku, un tā palīdzēja.

Vakarā abi ar Marku aiziesim uz kafejnīcu uzēst kūku, Eve izlēma. Viņa taču bija kārtīga māte un gribēja labot savu vainu.

Visu dienu viņai bija ļoti laba sajūta.

Turpinājums sekos.