Andruss Kivirehks. Pasaules malā (36)

“Ko tad mēs mammai pirksim?” Sandra prašņāja.

“Ko tu ierosini?”

“Puķes!” Sandra ieteicās.

“Bet varbūt labāk konfektes?”

Sandra piekrita, ka konfektes būtu vēl daudz labāk. Un viņi iegāja veikalā un nopirka paciņu “Medusķepu”.

Mājupcejā viņi gāja cauri parkam. Smilšukastē redzēja Marku, bet blakus uz soliņa sēdēja viņa mamma Eve.

“Redzi, šodien tas puisis nekarājas,” teica Reins.

Taču viņš tikko bija paguvis to pateikt, kad Markus piecēlās no smilškastes, uzkāpa pa redelēm un pakarinājās pašā augšā.

“Tomēr karājas,” Reins konstatēja.

Eve paskatījās uz viņu pusi un pamāja sveicienu. Reins pamāja pretī. Viņam bija sajūta, ka redz bēdīgu ainu. Vientuļa sieviete tukšā parkā, dēls karājas redelēs. Tāda kā bezcerība.

“Vai negribi iet ar viņu paspēlēties?” Reins iejautājās. Viņam gribējās apsēsties blakus Markus mātei un tāpat vien papļāpāt, lai kaut nedaudz to iepriecinātu. Bet Sandra papurināja galvu.

“Mums taču jānes mammai konfektes!” viņa atgādināja.

“Ak, pareizi,” Reins nopūtās. Neko nevar darīt, visiem neizdabāsi. Varbūt arī Anu šobrīd skumji dirn uz dīvāna, kontroldarbu labošanas nogurdināta, un garlaikojas. Paša sieva tomēr svarīgāka, Markus un viņa māte lai paši tiek galā.

Taču Anu nekur nedirnēja, viņa bija ķērusies pie kārtošanas.

“Tad nu beidzot jūs nākat,” viņa iesaucās, izdzirdējusi ārdurvju vēršanos. “Man uznāca noskaņojums nedaudz patīrīt un izrevidēt sienasskapi. Vai esat izsalkuši?”

“Nemaz,” Reins atbildēja. “Bet tev atnesām konfektes.”

“Nu malači,” Anu paslavēja. “Atkal bijāt “Oposumā”? Tā jau es domāju.”

“Es vienā pusē pankūkai smērēju ievārījumu, otrā – šokolādes mērci,” Sandra palielījās.

“Super!” Anu teica no otras istabas. “Neko nevaru likt pretī jūsu varoņdarbiem.”

“Vai tad tu šovakar kontroldarbus nelabo?” Reins jautāja.

“Iedomājies tikai – nelaboju. Tu laikam domā, ka man ir kaut kāda kontroldarbu mānija, un es bez tiem nevaru dzīvot. Ka kontroldarbi ir daļa no manis.”

“Tā es nedomāju,” Reins taisnojās. “Mūsu kāzu bildē tev nav rokās kontroldarbu pušķis.”

“Nu jā, tad es biju jauna, tagad esmu veca. Kontroldarbi piestāv vecai skolotājai tāpat kā krunkas.”

“Tu neesi veca,” Sandra apstrīdēja, pētīdama lietas, ko mamma izvilkusi no skapja.

“Pateicos. Katrā gadījumā šodien man kontroldarbu nav, kontroldarbu es uzdošu rīt. Šodien klasei pieteicu likt aiz auss – kas pagātni neatceras, tam nav nākotnes. Tas nozīmē to – kas nemācās vēsturi, tas dabū divnieku un paliek muļķis, un muļķus augstskolā neuzņem.”

“Tas ir apstrīdams viedoklis, un tā var jaunākajās klasēs radīt tikai nicinājumu pret inteliģenci,” teica Reins, uzvilkdams čībes un iečāpodams istabā. “Pie tam nav jau augstskola cilvēkam vienīgais ceļš. Vai tad proletariātam nav nākotnes? Kaut vai virtuves strādniekam? Tev kā vēsturniecei tomēr vajadzētu zināt, kādas tik virsotnes nevar sasniegt proletariāts. Un daža laba trauku mazgātāja var kļūt arī par ministri.”

“Muļķības,” Anu atteica. “Labāk pasaki, vai man šito veco slēpošanas cepuri mest ārā, vai nē? Viņa izskatās briesmīgi, pie tam tu tāpat slēpot neesi braucis jau gadus desmit.”

“Manis pēc vari izmest,” atteica Reins un iekārtojās uz dīvāna. “Bet jautājums ir par to, vai tas būtu ētiski tev kā vēsturniecei. Vai tad tev augstskolā nemācīja, ka vēstures artefakti jāsaglabā, lai nākamās paaudzes redzētu, kā Igaunijā dzīvoja cilvēki 21. gadsimta sākumā?”

Viņš grozījās dīvānā, meklēdams ērtāko pozu un pamanīja, ka pie katras kustības dīvāns iekrakšķējās savādāk. Kad viņš griezās uz vēdera, dīvāns teica “krāk”, bet, kad uz muguras, tad atskanēja “krīk”.

“Tu laikam iztēlojies, ka es šo skapi iekārtoju priekš arheoloģiskiem pētījumiem?” Anu jautāja. “Augstskolas laikā es gana daudz piedalījos visādos izrakumos, tāpēc labi zinu, kas skaitās vērtīgs. Tava slēpošanas cepure diemžēl ir galīgs atkritums. Ja vien tu netaisies dibināt privātu muzeju, es to metīšu ārā.”

“Mammu, vai tie ģindeņi bija šausmīgi?” Sandra jautāja.

“Nē,” Anu atteica.

“Bet ja nu mūsu skapī arī kāds ģindenis atrodas?” Reins iejautājās. “Iedomājies, kas tā tev būtu par laimi mūsu skapī atrast viduslaiku apbedījumu?”

“Cik alus tu izdzēri?” Anu pavaicāja.

“Atbildēšu ar prieku, lai tev kā vēsturniecei būtu iespējami vairāk datu par 21. gadsimta sākuma vīrieša ikdienas dzīvi. Izdzēru vienu alu un apēdu vienu ķilavmaizi.”

“Krīk!” un “Krāk!” Reins pūlējās ar dīvāu izspēlēt melodiju.

“Tātad tu nevari tik daudz turēt,” Anu secināja. “Cik mierīgi man bija tīrīt, kad jūsu nebija! Sandra, kur tu nesīsi to šalli?”

“Es drīkstu to ņemt sev?”

“Tā tev ir par garu, tev būtu desmit reizes ap kaklu jātin. Es to valkāju augstskolas laikā. Vajadzētu izmest.”

“Bet tā ir skaista!” Sandra strīdējās pretī un izstiepa to pilnā garumā, tā ka tā sniedzās līdz pat priekšnamam.

“Kas tur skaists, veca lupata. Dod šurp, es to metīšu miskastē.”

“Tu esi riktīgs vandālis,” Reins teica no dīvāna. Viņš bija atklājis, ka, paceļot dibenu, dīvāns iekrakšķas vēl savādāk. “Tak tā šalle ir pārdzīvojusi gadsimtus. Tādas valkāja senie cilvēki.”

“Tā ir mana šalle.”

“Nu tu taču esi senais cilvēks.”

“Un kas tad tu pats esi?”

“Es arī esmu sens. Esmu sens igaunis,” Reinam jau gandrīz izdevās izspēlēt “Zemniekmeitiņas” melodiju, gan ne gluži pareizu, tomēr saprotamu. “Tu mani arī gribi mest ārā?”

“Tevi vēl kādu laiku paturēšu. Bet šitie tavi krekli gan dosies uz atkritumu zemi.”

“Tas ir kā kleita,” Sandra priecājās, uzvilka un nāca parādīties Reinam.

“Re, cik skaista,” Reins slavēja. “Tāpat arī tēvs meitai igauņu zemnieku mājās atstāja mantojumā tautastērpu.”

“Tas nav nekāds tautastērps, bet vecs, novalkāts krekls,” Anu teica. “Bet nu labi, nemetīšu ārā, izmantošu kā grīdaslupatu. Esi apmierināts?”

“Briesmīgi skatīties, cik nežēlīga tu esi pret šīm vecajām mantām, kas mums tik uzticīgi kalpojušas,” Reins pārmeta. “Vai atceries pasaku “Vectēva kažoks”? Cik daudz labuma bija no vecā kažoka un cirvja kāta.”

“Kas tā par pasaku?” jautāja Sandra.

“Tā ir Juhana Jaigi pasaka. Mežsargam bija maza meitiņa, kuru nolaupīja vilki. Un vienīgais, no kā vilki baidījās, bija vecātēva kažoks un cirvja kāts.”

“Kāpēc viņi no tiem baidījās?”

“Tāpēc, ka tajās vecajās lietās bija iekšā varens spēks,” Reins skaidroja. “Ar cirvja kātu bija darīts tik daudz darba, ka ja to kātu nolika kaut kur uz ceļa, tad vilki tur neuzdrošinājās iet. Un ar kažoku tas pats. Mežsargs ielenca vilkus ar vecajām lietām un atbrīvoja meiteni. Esi dzirdējusi, Anu?”

“Jā jau,” Anu atteica. “Es zinu to pasaku ļoti labi, tikai nesaprotu, ko tas man dod. Tu gatavojies vilku uzbrukumam?”

“Kāpēc ne, mums tak arī ir maza meita... Jābūt gatavam uz visu!”

“Tēti, bet pilsētā taču vilku nav,” Sandra teica.

“Protams, nav,” Anu piekrita. “Redzi, ka bērns gudrāks par tevi.”

“Bet vecās lietas darbojas ne jau tikai uz vilkiem,” Reins negribēja padoties. “Ar tām var vēl visu ko labu izdarīt...”

“Piemēram?”

“Es tā mirklī nevaru izdomāt...” Reins atrunājās. “Bet nāc, paklausies, kā es spēlēju dīvānu!”

“Ko spēlē?” Anu brīnījās, pa durvīm pabāzdama galvu. Reins cītīgi grozījās pa dīvānu.

“Zemniekmeitiņu,” viņš lepni atbildēja.

“Neticami...” Anu nogrozīja galvu un devās atpakaļ uz priekšnamu. Reins mēģināja izspēlēt arī Igaunijas himnu, bet dīvāns neļāvās, un daudzas notis sanāca netīras.

“Nu galu galā neesmu jau nekāds mūziķis,” Reins nodomāja un beidza savu vāļāšanos. Tāpat vien pagulēt ir vēl jaukāk. Anu ar Sandru vēl kādu brīdi rakājās pa skapi, Sandra no vecajām drēbēm izveidoja kaut ko ligzdai līdzīgu un izteica vēlēšanos tur pārnakšņot, bet Anu paziņoja, ka tādu lupatu midzeni istabā necietīšot. Lupatām jāiet uz miskasti, bet labās lietas jāliek atpakaļ skapī, un vispār viņa esot nogurusi no krāmēšanās un gribot dzert tēju un kaut ko ieēst.

Reinu sūtīja iznest miskasti. Viņš piecēlās no dīvāna, radīdams tādu skaņu, kas derētu operas uvertīrai, un devās ārā. Uz viena pakāpiena mētājās vecs “Teātris. Mūzika. Kino.”, Reins zināja, ka tas pieder Voremē, kurš lasa to mājupceļā no teātra, atpūtinādams kājas. Reins prātoja, ka Voremē diez vai savā dzīvē ir metis ārā kādas drazas, noteikti viņš tās augām dienām pēta, atklādams visādus brīnumus.

“Varētu tās Voremē uzdāvināt, tas viņam būtu kā krustvārdu mīkla,” Reins iedomājās. “Tad večukam būtu, ko pētīt.” Tomēr likās visai savādi svešam cilvēkam piedāvāt savas vecās lupatas. Sāks vēl tās valkāt, bet tas jau nu galīgi neklātos. Voremē jau tikpat pašlaik nebija mājās.

Reins izmeta maisus atkritumu konteinerā. Bija maigs vakars, no tālienes redzēja parku. Reins iedomājās par Markus māti. Bet no miskastes nevarēja redzēt, vai sieviete vēl joprojām sēž uz soliņa. Viņš gāja atpakaļ istabā dzert tēju.

Patiesībā Markus ar māti tiešām bija parkā. Markus jau bija redelēs izkarājies un pa slidkalniņu izšļūcies, un tagad dzenāja baložus. Baloži pacēlās spārnos, kad zēns tuvojās, bet tūlīt atkal nolaidās, un Markus turpināja tos trenkāt.

Eve sēdēja uz soliņa. Žurnāls bija viņai somā, bet viņa neņēma to ārā. Nebija vēlēšanās lasīt.

Iezvanījās telefons. Eve satrūkās un uzmeta ekrānam izbijušos skatienu. Bet tā bija tikai māte.

Pēc sarunas Eve nelika telefonu atpakaļ kabatā, bet turēja rokās un laika kavēklim lasīja kontaktpersonu sarakstu. Viņa pēdējā laikā to bieži darīja. Viņa iegrima domās pie pēdējā vārda “Ulo”.

Laikam tomēr vajadzētu to izdzēst, Eve domāja. Priekš kam viņai sveša vīrieša numurs? Viņa pati Ulo nezvanīs, tas bija skaidrs. Un Ulo viņai arī nebija zvanījis, lai gan viņa to vienlaikus gan gaidīja, gan baidījās. Katru reizi, kad telefons iezvanījās, viņa skatījās ekānā, vai neieraudzīs šos trīs burtus. Kad māte zvanīja, Eve sākumā iztrūkās un domāja, ka re, te tie ir. Jo arī vārdā “ema” (latviski – māte) ir trīs burti. Tāpēc arī pirmajā brīdī iztrūkās, kamēr izlasīja un nomierinājās. Tas tomēr nebija viņš.

Tā ka priekš kam bez vajadzības noslogot telefona atmiņu? Ir taču tik viegli izdzēst kontaktu, pāris pogu spiedienu un gatavs.

Un ko tad, ja viņš tomēr vēl zvanīs? Tad telefons rādīs, ka zvana nepazīstams numurs. Viņa atbildēs, nezinot, kas otrā galā gaida. Tas būtu vēl briesmīgāk! Redzot vārdu “Ulo”, viņai vēl būtu laiks izdomāt – atbildēt vai nē. Tak nepazīstama numura gadījumā stāvoklis būtu daudz sarežģītāks. Tad viņai būtu jāizbīstas no katra sveša numura, aiz kuriem lielākoties slēpjas visādi izplatītāji.

Nē, lai jau tas numurs paliek, Eve izlēma. Viņa vēl nepārraus to trauslo saiti.

Vai varbūt labāk piezvanīt pašai?

Nē, nekādā gadījumā!

Eve ielika telefonu atpakaļ kabatā. Viņa piecēlās un piegāja pie Markus, kas bija atkal piekāries redelēm.

“Atvainojiet, vai te ir vieta?” viņa pajautāja un pakarinājās blakus dēlam, šūpodama kājas. Bija jauki.

“Mammu, tu arī karājies,” Markus atzinīgi noteica.

“Jā, es mazliet pastaipos, tas ir labi pēc ilgas sēdēšanas,” Eve atbildēja un viegli šūpojās. Viņa jutās atgriezusies bērnības zemē.

“Mēs tagad esam āboli,” Markus teica un piepūta vaigus, lai vairāk izskatītos pēc ābola.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (35)

Reins Kamms bija ceļā no darba uz mājām, nogriezās, kā parasti, ap dzeltenās mājas stūri un ieraudzīja savā priekšā pazīstamo galveno ielu. Pagāja garām puķu veikalam un pulksteņdarbnīcai. Šodien atkal bija viņa kārta izņemt Sandru no bērnudārza.

Bērni bija ārā, kā jau tas pienākas jaukā pavasara vakarā. Sandru uzreiz nemanīja, un Reins vērās apkārt, bet tūliņ bija klāt Kristo un paziņoja:

“Sandra ir otrā pusē, viņas tur ar meitenēm spēlē mājas.”

Un uzmetās par ceļvedi, iedams Reinam pa priekšu.

“Viņas vienmēr spēlējas otrā pusē, bet audzinātājai tas nepatīk,” viņš stāstīja tā kā noraizējies, bet ļauni priecīgā tonī, kā cilvēks, kas pēc labākās sirdsapziņas palīdz atmaskot valsts apzadzējus vai citus likumpārkpējus. “Audzinātāja jau nevar redzēt, ko mājas otrā pusē bērni dara, tāpēc bērniem jāspēlējas mājas priekšā. Es vienmēr spēlējos mājas priekšā! Bet meitenes neklausa audzinātāju un vienmēr aizlavās aiz mājas!”

Un tad līdzjūtīgi piemetināja:

“Tur arī saule nespīd, tur ir ēna.”

Spēlēšanās mājās notika pilnā sparā, divas meitenes stāvēja un savā starpā par kaut ko skaidrojās, vicinoties ar rokām. Pārējās, arī Sandra, sēdēja bariņā zemē un izskatījās nogarlaikojušās. Kristo rādīja ar pirkstu.

“Tur viņas ir!” viņš iesaucās un pats metās mukt, gluži kā nodevējs, kas atvedis iebrucēju karaspēku pie savējo nometnes un nu baidās atriebības. Ieraugot tēvu, Sandra atdalījās no meiteņu bariņa un atcilpoja pie viņa. Abi kājās stāvošie skuķi viņas aiziešanu nemanīja, bet turpināja dedzīgi strīdēties.

“Spēlējāt mājās?” Reins pajautāja. Sandra pamāja.

“Vai tās, kas stāvēja kājās, bija tēvs un māte?” Reins prašņāja tālāk. “Un ko viņas tā strīdējās?”

“Viņas bija māte un bērns,” Sandra atbildēja. “Birgita bija māte, bet Kristīne viņas meita. Birgita gribēja tīrīt grīdu, un Kristīne gribēja palīdzēt, bet Birgita teica, ka Kristīne ir vēl bēbis un nemāk tīrīt. Kristīne teica, ka viņa nav bēbis, bet ir desmitgadīga, un desmitgadīgajiem ir jāpalīdz mātēm. Bet Birgita nepiekrita, viņa teica, ka Kristīnei ir nulle gadu, un nullgadīgie neprot pat staigāt.”

“Kāpēc tad viņa negribēja, ka Kristīne palīdz?” Reins jautāja.

“Tāpēc, ka mums ir tikai viena slota,” Sandra paskaidroja. “Un slaucīt ir visinteresantāk, tāpēc Birgita pati gribēja to darīt. Birgita vispār vienmēr komandē un neļauj citiem neko darīt.”

Viņa traģiski nopūtās.

“Bet kas tad bijāt jūs pārējās?” Reins turpināja iztaujāt. “Es jau domāju, ka jūs bijāst bērni.”

“Nē, mēs bijām kaķi.”

“Kāpēc jūs neko neteicāt?”

“Kaķi neprot runāt.”

“Tad jau tā ir garlaicīga spēle,” Reins konstatēja.

“Garlaicīgi, jā,” Sandra piekrita. “Bet bez mātes un bērna jau citu lomu nav.”

“Bet tēvs? Kāda jau varēja spēlēt tēvu,” Reins ierosināja.

“Tēvs taču ir puika,” Sandra apstrīdēja. “Bet puikas mēs spēlē negribam. Viņi vienmēr dara visādas stulbības. Vienreiz mēs uzaicinājām Ēriku būt par tēvu, un viņš piekrita, bet tad pateica, ka viņš ir tāds tēvs, kas strādā par Zirnekļcilvēku, un sāka rāpties pa sienu augšā.”

“Un kas tur slikts, kāpēc tēvs nevarētu strādāt par Zirnekļcilvēku? Būtu smieklīgi.”

“Bet pēc tam viņš teica, ka viņam vajag robotu armiju, un uzaicināja vēl trīs puišus, un viņi tikai dauzījās un cīkstējās, un spļaudījās,” Sandra sūdzējās. “Kas tā vairs par māju spēli, tās jau ir pilnīgas šausmas.”

“Kāpēc viņi spļaudījās?”

“Nu kad visu laiku šitā rūc, tad nāk siekalas pa muti,” Sandra teica un nodemonstrēja, kā tas notiek. Siekalas lidoja pa gaisu.

“Izbeidz, Sandra!” Reins pavēlēja. “Tu jau neesi robots. Ej ģērbties!”

Kad viņi izgāja ārā, tūliņ parādījās Kristo un lielījās:

“Es protu pats uzvilkt gumijniekus!”

“Tu ar katru dienu kļūsti aizvien malacīgāks!” Reins uzslavēja.

“Kļūstu gan! Drīz es iemācīģos zāģēt kokus.”

“Noteikti,” Reins pamāja, un viņi izgāja pa bērnudārza vārtiņiem. Bet Kristo nelikās mierā un nobļāva viņiem pakaļ:

“Es vēl zinu, ka pie sarkanās gaismas nedrīkst iet pāri!”

“Jā, jā, malacis,” Reins atkliedza un teica Sandrai:

“Ļoti kārtīgs jauneklis.”

Sandra kaut kā nenoteikti iespurdzās un teica:

“Tēti, ejam uz “Oposumu”!”

“Vai tad tu atkal neesi ēdusi?”

“Drusku ēdu, bet es gribu pankūkas. Ejam, tēti! Tu varēsi dzert alu.”

Reinam patika šis priekšlikums, viņš pat jutās nedaudz aizkustināts. Padomā, cik mīļi – paša meita aicina uz krogu! Šī vieta, kas daudziem ir pagrimšanas cēlonis, viņam kļūst par ģimenes izklaidi, gluži kā gājiens uz zoodārzu. Tie vīrieši, kam nav bērnu, spiesti meklēt pudeles brāļus, bet viņš ierodas ar meitu.

“Nu tad ejam ar,” viņš piekrita.

“Juhū!” Sandra nopriecājās un sāka lēkāt uz vienas kājas.

“Oposums” bija diezgan tukšs, pastāvīgo klientu nebija neviena – ne Oidermā, ne Gunāra, ne Ēvalda un pat ne Imanuēla kunga viņa klusajā stūrī. Daži vīri tomēr sēdēja, bet Reins nebija atnācis meklēt kompāniju, viņam bija līdzi meita. Viņš pasūtīja pankūkas un alu un apsēdās kopā ar Sandru.

Ulo bija savādā noskaņojumā. Viņa smaids bija īpaši laipns, skatiens tik silts un, kad viņš atnesa Sandrai pankūkas, noglāstīja viņai matus un paplikšķināja Reinam uz pleca.

“Redzi, Sandra, man šodien ir gan ievārījums, gan šokolādes mērce, izvēlies, ko labāk gribi,” viņš teica un nolika abus traukus uz galda. “Ja gribi, liec abus. Es atnesu divas dakšiņas, tā ka tu, Rein, arī pie alus vari piekost, ja vēlies.”

“Paldies, es labāk ķilavmaizi,” Reins atteica, bet Sandrai ļoti patika jaunā kārtība, un uz viņas šķīvi aizceļoja gan ievārījums, gan šokolādes mērce.

Ulo aizgāja atpakaļ aiz letes. Trauku mazgātuvē Kalju šķindināja šķīvjus, un Ulo aiz līdzjūtības pret nabaga vīru izlēma viņam arī izcept pankūkas. Uzlēja mīklu uz pannas un uzslavēja sevi par labo sirdi.

“Cik viegli ir darīt cilvēkiem labu,” viņš domāja. “Patiesi, tā ir lieliska grāmata!”

Ulo bija iesācis lasīt Dostojevska “Idiotu”.

Nesaprotamā “Doktora Fausta” nogurdināts, viņš to bija pametis pusē un iebāzis priekšnama skapī, kur atradās dažādas lietotās mantas, kuras viņš nesaņēmās izmest, bet nebija arī vērts paturēt. Tā vietā viņš izņēma no plaukta “Idiotu”, un jau četras dienas atradās kņaza Miškina ietekmē.

Ulo kļuva īpaši mīlīgs un lēnīgs. Precīzāk – kā cilvēks, kas izdzirdējis par kādu garšvielu, ielūkojas savā virtuves skapī un sev par pārsteigumu atklāj, ka viņam tās ir pārpārēm, tāpat Ulo, sajūsminādamies par grāmatu, atrada sevī daudz kā laba. Viņš ir pieticīgs, nesavtīgs, laipns... Viņš pie sevis murminot atkārtoja visas šīs īpašības, cepdams Kaljum pankūkas, un sirds pildījās ar lepnumu un prieku.

“Kalju, nāc uz virtuvi!” viņš aicināja, un, kad pēc mirkļa laimē starojošais Kalju kāri bēra uz pankūkām cukuru, viņš jutās vēl vairāk līdzīgs Miškinam.

“Un vai tad Kalju ir citāds?” viņš prātoja. “Vientiesīgs, pret visiem draudzīgs, kas pat mušai nedarīs pāri. Tīra, šķīsta dvēsele. Vai atkal Reins, kurš meitas kompānijā alu dzer. Ar labs cilvēks. Un visi pārējie arī. Visi, kas šurp nāk. Dažs gan pirmajā mirklī šķiet nīgrs vai savāds, bet īstenībā, iekšienē – tīrs zelts.”

“Tieši tāpat par cilvēkiem domā arī Viņš,” viņam ieskrēja prātā, un viņam vieglas trīsas pārskrēja pār muguru. Tik patīkami ir būt labam cilvēkam!

Viņš piegāja pie Reina galdiņa.

“Kā garšo?” Viņš jautāja Sandrai, vēlreiz tai noglāstīdams galvu.

“Paldies, ļoti,” Sandra pieklājīgi atbildēja.

“Viņa izēda pusburku ievārījuma,” Reins atvainojās. “Un šokolādes mērci arī krietni patukšojusi.”

“Pareizi,” Ulo paslavēja. “Pankūkām jābūt saldām. Un dzīvei jābūt skaistai. Vai ne?”

“Tā ja, un, lai dzīve būtu skaista, uz tās vajag uzsmērēt ievārījumu,” noteica Reins un iztukšoja alus kausu. “Paldies tev, nu mēs ejam mājās.”

“Sveiciniet savu sievu!” Ulo teica. “Sandra, esi laba meitene! Un nāc drīz atkal!”

“Tas onkulis šodien kaut kāds jocīgs,” Sandra izteicās, kad abi soļoja mājup.

“Varbūt nedaudz iedzēris,” Reins minēja. “Tad cilvēki paliek īpaši sirsnīgi.”

Viņš pārdomāja Ulo teikto par dzīvi un ievārījumu un ierosināja:

“Ieiesim veikalā un nopirksim mammai kaut ko jauku.”

Ulo tai brīdī stāvēja aiz letes un domāja par Nastasju Fiļipovnu. Viņš gan pats jutās kā Miškins, gan arī bija šajā grāmatas varonī iemīlējies. Viņš sapņoja, ka kādreiz dzīvē satiktu tādu sievieti – bezgala daiļu un neaprakstāmi nelaimīgu, kuru darīt laimīgu.

Šādi domājot par Nastasju Filipovnu, viņam iešāvās prātā Eve un tā nakts, kas beidzās ar kārtīgu skūpstīšanos. Viņam bija Eves telefona numurs, bet viņš ne reizes vēl nebija uz to zvanījis. Tagad Ulo izņēma telefonu no kabatas un paspaidīja rokās.

Galu galā – varbūt tieši šī sieviete arī ir mūsdienu Nastasja Filipovna, kam vajadzīga palīdzība no vīrieša, kas gatavs upurēties. Bet pat, ja nav – jebkurā gadījumā viņa arī ir pelnījusi, lai viņu ievērotu, teiktu laipnus vārdus un padarītu viņas ikdienu jaukāku.

Ulo jau gandrīz bija gatavs Evei zvanīt, bet tad atkal sāka šaubīties.

Un ja nu tā nebūtu labdarība, bet nesmalkjūtīga iejaukšanās cita dzīvē? Ja nu Eve notikušo ir jau aizmirsusi vai mēģina aizmirst, bet viņš neļauj? Varbūt Eve ir viņa numuru jau izdzēsusi, tāpēc viņa nesapratīs, kas tagad zvana, un tad viņam nāktos stādīties priekšā: “Es esmu tas vīrietis, kas jūs tajā bārā... Atcerieties... Un pēc tam taksometrā...” Tas būtu neveikli. “Es jūs neatceros!” vai “Ko jūs vēl gribat?” Viņa varētu teikt. Un ko viņš tad lai atbild?

Viņš klaudzināja ar mobilo pa leti. Viņš gribēja izturēties tā, kā labam, nesavtīgam cilvēkam jāizturas, bet kā gan labs un nesavtīgs cilvēks lai izturas šādos grūtos apstākļos? Ja viņš zinātu, ka sieviete gaida viņa zvanu, tad lieta būtu skaidra, bet ja ne, tad viņa rīcība būtu drīzāk nelietīga – krogusdzērājs neliek miera, uzmācas! Tovakar nedabūja, atkal mēģina.

Taču patiesībā arī kņaza Miškina attiecības ar sievietēm bija pretrunīgas, Ulo iedomājās. Lai gan viņš gribēja tikai labu, bieži sanāca slikti.

Turklāt šodien tik un tā nebūtu laika ar Evi satikties, un rīt arī ne. “Idiots” vēl nebija pabeigts, un viņš gribēja to mierīgi izlasīt, nevis iet uz tikšanos. Jau tagad viņš tīksminājās, iztēlojoties, kā ieritināsies gultā ar grāmatu.

Ulo ielika telefonu atpakaļ kabatā. Kas zin, varbūt kādu citu reizi.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (34)

Kad Imanuēla kungs bija aizgājis, Malle teica:

“Kalju, tev šovakar jāiet vannā. Sen neesi bijis. Es sākšu laist ūdeni.”

Kalju neatbildēja. Viņā auga spīts, tā bija kaut kāda netīra un drūma sajūta, kas izplatījās pa visu viņa būtību, kā tintes piliens izplatās pa ūdens glāzi. Tas bija sācies ar zaļajām biksēm, bet pēc tam pieņēmies spēkā. Viņš sēdēja uz dīvāna, zodu atspiedis pret krūtīm, un drūmi blenza grīdā.

Malle bija atgriezusi vannas krānu un tagad čāpoju turp-atpakaļ starp dzīvojamo istabu un virtuvi, nesdama traukus uz izlietni.

“Varbūt palīdzēsi?” Malle jautāja Kaljum, bet tas klusēja, pat nepaskatīdamies.

“Kas tev noticis?” Malle prašņāja. “Tas tak tik lieliski, ka Imanuēla kungs ir tāds zelta cilvēks! Un vēl iedomājies, ka viņš pazina mūsu tēvu! Cik brīnišķīga sagadīšanās!”

Viņa pazuda virtuvē un sāka mazgāt traukus. Kalju sēdēja un aplūkoja Imanuēla kunga gatavoto figūriņu, kas attēloja viņa lepno, ūsaino tēvu. Aha, visi viņi tādi prasmīgi un gudri, un izcili ļaudis, vīri ar zelta rokām! Tikai viņš nebija nekas, tūļa un nelaimes putns – uzmet kāpostus uz biksēm un, dzenot naglu, sasit īkšķi.

Pulkstenis bija pusdesmit, sarkanā dzeguze izlīda ārā un nokūkoja. Kaljum tas lika justies vēl štruntīgāk. Kādus piecus gadus pulkstenis bija saplīsis, bet viņam nebija ne jausmas, kā to veco grabažu salabot, bet re, atnāca Imanuēla kungs, un tūlīt viss kārtībā. Dzeguze kūko kā dzīva. Un arī viņa nelaiķa tēvs to būtu varējis salabot, var tikai pabrīnīties, cik viegli tie lielie un varenie ar visu tiek galā.

Kalju kodīja lūpu un juta, ka gribētu raudāt, tikai neprata. Bērnībā jau prata, un īstenībā jau arī vēlāk acis dažkārt kļuva mitras, filmas skatoties, bet tagad, kad patiešām būtu gribējies pinkšķēt, asaras nenāca, tikai grauza rīkli. Pat raudāt viņš kārtīgi nemācēja.

“Ej, paskaties, vai vanna nav jau pilna!” Malle kliedza no virtuves. “Pēc tam pasauc, kad vajadzēs muguru noberzt!”

Kalju iegāja vannasistabā un aizbultēja durvis. Viņš noģērbās uz iekāpa ūdenī. Viņš iegremdējās ūdenī gandrīz viss, ārā palika tikai seja un resnie ceļi. Tos viņš tagad aplūkoja – baltus, izslējušos un grubuļainus, tie izskatījās kā divas lielas klimpas zupā. Kalju izvilka ārā rokas un aplūkoja arī tās – strupi pirksti, resnas plaukstas, muskuļu vietā speķis. Tad viņš aplūkoja kāju pirkstus, un tie arī viņam nepatika, uz pēdām bija izspiedušās vēnas.

Veca cilvēka kājas, Kalju iedomājās, un man jau arī ir piecdesmit. Viņš labi atcerējās savu jubileju, mamma bija izcepusi kūku, un viņi to ēda divatā, piedzerdami morsu. Gluži kā bērna dzimšanas dienā, nekādas starpības, pieci vai piecdesmit gadi. Tikai dāvana bija pieaugušam domāta – bārdas dzenamā mašīna. Kalju nemācēja skūties ar žileti, vienmēr sev iegrieza, un tāpēc centās no šīs sāpīgās procedūras izvairīties, taču Malle nevarēja ciest, ja Kalju bija apaudzis ar bārdu. “Tev nepiestāv tāds matains zods!” viņa aizrādīja un beigu beigās uzdāvināja dzenamo mašīnu. Ar to bija tiešām ļoti patīkami dzīt, tā ka Kalju bija apmierināts. Bet tagad, guļot vannā, viņam sāka likties, ka tā jubileja bija briesmīga, visas viņa dzimšanas dienas bijušas briesmīgas, un visa viņa dzīve ir nelaimes čupa.

Viņš izlēma, ka vairs bārdu nedzīs, apaugs kā Ziemassvētku vecis. Tā kā viņam jau ir piecdesmit, tad nav vairs jēgas izlikties par bērnu, viņš taču ir vecis. Godājams sirmgalvis ar garu, plīvojošu bārdu. Kā Gandolfs no “Gredzenu pavēlnieka”. Tādam godājamam vecim, protams, vairs nepiestāv dzīvot kopā ar mammu, viņam nepiestāv arī “Oposumā” mazgāt traukus, viņam piestāvētu doties kaut kur tālu prom, vislabāk uz otru pasaules malu, kur neviens neatcerētos iepriekšējo Kalju. Kur nebūtu nekādas iespējas satikt bijušos klasesbiedrus, kas visi pa šo laiku ir kļuvuši par tēviem un mātēm, daļa arī par vectētiņiem un vecmāmiņām, kas brauc ar mašīnām un lido ar lidmašīnām, uzstājas televīzijā un strādā svarīgos darbos, nāk pretim pa ielu, pētījoši skatās un jautā: “Tu, Kalju? Tu vispār neesi minījies! Ar ko tu nodarbojies? Kur dzīvo? Esi apņēmis sievu? Bērni ir?” Kuriem tad viņš katru reizi spiests samulsis skaidrot, ka strādā vienā krogā, dzīvo ar māti, nav ne sievas, ne bērnu.

Tur, pasaules otrā malā, neviens neuzdos bārdainajam Gandolfam tādus jautājumus, tur dzīvo sveši, citādāki cilvēki, kas izturas ar godbijību, nevis jautā, kad tu, Kalju, mājā remontu taisīsi, neliek nēsāt zaļas, vēmekļu krāsas bikses, kādas viņš pats ne par kādu naudu nevilktu. Tur viņš būtu brīvs vīrs, sēdētu kalna galā, bārdains, pliko pauri ar cepuri apsedzis, svilpotu un ēstu perskus no koka.

Tas bija skaists sapnis. Taču drīz vien viņu rupji atgrieza realitātē, Malle pieklauvēja pie durvīm un satraukta jautāja:

“Kalju, kāpēc tu tur esi tik kluss? Neesi tur noslīcis?”

Kalju klusēja. Malle pieklauvēja vēlreiz un sauca:

“Kalju, atbildi man! Kas ar tevi ir? Esi dzīvs?”

Kalju nereaģēja. Tad Malle sāka dauzīt vannasistabas durvis un bailēs kliedza:

“Kalju, taisi vaļā! Kalju! Vai tu esi noslīcis? Atbildi mātei!”

“Neesmu noslīcis!” Kalju nikni atbrēca. “Liec man mieru!”

“Uhh!” Malle nopūtās. “Vēl dzīvs! Ko tu neatbildēji? Es varēju sirdstrieku dabūt, jau domāju, ka tev palika slikti. Es jau neaptaustīju ūdeni, pirms tu gāji iekšā, varbūt bija pārāk karsts. Tev jau švaka sirds. Tagad attaisi durvis, es tev nomazgāšu muguru.”

“Negribu!” Kalju paziņoja. “Ej prom, pats tikšu galā.”

“Kā – negribi?” brīnījās Malle un atkal dauzīja durvis. “Mugura arī jānomazgā, tu jau pats nevari. Taisu nu vaļā, nemāžojies!”

“Es nemāžojos!” Kalju brēca. Viņš bija tik nikns, ka būtu gribējis izskriet ārā no vannasistabas un tāds pats gluži kails skriet prom pa ielu uz otru pasaules malu. Taču viņš aprobežojās ar to, ka straujām kustībām šļakstīja ūdeni uz grīdas. “Liec man mieru! Es nemazgāšu muguru! Es vispār neko nemazgāšu!”

Malle otrpus durvīm kādu brīdi klusēja un tad klusi jautāja:

“Vai tev ir slikta oma?”

“Jā!” Kalju atbļāva. Jā, viņam ir slikta oma, tik slikta, ka vislabprātāk būtu apgāzis vannu, ja vien tā nebūtu piestiprināta pie grīdas.

Aiz durvīm atkal kādu brīdi bija klusums, tad Malle teica:

“Nu ja, tad sēdi tur. Es eju gulēt. Esmu nogurusi.”

Noskanēja viņas samirkušo čību soļi, kad viņa aizgāja uz guļamistabu. Kalju atkal atlaidās vannā, blenza griestos un centās iztēloties, kā viņš tai pasaules malā dzīvos. Kas to lai zin, varbūt atradīs sev sievieti? Gandolfam visas tās fejas un karaļu meitas tik laipni smaidīja. Viņš gan nedomāja, ka vajadzētu precēties vai ko tamlīdzīgu... Nē, nē! Nepavisam! Bet šad tad kopā ko garšīgu apēst vai divatā pastaigāties pa ielejām – to gan varētu. Vai arī visas tās jaukās sievietes atnāktu vienkārši pie viņa ciemos un sēdētu viņa istabā, un viņi visi klausītos dziesmas. Kaljum ļoti patika mūzika, kad Tallinas Rātslaukumā notika koncerti par brīvu, viņi ar māti vienmēr gāja, apsēdās pirmajā rindā un klausījās. Apmēram tāpat viņš iztēlojās arī savu nākotnes dzīvi otrajā pasaules malā, tikai mātes vietā būtu jauka meitene ar garu bizi. Un viņš pats, protams, nebūtu tas pats Kalju, “Oposuma” trauku mazgātājs, bet gan Gandolfs ar garo bārdu, kuru neviens neizrīko.

Beidzot viņam vannā kļuva vēsi un viņš izkāpa. Noslaucījās, uzvilka apakšbikses un iespējami klusi atvēra durvis. Dzīvoklī bija kluss. Kalju uzmanīgi piegāja pie mātes istabas durvīm un klausījās. Māte krāca. Kalju tas apmierināja, viņš ielavījās virtuvē, atvēra ledusskapi un ķērās pie kāpostiem.

Kāpostu ēšana viņu ātri nomierināja. Kareivīgais noskaņojums pazuda, spītība atkāpās. Otra pasaules mala nelikās vairs tik kārdinoša. Radās daudz nepatīkamu jautājumu – šāds brauciens noteikti būtu dārgs, Kalju nekad nebija lidojis ar lidmašīnu un no tā baidījās. Skaidrs bija arī tas, ka pasaules otrā malā igauniski neviens nesaprot, bet svešvalodas Kaljum vienmēr bija likušās grūtas. Un kas notiks ar māti? Dusmu karstumā Kalju bija sapņojis, kā viņš kopīgi ar pasaku skaistulēm krāčainas upes krastā dzers kakao un mielosies ar zemenēm, bet nu viņš aptvēra, ka, lai gan minētās darbības būtu burvīga pārmaiņa, viņš tomēr pēc visiem piedzīvojumiem vakarā gribētu atgriezties mājās. Tak no pasaules otras malas katru vakaru atbraukt mājās būtu ļoti grūti un dārgi. Kaljum likās, ka vienkāršāk būtu nekur nedoties.

Viņš izēda kāpostu bļodu tukšu. Pēc sāļā ēdiena viņš padzērās remdenu ūdeni tieši no tējkannas snīpja. Auksts no krāna būtu garšīgāks, bet Malle Kaljum neļāva dzert nevārītu, jo tur var būt mikrobi. Un Kalju tādās lietās vienmēr māti klausīja uz vārda.

Kalju klusām aizdevās uz gultu. Malle bija to uzklājusi un, kā parasti, uzbužinājusi spilvenu. Kalju vēl negribēja līst zem segas, apsēdās tāpat apakšbiksēs uz dīvāna. Dvēseles miers gan vēl nebija pilnībā atgūts, kaut kādas blāvas ilgas pēc labākas dzīves joprojām palika. Pasaules mala, protams, bija pārāk tālu, to sasniegt Kaljum nepietika spēka, bet varbūt kaut ko priekš laimes var pasākt tepat, mājās? Varētu sastādīt plānu, Kalju apsvēra, kaut vai iemācīties braukt ar riteni. Tēva vecais divritenis joprojām stāvēja pagrabā, tukšām riepām un pilns zirnekļu tīkliem. Savā laikā ar māti par to tika neskaitāmas reizes runāts, Malle no vienas puses gribēja, ka Kalju brauktu ar tēva riteni, bet no otras puses baidījās no dažnedažādiem nelaimes gadījumiem, kas vienmēr saistās ar jebkuru sporta veidu. Kalju pats arī īsti nevīžoja neko darīt, tā tas divritenis stāvēja. Bet tagad to tomēr vajadzētu izmēģināt! Varētu sākt no rītiem braukt ar riteni uz “Oposumu”? Un ja kāds bijušais klasesbiedrs viņu sastabs, tad gan brīnīsies!

Kalju palīda zem segas. Viņa drosmīgais plāns uzlaboja garastāvokli. Viņš laimīgi sapņoja par pārmaiņām pilno nākotni.

No rīta Malle, kā parasti, pamodās pusdeviņos. No virtuves nāca kafijas smarža, un uz pannas dzirdēja sprakšķam vēršacis. Kalju nožāvājās, uzvilka tēva vecos rītasvārkus un gāja uz vannasistabu nodzīt bārdu.

Viņš noberza ar savu jauno bārdas dzenamo zodu gludu un iztīrīja zobus. No vakarvakara viņam bija atlikusi vien sajūta par īslaicīgu atmiņas zudumu, bet par divriteni viņš vispār neatcerējās.

“Tu pa nakti esi apēdis visus kāpostus!” teica Malle, kad dēls ienāca virtuvē un apsēdās pie galda.

“Jā, tie bija tik labi!” Kalju vaļsirdīgi atzinās.

“Nu tad jau labi, ka garšoja,” Malle atteica. “Ēšanai vien jau bija taisīti. Ja tikai tev nepaliek slikti ar vēderu, kāposti ir trekni, bet tev jau vienmēr bijis švaks kuņģis. Vienmēr esi mocījies ar gāzēm, paliki sarkans un kliedzi aiz sāpēm. Tēvs tad tevi masēja un dziedāja “Vārnai sāpes, žagatai slimību”. Vai atceries?”

“Atceros,” Kalju apstiprināja un uzsmērēja sviestu uz maizes. “Vārnai sāpes, žagatai slimību, melnam putnam citas kaites!”

Dzeguzes pulkstenis nozvanīja deviņas reizes.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (33)

Imanuēla kungs nāca ciemos pie Malles un Kalju.

Malle bija visu dienu pavadījusi virtuvē. Šoreiz viņa bija izlēmusi pati gatavot, nevis uzsildīt no “Oposuma” atnesto. Malle bija apsvērusi visus iespējamos salātus un uzkodas, ieskaitot rosolu, siļķi ar krējumu vai pildītas olas, bet beigu beigās viņa teica Kaljum:

“Zini ko, Kalju, taisīsim tomēr silto ēdienu. Atceries, ar kādu prieku Imanuēla kungs uzņēma kāpostu tīteņus, kad mēs gājām pie viņa. Vīrietis grib piepildīt vēderu ar kārtīgu ēdienu, un tās uzkodas nemaz nesanāk lētāk kā siltais, pat dārgāk! Nopirksim cūkgaļu un skābus kāpostus, izvārīsim kartupeļus. Tas ir īsts igauņu ēdiens.”

“Tas ir Ziemassvētku ēdiens,” Kalju apgalvoja, taču Malle atteica, ka cūkgaļu un skābus kāpostus var ēst vienmēr. Cūkgaļa ar kāpostiem patiešām bija viņai ļoti iemīļots ēdiens, un Ziemassvētkos viņa to saēdās tādā daudzumā, ka pēc tam stenēja vien, un vēl pirms gulētiešanas ielavījās virtuvē un pagrāba mutē jau atdzisušos kāpostus, tā ka 1. janvārī sev par pārsteigumu atklāja, ka nav vairs lāga palicis, ko uzsildīt.

Viņi aizgāja uz tirgu, nopirka gaļu un kāpostus, un Malle sāka cept un vārīt. Virtuvē kļuva karsts kā ellē, Malle bija uzvilkusi plānu naktskreklu, bet arī tas viņai mugurā kļuva gluži slapjš.

Kalju mēģināja palīdzēt, bet māte viņam uzticēja vienīgi kartupeļu mizošanu.

“Tu neproti vārīt kāpostus!” Malle apgalvoja. “Vajag tā, lai Imanuēla kungs būtu pilnīgi apmierināts!”

“Mamm, bet es taču strādāju restorānā,” Kalju atgādināja.

“Bet tu tak neesi pavārs, tu tikai mazgā traukus! Nemaisies, Kalju, man jau tā ir tik daudz darāmā!”

Beidzot ēdiens bija gatavs, un Malle iegāja dušā. Viņa uzvilka svētku kleitu, piesprauda tauriņa brošu, kā arī sameklēja savu veco smaržu pudeli. Uzpilinājusi sev uz kakla pāris piles, viņa piedāvāja pudeli Kaljum.

“Kalju, iesmaržojies tu arī!”

“Mammu, tās tak ir sieviešu smaržas!” Kalju atteicās.

“Ei nu, kas tad to atšķirs! Nu uzšļakstīšu tev nedaudz?”

Kalju atvairījās un pazuda otrā istabā.

“Nu ka ne, ne!” Malle nopūtās. “Tavs tēvs gan vienmēr iesmaržojās ar odekolonu, ja kaut kur izgāja. Uzlēja uz plaukstām un izberzēja pa visu seju. Bija dikti šiks vīrietis, uz ielas visas sievietes atskatījās, kas tur iet tāds sasmaržojies. Varbūt tāpēc tu vēl neesi sievu atradis, ka baidies iesmaržoties.”

Tad iezvanījās durvju zvans, un Imanuēla kungs bija jau klāt. Viņam bija rokā liels saulpureņu pušķis, ko viņš, dziļi paklanīdamies, pasniedza Mallei.

“Ak, debess, un saulpurenes jau zied!” Malle brīnījās. “Liels paldies! Lauka puķes es mīlu visvairāk! Nāciet tālāk! Nepievērsiet uzmanību, ka mums te tā nevīžīgi, sen nav bijis remonts, bet nu jau Kalju apsolīja pie tā ķerties, tā ka drīz jau viss būs kārtībā.”

Kalju gan neatcerējās, ka būtu ko tādu solījis, bet ciemiņa klātbūtnē negribēja ar māti strīdēties. Tad Imenuēla kungu ieveda dzīvojamā istabā, un Malle sāka viņam pasniegt ēdienu.

“Ko jūs te esat pagatavojusi, tās jau kā svētku pusdienas!” Imanuēla kungs brīnījās. “Nudien nevajadzēja!”

“Bet kā tad citādi, mums jau ciemiņi nāk tik reti, ka tie jau ir svētki,” teica Malle, uzlikdama Imanuēla kungam uz šķīvja kartupeļus. “Un tas jau nav nekas sevišķs, parasts igauņu ēdiens, kartupeļi, kāposti un cūkgaļa, nav jau nekādi fazāni, ne arī valzivs!”

“Kur nu valzivs – tādu es mūžā neēstu!” Imanuēla kungs izteicās. “Nekraujiet man, Malles kundze, tik lielu porciju, citādi vēl šķīvis zem tās sabruks!”

“Nebaidieties, tie ir stipri šķīvji, tos man māte dāvināja kāzās! Tie ir izturējuši jau piecdesmit gadu un izturēs vēl. Tajos laikos prata traukus izgatavot.”

Viņi sāka ēst, bet notika neliela ķeza – Kaljum paslīdēja roka, un kāposti no karotes nokļuva nevis mutē, bet uz biksēm.

“Kaljucīt!” Malle iesaucās. “Ko tu izdarīji! Liels cilvēks, bet ēst nemāki! Uzmeti kāpostus uz jaunajām biksēm! Ej ātri uz vannasistabu un samitrini ar ūdeni, citādi paliks pleķis!”

Kalju nosarka un devās uz vanasistabu, un, uzkavējies tur kādu brīdi, atgriezās ar slapju bikšu staru.

“Nu ko tu tik traki skaloji!” Malle dusmojās. “Tu izskaties, it kā būtu ar biksēm gājis peldēties! Nē, nu tev tagad vajag tās nomainīt, kā tad tu sēdēsi pie galda ar slapjām biksēm.”

“Man tas netraucē,” Imanuēla kungs teica.

“Man gan traucē,” Malle paziņoja. “Un viņam jau pašam arī slikti, ka kāja paliek auksta. Ej vien ej, Kalju! Uzvelc citas bikses!”

Kalju paklausīgi iegāja otrā istabā, bet tūliņ bija atpakaļ ar tām pašām slapjajām biksēm.

“Nu?” Malle brīnījās. “Kāpēc nenomainīji?”

“Es neatradu citas,” Kalju kaunīgi murmināja.

“Ak tu debess, nu tās taču atrodas tur, kur vienmēr!” Malle nopūtās un ar grūtībām piecēlās kājās. “Imanuēla kungs, tūliņ būšu atpakaļ, uzgaidiet vienu mirkli, iedošu puikam citas bikses. Viņš jau pats neko nevar atrast.”

Malle iegāja otrā istabā un tūliņ bija atpakaļ.

“Vai bikses atradāt?” Imanuēla kungs jautāja.

“Protams, bikses bija tur, kur jau parasti tās nolieku,” Malle atbildēja. “Ak, Imanuēla kungs, mana bēda ir tā, ka mans Kalju ir tik nevarīgs. Viņa tēvs galīgi tāds nebija. Redziet, tur ir viņa bilde. Ir tak līdzīga tai jūsu figūriņai? Nu precīzi! Kā tas tā iespējams?”

“Redziet, laikam es viņu pazinu,” Imanuēla kungs smaidīdams atteica. “Tā ka figūriņa ir laikam taisīta pēc viņa sejas, cita noslēpuma tur nav.”

“Jūs pazināt Ričardu?” Malle jautāja ieplestām acīm. Viņa apsēdās blakus Imanuēla kungam uz dīvāna un ziņkārīgi viņā vērās. “Kā jūs viņu pazināt? Vai kopā strādājāt? Gājāt vienā skolā?”

“Nē,” Imanuēla kungs atteica. “Mēs iepazināmies... diezgan nejauši. Gluži kā ar jums. Ričards nāca pie manis remontēt televizoru.”

“Tiešām!” Malle aizrautīgi pamāja. “Viņš remontēja cilvēkiem televizorus, un ar to nopelnīja tīri labu kapeiku. Uz tehniku viņam bija ķēriens! Nevis kā puika, tas jau neprot pat naglu sienā iedzīt, sadauzīs visu apmetumu un vēl savainos visus desmit pirkstus! Kur nu vēl par kādu mašīnu remontu runāt! Bet Ričardam bija zelta rokas. Ak, tad viņš gāja arī pie jums! Re, cik interesanti! Man tāds prieks. Ziniet, viņš jau sen ir miris, nav gandrīz neviena, kas viņu atcerētos, ar ko varētu par viņu parunāt... Vai viņš pie jums nāca vairākas reizes?”

“Jā gan,” Imanuēla kungs pamāja. “Tā ka palika atmiņā. Interesants vīrs bija – un tās ūsas... Viņš vienmēr bija labā noskaņojumā, remontēdams pie sevis dziedāja un, kad bija pabeidzis, tad teica “Operācija nu ir galā, pacients dzīvos.””

“Ak, tā viņš teica!” Malle sajūsmā pamāja. Viņai pat asaras sakāpa acīs. “Jā, viņš bija līksms. Un visos darbos meistars.”

“Man patika skatīites, kā viņš strādā, un tā arī radās šī figūriņa,” Imanuēla kungs piemetināja. “Man ir tāds jocīgs hobijs – kad satieku kādu patīkamu cilvēku, mēģinu viņu atveidot pēc atmiņas. Un redzat, kā sanāca – gāja gadi, figūriņa visu laiku mierīgi stāvēja man uz plaukta, bet nu es jūs satiku un varēju jums to uzdāvināt. Varēju jums sagādāt prieku.”

“Jūs patiešām to sagādājāt,” Malle apstiprināja. “Kalju!” Viņa uzsauca istabā ienākušajam dēlam. “Vai dzirdēji? Imanuēla kungs pazina tavu tēvu!”

“Dzirdēju,” viņš atbildēja un apsēdās pie galda. Kājās viņam bija jaunas, zaļas bikses, bet viņam tās nemaz nepatika, mamma viņam tās pirms kāda gada bija nopirkusi, nemaz nepajautājot, un Kalju centās tās vilkt tik reti, cik vien iespējams. Viņš tajās jutās briesmīgi, kaunējās no krāsas un centās paslēpties aiz galda.

“Tavs tēvs gāja pie Imanuēla kunga remontēt televizoru,” Malle turpināja. “Oi, uz tehniku viņam bija nags! Gludekļi, radio un vienalga kādas vēl mašīnas – ja saplīsa, tad Ričards to viens un divi dabūja atkal kārtībā. Tagad mums ir tīrais posts bez viņa, ja kāds aparāts saplīst, nekas cits neatliek, kā izsviest. Tas skaistais dzeguzes pulkstenis jau daudzus gadus ir salūzis, es to nemāku saremontēt un Kalju jau ne tik. Kā mums pietrūkst Ričarda!”

“Dzeguzes pulksteni es varētu salabot,” Imanuēla kungs domāja. “Ar televizoru es galā netiktu, elektriskās mašīnas es labāk neaiztieku. Bet ar pulksteni tiktu galā. Iedodiet, es paskatīšos!”

“Ak nē, ko jūs! Jūs atnācāt ciemos, un nu sāksiet labot vecus pulksteņus?” Malle atvairījās. “Es tik tāpat vien runāju. Vecas lietas to vien dara, kā plīst, jums nav tās jālabo.”

“Nu bet padomājiet! Jūsu vīrs nāca pie manis remontēt televizoru, kāpēc tad es nevarētu salabot jūsu pulksteni? Esiet tak godīga!”

Pēc garas tielēšanās pulkstenis tika noņemts no sienas. Imanuēla kungs to ar interesi aplūkoja.

“Jauks pulkstenis,” viņš slavēja. “Un nemaz nav saplīsis, tas var iet un zvanīt vēl ilgi. Skatieties, te nav nekā sarežģīta. Šeit vajag drusku paregulēt un šeit...”

Pulkstenis žēlabaini iečerkstējās, kad Imanuēla kungs ņēmās pa tā iekšieni, un meistars tam atvainojās kā dzīvai būtnei:

“Vēl nedaudz pacieties, tūlīt būsi vesels.”

Pulkstenis uzreiz apklusa. Imanuēla kungs aiztaisīja to ciet, ienesa otrā istabā, pakarināja pie sienas, uzvilka atsvarus, uzlika pareizu laiku un teica:

“Gatavs. Pagaidiet, tūlīt būs astoņi, dzirdēsiet, kā kūko.”

“Jūs gan esat izcils cilvēks, zelta cilvēks...” Malle iesāka slavas dziesmu, bet Imanuēla kungs to pārtrauca, iesaukdamies:

“Vēl ne! Neslavējiet par agru! Vispirms pagaidīsim, vai kūkos.”

Maza sarkana dzeguze iznāca no savas paslēptuves un nokūkoja astoņas reizes tā, ka bija bauda klausīties.

“Brīnums! Tas ir brīnums!” Malle elsa. “Skaties, Kalju, tas vīrs dara brīnumus!”

“Tas nav nekāds brīnums,” Imanuēla kungs smaidīdams teica. “Tikai neliela roku veiklība.”

“Jā, bet tas jau arī ir kaut kas, ka cilvēkam ir tik veiklas rokas! Es jau gan cerēju, ka arī Kalju būs mantojis tēva rokas, bet re, nav vis. Laba sirds jau viņam ir, bet ar to dzīvē ir par maz,” Malle tērgāja. “Varbūt pie vainas arī tas, ka viņa tēvs agri nomira, nepaspēja nodot Kaljum savas prasmes. Nu, Kalju, tev tagad jāiet pie Imanuēla kunga mācīties, viņš tev iemācīs vismaz pulksteņus labot. Vīrietim tas dzīvē aizvien noder.”

“Man taču jau ir darbs,” Kalju apgalvoja, atkal nosarkdams.

“Nu jā, traukus mazgāt tai krogā. Tas jau arī ir labs darbs, protams, bet es aizvien esmu gribējusi, ka...” Malle nopūtās un atmeta ar roku. “Ko nu es runāju. Ir, kā ir. Dzīvo, kā pats gribi. Imanuēla kungs, vai vēlaties vēl gaļu?”

“Nē, paldies, vairs nevaru.”

“Nu tad dzersim kafiju.”

“Dzersim, Malles kundze!”

“Tūlīt jums uzvārīšu. Es pati nedzeršu, es citādi naktī negulēšu. Kalju arī nevar dzert, viņam vāja sirds, un vēl staigās pa nakti čurāt.”

“Mammu!” Kalju protestēja. “Nekā tik traka nav!”

“Ārsts teica, ka tev kafija nav laba, kas tu neatceries?”

Kalju nošņācās.

“Bet tad jau nevāriet,” Imanuēla kungs sacīja. “Ko tad nu es viens dzeršu?”

“Jums jādzer,” Malle noteica. “Jūs esat debesu dāvana, salabojāt manu dārgo pulksteni, un es jums nepiedāvāšu pat kafiju? Ričards apgrieztos kapā otrādi, ja izdzirdētu ko tādu!”

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (32)

Jānika bija randiņu ar Jorgenu aizvien atlikusi un atlikusi, kamēr beidzot sāka mocīt sirdsapziņa. Vīrietis bija tik ļoti centīgs – nāca vairākas reizes nedēļā uz Jānikas darbu, katru reizi dāvināja puķes un izteica vēlēšanos pavizināt Jāniku ar mašīnu. Būtu viņš vienkārši uzaicinājis viņu paēst, Jānika sen būtu devusi viņam šo iespēju, bez ēšanas galu galā tāpat nevar iztikt, un tad kāda starpība, kurš viņai izmaksā. Turpretī autobraukšana prasa laiku, un pēc Jorgena teiktā tur paietu visa diena, un tādu upuri nest Jānika nebija gatava. Darbdienā, protams, tas notikt nevarēja, jo jābūt darbā, bet brīvdienas bija pārāk īsas un vērtīgas, lai izšķiestu tādam Jorgenam. Tāpēc viņa bija atlikusi šo pasākumu, izdomājot dažādus iemeslus, piemēram, ka mamma saslimusi un jābrauc apraudzīt, vai arī ka Amerikas radi brauc ciemos un viņa spiesta tos uzņemt. Jorgens, kas vienmēr veikalā ienāca tik priecīgs un, ziedus sniedzot, atmirdzēja smaidā pa visu seju, Jānikas aizbildinājumos klausījās līdzjūtīgi un kļuva skumjš, nopūtās un izdvesa:

“Nu tad kādu citu reizi.”

Tad sašļucis izgāja pa durvīm, lielās peles ausis nokāris un apaļās acis raižpilni nodūris. Jānikai viņa bija žēl, tāpēc viņa apņēmās vienreiz jau būs jābrauc, ja ne šajā nedēļas nogalē, tad nākamajā vai aiznākamajā, un tā šī lieta atlikās un atlikās.

Beigās Jānika vairs nespēja izturēt šīs skumjās acis. Kad Jorgens atkal ieradās ar puķēm un atsāka runāt par izbraukumu zaļumos, viņa sev atgādināja, ka kara laikā cilvēkiem bija jāizcieš arī grūtāki pārbaudījumi, un aicinājumam piekrita. Jorgens nespēja noticēt tādai laimei, ieplēta acis, aiz liela uzbudinājuma sāka runāt smalkā balstiņā un, izejot no veikala, skūpstīja Jānikai roku četras reizes. Jānika tik laimīga nebija, taču mierināja sevi ar domu, ka, ja autobrauciens kļūs pārāk garlaicīgs, gan jau izdosies piespiest viņu atgriezties pilsētā ātrāk. “Pateikšu, ka sāp galva vai kaut ko tamlīdzīgu,” viņa izlēma, gaidīdama likteņa nolikto nedēļas nogali.

Sestdienas rītā laiks bija jauks, un Jorgens ar svaigi nomazgātu mašīnu gaidīja norunātajā vietā. Jānika negribēja, ka viņš gaidītu pie mājas, jo nebija vēlams, ka viņš uzzinātu viņas adresi. Citādi vēl izietu kā ar apnicīgo Veiko, galīgi nebija vajadzības uzrauties uz vēl vienu iemīlējušos kāpņu telpā.

Jorgens bija apsējis kaklasaiti un kājās uzvilcis sniegbaltas bikses. Mati bija rūpīgi saķemmēti, un tāpēc viņš vēl vairāk atgādināja lielu, labsirdīgu peli. Jānika viņam draudzīgi uzsmaidīja, ļāva nobučot uz vaiga un iesēdās mašīnā.

Viņi izbrauca no pilsētas, apskatīja trīs muižas un divus ūdenskritumus, kā arī ēda lasi no zivjaudzētavas, kur Jorgenam uz baltajām biksēm uzkrita gabaliņš laša un atstāja pleķi. Jorgens šausmīgi izbijās, acīmredzot viņam likās, ka puisis ar nosmērētām biksēm vairs nav nopietni ņemams. Tomēr Jānika pret viņu bija laipna, palīdzēja tīrīt pleķi un mierināja nabaga Jorgenu, tā ka tas aiz lielas laimes sāka gluži vai murrāt.

Jānika pie zivs iedzēra arī nedaudz baltvīna, kamēr Jorgens, kas bija pie stūres, iztika ar minerālūdeni. Vīns bija labs, zivs arī, un Jānikai sāka likties, ka doma par nelielu izbraukumu nemaz nebija tik slikta. Veltīgi viņa tik ilgi turējās pretī, būtu varējusi jau sen puisi iepriecināt.

“Ko mēs tālāk darām?” viņa jautāja.

“Tad jau redzēsi!” Jorgens noslēpumaini atbildēja.

Jānika mirkli pārdomāja, vai nenākt klajā ar savām galvassāpēm, bet laiks bija tik jauks, un viņa izlēma, ka nav jau nekādas steigas.

Viņi sēdās mašīnā, un ceļojums turpinājās.

“Kā jūties?” viņš jautāja Jānikai. “Esi apmierināta ar braucienu?”

“Jā, baigi forši,” Jānika atteica. “Jūtos lieliski.”

Jorgens viņā ar mīlestību noskatījās. Viņi brauca cauri skaistam priežu mežam, un Jorgens sāka stāstīt, ka šo vietu pazīst kā savus piecus pirkstus, jo bērnībā šai mežā spēlējies un ziemā slēpojis.

“Šeit ir ļoti daudz melleņu!” viņš lielījās. “Tagad jau vēl ne, bet vasarā.”

“Tad tu esi šejienietis?” Jānika jautāja.

“Jā,” Jorgens atteica. “Mana mamma un tētis te dzīvo. Aizbrauksim viņus apciemot!”

Jānika nopietni izbijās. To nu gan viņa nebija gaidījusi! Tomēr viņa momentā nespēja neko izdomāt sevis aizsardzībai, galvassāpes neizklausītos ticami, jo nupat bija apgalvojusi, ka jūtas lieliski. Viņa kodīja apakšlūpu un panikā prātoja, taču bija jau par vēlu, Jorgens iegrieza mašīnu nelielā meža celiņā un pēc simts metriem viņi jau atradās pie dārza žoga, kura malā stāvēja nelielas dzirnavas.

“Tētis uzcēla,” Jorgens paskaidroja. “Viņš man ir meistars. Šitās dzirnavas viņš man uzdāvināja uz piecpadsmit gadu jubileju, vējainā laikā spārni griežas, ļoti skaists skats.”

Viņš izkāpa no mašīnas, apskrēja ap mašīnas kapotu un atvēra Jānikai durvis.

“Laipni lūgta Mežmalās!” viņš svinīgi teica.

Jānika bailīgi izkāpa. Jā, visbriesmīgākais bija noticis – tur jau nāca Jorgena māte un tēvs, rokas apkampienam izstiepuši.

“Sveiki, sveiki!” teica māte. “Cik jauks pārsteigums! Nāciet tālāk! Prieks satikt! Jānika, Jorgens man par tevi ir tik daudz stāstījis!”

Jānika vislabprātāk būtu bēgusi, atpakaļ neatskatoties, taču tas nebija iespējams, viņai tagad bija plati jāsmaida un jādodas iekšā pa vārtiņiem.

“Te nu ir tas mūsu namiņš,” teica Jorgena māte, norādīdama ar roku uz skaisto divstāvu māju un plašo dārzu, kur pilnos ziedos auga narcises un tulpes. “Šajās mājās Jorgens ir uzaudzis un tapis par vīru!”

Jānika paklausīgi pamāja. Jorgena sirmais tēvs, kas atgādināja peli vēl vairāk nekā dēls, pienāca klāt, pasniedza Jānikai roku un izsaucās:

“Jūties kā mājās, dārgais bērns!”

Jānika ar acu kaktiņu pablenza Jorgenā. Viņš vai ziedēja aiz laimes un lepnuma. Mute platā smaidā, viņš lūkojās uz visu kompāniju ar tādu seju, it kā gribētu teikt – cik jauki, ka mēs visi esam beidzot satikušies, mani dārgie!

“Ejam nu iekšā, dzersim kafiju!” vedināja Jorgena mamma. “Man ir arī torte! Tik dārgi ciemiņi!”

Jānika iegāja istabā. Situācija bija šausmīga, bet kļuva vēl šausmīgāk, kad atklājās, ka istabā ir vēl citi cilvēki. Divas tantes un vesels bars bērnu! Bija uzreiz saprotams, ka viņi ir Jāniku jau gaidījuši un nu vērās tajā kārām acīm. Pieaugušie nāca pretī, roku sveicienam izstiepuši, bērni tikai blenza, galvas kopā sabāzuši un sačukstēdamies. Jānikai bija tāda sajūta, it kā viņa mirtu.

Noskaidrojās, ka tantes ir Jorgena tēva māsas, kas jau bija pa gabalu redzams, jo arī viņas līdzinājās pelēm. Jānika tika iepazīstināta arī ar bērniem, no kuriem daži bija radi, bet pārējie kaimiņmāju bērni. Viņi stāvēja, atspiedušies pret sienu, urbināja degunus un ar neviltotu interesi aplūkoja Jāniku.

“Nu, berni, kā jums patīk Jānika?” līksmi apvaicājās viena no tantēm.

Bērni kādu laiku klusēja, tad viena sīciņa meitenīte novilka:

“Ļoti skaista...”

Visi izplūda smieklos, Jorgens priecīgi smaidīja, bet Jānika gribēja vai zemē ielīst.

Bet to viņa nevarēja izdarīt, toties nācās dzert kafiju un ēst torti, pēc tam Jorgena māte viņu izveda ekskursijā pa dārzu, kur izrādīja katru koku un krūmu, saunu un šķūņa pamatus, un tāpat arī visneiedomājamākos stumbeņus, ko Jorgena tēvs bija atstiepis mājā no meža, jo daži bija “gluži kā saritinājusis čūska”, bet citi atkal “līdzīgi stirnai, tikai ar piecām kājām”. Citi stumbeņi neko konkrētu neatgādināja, bet bija “vienkārši interesanti”, un vienam celmam bija pielipināta bārda un pīpe, un uzlikta cepure, un par to Jorgena māte teica, ka tas esot mājas gars Uku, “tāds rūķis, kas mūs sargā no visa ļauna”.

“Sveiks, Uku, tā ir Jānika,” viņa teica celmam, un Jānika padomāja, ka viņai arī pienāktos celmu pasveicināt, un izspieda vieglu smaidu. No tā gan nebija nekāda labuma, jo celms ar pīpi nekādi nereaģēja.

Bērni arī bija izgājuši ārā, un visa viņu armija tagad lūrēja no krūmiem. Jorgena māte gan laiku pa laikam iesaucās, “ko jūs te paslēpas spēlējat, ja gribat ar Jāniku parunāties, tad nāciet ārā, nav, ko baidīties”, bet bērni nenāca vis. Jānika viņiem par to bija pateicīga. Jānika juta, ka ir sasvīdusi, un pa galvu griezās tikai viena doma – tikt beidzot mājās!

Viņa, protams, saprata, ka Jorgena māte un tēvs ir jauki cilvēki, kas viņu silti, varētu pat teikt, karsti uzņēma. Raizes darīja vien tas, ka Jānika šo laipnību nejutās nekādi nopelnījusi. Viņa nebija nākamā vedekla, nebija Jorgena līgava un pat ne draudzene. No labas sirds viņa bija piekritusi ar šo pelei līdzīgo puisi pavadīt sestdienu, un redz, kas sanāca! Viņa ir kaut kur mežā, kaut kādā sētā pie svešiem cilvēkiem – un nav saprotams, kā viņa te nokļuva!

Jorgena tēvs arī parādījās, staigāja riņķī lepns kā gailis un gribēja parādīt Jānikai basketbola grozu, ko pats bija pagatavojis.

“Tu varēsi to kādudien izmēģināt!” viņš teica.

“Jā, viņš jau ir kā slims ar to basketbolu,” Jorgena māte paskaidroja.

“Vai redzi?” Jorgens jautāja, sameklēja kaut kur bumbu un iemeta trīs grozus. Jānika vairs ne par ko nebija pārsteigta, viņa zināja, ka jābūt pacietīgai, neviens tak viņu nenogalinās, kaut kad tak viņa tiks atpakaļ uz pilsētu tā vai tā.

“Tev joprojām ir precīza roka!” Jorgena māte uzslavēja. “Iesim nu atpakaļ iekšā, iedzersim vēl kafiju!”

Iekšā Jorgena tēvs paziņoja, ka ir iekurinājis saunu.

“Nē, saunā gan es neiešu!” Jānika izbijās. “Es patiešām... Šodien nevaru, lūdzu piedodiet!”

“Bet mūsu sauna ir lieliska!” Jorgena tēvs apgalvoja. “Tādu garu pilsētā dabūt nevar!”

“Es šodien nevaru iet saunā,” Jānika skaidroja. “Man nav īsti veselība... Patiesībā man vajadzētu braukt mājās. Jorgen, kā tu domā?”

“Jūs tak varat palikt pa nakti!” piedāvāja Jorgena māte. “Mums ir gana daudz brīvu istabu.”

Jānika juta, ka tagad ir jācīnās par savu dzīvību.

“Diemžēl es tiešām nevaru,” viņa teica un sāka gari stāstīt, ka viņai rīt jau piecos jābūt augšā, lai paspētu uz sava Sāremā dzīvojošā onkuļa dzimšanas dienu.

“Tā ka man briesmīgi žēl, bet mums tiešām jābrauc,” viņa pateica un paģēroši paskatījās Jorgenā.

“Nu jā, tad jau neko darīt,” Jorgena māte nopūtās. “Nu citu reizi!”

Tā cita reize gan nekad nepienāks, nodomāja Jānika. Viņai vēl bija jāpārdzīvo atvadīšanās ceremonija no Jorgena vecākiem un tantēm. Bērniem uzsauca “Nāciet, pasakiet Jānikai uz redzēšanos!” -, bet knēveļi neparādījās.

“Visu labu, bija prieks iepazīties!” Jānika teica. “Jauku vakaru!”

Jorgena māte kaut ko iečukstēja ausī Jorgena tēvam. Viņš kaut kur aizdevās. Kad Jānika ar Jorgenu jau sēdēja mašīnā, viņš parādījās ar akordeonu un sāka spēlēt “Sāremā valsi”. Tas bija pēdējais, kas Jānikai no Mežmalām palika atmiņā.

Atpakaļceļš pagāja mierīgi. Jorgens priecīgi tērgāja, Jānika bija laimīga, ka viss cauri un apmierināta vēroja ainavas, kas liecināja, ka viņi tuvojas Tallinai. Viņa apskatījās telefonā – kāds aicināja viņu rītvakar vakariņās. Jānika atbildēja, ka nāks. Vakariņas nebija bīstami, tur nebija jātiekas ar radiem.

Jānika lūdza Jorgenam viņu izlaist pie lielveikala, sacīdama, ka jānopērk Sāremā onkulim ciemakukulis. Pirms izkāpšanas Jānika ļāva Jorgenam sevi nobučot uz vaiga. Pēc visiem izciestajiem pārbaudījumiem šis bija galīgs sīkums. Viņa iegāja veikalā un gaidīja, kad Jorgena mašīna pazudīs skatienam. Tad viņa gāja mājās.

Viņa zināja, ka vairāk ar Jorgenu nebrauks nekad un nekur.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (31)

Malle un Kalju visu vakaru tīrīja māju.

Malle vispirms piezvanīja Imanuēla kungam un vienojās, ka Imanuēla kungs nāks ciemos, tāpēc tagad vajadzēja ieviest kārtību. Vispār jau viņi tik un tā būtu tīrījuši, bet šai gadījumā Malle izlēma veikt lielo tīrīšanu, ieskaitot pat griestus.

“Es gan nezinu, kā mēs tur tiksim klāt,” viņa noraizējusies prātoja. “Es nevaru uzkāpt uz krēsla, uzreiz sāks reibt galva, nokritišu un salauzīšu visus kaulus. Bet tev, Kalju, kaut kā jāmēģina. Tu vēl esi jauns cilvēks, tev vēl veselība turas.”

“Kaut kā jau mēģināšu,” Kalju apsolīja, novilka čības un uzrāpās uz taburetes.

“Pagaidi, ne ar zeķēm!” Malle uztraucās. “Zeķes slīd. Es domāju, ka vislabāk būtu ar basām kājām.”

Kalju nokāpa zemē, novilka zeķes un kāpa atkal augšā.

“Še, ņem slapju lupatu un mēģini tīrīt!” Malle pamācīja. “Bet uzmanies, ka nenokrīti! Pag, es salikšu apkārt spilvenus, lai būtu mīkstāk krist.”

“Nav vērts, mamm!” Kalju noteica. Viņš nebija diezko gara auguma, tāpēc nācās papūlēties, lai aizsniegtu griestus. Bet viņš centās, tāpēc griesti tiešām palika tīrāki.

“Nu jau tu vairs tālāk nevari aizsniegt, kāp zemē, pabīdīsim krēslu,” Malle ierosināja. “Tad tīrīsi tālāk.”

Tādā veidā viņi apgāja visu istabu un, kad pēdējais stūris bija notīrīts, Kalju norausās no taburetes un ievēlās sīvānā, noguris un nosvīdis.

“Tev ir maz spēka,” Malle žēlīgi noteica. “Tev vajadzētu nodarboties ar sportu. Esi tak vēl gana jauns.”

“Kur nu jauns! Man jau ir piecdesmit!” Kalju stenēja dīvānā.

“Un tas jau ir vecums? Vīrietim tas nemaz vēl nav vecums. Visa dzīve priekšā! Vai tu atceries Kirendiku onkuli? Viņš vēl piecdesmit trīs gadu vecumā mācījās augstskolā, pirms tam bija parasts strādnieks, strādāja “Ilmārā”, bet tad vienā jaukā brīdī izlēma kļūt par advokātu, devās uz augstskolu un sāka mācīties! Mācījās septiņus gadus, jo bija slimas plaušas un pa to starpu tās vajadzēja ārstēt, un būtu arī pabeidzis, bet palika sešdesmit, un krievu laikos jau sešdesmit gados gāja pensijā. Tad atmeta ar roku un izlēma, ko nu es tālāk māžošos, ja valsts tāpat maksā. Tad jau nav vērts vairs mocīties un skolas solu deldēt. Pēc tam viņš dzīvoja Kadrioru, katru rītu nopirka baltmaizi un devās barot pīles. Atceries viņu?”

“Nē, neatceros,” Kalju atteica.

“Kā tad nu neatceries! Bija tāds sīks vīrelis, kādu metru sešdesmit, ne vairāk. Mēs ar tevi gājām pie viņa ciemos, kad viņam palika septiņdesmit pieci, tu toreiz saindējies ar pārtiku un visu nakti vēmi. Kirendiku onkulis bija vecpuisis, kas to zin, ko viņš salātos iemaisīja, vai vecu desu vai vecu krējumu... Redze arī viņam vairs nebija laba un pats jau vairs neredzēja, ko ēd.”

“Nekas nenāk atmiņā,” Kalju vēlreiz atkārtoja.

“Nu gan žēl, un man laikam arī neviena bilde ar Kirendiku onkuli nav palikusi.”

“Bet kas tad viņš mums bija? Radinieks?”

“Nē, ne radinieks, bet tava tēva darbabiedrs. Kalju, celies nu kājās, gana esi atpūties, jāķeras pie putekļu sūcēja.”

Kalu šņākdams piecēlās un izvilka putekļu sūcēju no sienasskapja. Par laimi, šis darbs bija vieglāks par griestu tīrīšanu, tomēr arī mesties četrrāpus, lai iztīrītu gultas un dīvāna apakšas, bija diezgan nogurdinoši.

“Esi rūpīgs, būs kauns, ja Imanuēla kungs atnāks, bet mums stūros putekļu kamoli,” Malle tērgāja. Viņa pati netīrīja, vecums, svars un augstais asinsspiediens neļāva, viņa sēdēja krēslā un komandēja Kalju. “Paklājam pārbrauc vairākas reizes, jo putekļi no turienes grūti nāk ārā. Tavs tēvs katru ziemu nesa paklāju ārā izdauzīt sniegā, tas ļoti nāk par labu. Pēc tam visa istaba tik svaigi smaržo un paklājs tik tīkami auksts. Tu kāpi uz tā basām kājām un raudāji, ka kniebj.”

“Nu bet tagad nav ziema, un sniega nav,” Kalju atteica, negribīgi braukādams ar putekļu sūcēju pa paklāju.

“Ļoti žēl, citādi mēs iznestu to ārā, un tad tas tiešām kļūtu tīrs, šitā māžošanās ar putekļu sūcēju neko daudz nepalīdz, vienalga daudz putekļu paliek iekšā,” Malle šūpoja galvu. “Šitās mūsdienu ierīces ir tikai priekš naudas nokāšanas, jēgas nekādas. Kaut vai veļasmašīna! Tā taču neko neizmazgā.”

“Kā nu ne, izmazgā gan,” Kalju strīdējās. “Mamm, nu ko tu vari šitās runas!”

“Ko tad viņa izmazgā, ka neizmazgā!” Malle kliedza, jo putekļu sūcējs skaļi rūca, bet Kalju devās tīrīt otru istabu. Malle piecēlās kājās un tenterēja pie dēla, lai pabeigtu sakāmo. “Neko tā neizmazgā! Agrāk, kad biju bērns, tad gultasveļu vārīja! Mans tēvs pats vārīja, viņš apgalvoja, ka sieviešu lieta ir zupu vārīt, bet ir divas lietas, ko sievietes vārīt nevar – gultasveļu un auksto gaļu. Viņš vārīja tos pats, uzvilka garu baltu kreklu, iekurināja plīti, stāvēja blakus un maisīja ar koka puļķi. Pēc tam palagi bija tik balti kā gulbja spalvas, tīri, tīri un smaržojoši. Tagad pēc mazgāšanas ar veļasmašīnu nav ne uz pusi tādi, veļasmašīna pleķus neizņem!”

“Nu tad vāri savus palagus, mamm, kas tev liedz!”

“Kur nu es vārīšu, un uz gāzes plīts jau to nemaz nevar izdarīt! Es jau teicu, ka tie jaunie aparāti nekam neder. Ledusskapis ar – nu nav no ledusskapja izņemtam pienam tās garšas, kāda ir no akas izņemtam! No akas izņemts piens bija tik svaigs un labs, ka gribējās dzert, kamēr pārplīsti, bet no ledusskapja izņemtu, pagaršo un liec atpakaļ, tik sīvs un uzdzen atraugas.”

“Mamm, nu tev nav nekādas sajēgas,” Kalju noteica un izslēdza putekļu sūcēju. “Viss, gatavs. Istabas ir tīras.”

“Oi, kur nu tīras!” Malle pūta. “Te vēl tik daudz, ko darīt. Atnes man lupatu, noslaucīšu plauktus.”

Kalju atnesa putekļu lupatu un Malle sāka slaucīt plauktus, tikai augstākos atstājot Kalju, vēl viņa uzdevums bija pārstaigāt ar lupatu logu rāmim no ārpuses.

“Uzvelc tikai kādu džemperi, kad taisi vaļā logu,” Malle ieteica.

“Mamm, tas tak ir viens mirklis,” Kalju skaidroja. “Attaisi, noslauki, aiztaisi, nav nekādas jēgas uz to īso mirkli meklēt skapī džemperi.”

“Un saslimt ir jēga?”

“Mamm, es nesaslimšu.”

“Nu pats zini, esi jau pieaudzis,” Malle saskuma. “Bet es atceros, ka biji tik mazs.”

Viņa novilka ar roku metra augstumā.

“Gājāt ar tēvu uz cirku, un pēc tam tu teici, ka gribot kļūt par tīģeru dresētāju. Es jautāju, vai tad tu no tīģeriem nebaidies, tie taču ir bīstami dzīvnieki, bet tu atbildēji, ka nē, nebaidos, viņi ir pai. Tu biji tik jauks bērns, mīlēji dzīvniekus, kad vasarā braucām uz laukiem, tu pielasīji pilnu pudeli ar gliemežiem un noslēpi sev aiz drēbēm. Ak debess, mēs ar tēvu to nepamanījām, tu to izdarīji slepus, pudelei nebija korķis virsū, un naktī tie sāka līst ārā, visa gulta bija pilna. Es no rīta gandrīz sirdstrieku dabūju, kad iegāju tevi apraudzīt, no sākuma man izskatījās, ka tās ir milzīgas blaktis, tikai pēc tam sapratu, ka gliemeži. Ko tik tu bērnībā neizstrādāji!”

Malle, putekļus slaukot, bija nonākusi līdz Ričarda foto un Imanuēla kunga dāvātajai figūriņai un apslaucīja tos īpaši rūpīgi.

“Kalju joprojām ir malacis,” viņa stāstīja bildei. “Vienmēr palīdz. Šodien tīrīja griestus un sūca putekļus. Nu varam gaidīt ciemiņus.”

No augšas atskanēja rīboņa un klaudzēšana. Malle apmierināta pamāja.

“Ūsnati arī ir mājās,” viņa konstatēja. “Bērni spēlējas. Dzirdi, kā skan, tās laikam ir mašīnītes, kas tā skan. Tev bērnībā arī bija dzeltena mašīna, kas tev ļoti patika, tad tev tētis nopirka sarkanu ugunsdzēsēju mašīnu, tu ar to braukājies un teici “Dlum-dlum”, jo nemācēji izrunāt r burtu līdz pat septiņu gadu vecumam! Toreiz domju, re cik labi, ka tev patīk mašīnas, izaugsi liels, nopirksi mašīnu un vizināsi mūs ar tēvu, kas gan tā būs par skaistu dzīvi! Bet, re – sajūsma ir pāri, neesi vis mašīnu nopircis.“

“Man patīk gan joprojām!” Kalju taisnojās. “Tikai nav tik daudz naudas.”

“Jā, ir jau gan viņas dārgas,” Malle piekrita. “Ta nevajag jau ar mums to vāģi, tikai problēmas vien, pērc tik benzīnu un vaktē, ka kāds nenozog no mājas priekšas. Un braukt jau arī bīstami, trako pilni ceļi, televīzijā jau ne par ko citu nerunā, kā tikai par bojā gājušajiem. Dzērumā sēžas pie stūres, un citu dzīvības jau viņiem nerūp! Tiešām labi, Kalju, ka tev nav mašīnas. Es tev nemaz neļautu braukt!”

“Ko mēs te runājam, nu tik un tā tak mēs nekādu mašīnu nepirksim,” Kalju pārtrauca. “Vai nu ir viss iztīrīts? Varu skatīties teļuku?”

“Nē, ko tu runā! Vēl virtuve!”

“Mamm, nu gan jau Imanuēla kungs virtuvē neies.”

“Kā tu vari zināt? Ja nu viņš tomēr ieskatās? Tad varētu vai zemē līst aiz kauna! Un tualete un vannasistaba? Uz tualeti viņš noteikti ies, kā citādi? Ej un netaisies nemaz tagad sēdēt!”

Kalju tiešām jau bija iekārtojies uz dīvāna, kājas zem dibena pavilcis. Tagad ar skābu ģīmi cēlās augšā un čāpoja uz tualetes pusi pēc mātes rīkojuma.

“Bet kas tad te jādara?” viņš jautāja. “Manuprāt, te ir pietiekami tīrs.”

“Nekas nav tīrs! Ilgu laiku neesam tīrījuši podu! Es jau vairs nespēju, agrāk, kad biju jaunāka, tīrīju tualeti katru nedēļu! Tavs tēvs necieta, ja tualete ir netīra! Viņš nevarēja čurāt, ja pods bija netīrs. Viņš bija no izglītotas ģimenes, viņa tēvs bija skolmeistars un pat nedaudz rakstnieks! Viņa ģimenē bija dabiski, ka ķemertiņš spīd. Vēlāk krievi aizsūtīja visu Ričarda ģimeni uz Sibīriju, viņš vienīgais atgriezās, bet tīra tualete bija obligāta līdz mūža galam. Un es arī no viņa esmu mācījusies un tev, Kalju, arī jāmācās! Esi paipuisītis, ņem birsti un sāc berzt!”

Kalju nometās četrrāpus un sāka berzt podu, bet Malle stāvēja viņam aiz muguras un runāja – par Ričardu, par Ričarda tēvu, par savu tēvu un vēl daudziem citiem brīnišķīgiem un godājamiem cilvēkiem, kas kaut kad mūsu vidū ir dzīvojuši, tīrījuši atejas un vēl citus labus darbus darījuši. Viņu liktenis nebija viegls, bet viņi vienmēr turējuši galvu augstu paceltu, nezaudējot cerību uz labākiem laikiem, taču, kad šie laiki nepienāca, tad dzīvoja vismaz to dzīvi, kāda bija atvēlēta, mācēdami novērtēt to nelielo laimi, kāda bija.

“Kaut vai piemēram Leili Vīkholma,” Malle stāstīja. “Zelta cilvēks. Viņai bija tik mazs dzīvoklis, ka knapi gulta ietilpa, bet visu dzīvi sapņoja par klavierēm un krāja tām naudu. Un teica – tad es mācīšos spēlēt. Tak, protams, naudu nesakrāja, klavieres tak ir dārgas! Nomira, un es pat nezinu, kur tā nauda palika, es jau nebiju viņai rada, man nav daļas gar citu naudasmakiem. Bet bija ļoti eleganta sieviete! Vienmēr taisnu muguru un nesacirtotiem matiem no mājas ārā negāja. Dāma!”

“Nu, vai atejas pods tagad ir tīrs?” jautāja Kalju mocekļa balsī.

“Jā, ir jau labs, tavs tēvs būtu apmierināts. Tagad ejam uz virtuvi.”

Kalju piecēlās kājās un notrausa sviedrus no pieres.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (30)

Ritsiks ar jauno mēbeli bija ļoti apmierināts.

“Malacis, Ēvald, ka palīdzēji atnest!” viņš slavēja. “Es jau neesmu nekāds nepateicīgs cūka, es protu būt pateicīgs. Kā tu domā, varētu ko saldu ieņemt?”

Šāds priekšlikums parasti nozīmēja to, ka no skapja tika izņemts vīns vai konjaks, Ēvalds to zināja. Viņš zināja arī to, ka bija gājis pastaigāties, lai nodzītu kalorijas, nevis dzertu. Bet viņš zināja arī to, ka, ja šāda pudele parādās, tad nav pieklājīgi atteikties.

Ritsiks aplaizījās un mirdzošām acīm pablenza Ēvaldā.

“Lai gan tas skapis jau tukšs, nebija smags, bet tomēr tā nešana prasīja enerģiju, un nekas tā neatjauno enerģiju kā salda garša mutē. Nāc līdzi, Ēvald!”

“Acīmredzot iesim uz veikalu,” nodomāja Ēvalds un neveikli mēģināja atteikties:

“Nē, manis pēc gan nevajag...”

“Kuš, kuš, beidz šitās runas,” Ritsiks vicināja ar roku. “Nāc līdzi un nekādas čīkstēšanas.”

Viņi izgāja no mājas, un Ritsiks veda Ēvaldu dziļāk pagalmā, kur redzēja vārtiņus, kas veda uz dārzu. Tas izskatījās diezgan aprūpēts, vecas ābeles zarā karājās šūpoles, un kāda sieviete bija noliekusies pār dobi.

“Tā ir Pille-Līsa,” teica Ritsiks. “Vai nav jauka? Nekas nav saldāks par jaunas sievietes buču, vai nav tiesa, Ēvald?”

Ēvaldam palika jocīgi ap dūšu. Uz kurieni Ritsiks viņu atvedis, kas tā par sievieti, un ko ar viņu taisās darīt? Par kādu bučošanos viņš runā? Bet tūliņ Ritsiks viņam uzsita pa plecu un iesaucās:

“Jokoju jau jokoju! Es jau nekā nevaru citādi, kā vienmēr dzīt blēņas. Netici pusei, ko es saku! Kāda gan mums ar tevi vairs darīšana ar bučošanos, priekš mums jāvelk ārā ievārījums.”

Tad viņš iegāja pa vārtiņiem un uzsauca:

“Sveika, saimniec! Mēs ar draugu nākam noprovēt burkānu ievārījumu.”

Par Pilli-Līsu nodēvētā izslējās un pavērās uz nācēju pusi. Viņa bija draudzīga paskata trīsdesmitgadniece gariem gaišiem matiem un svārkiem līdz zemei. Viņas seja bija vienos vasaras raibumos, un galvā tā nēsāja tamborētu cepuri.

“Ļoti jauki, tūlīt atnesīšu,” viņa noteica tik klusā balsī, ka Ēvalds knapi sadzirdēja, un iesteidzās mājā.

“Kā tu tā – ieej svešā pagalmā un pieprasi ievārījumu?” Ēvalds brīnījās. “Kas tev tā Pille-Līsa, meita vai?”

“Nē,” Ritsiks atteica. “Kaimiņiene. Neuztraucies, viņa ir tik labs cilvēks, ka labāka vienkārši nevar būt. Viņai nav cita prieka, kā citus pacienāt. Un tici man, no Pilles-Līsas burkānu ievārījuma var mēli norīt! Viņa pati audzē burkānus un vēl visādas lietas, kā arī izmanto to, ko citi met kompostkaudzē – nātras, balandas un pat bērzu lapas. Toties gaļu neņem ne mutē, jo viņai žēl nogalināto dzīvnieku, olas arī neēd, jo žēl cāļu. Nu eņģelis, ne cilvēks!”

“Bet vienalga, nevar tak tā, cilvēks strādā, bet mes te ienākam kā tādā krogā vai kafejnīcā.”

“Ēvald, dārgo cilvēk, tici, ka viņai ir tikai prieks!” Ritsiks apzvērēja, un tūlīt jau Pille-Līsa nāca. Viņa nesa mazu koka paplāti, uz kuras bija uzlikta ievārījuma burka un dažas šķēles pašceptas maizes, kā arī šķīvis ar dīvainiem zaļiem plāceņiem.

“Tās ir lakšu kotletes,” viņa skaidroja savā gandrīz nedzirdamajā balsī, kas lika Ēvaldam cieši skatīties uz viņas lūpām, lai uztvertu teikto. “Es tās izcepu dēlam, bet palika pāri. Pēc tam nogaršojiet burkānu ievārījumu ar maizi, tā ir vēl silta, tikko no krāsns.”

Viņa mīlīgi pasmaidīja un nolika paplāti uz lieveņa trepēm.

Ēvaldam apēstā kliņģera dēļ nebija apetītes, taču no tik laipna piedāvājuma nevarēja atteikties, tāpēc viņš vispirms nogaršoja lakšu kotletes, kas gan negaršoja tik labi kā parastās, bet arī ne slikti, un pēc tam burkānu ievārījumu ar baltmaizi, kas garšoja vienreizīgi.

“Nekad neesmu ēdis tik garšīgu ievārījumu,” viņš godīgi atzinās, un saimnieces vasarraibumainā seja laimīgi piesarka, bet mute savilkās neviltotā smaidā līdz ausīm.

Ritsiks arī ēda un piekrītoši pamāja.

“Ko viens cilvēks vēl vairāk dzīvē var gribēt?” viņš jautāja. “Skaties, Ēvald, puis, cik viegli ir labi dzīvot! Izrauj no zemes nezāli, apēd, ēd un esi laimīgs! Vai kazai ir kādas raizes? Nē, nekādu. Tikai tāpēc, ka viņai neko daudz nevajag.”

Ēvalds nobijās, ka salīdzinājums ar kazu varētu saimnieci aizvainot, tāpēc steidzās piebilst, ka cilvēks ir vēl laimīgāks, jo dabū arī burkānu ievārījumu, ko kaza nedabū. Taču viņš velti uztraucās, jo Pille-Līsa nemaz neapvainojās.

“Augos ir liels spēks,” viņa čukstēja. “Un ja cilvēks tos apēd, arī kļūst spēcīgāks. Bet gaļā, gluži otrādi, ir nāves grēks un ļaunums. Kad cilvēks to ēd, tad dabū tos sevī iekšā. Viss pasaules sliktums un vardarbība nāk no gaļas.”

Skatoties uz Pilli-Līsu, šai teorijai pat varēja piekrist, jo patiesi bija grūti iztēloties no ļaunuma vēl tālāk stāvošu cilvēku. Lai gan Ēvaldam ne prātā nenāca atteikties no cepeša, pelmeņiem un šnicelēm, viņš piekrītoši pamāja.

Sakustējās krūmi, vispirms likās, ka tur ir kaķis vai suns, bet parādījās apmēram septiņus gadus vecs zēns, vājš kā ķirzaka.

“Sveiks, Nāt,” teica Ritsiks.

“Tas ir mans dēls,” Pille-Līsa Ēvaldam paskaidroja. “Nāc, uzēd tu arī maizīti ar ievārījumu!”

Zēns panāca tuvāk, paņēma maizes šķēli, uzsmērēja biezu kārtu ievārījuma un zibens ātrumā nozuda aiz stūra. Pēc mirkļa Ēvalds sev par lielu izbrīnu viņu pamanīja uz mājas jumta.

“Vai viņš arī ēd tikai augu barību?” Ēvalds jautāja.

“Jā gan,” smaidot atbildēja Pille-Līsa. “Kāpēc bojāt bērna dvēseli, barojot to ar līķiem? Es viņam uzreiz pēc piedzimšanas pilināju mutē pieneņu sulu.”

“Tā taču laikam ir rūgta,” Ēvalds ieminējās.

“Asinis ir rūgtas,” Pille-Līsa ar mīļumu paraudzījās Ēvaldā.

Nāta vājais augums pazuda no jumta, un dažas sekundes vēlāk Ēvalds to ieraudzīja slīdam gar ābeles stumbra tumšo ēnu. Zēns ložņāja pa zariem, un tie nemaz nesaliecās zem viņa.

“Tiešām kā ķirzaka,” Ēvalds nodomāja. Patiesībā viņam likās, ka ir laiks iet. Galu galā Pille-Līsa viņam bija svešs cilvēks, un viņš jau tik ilgi sēž tās dārzā, ēdot ievārījumu. Viņš pieklājīgi pateicās par pacienāšanu un teica, ka nu ies mājās.

“Vai vēlaties, lai jums iedodu līdzi pieneņu lapas?” piedāvāja saimniece.

Pēc Ēvalda domām šāds piedāvājums bija diezgan dīvains, jo pieneņu lapas bija dabūjamas jebkurā krūmājā – pastiep tik roku un plūc, bet viņš to laipnajai Pille-Līsai neteica, vienkārši pateica, ka gan jau citreiz.

“Kā lai tagad izeju uz ielas?” viņš jautāja.

“Mīļais draugs Ēvald, es tevi pavadīšu,” atteica Ritsiks. “Mēs iesim pa taisnāko ceļu, cauri pagalmam.”

“Jauku vakaru!” Ēvalds novēlēja Pille-Līsai.

“Saulainu!” novēlēja saimniece un pasmaidīja tik silti, ka pati kļuva kā saulīte. Nāts slepus lūkojās no koka lapotnes un, kad Ēvalds uz viņu paskatījās, pazuda tajā.

“Tā Pille-Līsa gluži kā feja,” Ēvalds noteica.

“Vai ne!” Ritsiks piekrita. “Bet tagad es tevi iepazīstināšu ar citu savu draugu, viņu sauc Kaido Kuzņecovs.”

“Ko, vai tad mēs vēl kādu iesim apciemot?” brīnījās Ēvalds.

“Nevis apciemot, bet vienkārši iesim cauri pagalmam,” Ritsiks paskaidroja un uzsauca:

“Sveiks, Kuzņecov, puis! Kā sviežas?”

Ja Pilli-Līsu varēja salīdzināt ar feju, tad Kaido Kuzņecovs bija izspļauts trollis. Viņš sēdēja savā dārzā, resns, noaudzis ar bārdu un matiem, taukainu sporta tērpu mugurā un tīrīja butes.

“Sveiki, sveiki,” viņš noņurdēja pretī. “Ko te, vecais auns, te vakarā vazājies?”

“Mums šodien bija talka, ar draugu nesām mājās lielu skapi,” Ritsiks lielījās. “tagad atpūšamies un baudām dzīvi.”

“Nu tad noprovējiet butes, kā tad to dzīvi citādi baudīsiet? Katja, atnes večiem zivis!”

Mājas durvīs parādījās veca sieviete, kas visādi citādi līdzinājās vīram, tikai bez bārdas. Tai rokās bija bļoda ar tikko ceptām butēm, kuru tā ar blīkšķi nolika uz netīrā galda.

“Ņemiet par labu!”

Neko darīt, nācās ēst. Butes nemaz nebija sliktas, taču Ēvalds bija nocieties iet mājās, viņam šīs ciemos iešanas un jaunu paziņu satikšanas jau bija līdz kaklam.

“Jāā, bute ir zivju karaliene!” Ritsiks slavēja un pameta zem galda zivs galvu, kur resns, ruds kaķis jau gaidīja.

“Kas nu tā par sūda karalieni, bet zacenei jau der,” piebilda Kuzņecovs. “Nu ko, vienu maziņo?”

“Tikai nesāciet atkal dzert!” Katja iebļāvās. “Kāds tu vakar biji!”

“Kāds tad es vakar biju?”

“Pilns kā tarakāns! Nespēji līdz gultai aiziet, gulēji saunā uz grīdas!”

“Un kāda vaina, tur tak silts. Un smaržo pēc bērzu lapām.”

Ēvalds atminējās, ka Pille-Līsa ēdot bērzu lapas, bet par to runāt nesāka. Tikai pateica, ka viņam esot laiks iet mājās un tāpēc nav laika ņemt ne maziņo, ne lielo.

“Re, cik prātīgs cilvēks!” Katja slavēja. “Atcerējās, ka viņam ir mājas un sieva un nevar visu laiku vazāties.”

“Nu tad citu reizi,” Kaido Kuzņecovs samierinājās. “Tad iekurināsim arī saunu.”

Ritsiks un Ēvalds devās tālāk un sasniedza nākamo pagalmu. Tur bija ļaužu ka biezs. Pagalma vidū bija uzslieta liela telts, un svētku drēbēs ģērbušies cilvēki staigāja apkārt, vienā rokā turēdami šķīvi, otrā vīna glāzi.

“Vai šeit svin kāzas?” Ēvalds izbrīnīts ievaicājās.

“Tūlīt noskaidrosim!” atteica Ritsiks, parāva garāmejošu sievieti aiz piedurknes un prašņāja:

“Klau, Annabel, kas jums šeit notiek?”

“O, sveiki!” sieviete nopriecājās. “Re, cik jauki, ka jūs atnācāt! Vecaimammai ir jubileja, paliek deviņdesmit gadu!”

“Tas ir ievērojams vecums!” Ritsiks bija iespaidots. “Kur tad jubilāre, mēs ar draugu gribam novēlēt laimes, un man prasītos teikt nelielu runu!”

“Ai, vecāmāte jau sen guļ!” Annabela taisnojās. “Bet nāciet kaut ko iekost! Nāciet, nāciet!”

“Man tomēr jāiet,” Ēvalds čukstēja Ritsikam ausī. “Sieva jau sen gaida... Un ko man te darīt, sveši cilvēki...”

“Kādi sveši! Tūlīt iepazīsies!” Ritsiks noteica. “Ģimenes tēvs ir biznesmenis, pārdod automašīnas. Annabela viņa sieva, neizsakāmi draudzīgs cilvēks. Skaties, pildītas olas!”

Ēvalds nopūtās un ļāva sevi pievest pie galda.

“Ēdiet, ēdiet!” Annabela mudināja. “Un pēc tam nomēģiniet kliņģeri! Tas ir labākais kliņģeris Tallinā, mēli var norīt!”

Ēvalds pazina kliņģeri. Tas bija tas pats treknais milzenis, kas viņam visu dienu spieda māgu, tas spīdēja un laistījās ar visu šokolādes glazūru. Ēvalds nodomāja, ka nu gan ir pēdējais laiks iet.

“Paliec sveiks!” viņš novēlēja Ritsikam. “Bet nu man patiešām jāiet. Sieva atsūtīja īsziņu... Viņai tur kaut kāda problēma... Nu tad atā!”

“Vai vajag palīdzību?” Ritsiks tūliņ kļuva izpalīdzīgs.

“Nē, nē! Gan paši tiksim galā! Jauku vakaru!”

“Bet kliņģeri tu nenogaršoji, Ēvald!”

“Jā, nesanāca. Citreiz. Visu labu!”

Un Ēvalds metās skriet.

“Lai dzīvo vecāmāte!” viņam aiz muguras vēl labu laiku atskanēja priecīgi saucieni.