Andruss Kivirehks. Pasaules malā (46)

Sestdienā Malle un Kalju, kā parasti, taisījās doties pastaigā, kad Malle pēkšņi atklāja, ka Kalju džinsu jakai ir iztrūkusi poga.

“Kur tu to esi pazaudējis?” Malle šūpoja galvu. “Tagad jāmeklē jauna poga, ko piešūt. Šitādā paskatā nevar uz ielas rādīties.”

“Var jau var,” Kalju apgalvoja. “Es tāpat netaisīšu ciet.”

“Un ja uznāk vējš? Saķersi aukstumu un tad kleposi kā zirgs, es zinu, tav nav diez ko stipra veselība. Dod man šurp to jaku, es paskatīšos, kāda poga tur der. Tieši tādu pašu jau neatradīšu, bet gan jau kaut ko līdzīgu.”

Malle sameklēja sienasskapja apakšējā plauktā veco cepumu kārbu, kur glabājās pogas, un sāka pa to rakāties.

“Skaties, šī ir gluži laba,” viņa rādīja. “Visai līdzīga, ja no tālienes skatās, tad pat nevar pamanīt atšķīrību. To es piešūšu. Esi tik labs, atnes man diegu un adatu!”

Kalju atnesa prasīto.

“Iever arī diegu adatā,” Malle palūdza. “Es neredzu ievērt. Vienreiz, kad tu biji darbā, un es gribēju kaut ko sašūt, pusi dienas ņēmos un nevarēju ietrāpīt, tik bakstu un bakstu, bet kā garām, tā garām. Ar brillēm vai bez, nekādi nesanāk.”

“Nu man arī nesanāk,” Kalju tusnīja. Viņš stāvēja pie loga un rūpīgi uzmanīja diega galu, tuvināja to adatas caurumam, netrāpīja, tēmēja atkal, jau bija tā kā virsū, bet diegs bija pārāk resns un cauri negāja.

“Mammu, tas diegs ir pārāk resns.”

“Resnam arī jābūt, tievs nemaz pogu nenoturēs. Ja šūs ar tievu, tad pēc pāris dienām poga būs atkal ārā. Mēģini vēl.”

Kalju atkal apslapināja diega galu mutē, bet vairs caurumam netrāpīja.

“Neiet!”

“Tu arī vairs neredzi?” Malle brīnījās. “Tad jau tev ir mīnusi, tavs tēvs gan visu mūžu iztika bez brillēm. Viņš bija varen lepns par savu labo redzi. Trolejbusa pieturā jau no tālienes varēja pateikt, kas tas par numuru. Un skaļi to paziņoja, tā visi zināja, cik viņam ass skatiens. Bet man brilles jau kopš četrdesmit gadu vecuma. Tev laikam arī vajag.”

“Es redzu,” Kalju skaidroja. “Bet tas aizslīd garām.”

“Apslapini to mutē.”

“Visu laiku slapinu, pil jau.”

Beidzot viņam tomēr izdevās, un viņš pasniedza Mallei adatu ar ievērto diegu.

“Lūdzu!”

Malle čakli ķērās pie šūšanas.

“Šī ir skaista jaka,” viņa slavēja. “Džinsi ir modē, un ar to tu uzreiz izskaties pēc tik stilīga puiša, ka ne izteikt nevar. Un, ja tā padomā, tad tikai desmit kronas maksāja tirgū savā laikā.”

Viņa pabeidza darbu un nokoda diegu.

“Nu tad valkā vesels!”

Kalju uzvilka jaku, un viņi gāja staigāt.

“Re, kā saule cepina!” Malle brīnījās, kad viņi bija tikuši ārā un prātoja, uz kuru pusi iet. “Šodien tad pārāk garu maršrutu netaisām, man tāds karstums nav labs, uzreiz sāk galva reibt. Tad iesim pa to pusi, kur ir ēna. Kalju, kāpēc tu neesi uzlicis cepuri? Tā vēl var dabūt saules dūrienu!”

“Nedabūšu, neesam tak tuksnesī,” Kalju mierināja. “Vējš arī atvēsina galvu.”

“Nez vai, vējš arī nav labs, bērnībā tev bija dikti jūtīgas ausis,” Malle bija noraizējusies. Viņai pašai bija cepure galvā, gadus atpakaļ kaut kādā bodītē pirkta mice ar pērlītēm izšūtu uzrakstu “Chicago”.

Viņi aizgāja prom no saules stariem un klusēdami apstājās, Malle, kā aizvien, balstījās pret dēla roku.

“Šīs mājas pagrabā agrāk bija maza bodīte,” viņa atminējās. “Kad apprecējos ar tavu tēvu, nācu šeit pirkt saldo krējumu, gribēju pagatavot viņam mērci, ak jā, biju dabūjusi kaut kādas sēnes... Ā, jā! Gailenes! Tantes meita bija pie manis ciemos, Rēta, tu viņu zini, mēs bijām uz viņas bērēm. Viņa bija traka sēņotāja, un atveda man arī, un man radās doma pagatavot Ričardam labu ēdienu. Tavs tēvs dikti mīlēja sēņu mērci. Bet saldais krējums bija beidzies. Un tad nu es nācu šurp to nopirkt un pie viena nopirku vēl kaut ko, maizi laikam... Neatceros. Nu vienalga, un pārnācu mājās ar savu saldo krējumu un pēkšņi skatos – vaimandieniņ, kur ir mans naudasmaks? Naudasmaks pazudis! Ienāca prātā, ka laikam atstāju veikalā. Skrēju atpakaļ, raudādama pilnā rīklē, jo ko gan es darītu, ja naudasmaks neatradīsies, bodē tak nāk visādi ļaudis, ne jau visi ir godīgi, iebāzīs sev kabatā un viss! Tiku līdz bodei, un tur kāds večiņa tūliņ pienāca klāt un pajautāja, vai jaunā dāma neko nav pazaudējusi? Es atbildēju, ka ir gan, mans naudasmaks pazudis. Un tad večiņa no savas tirgus somas izņēma manu naudasmaku, sakot, ka atradusi to uz grīdas pie letes un palikusi gaidīt īpašnieku, kas gan jau drīz nāks meklēt savu mantu. Viņa arī gribējusi redzēt cilvēku, kas tik pavirši izturas pret savu naudu. Kāds man bija kauns! Večiņa tad man atdeva maku un sacīja, ka mani vajadzētu nopērt, lai zinātu, cik grūti nauda nāk! Vajadzētu nopērt tā kārtīgi, lai es atcerētos. Jā, tieši tā teica.”

“Tad nu gan ļauna vecene,” Kalju secināja.

“Nebija ļauna, viņai bija taisnība. Ļoti taisnīga un godīga veca sieviete,” Malle apstiprināja. “Viņa jau neko nepareizu neteica, es tiešām biju pavirša. Mīļo stundiņ, nosviest zemē naudasmaku! Ja tā sieviete nebūtu to atradusi, es nezinu, kas būtu noticis. Patiešām es biju pelnījusi pērienu. Tavam tēvam es nebūtu varējusi pateikt, ka naudasmaks pazudis, viņš nedrīkstētu nekā zināt. Tā večiņa aizvien, kad mums pa ielu kādreiz vēlāk nāca pretī, skatījās uz mani bargu skatienu, sak, piesargies, meitene! Tavs tēvs pēc tam jautāja, kas ir šī tante ar ļauno seju, kas uz mums tā blenž, un es sameloju, ka es nezinu. Pati vienmēr sāku trīcēt, kad šo veču ieraudzīju kaut vai no attāluma. Bija bail, ka tas notikums var nākt gaismā, un ko tad Ričards teiks. Viņš bija ļoti rūpīgs cilvēks. Tu esi pavisam citādāks, ko tik tu neesi pazaudējis! Skolas laikā mūžīgi zaudēji cimdus.”

Viņi sasniedza ielas stūri un nogriezās pa labi, lai noietu mazu apli apkārt kvartālam un tad atgrieztos mājās.

“Šajā mājā dzīvoja milicis,” Malle stāstīja. “Ričards viņam arī gāja labot televizoru un pēc tam, kad milicis mūs uz ielas satika, sveicināja, pieliekot roku virs auss.”

“Milici es atceros,” Kalju teica.

“Protams, tu jau tad biji liels puisis. Vai atceries arī to, ka reiz milicis tev jautāja, par ko tu gribi kļūt, un tu atbildēji, ka zoodārzā par mērkaķu kopēju. Tev tā patika mērkaķi.”

“To es neatceros,” Kalju atbildēja. Viņš apstājās un paraudzījās uz saldējuma kiosku ielas otrā pusē. “Mammu, uzēdīsim saldējumu!”

“Saldējumu? Vai tad tu drīksti?”

“Kāpēc lai es nedrīkstētu?”

“Saslimsi vēl!”

“Mammu, ir taču silts! Vasara! Vasarā vienmēr ēd saldējumu! Nopirksim divus!”

“Man arī? Nezinu...” Malle šaubījās. “Cik tad tas maksā?”

“Cik ta nu viņš var maksāt! Nopirksim mazos! Nu mammu!”

“Nu tad labi,” Malle piekrita. Izņēma no kabatas naudasmaku un iedeva Kalju. “Tad ej un nopērc. Es neiešu, es apsēdīšos tur uz soliņa. Ejot jau arī nevar ēst, jāapsēžas un jāapēd mierīgi. Nāc tad pie manis. Un uzmanies, ka nepakļūsti zem mašīnas, te jau nav luksofora!”

“Labi, labi,” Kalju apsolīja un pārskrēja pāri ielai. Malle viņu norauzējusies vēroja, bet, kad redzēja, ka dēls laimīgi nokļuvis pie saldējuma kioska, tipināja uz soliņu un nopūsdamās apsēdās.

“Ak, cik jauki!”

Kalju tūlīt arī bija klāt ar saldējumiem.

“Dod tūliņ šurp naudasmaku, es to ielikšu kabatā,” teica Malle un to izdarīja. “Nu tad noprovēsim, vai ir labs.” Viņa atplēsa papīru un nogaršoja. “Jā, ir gan labs. Tas ir plombīrs. Ēd lēnām, Kalju, lai neiekaist kakls. Un mēģini turēt tā, lai, ja sāk kust, tad nepil uz biksēm.”

“Jā, mammu, es zinu,” Kalju apstiprināja. Viņš sēdēja, noliecies uz priekšu un izplētis kājas, lai tikai turētu saldējumu no drēbēm iespējami tālu. “Te ir arī šokolādes gabaliņi,” viņš priecīgi pavēstīja.

“Jā, tu padomā tikai!” Malle arī priecājās. “Šokolādes gabaliņi! Nu kas gan mums nekaiš, Kalju, dzīvojam kā ķeizara kaķēni!”

Viņi apēda saldējumu, pasēdēja vēl kādu brītiņu, lai sakrātu spēkus atpakaļceļam, un tad devās uz māju pusi.

“Vai tu atceries Sloncevski?” Malle iejautājās. “Viņš dzīvoja tieši šajā mājā. Tāds maza auguma vīrs ar lielu dzimumzīmi uz vaiga. Krievs. Lielisks un draudzīgs cilvēks. Vienmēr, kā mani ieraudzīja, nāca klāt un sāka runāties. Es jau krievu valodu neprotu, teicu tikai visu laiku: “Dā, dā, bože moi!” Bet viņš tikai runāja. Kad nāca no tirgus, vienmēr man iedāvināja kādu tomātu vai zemenes. Sieva viņam bija tāda klusa, tikai stāvēja blakus un smaidīja. Viņiem bija divas meitas. Tavā vecumā, vai tik jūs nespēlējāties kopā?”

“Nē,” Kalju atteica.

“Nu jā, tu jau biji tāds bērns, kam labāk patika būt vienam,” Malle piekrita. “Nezinu, kas ar to Sloncevski pēc tam notika. Pēc tam, kad viņš no šejienes pārcēlās prom, neesmu viņu redzējusi... Viņam tagad jābūt jau stipri gados, kas zin, vai nav jau miris... Un meitenes jau noteikti ir precējušās... Kas to lai zin, kas tajā mājā tagad dzīvo. Re, vienam ir galvaskauss pie loga! Apžēliņ!”

“Mammu, tas nav galvaskauss, tā ir putnu barotava.”

“Ak, putnu barotava? Bet izskatās...”

“Nē, tā ir putnu barotava, taisīta no plastmasas pudeles.”

“Bet es skatījos, ka pilnīgi galvaskauss. Padomāju, kas gan tiem cilvēkiem kaiš, ka tādas lietas pie loga karina. Bet nu putnu barotava jau ir jauki. Putniņi tak grib ēst. Tad jau labi cilvēki te dzīvo, ej nu zini, varbūt kāda no Sloncevsku meitām pārcēlusies atpakaļ? Es jau gan viņu vairs i nepazītu, toreiz bija skuķis, tagad jau pieaugusi sieviete. Tik jauki, ka viņa baro putniņus. Sloncevskis allaž baroja baložus, tad jau meita viņā atsitusies.”

“Mamm, mēs tak nezinām, vai tā ir Sloncevska meita. Neesam viņu redzējuši. Ikviens var iekārtot sev pie loga putnu barotavu.”

“Nu jā, protams,” Malle piekrita. “Mēs neko nezinām par tiem Sloncevskiem. Un es pat īsti neatceros, vai uzvārds bija tieši Sloncevskis.”

“Manuprāt, nē. Kaut kāds savādāks.”

“Tie krievu uzvārdi neturas prātā,” Malle žēlojās. “Bet vienalga bija lielisks cilvēks.”

Viņi pārnāca mājās. Malle novilka kurpes un atsēdās atpūtas krēslā.

“Savās mājās tomēr ir vislabāk,” viņa nogurusi nopūtās. “Ak tu mīļā stundiņ, kā es noguru.”

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (45)

“Oposumā” bija kluss, jo tuvojās slēgšanas laiks. Imanuēla kungs sēdēja savā stūrī ar alus kausu, un vēl dažus galdiņus tālāk kāds nepazīstams vīrietis ar sievieti klusējot ēda aknu mērci.

“Sveiks, Rein!” Ulo sveicināja. “Alu un ķilavmaizi?”

“Nē, man šodien neko,” Reins atteicās. “Es tikai uz mirkli iegriezos.”

Viņš aizgāja pie Imanuēla kunga galdiņa. Imanuēla kungs viņā pavērās ar laipnu smaidu.

“Tomēr nebija miera?” viņš pajautāja. “Es jau domāju, ka atnāksiet. Kā klājas Sandrai?”

“Sandrai iet labi,” Reins atbildēja. “Kā jūs to paveicāt?”

“Ko paveicu?”

“Izārstējāt viņu.”

Imanuēla kungs pašūpoja galvu.

“Mēs tak vienojāmies, dārgais draugs. Nekas nav noticis. Nekas nav bijis. Un ja nekas nav bijis, tad arī es neko neesmu darījis. Sandra ir vesela, jo vienmēr ir bijusi vesela. Mazas meitenes ir veselas. Citādāk vienkārši nevar būt.”

“Bet viņa nokrita,” Reins stāstīja. “Mana sieva redzēja. Virtuvē bija pilns asiņu. Viņa bija bez samaņas.”

“Tātad kaut kas nogāja greizi,” skaidroja Imanuēla kungs. “Bet kļūda tika izlabota. To nav vērts pieminēt, jo, kā es jau teicu – būtībā nekas nav noticis. Nu, piemēram, dažreiz jūs nolemjat kaut ko darīt, bet pēdējā brīdī apgriežaties riņķī un tomēr izdarāt kaut ko citu: tādā gadījumā nav vērts pieminēt sākotnējo darbību, svarīgi ir tas, ko jūs patiesībā izdarījāt. Sandra ir vesela. Man ir labs prāts. Pasveiciniet viņu no manis. Paņemiet viņu kādreiz līdzi uz “Oposumu”, parunāsimies atkal pap parastiem ēzeļiem.”

“Piedodies, bet kas jūs esat?” Reins apvaicājās.

“Imanuēla kungs. Mēs jau esam pazīstami.”

“Tas ir jūsu vārds. Bet patiesībā?”

“Imanuēla kungs,” smaidot atbildēja valriekstam līdzīgais vīrs.

“Es neticu,” Reins teica. “Tas viss... Tas ir kaut kā nedabīgi.”

“Bet kāpēc gan ne? Manuprāt viss ir pavisam dabiski. Slimnīcā nonāk maza meitene, kas izrādās vesela – tur nav nekā pārdabiska. Viņas vecāki ir laimīgi – tas arī ir dabiski. Krogā sēž vīrs vārdā Imanuēla kungs – tas arī, manuprāt, ir pilnīgi normāli. Nedabiski būtu viss pretējais. Tas nepiederētos, tas būtu grēks. Vismaz šeit, pasaules malā.”

“Pasaules malā?” Reins pārjautāja. “Vai tad mēs esam pasaules malā?”

“Kāpēc ne? Tas, protams, atkarīgs no tā, nu kurienes atnāc. Es nācu no tālienes. Un tiku līdz šejienei. Man šeit patīk. Es netaisos no šejienes prom. Un es vēlos, lai šeit nenotiek lietas, kam nevajadzētu notikt. Lai viss notiktu taisnīgi un tā, kā jābūt.”

“No kurienes tad jūs atnācāt?” Reins jautāja.

“No citurienes,” atbildēja Imanuēla kungs. “Ko jūs te prašņājat? Kāda tam nozīme? Paņemiet labāk alu, pasēdēsim tāpat vien.”

“Man jāiet mājās,” teica Reins. “Es apsolīju sievai. Šī bija mums abiem baismīga diena.”

“Nekas nav noticis,” Imanuēla kungs atkārtoja. “Viss ir kā iepriekš.”

Viņš iemalkoja alu.

“Vai jūs esat eņģelis?” Reins vaicāja.

“Kas?”

“Eņģelis. Es saprotu, tas izklausās dumji. Bet viss, kas šodien... Jā, es zinu, jūs atkal teiksiet – nekas nav noticis, viss kārtībā, Sandra ir vesela... Ir gan, bet es tak zinu! Es redzēju! Un es zinu, ka jūs to izdarījāt. Tur uz ielas, kad jūs... Un tūliņ pēc tam Anu piezvanīja. Nu tad – vai jūs esat?”

“Es esmu.”

“Eņģelis?”

“Nē tak. Jūs jautājāt “Vai jūs esat?” Un es atbildēju, ka esmu. Piekrītiet.”

“Labi.” Reins cieši lūkojās uz Imanuēla kungu. “Es laikam saprotu. Bet kāpēc jūs esat? Tas ir, kāpēc jūs esat tieši šeit?”

“Jo es gribēju nonākt pasaules malā,” atteica Imanuēla kungs, paraustīdams plecus. “Un nonācu.”

“Un tagad esat cilvēks?”

Imanuēla kungs sāka smieties.

“Bet kas gan cits? Protams, ka cilvēks! Vai es, pēc jūsu domām, izskatos pēc lāča vai zirga? Dārgais draugs, aizmirstiet visu šito un nelauziet galvu! Nemeklējiet noslēpumus tur, kur to nav, nedzenieties pakaļ spārnotām būtnēm no Ziemsvētku pastkartēm. Pat ja jums liekas, ka mana nenozīmīgā persona ir sūtīta jums kaut kā palīdzēt – tad, kā jau esmu vairākkārt teicis un saku vēl – tas jums tā tikai liekas, patiesībā nekas nav noticis! - bet ja jūs tiešām nespējat atbrīvoties no šīm domām, kāpēc jūs nevarētu ticēt, ka jums palīdzējis parasts cilvēks. Kāpēc jūs meklējat viņam nimbu uz galvas, kāpēc jums vajadzīgi visādi rēgi un burvji?”

“Cilvēks nespēj...” Reins iesāka, bet Imanuēla kungs viņu pārtrauca.

“Nerunājiet tā! Vai zināt, cik daudz lielisku cilvēku esmu saticis! Man ļoti patīk cilvēki. Es viņus savā ziņā krāju. Jūs teicāt – eņģelis. Tieši tā! Patiesībā es krāju eņģeļus, eņģeļus cilvēku izskatā. Ja es kādu satieku, tad paturu prātā, lai vēlāk atveidotu mālā. Tā viņi paliek ar mani uz visiem laikiem. Šo cilvēku dēļ es esmu šeit, pasaules malā. Tāpēc, lai viņus meklētu un atrastu.”

“Vai viņu ir daudz?” Reins jautāja.

“Vai, ļoti daudz! Re, šodien es atradu veselus divus. Ievērojāt tos cilvekus pie tā galdiņa? Vīrieti un sievieti. Pirms jūs atnācāt, es sēdēju klusi savā stūrī kā parasti un klausījos viņu sarunu. Viņi atnāca šurp atzīmēt savas sudrabkāzas. Jā, viņi ir precējušies divdesmit piecus gadus. Un tam par godu šeit, “Oposumā” ēd aknu mērci.”

Reins pašķielēja uz to galdiņu. Vīrietis ar pēdējo kartupeli bija izslaucījis šķīvi, sieviete tukšoja kefīra glāzi.

“Tev ir baltas ūsas,” teica vīrietis.

Sieviete paņēma salveti un noslaucīja muti.

“Mājupceļā ieiesim veikalā, zobupasta ir beigusies,” viņa teica. “Visu laiku aizmirstu nopirkt un katru vakaru izspiežu tukšo tūbiņu. Un tu?”

“Es arī,” vīrietis atbildēja.

“Sestdien aizbrauksim uz Adaverri,” sieviete noteica. “Jānopļauj mauriņš un... Mamma teica, ka kaut kāds zvērs ir ieperinājies bēniņos, katru vakaru, kā aiziet gulēt, tā varot dzirdēt, kā tas staigā – kop kop kop...”

“Tai jābūt mātītei, ja jau augstpapēžu kurpes kājās,” vīrietis secināja.

“Vai, cik smieklīgi! Kā tad man bija jāsaka, bankš bankš bankš, vai?” sieviete jautāja. “Visi zvēri staigā kop kop kop. Tā runā.”

“Bet kāpēc ne krip-krab, krib-krab?” vīrietis vaicāja.

“Klausies, nu kāda starpība! Mamma vienkārši negrib, ka tas zvērs tur staigā. Tas esot baisi. Tev jāuzkāpj uz bēniņiem un jāpaskatās, kas tur notiek. Kā tu domā, vai tā ir lapsa?”

“Lapsa jau nu gan nekāps uz bēniņiem! Drīzāk cauna vai sermulis.”

“Ak, dievs, bet tie tak ir bīstami! Tie var nez ko izdarīt.”

“Neko viņi nedara. Droši vien visu dienu ar šausmām klausās, kā tava mamma staigā pa istabu bankš bankš bankš... Un prāto – kas tas tāds ir, vai tik nav lācis?”

“Pats tu lācis.”

Vīrietis ķiķinādams noslaucīja muti.

“Esam paēduši. Tad iesim?”

“Jā. Un atgādini man par zobupastu!”

Viņi piecēlās.

“Nu tad priecīgu kāzu jubileju!” vīrs novēlēja.

“Jā, jā. Mēs būtu varējuši to aknu mērci ēst mājās, es arī to protu pagatavot.”

“Nu jā, bet tomēr svētki...” vīrs kaunīgi sacīja. “Kā nekā divdesmit pieci...”

“Esi gan tu dumiķis,” viņa draudzīgi noteica.

Samaksājuši rēķinu, viņi devās projām.

“Kādā ziņā viņi ir eņģeļi?” Reins jautāja Imanuēla kungam. “Parasri cilvēki.”

“Bet kāpēc jūs domājat, ka eņģelim jābūt kaut kam neparastam? Kalna augumā, liesmojošu zobenu rokā, galvu mākoņos...” vīpsnāja Imanuēla kungs. “No kurienes jūs ņēmāt, ka eņģelis izskatās tāds? Vai ka tam vispār piemīt kaut kas īpašs? Es jau teicu, es meklēju cilvēkus. Pilnīgi parastus, kā jūs teicāt. Nekādus tur runčus zābakos.”

“Dārgā tauta, es taisos slēgt ciet,” paziņoja Ulo aiz letes.

“Jā, protams!”

Imanuēla kungs pabeidza savu alu un piecēlās.

“Vai es jums varu vismaz pateikties?” Reins jautāja.

“Protams! Un es jums pateicos par jauko kompāniju,” Imanuēla kungs teica. “Atkal viena dieniņa pagriezusies pret vakaru. Laika ziņās sola, ka rīt būs skaists laiks. Kāda vaina dzīvot!”

Viņi ar Reinu sarokojās.

“Līdz nākamai reizei!”

“Jā. Un liels paldies!”

Aiz durvīm jau klaudzināja Malle ar savu somu.

Kad Reins soļoja uz mājām, parkā redzēja Marku ar viņa māti. Šoreiz Markus nekarājās, bet gan plūca pienenes. Eve turēja rokās mobilo telefonu un kādam sūtīja īsziņu.

Reins atminējās, ka tad, kad iepriekšējo reizi redzēja Markus māti, viņa šķita tā kā nelaimīga un pamesta. Šodien tāda iespaida nebija, tomēr Reins uzskatīja par vajadzīgu pieiet klāt un sasveicināties.

“Sveiki!” Eve diezgan pārsteigta atbildēja un iebāza telefonu kabatā. Atpazinusi Reinu, viņa pasmaidīja. “Šodien esat bez meitas?”

“Jā, viņa ir mājās,” Reins atbildēja. “Es tieši steidzos pie viņas.”

Viņš uzreiz sajuta, ka tieši tā arī ir. Iztēlojoties, kā Sandra zviln dīvānā un skatās multenes, viņš kļuva nervozs. Viņam tā nekavējoties jāredz!

“Mēs arī ejam mājās,” Eve paskaidroja. “Markus vienkārši nespēj paiet garām pienenēm, tās esot viņa mīļākās puķes. Pagājšvasar bija tas pats. Viņam vajag tās lasīt. Es gan saku, ka pienenes vāzē nestāv, bet viņam vienalga. Nes tik mājās.”

“Bet ir jau smukas,” Reins nosprieda un arī norāva pāris ziedu.

“Aiznesīšu sievai un meitai,” viņš izlēma. “Jauku vakaru!”

“Jauku vakaru!” Eve novēlēja un sauca dēlu.

“Marku, nāc tak, ejam mājās! Mēs taču nopirkām saldējumu, tas izkusīs.”

Viņa bija tikko izdzēsusi no telefona Ulo numuru. Priekš kam man to glabāt, viņa nodomāja. Svešs cilvēks, svešs numurs. Priekš kam.

Pēkšņi bija uznākusi vēlme no tā numura nekavējoties atbrīvoties, it kā tas telefonu darītu smagāku.

Un ar pāris pogu spiedieniem viņa to izdarīja.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (44)

Reins Kamms bija ceļā no darba uz mājām, pagriezās, kā parasti, ap dzeltenās mājas stūri un ieraudzīja savā priekšā pazīstamo galveno ielu. Viņš pagāja garām puķu veikalam un pulksteņu darbnīcai.

Viņam šodien bija stingrs plāns iegriezties “Oposumā”, jo bija Anu kārta izņemt Sandru no bērnudārza, viņai jau bija sācies vasaras atvaļinājums un tātad laika bija, cik uziet. Nebija jālabo nekādi kontroldarbi. Skolēni izmantoja trīs mēnešus, lai aizmirstu vēsturi un koncentrētos uz tagadni., savukārt skolotāji centās aizmirst skolēnus.

Reins pārgāja pāri brauktuvei. Kāds krievu vīrietis ar žokejcepuri pienāca viņam klāt un pajautāja ceļu uz kaut kādu “Tranbelstrožu”. Vismaz tā izklausījās. Reins gluži labi zināja krievu valodu, bet šitādu vārdu zināja pirmo reizi.

“Kas tā par vietu?” viņš pārjautāja.

“Tranbelstrož,” krievs atkārtoja. “Man teica, ka tas ir kaut kur šeit.”

“Bet kas tas tāds ir?” Reins taujāja. “Ko tur taisa?”

“Es nezinu,” krievs atteica. “Man lika turp iet.”

“Adresi zināt?” Reins jautāja.

“Nezinu,” krievs atbildēja.

“Nu tad es nevaru palīdzēt,” Reins pašūpoja galvu.

“Vai arī Transtrulstraž,” krievs piedāvāja citu variantu.

“Arī nezinu. Laikam kaut kāda firma.”

“Nu jā... Kaut kāda firma... Kaut kur šeit jābūt...”

“Diemžēl neesmu dzirdējis,” teica Reins.

“Nu ja. Tad atvainojiet,” krievs žēli noteica, pagāja pāris soļu, apstājās un sāka blenzt uz māju jumtiem, it kā cerēdams ieraudzīt milzu izgaismotu uzrakstu.

“Par to es pastāstīšu “Oposumā”,” Reins nodomāja. “Un Anu arī.” Viņš priecājās, ka nav jāiet uz krogu un mājās tukšām rokām.

Viņš nogāja simt metru, un iezvanījās telefons. Tā bija Anu.

“Halo!” Reins sauca. Viņš gribēja pateikt, ka būs mājās vēlāk, taču, pirms viņš paspēja ko pateikt, Anu viņam piebļāva pilnu ausi:

“Sandra nokrita!”

“Ko?” Reins apstājās. “Kad?”

“Tikko! Bijām jau mājās. Viņa uzkāpa virtuvē uz krēsla, krita un sasitās pret skapja stūri! Mēs tagad esam ātrajos un braucam uz slimnīcu! Viņa ir bezsamaņā!”

“Vai galva pušu?”

Reinam šķita, ka iela ap viņu sāk griezties.

“Protams! Virtuve pilna ar asinīm! Pie deniņiem, vai saproti?”

Anu sāka raudāt un beidza sarunu.

Reins stāvēja turpat, kur bija runājis ar Anu. Viņš pat telefonu neielika kabatā, bet joprojām turēja rokā. Iela peldēja viņam acu priekšā, mašīnu troksnis viņu sasniedza it kā no attāluma. Šķita, ka kāds Reinu būtu izsviedis ārā no realitātes, viņš gan joprojām redzēja apkārtni, bet neko vairs nedzirdēja. Viņš atradās kaut kādā nebūtībā, acu priekšā ņirbēja, un ķermenis bija it kā bezsvara stāvoklī.

Atkal parādījās krievs, pienāca klāt un kaut ko jautāja, laikam atkal par savu trans-blabla vietu, bet Reins viņa balsi nedzirdēja un klusēdams papurināja galvu. Krievs skatījās viņā savādu seju, purināja aiz pleca un vēl kaut ko jautāja. Šoreiz Reins saprata, ka krievs jautā, vai viņam ir slikti.

“Nē,” Reins atbildēja. “Viss kārtībā.”

Krievs pamāja un gāja prom. Reins pagāja pāris soļu un atkal apstājās. Viss kārtībā? Nē, protams, nē, nekas nebija kārtībā, bet nebija nekādas jēgas krievam to teikt. Krievam bija savas darīšnas, visiem bija savas darīšanas, visai pasaulei, no kuras Reins nupat ir atšķirts. Citiem nebija gar viņu nekādas daļas, un arī viņam nebija nekādas daļas gar citiem, tikai ar Anu un Sandru, kuras bija vai nu ātrajā palīdzībā, vai slimnīcā.

Reins juta, ka viņa rokas un kājas kļūst ledusaukstas, kaut gan citādi viņu pārņēma karstums. Viņš negribēja vairs stāvēt uz ielas, viņam gribējās ielīst kādā alā, kādos ēnainos krūmos un tur kvernēt, kamēr... Kamēr kas? Kamēr viss noskaidrojas. Un ja patiešām notiktu, ka... tad līdz pasaules galam.

Viņš nogāja dažus metrus līdz autobusa pieturai un apsēdās uz soliņa. Mašīnas traucās garām, tās kaut kur steidzās, tās kaut kur gaidīja. Reins to neievēroja.

Pie viņa kājām pienāca balodis un nočiepa kādu drupaču. Reins sēdēja un sēdēja. Varbūt tomēr vajadzētu braukt uz slimnīcu pie Sandras? Viņš paņēma telefonu un zvanīja Anu, baidīdamies no sienas balss, un baisākās domas šaudījās viņa galvā. Bet Anu telefons bija izslēgts. Tas likās tikpat briesmīgi. Kaut kas notika, kaut kas izšķirošs un baismīgs. Nē, viņam tomēr jābrauc uz slimnīcu, sameklēt viņas. Nevar tā pa tukšo nīkt, jāmeklē taksis.

Rains uzspieda taksometru firmas numuru. Ilgi gaidīja, beidzot dispečere atbildēja, mierīgā, pat miegainā balsī, it kā pasaulē viss būtu labākajā kārtībā, it kā nekur neviena meitene ar asiņainu galvu negulētu slimnīcā.

“Es gribētu taksi,” Reins teica un nosauca autobusa pieturu, pie kuras atradās. “Uz Reina vārda.”

“Uzgaidiet,” dispečere teica, un Reins labu brīdi dzirdēja tikai čaukstoņu. Tas bija neizturams brīdis. Beidzot atkal atskanēja sievietes balss.

“Diemžēl šobrīd nav nevienas brīvas mašīnas,” viņa teica. “Atvainojiet!” Un nolika klausuli.

Reins juta, ka nosvīst viscaur. Trīcošiem pirkstiem viņš meklēja citas taksometru firmas numuru, atrada, zvanīja. Numurs bija slēgts.

“Maita!” viņš nolamājās, pietrausās kājās un metās nejauši izvēlētā virzienā, meklējot starp garāmbraucošajām mašīnām brīvu taksi. Patiesībā viņš bija gatavs mesties pa vidu satiksmei, lai apturētu pirmo auto, jo kur gan tam auto vispār bija jābrauc, viņi jau tik drasē riņķī prieka pēc, kā gan cilvēki var būt tik vieglprātīgi un nepadomāt, ka kādam šis ir izšķirošs brīdis!

Tad kāds viņu satvēra aiz pleca. Tas bija Imanuēla kungs.

“Sveiki!” viņš smaidot teica. “Vai jūs arī uz “Oposumu”? Kā klājas mazajai Sandrai?”

“Slikti,” Reins atteica. “Viņa krītot sasita galvu un ir bezsamaņā. Es gribu aizbraukt uz slimnīcu pie viņas, bet neviena taksometru firma neceļ klausuli!”

Imanuēla kunga acis momentā satumsa.

“Ko jūs sakāt,” viņš klusi teica, nedaudz tā kā pārmetoši, un vēl klusāk piebilda. “Tādām lietām nevajadzētu notikt. Ne šeit. Tas neder, nemaz neder.”

Viņš pavērsa savu valrieksta seju pret Reinu tā, it kā gribētu to noskūpstīt.

“Darām tā, it kā nekas nebūtu bijis?” viņš čukstēja, skatīdamies uz Reinu ar savādu skatienu. “Sarunāts? Nekā nav bijis un viss.”

Viņš paspieda Reina roku, gluži kā apstiprinādams slepenu sazvērestību, pagriezās un gāja uz “Oposuma” pusi.

Reins neko nesaprata. Viņš pavadīja Imanuēla kungu ar skatienu, līdz tas pazuda starp mājām, tad atkal paņēma telefonu.

Viņam jādabū taksis!

Tai pašā brīdī telefons iezvanījās. Viņš ekrānā ieraudzīja Anu vārdu, un viņam sagriezās galva.

Kas nu?

“Jā,” viņš klusi teica, it kā atrastos palātā vai vēl trakākā vietā. “Runā!”

Anu kādu brīdi klusēja.

“Nu, kas ir?” Reins jautāja. Viņam acīs sariesās asaras.

“Ar Sandru viss kārtībā,” Anu savādā balsī teica. “Viņa nāca pie samaņas. Mēs drīz braucam mājās.”

“Vai viņu sašuva?” Reins jautāja. Atkal kļuva viegli un labi. Viņas dodas mājās! Viss trakākais ir garām! Šuves, tas ir sīkums! Kaut gan, protams, uz sejas, meitenei... Bet vienalga, tās aizvilksies, galvenais, ka nenotika tas, ko bailes pat pieminēt. “Vai ievainojums liels?”

“Nav ievainojuma,” Anu atbildēja. “Neviens šeit neko nesaprot. Viņa vienkārši vienā brīdī atvēra acis un bija ļoti pārsteigta, ka atrodas slimnīcā. Saproti, viņai nav ne skrambiņas! Es padomāju, ka es viena esmu stulba, bet ārsti arī redzēja... Viņu vēl mazliet izmeklēs, tad brauksim. Tu esi mājās?”

“Jā,” Reins atbildēja. “Tas ir, vēl ne. Bet eju. Tad redzēsimies!”

Viņš būtu gribējis vēl pateikt “Es tevi mīlu”, bet vilcinājās, kā parasti, un Anu pārtrauca sarunu.

Reins gāja mājās. Viņš jutās kā no saunas iznācis, gaišzilais krekls bija no sviedriem gandrīz melns. Pat žakete bija slapja. Bija tāda sajūta, it kā pēc smagas slimības pirmo reizi piecēlies no gultas, zeme šūpojās zem kājām. Galva bija tukša. Bet sirds sitās ātri, un visas pasaules bēdas vienā mirklī bija aizmirsušās.

Viņš atslēdza dzīvokļa durvis un uzreiz ieraudzīja asinis. Nelielas asins lāses priekšnamā, lielākas uz virtuves durvīm un liela asins peļķe pie virtuves skapīša. Peļķes vidū mētājās apgāzies krēsls. Anu nebija neko satīrījusi, nu protams, asinis var pagaidīt, tai brīdī bija svarīgi pēc iespējas ātrāk nogādāt bērnu slimnīcā. Reins novilka sasvīdušās drēbes, aiznesa uz vannasistabu, uzvilka rītasvārkus un sāka mazgāt asinis no grīdas.

Viņš bija gandrīz pabeidzis, kad atvērās durvis. Anu ar Sandru bija mājās. Anu izskatījās ļoti nogurusi, viņa arī bija sasvīdusi un uz drēbēm viņai bija asiņu pleķi. Klusēdami viņi apskāvās.

“Tēti, es no taksometra gāju zeķēs,” Sandra priecīgi pavēstīja. “Zeķēs ir baigi forši iet pa ielu.”

“Es nepaņēmu viņai čības... kad tas notika,” Anu skaidroja. “Es viņu nesu, es baidījos... Ak dievs, cik tas bija šausmīgi!”

“Parādi savu galvu, Sandra,” Reins lūdza.

“Kāpēc man viņa visu laiku jārāda?” Sandra purpināja. “Man nekas nekaiš!”

“Parādi!” Reins pieprasīja un pavilka meiteni pie sevis.

Galvā tiešām nebija ne skrambas, kur nu vēl brūces. Viss bija kā parasti.

“Laid, es tagad iešu skatīties multenes,” teica Sandra, izlocījās no tēva rokām un aizskrēja uz otru istabu.

“Saki, ko tas nozīmē?” jautāja Anu. “Vai redzēji asinis?”

“Redzēju.”

“No kurienes tās radās, ja viņai galvā nav ne skrambas?”

“Es nezinu,” Reins noteica.

Viņi klusēja.

“Tā ir fantastika,” Anu brīnījās. “Varētu domāt, ka es redzēju sapni. Ak, Rein, tas bija šausmīgs sapnis!”

“Es ticu,” Reins piekrita. “Es arī, kad izdzirdēju... Kad tu man piezvanīji... Tas bija visbriesmīgākais brīdis manā dzīvē. Tādas lietas nedrīkstētu notikt...”

“Un nenotika...” viņš piebilda. “Tas nenotika un viss.”

Viņa acu priekšā parādījās vīriņš ar valrieksta seju.

“Ko tu teici?” pārjautāja Anu, kas bija iegājusi vannasistabā novilkt drēbes.

“Es teicu, ka nekas nav bijis un viss,” Reins atkārtoja. “Anu, man uz brīdi jāiziet.”

“Uz kurieni tad?”

“Es nebūšu ilgi. Es kaut ko aizmirsu... Man viena lieta jāpajautā.”

“Nu tad ej,” teica Anu. “Bet esi drīz atpakaļ. Es gribu ieiet vannā, bet neuzdrošinos atstāt Sandru vienu istabā. Vienkārši neuzdrīkstos, gribu viņu visu laiku paturēt acu priekšā. Es saprotu, ka tas ir stulbi, bet man ir tāda sajūta, ka, tiklīdz es neuzpasēšu, viņa atkal nokritīs.”

Anu sāka raudāt.

“Nu nekritīs,” Reins teica, vilkdams kājās džinsus. “Neuztraucies, es būšu ātri, bet tas ir svarīgi.”

Viņš nobučoja sievu un izskrēja pa durvīm.

Pie ārdurvīm viņš satika to pašu krievu.

“Ā! Sveiki!” tas uzsauca kā vecam paziņam. “Es atradu.”

“Kur tad bija?” Reins apvaicājās.

“Ai, ļoti vienkārši. Tikai jānogriežas pa kreisi, tad jāiziet cauri tunelim, un tur arī ir,” krievs priecīgi stāstīja. “Tai pašā mājā, kur notārs. Citreiz zināsiet.”

“Paldies,” Reins pateicās. “Tad visu labu!”

“Jums arī visu labu,” krievs novēlēja un pieklājīgi pacēla cepuri.

Reins aizsteidzās uz “Oposumu”.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (43)

Nākamās dienas galvenais jaunums Ēvalda darbā bija – Urve ar savu Grieķijā atrasto mēbeļu galdnieku, dārgo Sulevu, plānoja doties uz Alpiem.

“Oi, Alpos ir skaisti!” sekretāre iegavilējās. “Es tur esmu bijusi daudzreiz. Nemaz nezināju, ka tu Urve, proti slēpot.”

“Tak nē, es neprotu slēpot!” Urve pacilātā garastāvoklī attrauca. Viņa sēdēja ar kafijas krūzi rokā, un ausīs šūpojās milzīgie, Grieķijā pirktie auskari. “Kopš pabeidzu skolu, pirms divdesmit pieciem gadiem, neesmu kāpusi uz slēpēm. Ak, dievs, kā es skolā ienīdu slēpošanu! Nekādi nevarēju tikt kalnā, slēpes visu laiku slīdēja nost, beigās rāpos četrrāpus kā suns. Un, lejā braucot, vienmēr iebraucu vienīgajā krūmā. Brīvprātīgi es vairs nekad mūžā slēpes nevilkšu. Sulevs arī sen neslēpo. Viņš klibo, viņam slima kāja, tu tiešām domā, ka viņš laidīsies no kalna? Nē, nē!”

“Bet priekš kam tad vispār braukt uz Alpiem?” brīnījās sekretāre.

“Tur ir skaisti,” Urve atbildēja. “Sulevs ir tur bijis agrāk, viņā teica, ka tas esot bjis vienreizējs pārdzīvojums, dzert rīta kafiju, lūkojoties uz sniegotajiem kalniem un mirdzošo sauli. Lai tie citi slēpo, mums tāpat ir labi, dzersim uz terases vīniņu un vērosim dabu.”

“Tomēr diezgan dīvaini braukt vērot dabu tieši uz slēpošanas kūrortu,” teica Naima. “Slēpošanas kūrorts ir domāts speciāli slēpotājiem. Sauli var baudīt Pērnavā.”

“Vai tu esi bijusi Alpos?” jautāja Urve nedaudz pikti.

“Neesmu, man nepatīk kalnu slēpošana,” Naima uzsvērti atteica. “Man patīk distanču slēpošana. Esmu braukusi uz Kēriku.”

“Nu tad arī runā par Kēriku. Es tur neesmu bijusi, varbūt tur patiešām visi augām dienām sviedriem vaigā slēpo. Sulevs ir divas reizes bijis Alpos, un viņš teica, ka tur nepavisam nav noteikti jāslēpo, tur esot papilnam ļaužu, kas vienkārši bauda kalnu gaisu un ainavas. Tā nav nekāda olimpiešu treniņnometne, tā ir četrzvaigžņu viesnīca.”

“Ai, kā es tevi apskaužu,” sekretāre nopūtās. “Es arī gribētu braukt.”

“Nu gan jau tu arī kādreiz aizbrauksi...” Urve samulsusi pasmaidīja. Viņai patika, ka sekretāre viņu apskauda, jo sekretāre bija jauna un smuka, viņai bija bagāts brūtgāns, un viņa bieži brauca uz ārzemēm, arī uz ļoti eksotiskām vietām kā Brazīlija vai Madagaskara. Ja jau viņa apskauda Urvi, tad bija iemesls būt lepnai.

Vecmeitai Naimai gan jau arī skauda, bet viņa neko neteica, tikai bakstījās datorā.

Ēvaldam galīgi neskauda, viņam nekārojās braukt ne uz Alpiem, ne citur. Viņam tāpat bija labi. Viņš mierīgi strādāja, kamēr iezvanījās telefons.

Zvanītājs bija sportists Tonu, kas bez gara ievada aicināja Ēvaldu ciemos.

“Reņģes ir krāsnī,” viņš kliedza trubā. “Vīnu šodien nedzersim. Mums ir svinīga pasēdēšana, ņemsim konjaku.”

“Kam par godu?” Ēvalds jautāja. “Vai tev ir dzimšanas diena? Vai Veronikai?”

“Veronika paņēma kaķi,” Tonu paskaidroja. “Tu velns! Runcis! Baismīgs. Es jau uzreiz teicu, ka mums diviem mājās vietas nav. Vienam no mums jāsasit savas olas pret leti, citādi nekā. Tad jau redzēs, kuru no mums Veronika izvēlēsies. Man jau tā nākas cīnīties par savām tiesībām. Bet runcis ir spēka pilns, tā ka es nezinu, kurš vinnēs.”

“Cik tad vecs tas runcis ir?” Ēvalds prašņāja.

“Es tak saku – maziņš,” Tonu kliedza. “Ļoti mazs, kā skudra. Nāc tūliņ šurp, tad redzēsi. Šobrīd, vells, mēģina rāpties augšā pa aizkariem. Riktīgs sportists, maita. Es jau saku, ka tas zvērs mani izēdīs no mājas. Nāc tad!”

“Tūlīt es nevaru, esmu darbā,” Ēvalds paskaidroja.

“Kas tas vispār par darbu, mūrnieks dara darbu, mūrē sienas, bende dara darbu, cērt galvas! Tu tur tāpat vien sēdi kā korķis pudelē. Nāc labāk sēdēt šeit! Skat, skat! Tu nevari iedomāties, ko tas kaķis tagad dara! Lien augšā pa krēsla atzveltni!”

Saruna pārtrūka. Ēvalds domīgi uzlūkoja savu mobilo. Pēc minūtes tas iezvanījās atkal.

“Es ielēju kaķim pienu,” Tonu paskaidroja. “Vai tu jau esi uz ielas? Nu cikos tad tu tiec? Nu labi, es tikmēr pieskatīšu kaķi. Pilnīgi mežonīgs radījums, un blenž uz mani tādu skatienu, ka... Tad jau redzēsi! Varbūt rīt man būs jāizvācas.”

Tonu pārtrauca sarunu. Ēvalds pakasīja zodu ar telefonu. Pēdējā laikā viņu aizvien vedināja dzert vīnu. Vai šai gadījumā konjaku, kāda starpība.

Ēvalds nopūtās. Viņš vislabprātāk ietu mājās, bet ko lai dara, ja tevi burtiski velk ar varu. Nevar tak atteikt Tonu.

Viņš piezvanīja Piretai un izstāstīja.

“Ko man darīt?” viņš raudulīgi vaicāja. “Tonu uzstāj... Laikam man jāiet?”

“Nu, protams,” Pireta apstiprināja. “Kaķis tak ir tik jauks dzīvnieks. Es un apskaties.”

“Nu tad es iešu,” Ēvalds noguris atteica. “Uz redzēšanos, dārgā!”

Ēvalds beidza sarunu, pasmaidīja un paskatījās datora ekrānā ar daudzsološu skatienu.

Kads viņš pēc pāris stundām zvanīja pie Tonu un Veronikas durvīm, Veronika bija tā, kas nāca atvērt.

“Sveiks, Ēvald!” viņa priecājās. “Nāc tūlīt uz virtuvi! Kaķim par godu uztaisījām reņģu sacepumu, tas vēl ir silts.”

“Tonu teica, ka tas esot mežonīgs radījums,” teica Ēvalds.

“Burvīgs kaķubērns,” Veronika iesaucās. “Tonu solās viņu audzināt par sportistu. Kopš atnesu puisi mājās, visu dienu staigā šim pakaļ. Gribēja izvilkt pat no dīvāna apakšas, par laimi neizdevās, tur viņam vismaz ir miers.”

“Kur tu viņu dabūji?” Ēvalds jautāja.

“Pie veikala viena sieviete tirgoja, kartona kastē ieliktu. Ko nu tirgoja – tāpat atdeva. Es paņēmu, kā var tik burvīgu dzīvnieku neņemt.”

Viņi iegāja virtuvē. Mazītiņš kaķēns dzēra pienu no tases, un liels Tonu gulēja blakus un saspringti vēroja kaķa ātro mēlīti.

“Ahāā! Ēvald!” viņš nodārdināja, ieraudzījis nācēju. Kaķēns nobijās no skaļās balss un aizskrēja paslēpties zem galda. Tonu četrrāpus aizlīda viņam pakaļ un sagrāba.

“Ko tu visu laiku viņu kacini, liec viņam mieru!” Veronika rājās.

“Es gribu parādīt Ēvaldam,” Tonu aizstāvējās. “Re, Ēvald! Šitāds viņš ir! Nu saki, ko lai es daru? Vai man jau šodien savākt mantas? Veronika atstiepusi mājā jaunu vīrieti, kas tad man vairs par dzīvi?”

“Ko tu vari visu laiku pļurkstēt šitās muļķības?” Veronika dusmojās. “Ēvalds vairs citreiz pie mums nenāks. Liec to kaķi zemē un sēdini ciemiņu pie galda, salej konjaku.”

“Pareizi! Konjaks! Tūlīt ieliešu!” Tonu iesaucās, uz mirkli nolika kaķi uz galda pie reņģu sacepuma, tad atkal sagrāba un iežmiedza sev klēpī, kad konjaks bija saliets. “Dzersim uz manu veselību, jo man visvairāk to vajag. Man, Ēvald, priekšā ir smaga cīņa, jo man jāatkaro atpakaļ Veronikas sirds! Šobrīd tā pieder tam spalvainajam radījumam, un es te esmu kā piektais ritenis.”

“Es gan domāju, ka es šai mājā esmu piektais ritenis,” teica Veronika, uzlikdama Ēvaldam reņģu sacepumu. “Kopš es atnesu kaķi, tu no viņa neatstājies. Tavu sirdi viņš ir iekarojis, tas uzreiz redzams.”

“Man taču jāiepazīst savs ienaidnieks,” Tonu skaidroja. “Man jau vairs daudz laika nav palicis, es ticu, ka viņš jau šonakt pārgrauzīs man rīkli, jo es jau teicu, ka divi ar olām vienā mājā nesadzīvos.”

“Izbeidz vienreiz šitās muļķības par tām olām. Nav jau vairs smieklīgi.”

“Līdz jokiem te tālu. Tev, Veronika, jāizlemj, kuram no mums jāsasit savas olas.”

“Ko tu vēl jautā? Tev, protams! Kaķis taču ir mans jaunais mīļākais.”

“Tā!” Tonu nopietni iesaucās un paskatījās Ēvaldam acīs. “Tu dzirdēji, Ēvald? Šitāds liktenis mani sagaida. Kad tu mani nākamreiz satiksi, es jau valkāšu kleitu, staigāšu uz pirkstgaliem un runāšu smalkā balstiņā. Šis zvērs būs mājas tēviņš.”

Viņš pacēla kaķi sev acu priekšā un sajūsmināts to uzlūkoja.

“Tīģeri!” viņš pie tā vērsās ar cieņu. “Ja es tevi tagad cieši neturētu, tu nokostu man galvu. Briesmonis!”

Viņš nobučoja kaķi uz dibena.

“Noliec taču viņu te,” Veronika teica. “Lai vari saskandināt ar Ēvaldu.”

“Nelikšu,” Tonu ielika kaķi sev klēpī, kur tas saritinājās un aizmiga.

“Kā viņu sauc?” Ēvalds jautāja.

“Vārds vēl jāsameklē,” Tonu atbidēja. “Tam jābūt kādam sportistam vai olimpiādes uzvarētājam par godu. Diemžēl igauņiem nav neviena vingrotāja, kas būtu olimpiādes medaļnieks, tāpēc es piedāvāju kaķi nosaukt par Jānu Taltsu.”

“Nekādā gadījumā,” Veronika pretojās. “Es taču nevaru saukt “Jān Talts, nāc šurp!” Tas nav kaķa vārds.”

“Nu tad Pslusalu.”

“Nē.”

“Tad Johanness Kotkas.”

“Nu bet tu padomā! Johanness Kotkas čurā kastē un murrā gultā? Kaķa vārdam jābūt Ints vai Muskas.”

“Muska vai Ints – vai tie būtu piemēroti vārdi nākamajam čempionam?” Tonu sašutis iesaucās. “Vai tu redzēji, cik veikli viņš rāpjas pa aizkariem? Es zinu – sauksim viņu par Luriku un viss.”

Veronika nopūtās.

“Nu labi, Luriks nav tik traki. Ar to var sarast. Dod man tagad viņu šurp, es viņu ielikšu groziņā, lai drusku atpūšas.”

Viņa paņēma gulošo Luriku, piespieda pie krūtīm un aiznesa uz otru istabu.

“Oi, Ēvald, dārgais draugs!” teica Tonu, kad viņi palika divatā. “Tas mežonis mani nobeigs.” Viņš atkal pielēja glāzes. “Šodien gan ir svarīga diena. Uz minkas veselību!”

“Vai jums nekad agrāk nav bijuši dzīvnieki?” Ēvalds apvaicājās.

“Nē, nekad. Neviena starp mani un Veroniku nav bijis!” Tonu purināja galvu. “Līdz šim bikses ir bijušas manās kājās, bet nu es jūtu, ka kaķis velk savas.”

“Un bērnu arī nav?” Ēvalds turpināja izvaicāt.

“Bērns... Reiz gandrīz bija. Bet tad notika tā, ka tomēr nebija. Saproti. Un pēc tam... nebija vairs iespējams,” Tonu atbildēja.

“Man ļoti žēl.”

“Tas bija tik sen,” Tonu atteica un tūlīt paaugstināja balsi. “Bet oi, Ēvald! Nu tik sāksies! Nezinu, kā es spēšu turēties pretī. Kaķu tēviņš mājās – tas jau ir karastāvoklis!”

“Nav tik traki, gan jau tiksi galā,” Ēvalds mierināja.

Mājās viņš nokļuva ap pusnakti, laimīgs un šmigā. Nu viņam bija labs prāts uz visiem cilvēkiem – gan uz Veroniku un Tonu, kas bij paņēmuši kaķēnu, gan uz sevi pašu, kuru gaidīja mājās vecā labā Pireta, gan uz Piretu, kurai bija tik labs vīrs, kas tikai dažreiz gāja iedzert un mājās atgriezās normālā laikā un arī citādi bija labs. Un kad viņš kāpņutelpā ieraudzīja Jāniku, arī uz viņu tam bija labs prāts, jo kā gan uz tik jaunu un jauku cilvēku lai nebūtu labs prāts?

“Jūs nu gan esat mīlīga,” viņš teica Jānikai no sirds. “Es to sen gribēju pateikt. Es tikko nāku no kaķa kristībām, viņš dabūja vārdu Luriks, sākumā gribēja likt Jāns Talts, bet beigās ielika Luriks, un tas Luriks ir tieši tikpat mīlīgs cik jūs. Jūs esat drusku līdzīgi. Jā. Ar labu nakti!”

Un Ēvalds drošu soli devās pa kāpnēm augšā.

Jānika sākumā no negaidītās satikšanās nedaudz izbijās, bet, iekļuvusi dzīvoklī, viņa vēlreiz pārdomāja Ēvalda vārdus, un viņai kļuva labāk ap sirdi. Randiņš, no kura viņa atgriezās, bija garlaicīgs, čalis pārsvarā bija klusējis, ar pirkstu glaudījis glāzes malu un mēģinājis skatīties Jānikai dziļi acīs. Jānika prātoja, vai šis paņēmiens nāk no kādas flirtēšanas pamācības. Katrā gadījumā tas nenostrādāja, tikai atstāja dīvainu iespaidu. Jānika apēda pasūtīto saldējumu tik ātri, ka sāka sāpēt zobi, un ātri gāja mājās.

Iepīkstējās telefons. Braukšanas instruktors bija atsūtījis īsziņu, kas sastāvēja no viena burta “k”.

Ak nē, Jānika skumīgi nodomāja. Nabaga onkulis! Acīmredzot nupat piedzēries, saņēmies drosmi un nu mēģina sūtīt mīlas apliecinājumus, tikai uz pogām vairs nevar trāpīt.

Tādus ziņojumus Jānika saņēma bieži un tāpēc nojauta lietas apstākļus. Un patiesi - braukšanas instruktors tai brīdī svinēja sievasmātes jubileju.

Vienā brīdī viņš bija piecēlies no galda, aiztenterējis uz mazmājiņu, izņēmis telefonu un, mēles galu no mutes izbāzis, mēģinājis uzdrukāt ziņu. Bet jau pēc “k” burta uzbakstīšanas nejauši nospieda nepareizo pogu, un ziņa nosūtījās. Un pēc tam telefons iekrita podā. Vienas vienīgas bēdas un nelaimes.

Jānika par šīm bēdām neko nezināja. Viņa nožāvājās, izslēdza telefonam skaņu, lai pielūdzēji netraucē naktsmieru ar savām īsziņām, un likās gulēt.

Turpinājums sekos.

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (42)

Arī Ulo iepirkās. Viņš jau kādu laiku juta, ka spilvens vairs nav riktīgs, izdilis galīgi plāns. Tas ar spilveniem notika nepārtraukti – tikko atnes no veikala, tas ir resns un pufīgs, bet jau pēc pusgada to var četrās daļās pārlocīt. Tas izžuva un izkāmēja kā izbadināta govs. Protams, tas jau arī tika badināts, tak Ulo nebija dzirdējis, ka spilveni būtu jābaro, citādi jau viņš spilvena resnināšanas nolūkā to būtu darījis. Tagad viņš tos tikai tos klapēja un uzbužināja, kaut gan no tā bija maz labuma. Uz kādu mirkli jau tas piepūtās kā pāvs, taču pietika vien uz tā uzlikt galvu, un tas saplaka kā putukrējuma torte, uz kuras uzlikta čuguna panna.

Spilvens Ulo bija īpaši svarīgs, jo viņš mīlēja lasīt tieši gultā, tāpēc bija neērti, ja spilvens nebija pufīgs. Loci un rullē kā gribi, vienalga plakans. Ulo nolēma pirkt jaunu.

Aizslēdzis “Oposumu”, viņš devās uz netālo tirdzniecības centru. Priekšā vēl vīdēja Kalju un Malles figūras, par abām nesdamas maisiņu, kurā bija kastrolis ar sardelēm un kartupeļiem. Ulo nogriezās ap stūri un iegāja milzīgajā tirdzniecības centrā.

Viņš pagāja garām kurpju un veļas veikaliem, uzbrauca ar eskalatoru otrajā stāvā un uzmeklēja spilvenu veikalu. Tur nebija neviena cilvēka, ja neskaita blondu pārdevēju, kas tūliņ pienāca piedāvāt palīdzību.

“Vai es varu palīdzēt?” viņa jautāja kaut kā īpaši saldi un uztaisīja līdz riebumam mīlīgu seju.

Ulo viņu aizkustināti uzlūkoja. Ak kungs, cik lieliski šī meitene iederējās veikalā! Kādā celtnicības veikalā starp naglām un otām viņa izskatītos nepiedienīgi, arī sporta preču veikalā tāda kaķenīte neko nepārdotu, aiz desu letes viņa izskatītos kā princese kartupeļu laukā. Bet šeit, starp bārkšainiem dīvānspilvniem un ar trollīšiem Muminiem rotātiem virtuves cimdiem, puķainiem aizkariem un segām ar zaķīšiem, tā bija savā elementā. Šķita, ka viņa pati arī ir kādas prasmīgas rokdarbnieces uztamborēta un izšūta. Ulo juta, ka no tādas meitenes viņš nopirktu spilvenu arī tad, ja viņam to galīgi nevajadzētu.

“Man vajadzīgs spilvens,” viņš teica.

“Ak, spilvens!” meitene nopriecājās. “Spilvenu mums ir daudz.”

Viņas seja iemirdzējās, un viņa pakampa pirmo paraugu, gaišzaļu dīvāna spilvenu, kuram abās pusēs bija attēlots jenots.

“Vai šo?” viņa nerātni jautāja un piespieda spilvenu savām cirtām, gluži kā mācīdama Ulo apieties ar jenotspilvenu.

“Nē, šo ne,” Ulo atteica, un viņa seja neviļus savilkās smaidā. “Parastu spilvenu, uz kā gulēt.”

“Uz kā gulēt...” pārdevēja atkārtoja tādā tonī, it kā Ulo būtu pateicis kaut ko sevišķi asprātīgu un draiskulīgu. “Tādu spilvenu, ar ko var gulēt...”

Viņa meklējoši pavērās apkārt.

“Tur laikam ir tādi spilveni,” Ulo norādīja uz telpas otru galu. “Kā šķiet...”

“Tieši tā!” meitene paslavēja un neliekuļotā dedzībā piemetināja “Vai iesim paskatīties?”

“Iesim!” Ulo piekrita, jusdamies, it kā dotu piekrišanu uzaicinājumam uz randiņu.

Viņi piegāja pie spilveniem, un meitene iesaucās medainā balsī:

“Te tie ir. Mīksti, mīksti dūnu spilveni. Uz tiem būt patiesi saldi sapņi.”

“Es gribētu iespējami lielu,” Ulo paskaidroja.

“Protams!” meitene skaļi iesaucās. “Jo lielāks spilvens, jo labāk. Es arī mīlu gulēt uz lieliem spilveniem. Tas ir tik ērti.”

Viņa uztaisīja tādu seju, it kā kostu šokolādē.

“Galvenais, lai tas nesaplok,” Ulo piebilda. “Man kaut kā neveicas, jo visi spilveni saplok. Sākumā visi ir lieli kā šie, bet pēc laika tiem iziet gaiss. Vai tie ir dūnu spilveni vai baloni?”

Meitene iesmējās tik dzidri kā zvārgulītis.

“Nekādi baloni!” viņa teica. “Patiešām īsti dūnu spilveni! Lieliski un ērti.”

Viņa uztaisīja kaķēna seju. Ulo blenza viņā kā brīnumā. Kā gan parasts gājiens uz veikalu var piedāvāt tādu piedzīvojumu! Viņš negribēja, ka tas beigtos...

“Es tad paskatīšos šos,” viņš teica.

“Skatieties, skatieties!” pārdevēja piekrita. “Varat arī aptaustīt.”

Viņa paņēma no plaukta vienu spilvenu un papliķēja to.

“Tik mīksts!” viņa liegi noteica. “Uz tāda būs vissaldākie sapņi. Pamēģniet!”

Viņa padeva spilvenu Ulo. Viņš to satvēra un paspaidīja. Pārdevēja atkal iesmējās, it kā Ulo darītu ko nerātnu.

“Šo spilvenu patiešām ir labi apkampt,” viņa teica murrājoši. “Gluži kā lāci.”

Ulo bija gatavs noticēt, ka šī meitene vēl guļ ar lāčiem. Viņš apmierināts pamāja.

“Šito tad es ņemu.”

“Lieliski!” nopriecājās pārdevēja un pašķieba galvu. “Tad ejam uz kasi?”

“Kā gan es varu atteikties no šāda priekšlikuma,” Ulo atbildēja, un viņa sirds vai kusa.

“Vai varbūt tomēr vēl ko gribat?” meitene turpināja tādā pašā tonī. “Varbūt jums vēl vajag arī spilvena pārvalku?”

Viņa piegāja pie veļas plaukta.

“Piemēram, šo ar pienenēm,” viņa piedāvāja. “Nu dikti smuks.”

“Nezinu gan, vai tad vīrietim piestāv spilvendrāna ar pienenēm?” Ulo šaubījās.

“Kāpēc ne?” pārdevēja atteica un skatījās ar savu kaķēna skatienu. “Vīrietis var gan pirkt spilvendrānu ar pienenēm, lai viņa meitenei patīk.”

“Bet man nav meitenes,” Ulo ar nožēlu noteica.

“Kā tad tā?” pārdevēja nodvesa.

“Es jau esmu vecs.”

“Kas par blēņām!” viņa atkal izplūda smieklos. “Vīrieši nekad nepaliek veci.”

“Oho!” Ulo nopriecājās. “Tās nu gan ir labas ziņas!”

“Jā!” Pārdevēja pamāja ar blondo galviņu. “Nepaliek! Tā ka pērciet vien droši pieneņu spilvendrānu! Vai varbūt vēlaties ābolu? Re, cik smuki sarkani āboli!”

“Uz tādiem jau nevar gulēt, tūlīt gribēsies iekosties,” Ulo prātoja.

“Nē, iekosties gan nedrīkst!” meitene šķelmīgi noteica. “Tie ir tikai priekš skatīšanās!” Ulo uz mirkli likās, ka meitene runātu par sevi, jo viņam tiešām bija uznācis kārdinājums pataustīt, vai šis mīlīgais radījums ir īsts, vai tikai iztēle. Bet pareizi, jāaprobežojas tikai ar skatīšanos, pārāk skaistas lietas var saplīst, ja tās aiztiek.

“Te ir vēl viena, tumši zila ar zvaigznītēm,” viņš teica.

“O, jā!” meitene nopriecājās. “Tā ir patiešām skaista. Nakts debesis, tik romantiski. Un paskatieties, kas ir otrā pusē! Maziņš Une-Mati!”

Viņa uzvaroši pagrieza otru pusi pret Ulo, un tur bija mazs rūķis ar maisu. Viņš izskatījās tik smieklīgs, ka Ulo iespurdzās.

“Jā, to es ņemu,” viņš teica.

“Protams!” pārdevēja bija apmierināta ar izvēli. “Man arī patīk šitas Une-Mati, viņš ir tik apburošs. Es tūliņ iesaiņošu!”

Viņa paņēma no letes apakšas lielu iepirkumu maisu.

“Te varēs ielikt arī spilvenu,” viņa teica. “Jau šovakar varēsit likties gulēt uz jaunā spilvena ar spilvendrānu. Saldus sapņus!”

Ulo samaksāja, un pārdevēja ieveva viņam maisu.

“Nāciet atkal,” viņa gandrīz pavedinoši sacīja.

“Varbūt nākšu katru dienu,” Ulo atbildēja.

Meitene atkal smējās savus sudraba smieklus.

“Kāpēc ne! Mums ir daudz labu mantu. Esam atvērti katru dienu, laipni gaidīti!”

Ulo jau bija tuvu tam, lai pajautātu, vai viņa strādā katru dienu un bez aplinkiem palūgtu iedot telefona numuru, tomēr pēdējā brīdī attapās un apreibis izgāja no veikala.

Viņš apgāja ap stūri un palika stāvam. Nē, nu patiesi, kas par lietu? Iemīlējies, vai? Interesanti, vai viņa tā ar visiem... Viņš ieraudzīja kādu sievieti ieejam veikalā un piegāja tuvāk, lai dzirdētu balsis.

Sieviete gribēja nopirkt draudzenei dāvanu. Meitene tūliņ sāka savu murrāšanu:

“Varbūt, piemēram, šos virtuves cimdus? Vai nav feini? Ar sunīšiem... Paskat, cik mīlīgs ar ausīm! Un šitas? Šitas ir visburvīgākais! Ņemsiet? Vai varu lūgt jūs uz kasi? Nu tad ejam!”

“Viņa tāda vienkārši ir,” Ulo nodomāja. “Tas nebija speciāli man par godu. Bet es tomēr tur iešu atkal. Ir taču patīkami, kad pakutina zem zoda. Man bija pilnīgi tāda sajūta.”

Viņš ar savu spilvena maisu devās uz māju pusi. Dostojevska “Idiots” vēl nebija cauri, un viņš jau domās izbaudīja mierīgu vakaru ar grāmatu un jauno spilvenu. Bet blondā pārdevēja joprojām bija prātā, un Ulo mēģināja iztēloties, kādas būtu attiecības ar šādu sievieti.

Tas likās kaut kā tik vilinoši. Bet jo ilgāk Ulo par to domāja un jo vairāk attālinājās no tirdzniecības centra, jo mazāk viņam šķita, ka tādas attiecības būtu kaut kas labs. Cik gan daudz uzmanības prasītu tāds kaķēns! Cik ļoti būtu jāpiepūlas, lai tādu aplidotu! Jāpērk puķes, jāvadā uz restorāniem un uz kino, velns viņ zin, uz kurieni vēl. Jāved ceļojumā uz siltajām zemēm, rokās sadevušamies, jāstaigā gar jūras krastu. Un neba nu šī cālīte ir izņēmums, viņas visas jau tādas. Gan jau tā Eve, kuras numurs joprojām glabājās viņa telefonā, nebija citāda. Tai reizē bija labi tāpat, un alkohols palīdzēja, bet citā reizē ar to vairs nepietiks. Pirmā reize bija nejaušs gadījums, citā reizē jau jāplāno, jādefinē mērķis. Bet viņam jau tāda nebija. Viņa vienīgais mērķis bija gūt jaukas sajūtas, atpūtināt galvu uz spilvena, pabūt vienam un mierā pēc garās dienas “Oposuma” dzērāju kompānijā.

Viņš izņēma mobilo no kabatas un izdzēsa Eves numuru.

Viņam to nevajadzēja. Viņš nekad nezvanīs tai sievietei. Uz spilvenu bodi viņš varbūt vēl kādreiz aizies, varbūt arī nē, bet viņš tai pārdevējai telefonu neprasīs un kafiju dzert neaicinās. Vienkārši paskatīsies. Gluži kā uz skaistu tūrisma pastkarti veikalā, kuru mājās nest nav jēgas.

Viņš labāk sāka domāt par kņazu Miškinu, Rogožinu un Nastasju Filipovnu. Šī nelaimīgā un lepnā sieviete viņam likās daudz interesantāka nekā tās, ko varēja satikt kafejnīcā vai veikalā. Ja vien tādu satiktu! Tomēr patiesībā – ko gan viņš ar tādu Nastasju Filipovnu iesāktu? Skaidrs, ka viņai līdzi nāktu virkne sarežģījumu un neērtību.

Galu galā, viņš jau ir bijis precējies, tā ka ar to pietiek.

Ulo apdomāja. Drīz ar “Idiotu” būs cauri, ko ņemt nākamo? Jāpaskatās plauktā.

Maiss rokā bija liels, bet viegls.

Turpinājums sekos...

Andruss Kivirehks. Pasaules malā (41)

Padzēris rīta kafiju, Imanuēla kungs devās uz tirgu.

Viņam bija ieplānots nopirkt atraitnīšu stādus savai puķukastei, kas bija piestiprināta zem loga. Arī tāpat, bez puķēm, bija jauki skatīties pa logu, bet caur puķēm skats uz ielu bija vēl mīlīgāks. Vasarā ziedos sanēja bites, reizēm nolaidās kāds tauriņš. Tas pēc Imenuēla kunga domām bija ļoti skaisti.

Uz tirgu varēja aiziet kājām, bet varēja arī pāris pieturu nobraukt ar tramvaju, un Imanuēla kungs izvēlējās otro variantu, vienkārši prieka pēc. Viņš ilgi nebija braucis ar tramvaju, un sabiedriskais transports viņam patika, tur varēja redzēt vairāk cilvēku nekā pa logu. Imanuēla kungs ļoti labprāt vēroja cilvēkus, un sabiedriskais transports šim nolūkam bija piemērots.

Braucēju nebija daudz, un Imanuēla kungs apsēdās blakus apaļīgai kundzei melnā mētelī. Kā jau vasaras sākumā, cilvēki bija apģērbušies dažādi – vieni bija jau no skapjiem izvilkuši vasaras drēbes un drosmīgi tās uzvilkuši, citi vēl nebija šķīrušies no mēteļiem un zābakiem. Pirmajiem bija auksti, otrajiem karsti. Kundze melnajā mētelī atpogāja tā pogas, un Imanuēla kungs redzēja, ka apakšā vēl ir vilnas džemperis.

“Šitajā laikā nekad nevar saprast, ko vilkt mugurā,” kundze nopūtās. “Vakar izgāju vienā jakā un apsaldējos, šodien sviedri līst pār muguru.”

Imanuēla kungs saprotoši pamāja. Viņš jau bija pieradis, ka cilvēki tramvajos vai autobusos uzsāka ar viņu sarunu. Imanuēla kungā bija kaut kas, kas raisīja uzticību, viņš šķita kā sens paziņa, kura vārds ir gadu gaitā aizmirsies, bet ar kuru tomēr tik labi runāties, it kā būtu šķīrušies tikai vakar. Arī kundze melnajā mētelī sāka pļāpāt, stāstīja, ka dodoties uz tirdzniecības centru nopirkt mazmeitai dzimšanas dienā Bārbiju un ka mūsdienās lelles viņasprāt esot briesmīgas.

“Vai ne, ka tad kad mēs ar jums bijām jauni, lelles bija kā mazas princeses rozā kleitās un lokainiem matiem,” viņa kavējās atmiņās. “Mīlīgas lūpiņas. Bet tagad kaut kādi briesmoņi. Kaut vai tās ar milzu galvām, tā vien liekas, ka tām lellēm kaut kāda baisa slimība. Zināt tās ūdensgalvas? Cik šausmīgi nedabiski, bet bērniem patīk. Es nesaprotu, kas tur ko patikt! Bet tagad ir vēl trakāk, tagad lellēm ir ragi pierē un aste pakaļā! Mazbērns man skaidri palūdza – vecomamm, nopērc man velna meiteni! Iedomājieties – velna meiteni! Viena šausmone viņai jau ir, vampīrs ar ilkņiem mutē un sarkanām acīm, pilnīgi šausmas! Kā tad tādu pa nakti lai apkampj, tak briesmone!”

“Gan jau bērns no viņas nebaidās,” Imanuēla kungs prātoja.

“Oi, viņa, protams, ne. Viņi tagad ne no kā nebaidās. Bet nē, meloju. Kad aizbraucām uz laukiem un tur ieraudzīja vistu, iebēga istabā un ārā iet vairs neuzdrošinājās. Vai nav dīvaini – no vistas baidās, bet vampīrus un velnus apkampj! Agrāk neviens bērns no vistām nebaidījās.”

“Nu un tad jūs pirksiet mazmeitai to velna meiteni?” jautāja Imanuēla kungs.

“Kur tad es likšos, protams, ka pirkšu,” kundze nopūtās. “Bērns taču lūdza, parādīja man pat bildi ar to ķēmu. Palūgšu veikalā iepakot, mājās ielikšu skapī, lai man nav jāredz. Vai jums ir mazbērni?”

Imanuēla kungs papurināja galvu.

“Bet sieva vismaz ir? Arī nav? Bet kā tad jūs iztiekat? Vīrieša cilvēkam vienam ir grūti? Kas tad jūs pabaro un drēbes mazgā? Esat tak simpātisks kungs.”

“Varu iztikt,” Imanuēla kungs iesmējās. “Pats vāru, pats mazgāju. Tagad braucu uz tirgu pirkt puķes.”

“Sievas kapam?”

“Nē, puķu kastei pie loga.”

“Jūs gan esat lielisks vīrietis, mīlat puķes! Vīrieši parasti par puķēm nerūpējas, mans nelaiķa vīrs vienmēr, kad noliku puķu vāzi uz galda, teica, lai vācu to sienu prom, mums tak ne govju, ne zirgu nav. Citādi bija labs vīrs, bet no puķēm nekā nesaprata. Jums gan patīk puķes?”

“Patīk,” Imanuēla kungs pamāja. “Bet nu man jākāpj ārā, tirgus jau klāt. Jauku dienu, kundze!”

“Jums tāpat! Žēl, ka nevarējām parunāt ilgāk, bet ko var zināt, varbūt vēl redzēsimies.”

“Ļoti iespējams, kundze,” Imanuēla kungs piekrita. Viņš izkāpa no tramvaja un teciņiem devās pāri krustojumam, jo zaļā gaisma jau mirkšķināja. Aizvien gadījās, ka pavecākas dāmas Imanuēla kungam sabiedriskajā transportā izteica komplimentus, reiz garākā braucienā viņš tika pat atklāti bildināts. Vientuļš, laipns kungs viņās modināja gan līdzjūtību, gan vēlmi ienest savā dzīvē jaunas vēsmas piedienīga vīriešcilvēka izskatā. Viņam bieži teica: “Vai gribat, es šad tad atnākšu pie jums iztīrīt.” Vai arī: “Atnāciet pie manis kādreiz uz pusdienām, diviem cilvēkiem ir vieglāk pagatavot.” Imanuēla kungs tomēr no šiem piedāvājumiem atvairījās, taču paturēja šīs simpātiskās sievietes prātā, lai vēlāk tās atveidotu mālā.

Tirgū viņš negāja uzreiz pie puķu pārdevējām, bet pastaigāja apkārt vienkārši tāpat, jo vēlāk, ar atraitnītēm somā, tas būtu daudz neērtāk. Imanuēla kungs pamanīja pārdevēju zilā beretē, kas iesvēra garam un tievam jauneklim kilogramu kartupeļu un teica:

“Jūs esat tik garš, ko jūs iesāksiet ar vienu kilogramu? Labāk došu jums divus.”

“Nu tad dodiet divus,” jauneklis piekrita.

“Tad ņemsiet divus? Bet ziniet – man ir trīskilogramīgi maisiņi jau sasvērti. Varbūt ņemsiet? Ļoti labi kartupeļi, neizšķīst vārot. Trīs kilogrami nav daudz, jums taču ir ģimene, gan jau noēdīsiet. Jums vairāk jāēd, jūs esat tik vājš, ka vējš var aizpūst.”

“Labi, tad ņemšu tos trīs kilogamus,” puisis samierinājās.

“Nu pareizi! Bet vispār man ir arī pieckilogramīgie maisi! Es skatos, ka jums ir tik laba tirgus soma, to var pakarināt uz pleca, un jūs aiznesīsiet mājās piecus kilo kā nieku. Nemaz nav tik smagi. Došu piecus kilo, vai ne, citādi ko mēs te niekojamies. Tak kartupeļi nav jau nekāds kaviārs, ko pērk pa drusciņai, kartupeļiem jābūt mājās pietiekami.”

“Nu ja jūs tā domājat,” garais cilvēks murmināja. “Tad ņemšu ar to pieckilogramīgo...”

“Tā ir vīru runa. Lūdzu! Un skābie gurķi? Man te ir divu dienu, trīs dienu... Vai jums patīk skābāki vai mazāk skābi?”

“Nemāku teikt,” puisis samulsa.

“Nu bet tak nogaršojiet!” mudināja tante ar zilo bereti un nogrieza pa šķēlei no abu veidu gurķiem. Jauneklis apēda ar domīgu sejas izteiksmi. Patiesībā viņam vispār nebija ieplānots pirkt skābus gurķus, bet tagad jau bija neērti atteikties.

“Nu, kurš? Ziniet ko, es jums iedošu katra pa pieciem.”

Un jau iekrāmēja maisiņā gurķus un pasniedza puisim.

“Lai labi garšo! Vēl kaut ko?”

“Nē, paldies!” viņš steidzīgi samaksāja, uzkāra somu plecā un mēģināja iet.

Imanuēla kungs gāja uz gaļas paviljonu. Spēcīgs vīrs ar sarkanu ģīmi pārdeva malto gaļu, kas bija precizi viņa paša ādas krāsā – bija pilnīgi tāda sajūta, ka viņš būtu samalis pats sevi. Viņš pamāja Imanuēla kungam un iesaucās:

“Nu ko, saimniek, malto gaļu?”

“Ai, nē, es tāpat vien skatos,” Imanuēla kungs atteica.

“Kas tur ko uz malto gaļu skatīties, nav jau meitene! Pērc tik nost, papiņ, vakarā ēdīsi kotletes!”

Kāda kundze piestāja un pavaicāja, vai maltā gaļa ir svaiga.

“Tik svaiga, ka faktiski vēl dzīva!” vīrs apstiprināja. “Burtiski skrien vēl ap leti, negrib rimties! Viena govs puse ir samalta, otra vēl pienu dod. Pērciet, pērciet, kundze!”

“Drausmas! Man šitās jūsu runas uzdzen šermuļus,” kundze noteica un paņēma puskilogramu.

Beidzot Imanuēla kungs tika līdz puķēm. Atraitnīšu bija daudz, Imanuēla kungs izvēlējās sešus stādus dažādās krāsās.

“Šīs, lūdzu,” viņš teica.

Pārdevēji bija divi, vīrietis un sieviete. Sieviete paņēma stādus no Imanuēla kunga rokām un uzsauca vīrietim: “Iedod papīru!”

“Papīru...” vīrs lēni atkārtoja, padomāja piecas sekundes un sameklēja zem letes avīžu žūksni.

“Nu dod tak ātrāk!” sieviete steidzināja. “Cilvēks gaida.”

“Man ir laika gana,” Imanuēla kungs mierināja.

Vīrs centās paņemt vienu avīzi, taču tas nebija tik viegli, jo tās bija salipušas.

“Ko tu tur ņemies?” sieviete viņu strostēja.

“Nezinu, laikam mitrumu dabūjušas,” viņš prātoja un centās palēnām tās atdalīt.

“Dod šurp!” Sieviete tūliņ paņēma avīzi un sāka ietīt tajā puķes. Vīrs tikmēr iedziļinājās tajā, kas viņam bija palikusi rokās.

“Iedod vēl vienu!” sieviete nokomandēja. “Ko tu tur dari! Beidz lasīt!”

“Ko?” vīrs jautāja.

“Es teicu, nelasi! Kas tu uz tirgu atbrauci avīzes lasīt? Tās ir vecas avīzes tu viņas mājās esi jau simts reižu izlasījis!”

“Nē, es tikai skatījos...” vīrs skaidroja. “Tur bija Putina bilde.”

“Ej tu ar savu Putinu! Tu nedzirdēji, ko tev teicu – iedod man vēl vienu avīzi!”

Vīrs atkal nopūlējās, kamēr visa paka nokrita zem letes.

“Ak, debess!” sieviete nošausminājās un vāca avīzes kopā. “Lūdzu atvainojiet, kungs, ka jums tas viss jāpacieš!”

“Viss kārtībā!” Imanuēla kungs pasmaidīja. Viņš zināja, ko šovakar veidos. Viņš ar prieku uzlūkoja tūļīgo vīru, kas viņam vientiesīgi atsmaidīja pretī, gluži kā kāds liels spēļu lācis – uzlūkoja, lai paturētu prātā sejas vaibstus. “Vecas avīzes dažkārt ir ļoti interesantas,” viņš teica. “Es arī šad tad palasu. Tas ir dīvaini, ka pirmajā reizē nemaz nepamani kaut ko interesantu.”

“Ak, ziniet, viņam šitā mūžīgi, ar visām lietām... Vecas avīzes ta var lasīt, cik uziet, bet ne jau tirgū, kad klients gaida! Viņš man mūžīgais tūļa. Par puķēm jau viņš rūpējas labi, caurām dienām kašājas pa dārzu, un augi viņu mīl, aug griezdamies. Bet ņemt viņu līdzi uz tirgu... nekādas jēgas. Šī ir pēdējā reize. Trīs sešdesmit, lūdzu.”

Imanuēla kungs sameklēja naudasmakā piecīti un speciāli pasniedza to vīrietim, lai redzētu, ko viņš darīs.

“Ahāā...” vīrs noteica un domīgi uzlūkoja banknoti. “Pieci eiro... Un jāmaksā bija trīs sešdesmit... Tad sanāk... Viens... divi... trīs... un četri un pieci. Tad jāizdod – viens... divi... trīs... un sešdesmit centi... Tad sanāk... mīnus četrdesmit... Trīs sešdesmit atpakaļ.”

Viņš mirkli pārdomāja.

“Nē, trīs sešdesmit jūs iedevāt...” viņš pablenza uz piecīti. “Nē, jūs devāt piecus... Man rokā ir pieci eiro... Tas nozīmē, ka jāizdod...”

“Eiro četrdesmit,” sieviete nikni teica un iedeva Imanuēla kungam atlikumu. “Lūdzu!”

Viņa paķēra piecīti no vīra rokām, kurš vēl joprojām turpināja rēķināt, un ielika skārda kārbā.

“Pilnīgs ārprāts,” viņa teica vīram. “Tev tak naudu rokā nedrīkst dot! Vai jums maisiņu vajag, kungs? Tālu jābrauc? Esat ar mašīnu?”

“Ar tramvaju,” viņš atbildēja.

“Tad es ielikšu maisiņā,” sieviete izlēma un ielika avīzē ietītos stādus rozā maisiņā. “Paldies par pirkumu, nāciet atkal!”

“Visu labu!” vīrs pieklājīgi piebilda. Pēc mirkļa viņa acīs parādījās satraukums, viņš sāka māt jau promejošajam Imanuēla kungam un iesaucās:

“Bet puķes! Vai tad puķes neņemsiet? Tās... atraitnītes...” Viņš norādīja ar pirkstu uz sev priekšā esošo atraitnīšu kasti.

“Ak dievs, vai tad tu neredzēji, ka es pati savām rokām ietinu sešus stādus un ieliku maisiņā?” sieva izmisa. “Viss kārtībā.”

“Ā, viss kārtībā...” vīrs nomierinājās. “Nu tad jauki.”

Viņš stāvēja un draudzīgi smaidīja. Imanuēla kungs uzlūkoja viņu ar patiesu cieņu un devās mājup, lai atlikušo dienu pavadītu, stādot atraitnītes un viedojot kārtējo māla figūriņu.

Turpinājums sekos...